Neziņa

Februāris ar veseliem trīs bloga ierakstiem! Neticās. Šis mēnesis mani pārbaudīja vairākkārt, ka nācās vien pie tukšas lapas piesēsties un izlikt savu šā brīža stāvokli. Februāris šķietami tāds pavasara piesaucējs, mīlestības piepildīts un pilns ar jauniem izaicinājumiem. Atkal iegrimt nostaļģiskās atmiņās par mūsu kāzu dienu, izdzīvot tās sajūtas atkārtoti un smaidīt no rīta līdz vakaram. Un par to skaisto dienu, kad satikāmies ar Jurģīti. Kā braucām uz slimnīcu skatoties nākotnei acīs, apzināties to, ka rītdiena nepavisam nelīdzināsies šodienai. Aklais randiņš, kas jau no paša pirmā mirkļa bija mīlestība ieskauts un nopulēts. Un darbs, tā pateicība par to, ka man ir kur iet. Kā piepildīt savu ikdienu un parūpēties par to, ka mums ir ēdiens uz galda. Tik ļoti man nozīmīgi pēc šiem četriem gadiem, kas pavadīti mājās ar mazajiem. Bet dzīvē ar bērniem neko īsti nevar paredzēt. Lieli vai mazi, tie paliek mūsu bērni un par viņiem mēs iesim un kritīsim, būsim blakus, sargāsim.

Un tā nu mana mammas sirds šajā mēnesī plīsa gan no laimes piepildītiem mirkļiem, gan no bēdām. Kad tikko darba apmācības sākās, es no sirds priecājos, ka man mājās ir divi brašuļi un iet uz dārziņu. Katra diena man ar jaunām zināšanām, ar fantastisku motivāciju celties rīta agrumā, padzert kafijas tasi un salikt mantas darbam, pēc tam celt bērnus, apģērbt un katrs braukt uz savu pusi. Kam darbs klātienē, kam no mājām, kam bērnudārzs. Februāra sākumā uzzinājām, ka Marta ir Covid 19 kontaktpersona un rezultējās ar to, ka Martai bija jāsēž mājās. Nu ja jāsēž, jāsēž. Vīram darbs no mājām, es vedīšu Jurģi. Par to vedāšanu būtu diezgan cieņpilns bloga ieraksts. Uhh, cik jautri mums gāja. Bet viss kārtībā, to laiku, lai nu kā, bet godam izturējām. Tad Martucis beidzot aizgāja uz dārziņu un šķiet viss nostājās ierastajās sliedēs.

Bet cik gan ļoti es biju maldījusies. Trešdienas rītā taisoties uz darbu pamanīju, ka pie Martas guļ tētis. Redziet, Marta mums guļ labi. Ja neguļ, tas nozīmē, ka kaut kas nav labi. Un tā arī bija. Temperatūra un caureja, Marta paliek mājās ar tēti. Visu dienu es pati jūtos kā uz nažiem, labi apzinoties to, ka mājas dzīvi nav ko darbā ienest. Bet es nevaru atslēgt to, ka esmu mamma. Aizbraucu mājās, abi mazie guļ. Ceturtdienas diena pienāk, man brīvs. Es palieku ar Martiņu, Marta pa vairākām reizēm uz poda iet, neēd un ir kā tāds puteklītis, ko vējš svaida no vienas pusi uz otru. Pienāk piektdiena, Jurģa dzimšanas diena, smaidu un satraucos vienlaicīgi, sarunājām ar vīru, ja paliek trakāk Martai, tad vedīs uz slimnīcu. Pirmajā brīvajā brīdī zvanu un pēc vīra balss saprotu, ka Martai jau ir labāk. Man smaids pār visu seju, dziļš iekšējs miers un varu simptprocentīgi pievērsties darbam.

