Decembri esi man vēlīgs

Vai ir bijusi sajūta, ka tu vienkārši peldi pa dzīvi. Es tā jūtos. Es peldu, nezinu kurā virzienā, bet straume mani nes. Tā kā nedaudz pazudisi, apmaldījusies, svešā filmā ar pazīstamiem aktieriem. Nu jau pēc teju mēneša man būs dzimšanas diena un es biju likusi tik daudz pozītivas cerības uz šo ciparu, trīs nulle. Varbūt lieki. Tulīt 31 un es necenšos būt upura lomā un ne viens jau nav vainīgs, viss ir atkarīgs no manis.

Nu jau vairāk kā divus mēnešus es meklēju darbu, šonedēļ izsūtīju deviņus CV, vakar viens piezvanīja un šodien divi atteica, jo man nav uzkrāta pieredze. Un ir grūti atrast par ko pasmaidīt un jūtu cik vīram ir grūti, jo viss ir uzkrauts uz viņa pleciem, neviens arī neliek justies vainīgam, bet tu neviļus tā jūties. Un es nebeigšu atkārtot to, ka visā visumā jau ir labi.

Mēs esam saģērbti, jumts virs galvas un ledusskapī ēdiens, un bērni smaida. Nebūtu jau jāsūdzas, bet dzīvē ir vajadzības ar caurām kurpēm, mūžīgo mašīnas remontu un citām ķibelēm. Un tad vēl svētki. Vai esmu stāstijusi to, cik man ļoti patīk svinēt svētkus. Cik man ļoti patīk pušķot, likt gaismiņas, aizmirsties sveču liesmās un radīt gaisotni. Un to neviens man neatņems. Radīsim noskaņu un šogad galvenā loma būs kopā būšanai. Kā man patīk dzirdēt bērnu pārsteiguma balsis un, kamēr Marta no ziemassvētku vecīša gaida šokolādes konfekti, bet Jurģis būs drošvien nodarbināts ar eglītes apgāšanu, tad arī dāvanām nav nozīmes. Un tagad tik jāliek cerības, ka šis visai mulsinošais gads tomēr kaut kā labi pārsteigs. Es likšu cerības uz decembri, es likšu cerības un centīšos visu uztvert vieglāk un savu pozitīvismu es nepazaudēšu nekur, tas ik pa laikam kā puķe noplaukst, bet tad atkal kā ar ūdeni aplieta parādās visā savā krāšnumā un spozmē.

Decembri esi lūdzu vēlīgs man un tarakāni lūdzu atrodiet mājas citur, nevis manā galvā. Es nesildīšu jūs savā azotē, bet ceru, ka sapratāt, ka laiks nu ir pazust.

 

Foto Zakomolkina.photography

karantina

Karantīna

Novembris. Šodien gāju cauri parkam un skatījos uz kokiem, kuri tik vienmuļi stāv starp zeltainajām lapu segām. Ieelpot. Ieelpot gaisu. Beidzot mūsmājās ir beigusies karantīna un jau otro dienu drīkstam doties dabā. Tā ir fantastiska sajūta. Vai man teikt, kāpēc mēs sēdējām mājās, karantīnā? Manam mīļajam vīram bija Covid19. Saslima negaidīti un pēkšņi. Jaunais vīruss, kas pārņēmis teju visu pasauli. Ar katru dienu rādītāji aug straujiem tempiem. 