Sestdienas rīts, diena kura paredzēta, lai svinētu Jurģītim dzimšanas dienu. No rīta vēl izskatu mīļos apsveikumus, kas Jurģītim sūtīti un tāds siltumu vilnis pārņen visu manu ķermeni, no laimes un pateicības par cilvēkiem, kas apkārt. Diena, kas izvērtās pavisam savādāka. Jurģis jau no paša rīta tāds nekāds, naktī ar īsti negulēja, bet nu varbūt pārāk daudz emocijas, kas zin. Bet nākot vakaram virsū un mūsu mazais lielēdājs pat atsakās no pankūkām. Pēc miega Jurģītis šķiet sakarsis, temperatūra un vēdera izeja jau vien liecināja, ka nav labi. Nopūšam svecītes, es ar vīru appēdam pa gabaliņam veikala kūkas un noliekam mazos gulēt. Es sagatavojos darbiņam un aizeju gulēt. Ap pus četriem no rīta Jurģis atnāk pie mums uz gultu. Knosās un grozās, eju mainīt pamperi un pa acu kaktiņam redzu, ka Marta iet pie tēta. Jurģim vēders šķidrs un nu skaidrs, ka labi nav. Rolis pa to laiku aiziet līdz Martai un saprotam, ka nu Marta vēl īsti vesela nav. Pa nakti bijis ļoti slikti ar vēderu un nākas mainīt visu gultas veļu. Kamēr veļu izmazgāju, ielieku mašīnā. Noliekam abus gulēt un sāk jau skanēt modinātājs, man acis tik šauras, ka ar vai bez maskas mani neviens nepazītu, vairāku dienu sakrātais nogurums un uztraukums par bērnu veselības stāvokli. Saprotams, ka šodien nekur nedodos. Visa diena tiek pavadīta ar abiem mazajiem, lielākoties atrodoties mammas azotē. Ne pa kreisi, ne pa labi. Tiek taisīta tēja, silīcija gēls, lakto jogurti un apgādājam sevi ar pacietību. Svētdienas vakarā nu šķiet Marta jau jūtas labāk, bet Jurģim arvien trakāk. Ēst atsakās, dzert vismaz piedabūjam. Nakts scenārijs skaidrs, gulēšanas nebūs. Tā arī bija. Jurģim mainīju vairākus pamperus, devu dzert un mīļoju. Pirmdienas rīts uzaust. Rolis aizbrauc uz darbu. Mazie ar mani. Marta jau saģērbusies un kaut ko savā nodabā darbojas. Jurģis grib tikai klēpī, sarāvies čokurā un dzert man arī atsakās, izmēģinu viņam dot ar karotīti, špricīti, nu visādi. Vēders iziet, teju ik pēc stundas. Rakstu ģimenes ārstei, iekšēji jau galvā saprotu, ka jādodas uz slimnīcu un to arī darām. Zvanu vīram, lūdzu, lai brauc uz mājām, es ar Jurģi dosimies uz BKUS. Gaidot vīru, salieku mantas. Uzzvanam uz 112. Atbrauc divi NMPD darbinieki, ļoti laipni. Tā, lai neradītu Jurģītim uztraukumu viņš tiek mierīgi apskatīts, iztaustīts un nolemj, ka dosimies uz slimnīcu, pārbaudīsim vēderu. Pa ceļam uz slimnīcu Jurģītis aizmidzis saldā miegā. Pieveda mūs pie BKUS un daktera mūs aicināja doties līdzi uz uzņemšanu. Tur tika norādīta palātiņa, uzgaidījām palātā līdz brīdim, kad gājām uz procedūru kabinetu. Jurģim taisa analīzes, liek katetru. Kreisajā rokā neidzodas, tad otrā rokā un kamēr vēl vēnu atrast. Sagremot ko tādu nav viegli, skatīties, kā mazs bērniņš mocās sāpēs un viņam nav labi. Lūdzos, lai sāpes būtu man, nevis mazajam, liekas negodīgi. Jurģītim pieliek sistēmu un dodamies uz palātu. Ceru, ka aizmigs. Bet nē. Dziedu, aijāju, lasu grāmatu. Nu nekādīgi. Tad nu sākās izklaides. Mašīnas, grāmatas, Tuta. Laiks tik lēni iet uz priekšu. Tiklīdz, kāds mazāks iet garām, saraudājies, Jurģis pārdzīvo līdzi. Kad daktere ienāk kabinetā, tad arī liela bļaušana un es dziļi saprotu, ka bērnam ir diskimforts. Tuvojas astoņi vakarā, tiekam izrakstīti ar diagnozi zarnu infekcija. Atbraucam mājās, noliekam mazos gulēt un paši mēģinām saprast, kas tikko notika. Pārguruma līmenis aug. Naktī Jurģi paņemu pie sevis, protams, ka gulēšana nekāda. No rīta pēc iepriekšejās dienas pārdzīvojumiem, Jurģītis vēl savārdzis. Uzmostās no diendusiņas un temperatūra uzlēkusi virs 38. Galvā doma “Tikai ne atkal.” Iedodu nurofēnu. Nepagāja ne divas stundas un Jurģis gatavs spēlēties ar māsu, smaida un spiedz, un ik pēc brītiņa pienāk un piegluaužas mammai. Vakars tā arī paiet, beidzot smaidot raugoties uz mazo cīnītāju.  Šodien ir otrā diena pēc slimnīcas un joprojām nedaudz miglā tīts viss pārdzīvojums, naktis neguļam, vēdera izeja vēl ļoti nesmuka, bet Jurģim viss iet uz labo pusi. Ar cerību skatos uz priekšdienām un veseliem punčiem, kā arī atgriešanos darbā. Nu tā nu mums gāja, nevienam nenovēlu. Mazgājam rokas, sargājam veselību un vairs neslimosim. Gaidu es Martu, pavasari un siltuma pielietus pagalmus, priecīgas bērnu čalas, pastaigas svaigā gaisā un izbraucienus kopā ar ģimeni. Lai viss piepildās un pie šiem vārdiem es pieturēšos.

Jurģītis

Deviņpadsmitais februāris. Tā bija diena, kad pasauli ieraudzīja savām acīm mans mazais Jurģītis, Rūķītis, Spurģītis, dēliņš un brālītis. Es atceros ar kādu vieglumu iesākās diena. Cik ļoti mēs baudijām procesu pirms pašām straujajām dzemdībām. It īpaši pastaigu pie jūras, kas tajā dienā bija tik pelēka, ka likās, ka smiļšainā zeme ar jūru tīri labi saskaņojušās par godu mums.

Par dzemdībām var izlasīt vienā no maniem bloga ierakstiem. Un par to, cik ļoti mūs Jurģītis pārsteidza, par to ar. Mūsu deju svētku bēbis, kas izdzīvoja vienu skaistu notikumu pēc otra. Es atminos, kā Guns N’ Roses koncertā pie “November rain” raudāju, tā no sirds,  izrādās ka tās jau bija grūtnieces emocijas, nevis tikai mans emocionālais dzīves stāvoklis. Viss tas laiks nedaudz miglā tīts un ļoti raibs.

Prasīju Jurğa tētim, kas ir tas vārds, kas asociējas ar Jurģi: “Lauznis.” Un es viņam piekritīšu. Cik gan daudzas lietas prasa otreizējo apstrādi, nez kuro tīrīšanu vai izmešanu ārā, jo vairs nav labojums. Es pat nevaru iedomāties, kas būtu tas, ko viņš nespēstu salauzt. Mazs staigājošs Terminators, kurš vienmēr atgriežas.

Prasīju arī Martai, uz ko Marta atbildēja: “Mīļš.” Jā, Jurģītis var būt ārkārtīgi mīļš. Kopš viņu pavisam, pavisam maziņu atceros, viņam ļoti patika likt savu galviņu mammas azotē, ieritināties blakus un aizmigt, vai ar dupsi augšā iegrimt dziļā, jo dziļā miegā. Kā toreiz, kad no rīta jogas nodarbību baudīju, acīmredzot Jurģītis ar. Ar Jurģi nekad nav garlaicīgi.

Kas ir tas vārds, kas man asociējas ar mazo: “Viesulis.” Tāds, kas sagrābj, liek noreibt no laimes, nedaudz iztrakoties, vienlaicīgi sajukt prātā, nolaist uz zemes virsmas un samīļot ar lielām lāča rokām. Tie pirmie mēneši, kamēr mēs sapratām, kas notiek mūsu dzīvēs ienākam tādam mazam bērniņam, kurš bija nu jau pilnīgi savādāka pieredze, salīdzinot ar Martu. Nu īsti jau nav ko, tas taču puika. Bet. Pagāja laiks, kamēr viss sakārtojās. Kamēr mēs atradām laiku sadzirdēt viens otru, sadzirdēt Martiņu. Samīļot, ieviest rutīnu, mīlēt atkal dzīvi, atvērt pasaulei durvis vaļā un sākoties pandēmijai, aizvērt tās ciet. Teju pirms gada svinējām bērniem jubileju kopā ar tik fantastisku cilvēku kompāniju, ka tagad nedaudz smeldz sirdī, jo gribās atkal. Gribās atkal tā sirsnīgi parunāties, iedzīvoties nedaudz mammas stresiņā, cenšoties uz galda sarūpēt gardumus, dzirdēt daudz bērnu smieklus un tas nogurums pēc tādas ballītes! Gribās ticēt, ka viss atgriezīsies savās sliedēs, lai arī cik naivi tas nešķistu. Bet labi, ko nu par to. Šonedēļ ir Jurģīša nedēļa un es slīgstu mammu nostaļģijā un ļauju, lai tas patīkamais siltuma vilnis mani sagrābj un aizved uz to mirkli, kad satiku viņu. Manu otro bērniņu. Par tevi, Jurģīt. Mīlam no sirds.

Februāris

Pirms vairākiem gadiem februāris man saistijās ar nedaudz tumsu, ar aukstumu un Valentīna dienu, ko nesvinu. Mēnesis pirms pavasara iestāšanās. Bet cik ļoti dzīves svarīgie notikumi spēj izmainīt perspektīvu, uz to, kas tevi piesaista pie noteiktā laika posma. Februāris tagad ir tāds nozīmīgs mēnesis mūsu dzīvēs. Divi dzīves, mīlestības kamolītī ietītie notikumi. Pirms teju diviem gadiem, mēs ar vīru mijām gredzenus. Mūsu kāzu diena bija ļoti īpaša, šķietami ikdienišķa, bet tik piepildīta. Rīts ne ar ko īsti neatšķīrās no citiem rītiem. Piecēlāmies, paēdām brokastis un lēnām sākām visi gatavoties. Uzlikām fonā mūziku un gurnus kustinādami, taisijāmies īpašajam notikumam. Jau iepriekšējā vakarā viss tika sagludināts un akurāti salikts, lai nesaburzītos. Tā bija piektdiena un ceremonija sākās ap 13.00, tapēc laiks bija pietiekami, tā vismaz likās. Ārā spīdēja saule, pēdējās dienas bija snidzis, bet tāda silta pavasara sajūta un uz trotuāriem jau sastājās balti pelēka pļura. Uzliku pati savu grimmu, kā nu varēju, ilgi kājās nostāvēt nebija iespējams, pēdējie metri ar Jurģīti puncī. Ielakoju matus, uzvilku savu garo kleitu, palīdzēju Martiņai sagatavoties un ar bangojošu sirdi devāmies uz dzimstrakstu nodaļu, Iļģuciemā, pirms tam iebraucot pakaļ skaistajam pušķim. Aizbraucot, tur uz vietas mūs satika mūsu fotogrāfe un mūsu mīļie vedēji. Pirms ceremonijas tikām ievesti mazā, gaismas pielietā telpā,  kur varējām pačalot un izrunāt uztraukumu, kas skraidīja, kā mazas skudriņas pa savu skudras ceļu. Safotogrāfējāmies, izdzīvojām mirkļus, kas tagad nedaudz miglā tīti. Ceremonija bija īsa un mīļa, joprojām siltas, jo siltas atmiņas. Marta mierīgi stāvēja blakus vedējmātei visu ceremonijas laiku, Jurģis meta kūleņus vēderā vai varbūt tie bija taureņi. Bet tas brīdis, kad Rolis samīļoja meitiņu tieši pēc ceremonijas, apliecinājumu tam, ka esam nu ģimene, tas mūžam paliks atmiņā. Mazās prieka asariņas dejoja man acīs un laimes kausiņš pildijās. Pēc svinīgās daļas, sabildējāmies un iedzērām bērnu šampi, atvadījāmies no fotogrāfes un devāmies tālāk. Vedēji bija sarūpējuši mums izklaides ar baloniem un tiltiem, smiekliem un neaizmirstamiem mirkļiem par ko šobrīd domājot, smaidu. Pēc notikumiem bagātas pēcpusdienas braucām uz mājām. Bija pasūtīts suši, uzlikām plates fonā ar mūziku un saēdāmies gardas, jo gardas kūciņas. Vakarpusē jau liekot Martu gulēt bija tāds sagurums, bet smaids palika sejā vēl tik ļoti ilgi. Vai es būtu gribējusi lielākas kāzas? Jā, mēs gribējām kārtīgu ballīti, ko joprojām ceram sataisīt. Bet vai es nožēloju mūsu izvēli? Nē, ne kripatiņu, ne drusciņ, ne pilītes. Es priecājos, ka šī bija diena, kas neradīja stresu, it īpaši būdama stāvoklī, tik nesteidzīga, brīnumaina un tik ļoti svarīga mums. Vienpadsmit dienas pēc kāzām, tādā pašā nesteidzībā pasaulē ieradās Jurģītis. Bet tas jau ir cits stāsts.

Mīlestības vēstule

Es joprojām spilgti, jo spilgi atceros to dienu, kad tevi uzlika man uz vēdera, tikko piedzimušu. Kad pasaule turpināja griezties, bet mums laiks bijs apstājies. Šis mirklis piederēja mums divām. Kluss, mierīgs un aicinošs. Varēja sadzirdēt katru elpas vilcienu, sirdspukstus un, ja blakus palātā būtu nokritusi adata, arī tā atbalsotos klusumā. Taureņi izlauzās no visām pamalēm, nostūriem un piepildīja telpu, tie glaudīja mūs ar saviem spārniem un man asaras bira kā pupas. Brīdis, kas vienmēr paliks atmiņās. Brīdis, kas liecina par tādu bezgalīgu laimi un beznosacījuma mīlestību. Jauna dzīvība, jauns sākums. Un tā tava smarža, tāda maza bērna smarža, kas šķiet atvēra visus smaržas kanālus un es elpoju, elpoju tevi tik mazu, blakus. Kaut reiz es atkal varētu paņemt tevi tā rokās un ieaijāt pirms miedziņa. 

Es atceros tās naktis, kurās abas raudājām un bijām dejotājas tumsā. Kad visa dzīvokļu mājas iedzīvotāji bija ieritinājušies segās un sapņoja jau trešo sapni, bet es tev klusītiņām dungoju “Pūt vējiņi” un tu lēnītēm aizmigi man rokās un tā es vēl kādu laiku tur tumsā dejoju, kopā ar tevi un ļāvos endorfīnu pieplūdumam.