Ar ko tas viss sākās un kā tas beidzās mūsu ģimenē? Teikšu godīgi, vīrs to izslimoja vieglā formā un, izņemot Jurģa puņķu jūru, nevienam īsti nebija nekādu simptomu. Savu krekšķi un ikdienas nogurumu es īsti pie tā visa nepieskaitu.  Pirms vairāk kā divām nedēļām, otrdienas vakarā, vīrs sūdzējās par sliktu pašsajūtu. Es ieteicu, lai iedzer tēju un iet gulēt, ko vīrs arī darīja, jo mocīja bezspēks. Nākamajā rītā vīrs jutās divtik sliktāk, jo bija parādījušies jauni simptomi, temperatūra un galvas sāpes. Temperatūra gan visu slimošanas laiku nebija ļoti augsta, bet turējās diezgan vienmērīgi un nekādas zāles, lai temperatūru mazinātu netika dzertas. Bet temperatūra tā nepatīkamā – 37,4. Vīra organisms pats cīnījās kā nu varēja. Ja būtu kaut kas mainijies, tad tas tiktu ņemts vērā un attiecīgi būtu rīkojušies. Trešdien es pati īsti nebiju mājās. Bērni bija dārziņā. Pēc savām darīšanām aizbraucu pakaļ mazajiem un, redzot vīra stāvokli, nolēmām, ka mazos uz dārziņu mēs vairs nevedīsim, kamēr nezinām, kas ir ar tēti, kā arī centāmies ievērot nosacīto distanci. Viengadniekam, gan neieskaidrosi, ka tētis slims un labāk pie viņa neiet. Trešdienas vakarā Rolands labāk nejutās, arī pēc neskaitāmajām tējas krūzēm un miega, ko slimības laikā vajadzētu daudz. Bija parādījies nākamais simptoms – klepus. Tajā pašā trešdienā Rolis pieteica sevi uz analīzēm, kas bija jāgaida teju nedēļu. Nu tā nu mēs dzīvojām pa mājām. Par cik mēs nezinājām vai tas ir Covid19 vai vienkārši saaukstēšanās, uz veikalu vienreiz biju aizgājusi. Lūdzu, tagad neaprejat mani, ēst mums vajadzēja, visiem.  Dienas likās garas un nebeidzamas, nogurdinošas un dzīvoklis pēkšņi likās tik šaurs, ka nebija kur sprukt. Diena no dienas ne ar ko neatšķirās, izņemot ar maltīšu dažādību un mēģinājumi pieveikt ķirbi, taisot kulinārijas brīnumus, par ko es pati priecājos. Kā tajās dienās veselība? Simptomi baigi nemainījās. Prasīju vīram, vai ir sāpes plaušās, tad, cik nopratu, tad maza smeldzīte bija gan, ik pa laikam. Simptomi nepasliktinājās, bet vienu brīdi šķita, ka stāv uz vietas. Pēc vīra teiktā visdrausmīgākās bija galvas sāpes un bezspēks, kas radīja lielu diskomfortu. Tas atņēma daudz spēku. Tā pagāja teju nedēļa. Iekāpām nezināmajā. Otrdienas rītā vīrs brauca uz testu. Simptomu praktiski vairs nebija.Teica, ka nekas briesmīgs viss tas nebija. Viens, divi un gatavs. Tajā brīdī es nodomāju, ja tas tests būtu bijis nedēļu agrāk, kā diez vīrs būtu aizbraucis, tā visa sliktā pašsajūta un drebulis, bezspēks. Nespēju iedomāties, kā tas būtu bijis. Atbrauca vīrs mājās un kopā pacietīgi gaidijām rezultātus, tiem bija jābūt ap 23.00. Nebija. Bet nākamajā rītā pamostoties tie jau bija klāt. Un, jā. Pozitīvs. Tad nu mēs gaidījām ziņas, kas notiks tālāk. Sākumā zvanīja ģimenes ārste, kas katru dienu pēc tam arī zvanīja, lai apvaicātos, kā vīrs jūtās un kā visiem pārējiem. Pateica, kā rīkoties tālāk, kā arī karantīnas ilgums tika noteikt no ģimenes ārsta puses.  Un pēc tam zvanīja epidemiologs,  kas apvaicājās, kur Rolis varēja dabūt šo vīrusu, kur bijis? Prasīja par ģimeni, prasīja ar ko Rolis ticies divas dienas pirms saslimšanas un līdz brīdim, kad tika veiktas analīzes, jo visi šie cilvēki ir jāapzvana. Pēc tam Rolis visus apzvanīja un mēģināja noskaidrot personas kodus, pēc epidemiologa lūguma. Protams, ka cilvēki nevēlējās sniegt šādu informāciju uz, ko no epidemiologa puses bija ļoti nejauks aicinājums, tomēr noskaidrot personas kodus un kāpēc nespēj noskaidrot. Es ticu, ka viņiem ir gana daudz darba, ko darīt, bet tāda mūsu valstī ir situācija un dēļ datu aizsardzības, ar šo visu vajag rēķināties.