Laikam ejot un tev pieaugot no tā mazā zīdainīša, mēs klusībā vērpojām, kā tu audz mūsu acu priekšā, acīm dzirkstot un sirdij auļojot kā tādam prērijas zirgam brīvībā. Kā tu sāki turēt galviņu, pētīt apkārt notiekošo un, lai gan tev vajadzēja tikai mūs blakus, pati pasaule šķita kļuva daudz interesantāka. Tad vienā dienā tu sāki velties un mēs bijām tavi lielākie fani, aplaudējām un smaidījām, kā karsējmeitenes par savu mīļāko komandu. Un tavs pirmais lidojums uz Skotiju, vai atceries? Kā mēs gājām tur kalna virsotnē, mākoņiem līdzās un raudzijāmies pasaules plašumos. Un tad tu sāki rāpot un smejoties dzinies pakaļ kaķim pa visu māju un viņš nabadziņs nezināja, kur likties. Kā tu mācijies stāvēt kājās, bet gribējās jau skriet? Un tā pati pirmā reize, kad pateica “Es tevi mīlu, mammu”. Un tas vasaras piedzīvojums deju svētkos, cik es lepni skatījos uz tevi un tēti gājiena laikā, tāds milzīgs dvēseles piepildījums. Tava pirmā kartupeļu talka Latgalē, vagas malā uz sedziņas. Meitiņ, un tā baltā ziemas diena, kad es ar tēti mijām gredzunus, vai atceries? Tu biji mums līdzās, lepni gāji blakus vedējmātei un klusiņām noraudzījies uz vienu no svarīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs. Diena, kad pārtapām par ģimeni ar kopīgiem mērķiem, sapņiem un nākotni. Un vēl tik daudz, kas ar tevi jau piedzīvots, ka rokas sāktu sāpēt pierakstot vien. Protams, bija arī dienas, kad mēs kā sapūtušies pūpēži sēdējām katra savā istabas stūri un dusmojāmies, raudājām, burkstējām, pukojāmies, lai beigu beigās salabtu un atvainotos viena otrai neskaitāmas reizes.  Man ļoti patīk vērot, cik ļoti stipri tu mīli savu brāli, lai gan dažbrīd tu nevēlies ar viņu spēlēties. Man patīk no malas vērot tevi un tēti, kā jūs kopīgi ķircinat mammu un dzenat jokus, par kuriem smejos kā kutināta. Man patīk, kā tu pucējies un jau vakarā izdomā, ko vilksi mugurā, tu man esi tāda dāma! Un sarunas ar tevi, ak jā. Ja es varētu visu to nofilmēt no malas. Vienmēr kā ar pieaugušo, lai gan tu esi tikai bērns. Tik skaisti ir būt mammai un tevi iepazīt no visām šķautnēm. Marta es nezinu, nemāku dažos vārdos pateikt, cik ļoti es tevi mīlu un cik es pateicīga es esmu par tevi. Katru sekundi, minūti, stundu, dienu, mēnesi un šos četrus gadus. Es priecājos būt līdzās priekos, bēdās. Mācīt tevi un mācīties no tevis. 

Jauno gadu gaidot

Decembra mēnesis. Viens, divi un gads ir pagājis. Daudz sirdī kņudējis šogad, daudz licis sevi iepazīt no jauna, izaicināt sevi un savu gribas spēku. Daudz iemācījis, daudz klupinājis un izlaidis manus tarakānus pastaigāties, lai es ik pa laikam uzdejotu “putniņu deju” līdzās un tad atskārtu, ka varbūt netikšu galā ar sevi. Ar saviem tarakāniem un trauksmēm. Šis pēdējais pusgads bija ļoti grūts un brīžiem likās, ka esmu saplacināta pankūka, ko neviens pat nevēlās ēst, bet esmu tā pēdējā uz šķīvja, ko visi tā kā izvairīgi negrib ņemt, jo ja nu kāds cits tomēr gribēs. Bet ziniet, decembris tiešām bija man vēlīgs. Es dabūju darbiņu, kas gan būs, kas pilnīgi savādāks man un es ceru, ka mana emocionālā kapacitāte to pavilks. Būs daudz jāmācās, bet no tā es nebaidos, jo gars alkst zināšanu. Tapēc šī gada dzimšanas diena bija pati pati labākā. Un ne jau svinību ziņā, bet tiku patiesi sadzirdēta.

Tikko arī Ziemassvētki pagāja, es biju apslimusi, ja tā var teikt. Tas nebija vīruss, bet likās ka kāds krustus spiež, kājas rauj ārā un drebulis tāds, ka vēlme bija vilkt kombinezonu. Un tieši Ziemassvētku vakarā pilnīgs bezspēks mani mocīja, varbūt tā bija ķermeņa reakcija ar brīdinājumu. Nu stop, apstājies un pietiks joņot. Bet prāts tajā pašā laikā sastādīja darāmo lietu sarakstu, kas netika pildīts. Tad nu šajos svētkos es atpūtos. Gulēju un dzēru litriem tēju, nesaprotot, kas man kaišs. Pirmajos Ziemassvētkos izkāpu no termo veļas un uztaisīju kopbildi ar saviem mīļajiem, pateicībā par to, ka man viņi ir. Un tad uzsniga sniegs, vajadzēja svaigu gaisu un lipīgos bērna smieklus. Pēcpusdienā aizbraucām pastaigāties, pikojāmies, tika taisīti sniega eņģeļi un tumsā velti sniega vīri. Un vai tad ar to mums pietika. Nākamajā dienā aizbraucām meklēt tuvākos mazos pauguriņus, izslidinājāmies krustu šķērsu. Tik laba diena. Tik pat laba, kā tā kurā mēs rūķus tēlojām Rīgā un izvadājām vēstules, ievērojot visus piesardzības pasākumus. Un saku jums godīgi, man jau tagad sāk pietrūkt tas laiks, kad vakaros pēc bērnu gulēt likšanas, biju pārtapusi par mākslinieku sev. Zīmēju, līmēju, krāsoju, darbojos. Jāsāk varbūt adīt, ne?

Un, protams, atskatoties šajā gadā bija daudz tādas, laimes piepildītas, gaišas dienas. Tādas, kurās ne melnumu, ne traipu. Tādas, kuras atceroties gribās tā smaidīt, ka vaigi sāp. Es varētu mēģināt ieskicēt visus skaistos piedzīvojumus, bet tas būtu lieki, jo ticu ka katram ir savi brīži piedzīvoti, ko apdomāt un atcerēties. Tad nu tā. Gribu, vēlos, lai nākamajā gadā ir daudz prieka, mazs raižu. Daudz ieguvumi, mazs zaudējumu. Lai daudz piedzīvojumi un daudz labi darbi, kas izdarīti. Lai ir veselība, mīlestība un mans pozitīvisma gars nenoplauktu, bet augtu citos mērogos. Un vēl vēl, tos visus sarakstīšu un piedomāšu. Mierpilnas pēdējās Decembra dienas

Decembri esi man vēlīgs

Vai ir bijusi sajūta, ka tu vienkārši peldi pa dzīvi. Es tā jūtos. Es peldu, nezinu kurā virzienā, bet straume mani nes. Tā kā nedaudz pazudisi, apmaldījusies, svešā filmā ar pazīstamiem aktieriem. Nu jau pēc teju mēneša man būs dzimšanas diena un es biju likusi tik daudz pozītivas cerības uz šo ciparu, trīs nulle. Varbūt lieki. Tulīt 31 un es necenšos būt upura lomā un ne viens jau nav vainīgs, viss ir atkarīgs no manis.

Nu jau vairāk kā divus mēnešus es meklēju darbu, šonedēļ izsūtīju deviņus CV, vakar viens piezvanīja un šodien divi atteica, jo man nav uzkrāta pieredze. Un ir grūti atrast par ko pasmaidīt un jūtu cik vīram ir grūti, jo viss ir uzkrauts uz viņa pleciem, neviens arī neliek justies vainīgam, bet tu neviļus tā jūties. Un es nebeigšu atkārtot to, ka visā visumā jau ir labi.

Mēs esam saģērbti, jumts virs galvas un ledusskapī ēdiens, un bērni smaida. Nebūtu jau jāsūdzas, bet dzīvē ir vajadzības ar caurām kurpēm, mūžīgo mašīnas remontu un citām ķibelēm. Un tad vēl svētki. Vai esmu stāstijusi to, cik man ļoti patīk svinēt svētkus. Cik man ļoti patīk pušķot, likt gaismiņas, aizmirsties sveču liesmās un radīt gaisotni. Un to neviens man neatņems. Radīsim noskaņu un šogad galvenā loma būs kopā būšanai. Kā man patīk dzirdēt bērnu pārsteiguma balsis un, kamēr Marta no ziemassvētku vecīša gaida šokolādes konfekti, bet Jurģis būs drošvien nodarbināts ar eglītes apgāšanu, tad arī dāvanām nav nozīmes. Un tagad tik jāliek cerības, ka šis visai mulsinošais gads tomēr kaut kā labi pārsteigs. Es likšu cerības uz decembri, es likšu cerības un centīšos visu uztvert vieglāk un savu pozitīvismu es nepazaudēšu nekur, tas ik pa laikam kā puķe noplaukst, bet tad atkal kā ar ūdeni aplieta parādās visā savā krāšnumā un spozmē.

Decembri esi lūdzu vēlīgs man un tarakāni lūdzu atrodiet mājas citur, nevis manā galvā. Es nesildīšu jūs savā azotē, bet ceru, ka sapratāt, ka laiks nu ir pazust.

 

Foto Zakomolkina.photography

karantina

Karantīna

Novembris. Šodien gāju cauri parkam un skatījos uz kokiem, kuri tik vienmuļi stāv starp zeltainajām lapu segām. Ieelpot. Ieelpot gaisu. Beidzot mūsmājās ir beigusies karantīna un jau otro dienu drīkstam doties dabā. Tā ir fantastiska sajūta. Vai man teikt, kāpēc mēs sēdējām mājās, karantīnā? Manam mīļajam vīram bija Covid19. Saslima negaidīti un pēkšņi. Jaunais vīruss, kas pārņēmis teju visu pasauli. Ar katru dienu rādītāji aug straujiem tempiem. 

Ar ko tas viss sākās un kā tas beidzās mūsu ģimenē? Teikšu godīgi, vīrs to izslimoja vieglā formā un, izņemot Jurģa puņķu jūru, nevienam īsti nebija nekādu simptomu. Savu krekšķi un ikdienas nogurumu es īsti pie tā visa nepieskaitu.  Pirms vairāk kā divām nedēļām, otrdienas vakarā, vīrs sūdzējās par sliktu pašsajūtu. Es ieteicu, lai iedzer tēju un iet gulēt, ko vīrs arī darīja, jo mocīja bezspēks. Nākamajā rītā vīrs jutās divtik sliktāk, jo bija parādījušies jauni simptomi, temperatūra un galvas sāpes. Temperatūra gan visu slimošanas laiku nebija ļoti augsta, bet turējās diezgan vienmērīgi un nekādas zāles, lai temperatūru mazinātu netika dzertas. Bet temperatūra tā nepatīkamā – 37,4. Vīra organisms pats cīnījās kā nu varēja. Ja būtu kaut kas mainijies, tad tas tiktu ņemts vērā un attiecīgi būtu rīkojušies. Trešdien es pati īsti nebiju mājās. Bērni bija dārziņā. Pēc savām darīšanām aizbraucu pakaļ mazajiem un, redzot vīra stāvokli, nolēmām, ka mazos uz dārziņu mēs vairs nevedīsim, kamēr nezinām, kas ir ar tēti, kā arī centāmies ievērot nosacīto distanci. Viengadniekam, gan neieskaidrosi, ka tētis slims un labāk pie viņa neiet. Trešdienas vakarā Rolands labāk nejutās, arī pēc neskaitāmajām tējas krūzēm un miega, ko slimības laikā vajadzētu daudz. Bija parādījies nākamais simptoms – klepus. Tajā pašā trešdienā Rolis pieteica sevi uz analīzēm, kas bija jāgaida teju nedēļu. Nu tā nu mēs dzīvojām pa mājām. Par cik mēs nezinājām vai tas ir Covid19 vai vienkārši saaukstēšanās, uz veikalu vienreiz biju aizgājusi. Lūdzu, tagad neaprejat mani, ēst mums vajadzēja, visiem.  Dienas likās garas un nebeidzamas, nogurdinošas un dzīvoklis pēkšņi likās tik šaurs, ka nebija kur sprukt. Diena no dienas ne ar ko neatšķirās, izņemot ar maltīšu dažādību un mēģinājumi pieveikt ķirbi, taisot kulinārijas brīnumus, par ko es pati priecājos. Kā tajās dienās veselība? Simptomi baigi nemainījās. Prasīju vīram, vai ir sāpes plaušās, tad, cik nopratu, tad maza smeldzīte bija gan, ik pa laikam. Simptomi nepasliktinājās, bet vienu brīdi šķita, ka stāv uz vietas. Pēc vīra teiktā visdrausmīgākās bija galvas sāpes un bezspēks, kas radīja lielu diskomfortu. Tas atņēma daudz spēku. Tā pagāja teju nedēļa. Iekāpām nezināmajā. Otrdienas rītā vīrs brauca uz testu. Simptomu praktiski vairs nebija.Teica, ka nekas briesmīgs viss tas nebija. Viens, divi un gatavs. Tajā brīdī es nodomāju, ja tas tests būtu bijis nedēļu agrāk, kā diez vīrs būtu aizbraucis, tā visa sliktā pašsajūta un drebulis, bezspēks. Nespēju iedomāties, kā tas būtu bijis. Atbrauca vīrs mājās un kopā pacietīgi gaidijām rezultātus, tiem bija jābūt ap 23.00. Nebija. Bet nākamajā rītā pamostoties tie jau bija klāt. Un, jā. Pozitīvs. Tad nu mēs gaidījām ziņas, kas notiks tālāk. Sākumā zvanīja ģimenes ārste, kas katru dienu pēc tam arī zvanīja, lai apvaicātos, kā vīrs jūtās un kā visiem pārējiem. Pateica, kā rīkoties tālāk, kā arī karantīnas ilgums tika noteikt no ģimenes ārsta puses.  Un pēc tam zvanīja epidemiologs,  kas apvaicājās, kur Rolis varēja dabūt šo vīrusu, kur bijis? Prasīja par ģimeni, prasīja ar ko Rolis ticies divas dienas pirms saslimšanas un līdz brīdim, kad tika veiktas analīzes, jo visi šie cilvēki ir jāapzvana. Pēc tam Rolis visus apzvanīja un mēģināja noskaidrot personas kodus, pēc epidemiologa lūguma. Protams, ka cilvēki nevēlējās sniegt šādu informāciju uz, ko no epidemiologa puses bija ļoti nejauks aicinājums, tomēr noskaidrot personas kodus un kāpēc nespēj noskaidrot. Es ticu, ka viņiem ir gana daudz darba, ko darīt, bet tāda mūsu valstī ir situācija un dēļ datu aizsardzības, ar šo visu vajag rēķināties.