Tad nu sazinājāmies arī ar dārziņu un tur attiecīgi nokārtojām visas lietas, lai visi apkārt būtu pienācīgi informēti. Turpinājām sēdēt mājās. Ceturdien mūsu mīļie radiņi atveda  pārtiku, kam līdz karantīnas beigām vajadzēja arī pietikt. Veselība vīram bija laba, tik vien kā klepus, kas beidzās kādas divas dienas pirms karantīnas beigām. Un pēdējā karantīnas dienā vīram piezvanīja un paprasīja vai viņš esot mājās un ievēro karantīnu. Tas viss pagāja viegli, salīdzinoši. Bez nekādām komplikācijām, par ko es ļoti priecājos. Tagad turpinām strādāt pie imunitātes un veselību vēlot visiem jums.

Oktobris

Oktobris. Svētdiena. Pulkstenis tik tikko pagriezts par stundu atpakaļ. Gulēt vēl tik ļoti gribās, bet bērni jau savas dienas gaitas uzsākuši, tad jau arī vecāki.

Kā ir oktobrī? Šis ir bijis krāsains, visās savās nokrāsās un vēl nav beidzies. Ar tik daudziem kāpumiem, kritumiem, vilšanās sajūtu un stresu. Stress ir pilnīgi nevajadzīga sajūta dzīve, bet bez tās nemāku dzīvot. Kā tad mums iet?

Šobrīd esam visi mājās. Mans vīrs ir slims un par cik mēs īsti nezinām, kas ar viņu ir, jo ir arī Covid simptomi, tad mēs pat uz veikalu neejam, bērnus uz dārziņu nevedam, neko neplānojam, bet gaidam. Gaidām, kad tiksim pie atbildes un izzejot no tā rīkosimies atbildīgi. Sēžam četrās sienās un mēģinam atrast veidus, kā sevi izklaidēt. Puzles, spēles, lego, dažreiz arī Griņa (Grinčs, nu tā multene par to zaļo cilvēku). Visā visumā vīram ir labāk un par to man ir prieks, pirms divām dienām gan tā nevarēja teikt un uztraucos par viņas veselības stāvokli. Šī reize bija tik ļoti atšķirīga citām. Bet drīz būs uz pekām, viss iet uz labu.

Par bērniem runājot, viņi ir veseli. Abi divi. Marta sabēdājusies par dejām dārziņā un tagad ļoti interesējas par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Kad varēsim, tad jau man ir padomā dažas grāmatas, ko varētu viņai iegādāties. Par Jurģīti runājot, sāk atdarināt arvien vairāk zilbes, vēl dikti siekalojas. Kad iznāks līdz galam tie četri acu zobi, tad varēsim saprast vai tas ir sakodiens, vai kas cits. Pašlaik, laiks ir noteicējs.