Tad nu sazinājāmies arī ar dārziņu un tur attiecīgi nokārtojām visas lietas, lai visi apkārt būtu pienācīgi informēti. Turpinājām sēdēt mājās. Ceturdien mūsu mīļie radiņi atveda  pārtiku, kam līdz karantīnas beigām vajadzēja arī pietikt. Veselība vīram bija laba, tik vien kā klepus, kas beidzās kādas divas dienas pirms karantīnas beigām. Un pēdējā karantīnas dienā vīram piezvanīja un paprasīja vai viņš esot mājās un ievēro karantīnu. Tas viss pagāja viegli, salīdzinoši. Bez nekādām komplikācijām, par ko es ļoti priecājos. Tagad turpinām strādāt pie imunitātes un veselību vēlot visiem jums.

Oktobris

Oktobris. Svētdiena. Pulkstenis tik tikko pagriezts par stundu atpakaļ. Gulēt vēl tik ļoti gribās, bet bērni jau savas dienas gaitas uzsākuši, tad jau arī vecāki.

Kā ir oktobrī? Šis ir bijis krāsains, visās savās nokrāsās un vēl nav beidzies. Ar tik daudziem kāpumiem, kritumiem, vilšanās sajūtu un stresu. Stress ir pilnīgi nevajadzīga sajūta dzīve, bet bez tās nemāku dzīvot. Kā tad mums iet?

Šobrīd esam visi mājās. Mans vīrs ir slims un par cik mēs īsti nezinām, kas ar viņu ir, jo ir arī Covid simptomi, tad mēs pat uz veikalu neejam, bērnus uz dārziņu nevedam, neko neplānojam, bet gaidam. Gaidām, kad tiksim pie atbildes un izzejot no tā rīkosimies atbildīgi. Sēžam četrās sienās un mēģinam atrast veidus, kā sevi izklaidēt. Puzles, spēles, lego, dažreiz arī Griņa (Grinčs, nu tā multene par to zaļo cilvēku). Visā visumā vīram ir labāk un par to man ir prieks, pirms divām dienām gan tā nevarēja teikt un uztraucos par viņas veselības stāvokli. Šī reize bija tik ļoti atšķirīga citām. Bet drīz būs uz pekām, viss iet uz labu.

Par bērniem runājot, viņi ir veseli. Abi divi. Marta sabēdājusies par dejām dārziņā un tagad ļoti interesējas par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Kad varēsim, tad jau man ir padomā dažas grāmatas, ko varētu viņai iegādāties. Par Jurģīti runājot, sāk atdarināt arvien vairāk zilbes, vēl dikti siekalojas. Kad iznāks līdz galam tie četri acu zobi, tad varēsim saprast vai tas ir sakodiens, vai kas cits. Pašlaik, laiks ir noteicējs.

Un tad visbeidzot par mani. Oktobris man, kā mēnesis ir bijis izaicinošs, vienmēr. No krāsaino rudens lapu pieskāriena, kas liek galvai griezties un smaidīt, līdz pat salijušajiem un tumšajiem māju iekšpagalmiem, kas manī rada bailes. Un kā gribās ik pa laikam zem segas ielīst un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā un ārā valdītu mans virpuļviesulis. Jau vairāk kā divus mēnešus esmu darba meklējumos, kas ne tikai Covid laikā ir sarežģīti, bet vispārīgi ir. Es cenšos nelēkt pār savu latiņu, izsūtu CV, eju uz intervijām, gaidu e-pasta atbildes. Pēc BKA šis process ir ievilcies un esmu uz pareizajam pēdam, pareizās taciņas vienam no tiem darba lauciņiem, kurā es gribu ielēkt. Bet viss karājas mata galā mana zemā hemoglobīna līmeņa dēļ. Dzelzs. Vai tiešām darbs, kuru lai iegūtu, gāju cauri četriem dažādiem pārbaudījumu posmiem ar testiem, normatīviem un visa kā cita, tas viss būs atkarīgs no mana dzelzs līmeņa asinīs. Redziet, pazemināts dzelzs līmenis vienmēr ir bijis mans vājais punkts, bet tas nekad nav man traucējis dzīvot. Jā, tas apgrūtināja manu grūtniecības periodu, bet viss ir bijis kārtībā. Dejošanā es neģībstu, gari pārgājieni nebiedē un, ja vajag, tad varu arī noskriet pāris kilometrus.  Mani māc dusmas, stāvu uz plāna, plāna ledus. Vai nu es noturēšos vai arī man stabilitāte zem kājām pazudīs. Un, bāc, cik grūti šo visu sagremot.  Jā, mani kā visus uztrauc finansiālais stāvoklis, tīri cilvēciski. Piektdien man jau bija panikas lēkme. Tās mani piemeklē tikai kritiskos dzīves brīžos un šis ir viens no tiem. Es ticu, ka ir cilvēki, kam iet daudz grūtāk, bet es nesalīdzinu, es runāju par sevi. Es vienkārši neredzu nekādu loģiku šajā visā. Esmu fiziski labā sagatavotības formā un še tev. Bet es nepadošos un cīnīšos cik nu būs jaudas, lai gan es neesmu nekāds pārcilvēks.  Labi, es padusmojos, būs gana kādam laikam. Es ceru, ka novembris atnāks ar saules stariem un saulīti, kaut vai ar tiem pašiem zobiem. Bet lai spīd, lai ienes gaismu. Šis gads tik ļoti atšķiras no visiem citiem un, kas par pārbaudījumiem. Es nerunāju par Covid vien, lai gan no visām likstām, tas skāris visvairāk. Ak jā, mana dziļā sāpe par dejām, kas šaubos vai atsāksies novembrī. Labi apzinos, ka nodarbības Zoom vidē arī ir forši, bet tas cilvēciskais un sociālais faktors pazūd, kas man ir tik svarīgi. Bet  skatoties uz tiem rādītājiem par saslimušajiem Latvijā. Nu baisi. Es tagad neiedziļināšos savās domās par masku lietošanu, jo man tas nesagādā grūtības. Teikšu tikai vienu. Sargājiet sevi un savus mīļos. Veselību un mieru. Daudz siltuma pielietus vakarus ar sirsnīgām sarunām, sveču pielietām istabām un smaržīgām tējām, un vēl pa kādam gardumam uz galda. Kopā būt. Kopā to visu izturēt. Pazvaniet saviem mīļajiem ik pa laikiem, apvaicājaties par draugiem. Esat klātesoši no attāluma.

Foto Petra Skrastiņa

Rudens

Ir piektdienas rīts. Dzīvoklī esmu tikai es. Neviens cits. Nu varbūt kāds zirneklis pa kaktiem dzīvojas, bet tā, me myself and I. Sēžu pie karstas kafijas krūzes un klausos kā ārā plosās vējš. Tāda dīvaina sajūta ir būt vienai dzīvoklī. Abi mazie ir dārziņā un vīrs darbā. Mans laiks, lai ķertos pie lietām, kam ikdienā nav laika, lai līdz elektrības pazušanai beidzot pabeigtu savu bloga ierakstu, lai iedzertu karstu kafiju, nesildot to desmit reizes un pabūtu ar sevi klusumā, jo šī nedēļa bija skaļa. Šī nedēļa mani veda cauri milzīgam emociju virpulim. Pirmdien bija Jurģa pirmā diena dārziņā, kas man radīja lielu satraukumu un saviļnojumu vienlaicīgi. Un būdama es, es pārāk satraucos par to, kā nu būs. Par to, kā viņam tik maziņam ies. Viņš taču tikko piedzima, viņš tikko sāka velties, rāpot, staigāt. Tik maziņš, maziņš likās, ka grūti bija aprast ar dome, ka Jurģītis varētu iet dārziņā. Pirmajā dienā man desmitos jau zvanīja auzdinātāja un teica, ka Jurģītim miegs nāk un es skrēju viņam pakaļ. Mazais šņukstēdams iznāca ārā. Viss jau bija kārtībā, tik saguris. Par to, kas notika autobusā par to neiedziļināšos, jo tas bija skaļi. Histērijas ir grūti pārzdīvot.  Labi, ka pēc tiem visiem pārdzīvojumiem vakarā ir  dejas, kurās var aizmirsties. Pabūt laikā un telpā, izrunāties vai nerunāt nemaz. Lēkt dejā iekšā un atdot sevi visu. Un vakarā braucot mājās, sagrupēt domas nākošajai dienai.
Otrajā dienā jau gāja labāk. Es kā klīstošais holandietis staigāju pa rajonu un gaidīju zvanu, biju uz divpadsmitiem pakaļ un viņš smaidīgs iznāca ārā no grupiņas. Nu autobusā nedaudz padusmojās, bet tas uz noguruma pamata. Dusmas bija vieglāk sagremot. Un pēc tam tik saldi čučēja.
Trešdiena, ak trešdiena. Tā nu gan bija diena. No rīta aizvedām Jurģi un Martu uz dārziņu, es braucu uz darba interviju. Pirmā kārta. Ak mans Dievs, es pēc tam gribēju kā strauss zemē ielīst. Bija sajūta, ka kāds būtu man aukstu ūdeni uzlējis virsū, daudz un dikti, kādus piecus spaiņus vismaz. Vai arī es plika izskrējusi uzstāties simts cilvēku priekšā. Es nestāstīšu, kas tas bija par darbu, uz kuru tēmēju. Bet pirmo reizi man bija šāda intervija. Pat tagad atskatoties, atminoties gribās galvu saķert. Tik daudz ko nezināju, tik daudz apstulbu, tik daudz jautājumi un ne tik daudz atbildes, mulsums.  Man intervijās, godīgi sakot, vienmēr iet labi. Un nē, es nevainoju laika trūkumu, jo redz es mājās ar bērniem, bet nepadomāju. Nepadomāju par to, ko varētu prasīt, lai gan zinu darba specifiku. Bet labi, tas bija vai ne? Tur vairs laiku atpakaļ nepagriezīsi. Ir jāiet tālāk, jāvelta laiks izzināšanai. Jāieliek šis atmiņu vācelītē, kā slikts piemērs, kā nedarīt. Ne viss vienmēr var sanākt labi ar pirmo reizi. Un es to saprotu. Pēc intervijas aizgāju ar visneērtākajiem apaviem uz pasaules izdert savu pēdējo auksto kafiju šājā rudenī, jo diena bija tik karsta un liekas, ka smadzenes kūpēja. Aizbraucu pakaļ smaidīgajam Jurģim un kopā devāmies mājās. Vakarā dejas, Marta bija atbraukusi līdzi. Un, lai gan loģiski domājot, es simtprocentīgi dejās nebiju, jo uzmanība bija dalīta. Marta bija tik priecīga. Centās piedalīties, bet ātri apnika. Treniņstundas laikā nāca mani vairākas reizes samīļot un pateikt:”Es tevi mīlu mammīt!” Nedaudz padumsojās, paraudāja, padejoja, pazīmēja, pašās beigās neļāva vairs man piedalīties. Es ieklausījos, lai nebūtu krēņkis un kopīgi taisijāmies mājās. Autobusā bija tik daudz jautājumi. Es uz visiem pat nepaspēju atbildēt, drīzāk nespēju, bet viņa bija sajūsmā, patika. Patika būt kopā ar mani, laiks ar mammu. Patika dejotāji, jo viņi tik mīlīgi.
Ceturdiena bija vētraina. Biju es ar mazajiem mājās. Daudz emocijas visiem, daudz stāvēšana pie plīts, daudz mazi un lieli darbiņi. Bet varēja redzēt cik daudz bērniem enerģijas un nav īsti kur izlikt. Māja bija vienā lielā haosā. Neviens neko neēda, neviens negribēja neko kārtot, neviens negribēja gulēt. Un tā mēs, kā tie siseņi  siseņojām. Katrs par sevi un visi kopā. Nu tā, nonācu līdz piektdienai. Mantas sakrāmētas, diena iesākusies un nedēļas nogalē paredzēta talka. Šoreiz brauksim visi kopā. Būs forši un es to zinu. Telefonu pie malas, smaids sejā un vagā iekšā. Uz tikšanos kartupeļos. Veiksmīgu šo septembra mēnesi, es jūtu, ka vēl gana daudz ko piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot šajā mēnesī.