Un tad visbeidzot par mani. Oktobris man, kā mēnesis ir bijis izaicinošs, vienmēr. No krāsaino rudens lapu pieskāriena, kas liek galvai griezties un smaidīt, līdz pat salijušajiem un tumšajiem māju iekšpagalmiem, kas manī rada bailes. Un kā gribās ik pa laikam zem segas ielīst un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā un ārā valdītu mans virpuļviesulis. Jau vairāk kā divus mēnešus esmu darba meklējumos, kas ne tikai Covid laikā ir sarežģīti, bet vispārīgi ir. Es cenšos nelēkt pār savu latiņu, izsūtu CV, eju uz intervijām, gaidu e-pasta atbildes. Pēc BKA šis process ir ievilcies un esmu uz pareizajam pēdam, pareizās taciņas vienam no tiem darba lauciņiem, kurā es gribu ielēkt. Bet viss karājas mata galā mana zemā hemoglobīna līmeņa dēļ. Dzelzs. Vai tiešām darbs, kuru lai iegūtu, gāju cauri četriem dažādiem pārbaudījumu posmiem ar testiem, normatīviem un visa kā cita, tas viss būs atkarīgs no mana dzelzs līmeņa asinīs. Redziet, pazemināts dzelzs līmenis vienmēr ir bijis mans vājais punkts, bet tas nekad nav man traucējis dzīvot. Jā, tas apgrūtināja manu grūtniecības periodu, bet viss ir bijis kārtībā. Dejošanā es neģībstu, gari pārgājieni nebiedē un, ja vajag, tad varu arī noskriet pāris kilometrus.  Mani māc dusmas, stāvu uz plāna, plāna ledus. Vai nu es noturēšos vai arī man stabilitāte zem kājām pazudīs. Un, bāc, cik grūti šo visu sagremot.  Jā, mani kā visus uztrauc finansiālais stāvoklis, tīri cilvēciski. Piektdien man jau bija panikas lēkme. Tās mani piemeklē tikai kritiskos dzīves brīžos un šis ir viens no tiem. Es ticu, ka ir cilvēki, kam iet daudz grūtāk, bet es nesalīdzinu, es runāju par sevi. Es vienkārši neredzu nekādu loģiku šajā visā. Esmu fiziski labā sagatavotības formā un še tev. Bet es nepadošos un cīnīšos cik nu būs jaudas, lai gan es neesmu nekāds pārcilvēks.  Labi, es padusmojos, būs gana kādam laikam. Es ceru, ka novembris atnāks ar saules stariem un saulīti, kaut vai ar tiem pašiem zobiem. Bet lai spīd, lai ienes gaismu. Šis gads tik ļoti atšķiras no visiem citiem un, kas par pārbaudījumiem. Es nerunāju par Covid vien, lai gan no visām likstām, tas skāris visvairāk. Ak jā, mana dziļā sāpe par dejām, kas šaubos vai atsāksies novembrī. Labi apzinos, ka nodarbības Zoom vidē arī ir forši, bet tas cilvēciskais un sociālais faktors pazūd, kas man ir tik svarīgi. Bet  skatoties uz tiem rādītājiem par saslimušajiem Latvijā. Nu baisi. Es tagad neiedziļināšos savās domās par masku lietošanu, jo man tas nesagādā grūtības. Teikšu tikai vienu. Sargājiet sevi un savus mīļos. Veselību un mieru. Daudz siltuma pielietus vakarus ar sirsnīgām sarunām, sveču pielietām istabām un smaržīgām tējām, un vēl pa kādam gardumam uz galda. Kopā būt. Kopā to visu izturēt. Pazvaniet saviem mīļajiem ik pa laikiem, apvaicājaties par draugiem. Esat klātesoši no attāluma.