Foto Gatis Vilaks

Sagurusī vasara

Nu tā sen, sen, sen nav bijis bloga ieraksts. Tik daudz ir par ko runāt, bet nesaprotu no kura gala sākt, vai pat nerunāt nemaz? Tik daudz kas ir noticis, bet tajā pašā laikā nekas.

Ir jūlija sākums. Pēdējais ieraksts tapa pēc sestās karantīnas nedēļas. Manā dzīvē, mūsu dzīvē nekas no tā brīža ļoti nav mainījies. No rītiem joprojām vingroju un šonedēļ ir īpaša nedēļa, jo treniņprogramu man sastāda vīrs, kas ir interesanti un izaicinoši. Ar vārdiem modinātājs ir 5.30, gribējās papīru saritināt mazā bumbiņā un skaisti ielidināt šmucspainī, un tad kādas desmit minūtes skaļi smieties par šo dziļi neizdevušos joku. Bet, kad 5.40 modinu savu tikko uzrāvušos ķermeni pie vieglas meditējošas mūzikas, jūtos, kā čuska tur tālajos austrumos, kas muzikāli līgojas ārā no kādas māla krūkas. Tad es kārtīgi izsvīstu ar visiem pumpīšiem, pietupieniem, pievilkšanos un esmu gatava dienai. Un, ak jā, diena gan ir gara. Bērniem tik daudz emocijas, no rītiem Martai, bet vakaros Jurģim, bet šodien abi vienlaicīgi pie manas auss ar visām savām emocijām. Un es saprotu, esmu mamma un man ir jāsaprot to, ka tie mazie cenšas ar mani komunicēt arī ar savu emociju gūzmu.  Tajā pašā laikā manas gan kaut kur krātiņā aiz aizslēgtām durvīm krājas un jūtu, ka būs sprādziens agrāk vai vēlāk. Vakaros prasās dejas vai citi izlādes avoti, jo ar dušu manā gadījumā nepietiek. Tik daudz domas galvā. Tik daudz vēlmes un tik maza varēšana, laika trūkums, spēka iztrūkums, nemācēšana noorganizēt savu laiku vai manas joprojām neiegūtās tiesības, kas ik pa laikam man tiek atgādināts. Jūtos kā tajā Rīgas miesnieka video rullītī par tiem Pelmeņiem. “Ja man būtu pelmeņi, es gan tevi uzcienātu.” Ar tiesībām tas tā nenotiek, neviens necienās, pati vien vainīga. Zemapziņa man to atgādina ik pārdienu.

Ar visu trako karantīnas beigšanos beidzot varējām satikt savus mīļos. Aizbraucām pie māsas uz Vecpiebalgu un ļoti izbaudīju savas mīļās māsas un viņas ģimenes klātbūtni. Ja paliek skumji, tad es atveru bilžu galeriju telefonā un ieskatos tajos dažos kadros, ko paspējām noknipsēt uz prombraukšanu. Pavadījām laiku tā, lai tie mūsu laimes kausiņi piepildītos līdz malām un palīdzētus spēkus atgūt grūtākos brīžos. Satikām draugus un priecājāmies par bērniem, kopābūšanu. Bijām laukos un tās ir pagaidām bijušas visskaistākās šīs vasaras dienas, vakari, rīti un pēcpusdienas, lai gan vasara vēl nav pat pusē. Sajūtu līmenī būtu jānotiek kam grandiozam, lai pārspētu apciemojumu Rolanda bērnības lauku mājās. Bija tik grūti braukt prom no turienes. Tajā vietā ir tāda dvēsele. Gaiss ir tik svaigs, zvaigznes tik spožas un rīti tik dzestri. Viss kas tur tika piedzīvots, dzīvo tajās sienās, istabās, malu malās, šķūnī, pludmalē, pat rudzu pļavā kas bija kukainīšu pilna, pilnīgi vibrēja no zumēšanas.

Par mīļajiem runājot. Viņiem viss ir kārtībā. Rolis ir darbos, atvaļinājumu jau piedzīvojām. Daudz lija. Bijām pie friziera, visi. Mājās tagad ir super duša sataisīta un maza ģimenes atpūta ārpus mājām bijusi. Ielikām ķeksīti. Ar cerību, ka ne pēdējā reize šajā vasarā. Marta nebeidz pārsteigt ar savām gudrībām ik uz soļa. Jūlija mēnesī dzīvojas pa mājām. Nesen mācija mūs par emocijām un mākslas stundu pasniedza, stāstot par krāsu jaukšanu.

Jurģītis ir tik mīļš. Viņam patīk dod mammai slapjas bučas un no rītiem ierāpjas mammas klēpī ar abām rociņām samīļo. Jurģis ir arī viesulis. Viņš kā Ansīts ar Grietiņu, aiz sevis atstāj pēdas, bet ja mamma jau salasījusi, tas neliedz atkal visu izmētāt. Staigāt joprojām nestaigā. Nav pamats uztraukumam, aizies. Tas ir tikai laika jautājums. Bet tagad tās pastaigas ir daudz grūtākas. Rati nav, tad nu Ergosoma nāk palīgā. Nav ērti manai mugurai. Tā jau es maziņš. Uz pludmali aiziet un tā mierīgi pasēdēt, ha, varu aizmirst. Ūdenim ir pievilkšanās spēks un abi kā traki raujās uz turieni. Un,  kad ārā ir savi plus astoņpadsmit, tad ūdenī nav vēlme iet un kur nu vēl mazie. Jā, es gaidu karstumu atpakaļ. Man patika. Nesūdzējos tad un nesūdzēšos arī tagad.

Ah, es jūtu, ka šodien būs grūta diena. Nopūšos. Nakts negulēta. Rīts agrs. Bērni ar agrie putniņi un liekas, ka līdz brokastīm abi kopkorī ziņoja par savu neapmierinātības stāvokli. Ir astoņi rītā un es jau tagad sapņoju par gultu. Veiksmīgu dienu vēlot.

Fantastiskais četrinieks ar sagurušo mammu priekšgalā.

Foto @lbei_photography