Foto Petra Skrastiņa

Rudens

Ir piektdienas rīts. Dzīvoklī esmu tikai es. Neviens cits. Nu varbūt kāds zirneklis pa kaktiem dzīvojas, bet tā, me myself and I. Sēžu pie karstas kafijas krūzes un klausos kā ārā plosās vējš. Tāda dīvaina sajūta ir būt vienai dzīvoklī. Abi mazie ir dārziņā un vīrs darbā. Mans laiks, lai ķertos pie lietām, kam ikdienā nav laika, lai līdz elektrības pazušanai beidzot pabeigtu savu bloga ierakstu, lai iedzertu karstu kafiju, nesildot to desmit reizes un pabūtu ar sevi klusumā, jo šī nedēļa bija skaļa. Šī nedēļa mani veda cauri milzīgam emociju virpulim. Pirmdien bija Jurģa pirmā diena dārziņā, kas man radīja lielu satraukumu un saviļnojumu vienlaicīgi. Un būdama es, es pārāk satraucos par to, kā nu būs. Par to, kā viņam tik maziņam ies. Viņš taču tikko piedzima, viņš tikko sāka velties, rāpot, staigāt. Tik maziņš, maziņš likās, ka grūti bija aprast ar dome, ka Jurģītis varētu iet dārziņā. Pirmajā dienā man desmitos jau zvanīja auzdinātāja un teica, ka Jurģītim miegs nāk un es skrēju viņam pakaļ. Mazais šņukstēdams iznāca ārā. Viss jau bija kārtībā, tik saguris. Par to, kas notika autobusā par to neiedziļināšos, jo tas bija skaļi. Histērijas ir grūti pārzdīvot.  Labi, ka pēc tiem visiem pārdzīvojumiem vakarā ir  dejas, kurās var aizmirsties. Pabūt laikā un telpā, izrunāties vai nerunāt nemaz. Lēkt dejā iekšā un atdot sevi visu. Un vakarā braucot mājās, sagrupēt domas nākošajai dienai.
Otrajā dienā jau gāja labāk. Es kā klīstošais holandietis staigāju pa rajonu un gaidīju zvanu, biju uz divpadsmitiem pakaļ un viņš smaidīgs iznāca ārā no grupiņas. Nu autobusā nedaudz padusmojās, bet tas uz noguruma pamata. Dusmas bija vieglāk sagremot. Un pēc tam tik saldi čučēja.
Trešdiena, ak trešdiena. Tā nu gan bija diena. No rīta aizvedām Jurģi un Martu uz dārziņu, es braucu uz darba interviju. Pirmā kārta. Ak mans Dievs, es pēc tam gribēju kā strauss zemē ielīst. Bija sajūta, ka kāds būtu man aukstu ūdeni uzlējis virsū, daudz un dikti, kādus piecus spaiņus vismaz. Vai arī es plika izskrējusi uzstāties simts cilvēku priekšā. Es nestāstīšu, kas tas bija par darbu, uz kuru tēmēju. Bet pirmo reizi man bija šāda intervija. Pat tagad atskatoties, atminoties gribās galvu saķert. Tik daudz ko nezināju, tik daudz apstulbu, tik daudz jautājumi un ne tik daudz atbildes, mulsums.  Man intervijās, godīgi sakot, vienmēr iet labi. Un nē, es nevainoju laika trūkumu, jo redz es mājās ar bērniem, bet nepadomāju. Nepadomāju par to, ko varētu prasīt, lai gan zinu darba specifiku. Bet labi, tas bija vai ne? Tur vairs laiku atpakaļ nepagriezīsi. Ir jāiet tālāk, jāvelta laiks izzināšanai. Jāieliek šis atmiņu vācelītē, kā slikts piemērs, kā nedarīt. Ne viss vienmēr var sanākt labi ar pirmo reizi. Un es to saprotu. Pēc intervijas aizgāju ar visneērtākajiem apaviem uz pasaules izdert savu pēdējo auksto kafiju šājā rudenī, jo diena bija tik karsta un liekas, ka smadzenes kūpēja. Aizbraucu pakaļ smaidīgajam Jurģim un kopā devāmies mājās. Vakarā dejas, Marta bija atbraukusi līdzi. Un, lai gan loģiski domājot, es simtprocentīgi dejās nebiju, jo uzmanība bija dalīta. Marta bija tik priecīga. Centās piedalīties, bet ātri apnika. Treniņstundas laikā nāca mani vairākas reizes samīļot un pateikt:”Es tevi mīlu mammīt!” Nedaudz padumsojās, paraudāja, padejoja, pazīmēja, pašās beigās neļāva vairs man piedalīties. Es ieklausījos, lai nebūtu krēņkis un kopīgi taisijāmies mājās. Autobusā bija tik daudz jautājumi. Es uz visiem pat nepaspēju atbildēt, drīzāk nespēju, bet viņa bija sajūsmā, patika. Patika būt kopā ar mani, laiks ar mammu. Patika dejotāji, jo viņi tik mīlīgi.
Ceturdiena bija vētraina. Biju es ar mazajiem mājās. Daudz emocijas visiem, daudz stāvēšana pie plīts, daudz mazi un lieli darbiņi. Bet varēja redzēt cik daudz bērniem enerģijas un nav īsti kur izlikt. Māja bija vienā lielā haosā. Neviens neko neēda, neviens negribēja neko kārtot, neviens negribēja gulēt. Un tā mēs, kā tie siseņi  siseņojām. Katrs par sevi un visi kopā. Nu tā, nonācu līdz piektdienai. Mantas sakrāmētas, diena iesākusies un nedēļas nogalē paredzēta talka. Šoreiz brauksim visi kopā. Būs forši un es to zinu. Telefonu pie malas, smaids sejā un vagā iekšā. Uz tikšanos kartupeļos. Veiksmīgu šo septembra mēnesi, es jūtu, ka vēl gana daudz ko piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot šajā mēnesī.

Foto Gatis Vilaks

Sagurusī vasara

Nu tā sen, sen, sen nav bijis bloga ieraksts. Tik daudz ir par ko runāt, bet nesaprotu no kura gala sākt, vai pat nerunāt nemaz? Tik daudz kas ir noticis, bet tajā pašā laikā nekas.

Ir jūlija sākums. Pēdējais ieraksts tapa pēc sestās karantīnas nedēļas. Manā dzīvē, mūsu dzīvē nekas no tā brīža ļoti nav mainījies. No rītiem joprojām vingroju un šonedēļ ir īpaša nedēļa, jo treniņprogramu man sastāda vīrs, kas ir interesanti un izaicinoši. Ar vārdiem modinātājs ir 5.30, gribējās papīru saritināt mazā bumbiņā un skaisti ielidināt šmucspainī, un tad kādas desmit minūtes skaļi smieties par šo dziļi neizdevušos joku. Bet, kad 5.40 modinu savu tikko uzrāvušos ķermeni pie vieglas meditējošas mūzikas, jūtos, kā čuska tur tālajos austrumos, kas muzikāli līgojas ārā no kādas māla krūkas. Tad es kārtīgi izsvīstu ar visiem pumpīšiem, pietupieniem, pievilkšanos un esmu gatava dienai. Un, ak jā, diena gan ir gara. Bērniem tik daudz emocijas, no rītiem Martai, bet vakaros Jurģim, bet šodien abi vienlaicīgi pie manas auss ar visām savām emocijām. Un es saprotu, esmu mamma un man ir jāsaprot to, ka tie mazie cenšas ar mani komunicēt arī ar savu emociju gūzmu.  Tajā pašā laikā manas gan kaut kur krātiņā aiz aizslēgtām durvīm krājas un jūtu, ka būs sprādziens agrāk vai vēlāk. Vakaros prasās dejas vai citi izlādes avoti, jo ar dušu manā gadījumā nepietiek. Tik daudz domas galvā. Tik daudz vēlmes un tik maza varēšana, laika trūkums, spēka iztrūkums, nemācēšana noorganizēt savu laiku vai manas joprojām neiegūtās tiesības, kas ik pa laikam man tiek atgādināts. Jūtos kā tajā Rīgas miesnieka video rullītī par tiem Pelmeņiem. “Ja man būtu pelmeņi, es gan tevi uzcienātu.” Ar tiesībām tas tā nenotiek, neviens necienās, pati vien vainīga. Zemapziņa man to atgādina ik pārdienu.

Ar visu trako karantīnas beigšanos beidzot varējām satikt savus mīļos. Aizbraucām pie māsas uz Vecpiebalgu un ļoti izbaudīju savas mīļās māsas un viņas ģimenes klātbūtni. Ja paliek skumji, tad es atveru bilžu galeriju telefonā un ieskatos tajos dažos kadros, ko paspējām noknipsēt uz prombraukšanu. Pavadījām laiku tā, lai tie mūsu laimes kausiņi piepildītos līdz malām un palīdzētus spēkus atgūt grūtākos brīžos. Satikām draugus un priecājāmies par bērniem, kopābūšanu. Bijām laukos un tās ir pagaidām bijušas visskaistākās šīs vasaras dienas, vakari, rīti un pēcpusdienas, lai gan vasara vēl nav pat pusē. Sajūtu līmenī būtu jānotiek kam grandiozam, lai pārspētu apciemojumu Rolanda bērnības lauku mājās. Bija tik grūti braukt prom no turienes. Tajā vietā ir tāda dvēsele. Gaiss ir tik svaigs, zvaigznes tik spožas un rīti tik dzestri. Viss kas tur tika piedzīvots, dzīvo tajās sienās, istabās, malu malās, šķūnī, pludmalē, pat rudzu pļavā kas bija kukainīšu pilna, pilnīgi vibrēja no zumēšanas.

Par mīļajiem runājot. Viņiem viss ir kārtībā. Rolis ir darbos, atvaļinājumu jau piedzīvojām. Daudz lija. Bijām pie friziera, visi. Mājās tagad ir super duša sataisīta un maza ģimenes atpūta ārpus mājām bijusi. Ielikām ķeksīti. Ar cerību, ka ne pēdējā reize šajā vasarā. Marta nebeidz pārsteigt ar savām gudrībām ik uz soļa. Jūlija mēnesī dzīvojas pa mājām. Nesen mācija mūs par emocijām un mākslas stundu pasniedza, stāstot par krāsu jaukšanu.

Jurģītis ir tik mīļš. Viņam patīk dod mammai slapjas bučas un no rītiem ierāpjas mammas klēpī ar abām rociņām samīļo. Jurģis ir arī viesulis. Viņš kā Ansīts ar Grietiņu, aiz sevis atstāj pēdas, bet ja mamma jau salasījusi, tas neliedz atkal visu izmētāt. Staigāt joprojām nestaigā. Nav pamats uztraukumam, aizies. Tas ir tikai laika jautājums. Bet tagad tās pastaigas ir daudz grūtākas. Rati nav, tad nu Ergosoma nāk palīgā. Nav ērti manai mugurai. Tā jau es maziņš. Uz pludmali aiziet un tā mierīgi pasēdēt, ha, varu aizmirst. Ūdenim ir pievilkšanās spēks un abi kā traki raujās uz turieni. Un,  kad ārā ir savi plus astoņpadsmit, tad ūdenī nav vēlme iet un kur nu vēl mazie. Jā, es gaidu karstumu atpakaļ. Man patika. Nesūdzējos tad un nesūdzēšos arī tagad.

Ah, es jūtu, ka šodien būs grūta diena. Nopūšos. Nakts negulēta. Rīts agrs. Bērni ar agrie putniņi un liekas, ka līdz brokastīm abi kopkorī ziņoja par savu neapmierinātības stāvokli. Ir astoņi rītā un es jau tagad sapņoju par gultu. Veiksmīgu dienu vēlot.

Fantastiskais četrinieks ar sagurušo mammu priekšgalā.

Foto @lbei_photography

Atrast mieru nemierā

Aprīļa beigas. Tuvojas sestās karantīnas nedēļas izskaņa un es jūtu, ka ir sagurums un galva sāk kūpēt. Vakaros vairs negribas pļāpāt, bet censties ielīst tādā mazā, mazā burbulītī un atdalīties no visa notiekošā, vēl esot istabā ar diviem maziem ķipariem un vīru, kuram arī ir vajadzīga sava daļa uzmanības. Dažreiz arī ar trauku kalniem un puspabeigtu maltīti uz plīts. Ar domu. “Nu tad, kad mazie gulēs, tad.” Un tad kad ap 23.00, kad acis līp ciet, tu šmorē vai slauki galešu drupatas no grīdas, lai rītdien viss atkal tiktu piebārstīts. Kur mans iRobot? Vakar man meita pateica: “Mammu es tevi ļoti mīlu, bet  tu esi man apnikusi”. Smieklīgi, vai nē, bet es jūtos līdzīgi. Tas tik ļoti raksturo šo situāciju, jo es zinu, ka meitiņai dārziņš pietrūkst. Bērni un audzinātājas, un visas kopīgās darbošanās. Es ar Martu cenšos daudz ko kopā darīt, bet ir dienas, kad man neko negribas, nu varbūt tikai iedzert karstu kafijas krūzi, piebildīšu karstu. No rītiem tā parasti ir auksta, divreiz uzsildīta mikrovilnī. Un dažreiz es ieslēdzu arī to multeni vai divas bērniem, nejūtoties par to vainīgai. P.S. Mūsu mājās multeņu dienas ir piektdienās un sestdienās, Marta to ļoti labi apzinās un gaida piektdienu.

Ar karantīnas sākšanos esmu ieviesusi jaunus rituālus ikdienā, jau otro nedēļu ceļos sešos no rīta, lai pasportotu, kas ir kaifīgi. Man kustību vajag tik pat ļoti kā elpošanu.  Daudzi man raksta un saka, ka tad biežāk jāiet ārā. Jā ir, bet Jurģītis vēl nestaigā, bet ratos arī nevēlas sēdēt, izņemot, kad tētis ir blakus. Tad ir daudz mierīgāks. Tad nu, tad kad tētis ir mājās, sākās “happy hour”, laimīgā stunda pa pavasari pilsētā.

Pagājušā nedēļa ar jaunā rituāla ieviešanu bija ļoti veiksmīga un jutos pacilāta, jo no rīta paspēju pasportot un mierīgi paēst brokastis. Šī nedēļa liekas kā liela izgāšanās, Jurģis naktīs mostas un pēc divdesmit minūšu gara midzināšanas rituāla pietupieniem plus miega dziesmiņas, savā gultā Jurģis gulēt neiet. Tad nu nesu uz lielo gultu, kur viņš aizmieg, lai mostos kopā ar mums.Šodien bija izņēmums. Un no vienas puses, es varu gribēt visu ko, bet bērnu vēlmi un sajūtas kontrolēt nav iespējams, tur jau pacietība un saprašana nāk draugos. Es to ļoti apzinos, bet dažreiz es jūtos tik saspiesta, kā tāds pūpēdis, kas lēnām pūš gaisu ārā. Nav katra diena tik traka, nepārprotiet mani, ir daudz labi brīži un smieklīgi. Bet visbrīnišķīgāk ir vērot māsas un brāļa attiecības, kā viņas veidojas. Cik daudz smiekli un smaidi ir šajās četrās sienās. Un esmu ļoti pateicīga par to, ka vīram ir darbs. Par to, ka mums ir ko ēst, ka mums ir jumts virs galvas un vēl daudz daudz lietas, ko tagad nesākšu saukt. Un, ak jā, ome. Mūsu glābējzvans, lai mēs varētu uztaisīt savu #bringbackdating, kas būtu kārtīga pavasara tīrīšana, jo tā ir aizkavējusies. Es ļoti priecājos, ka viņa mums ir.

Un, protams, šis laiks ir licis novērtēt lietas tās, kas uz laiku tiek atņemtas un šeit es nerunāju par veikalu apmeklēšanu. Esmu mamma diviem brīnumainiem bērniem, bet arī man, kā mammai vajag ieelpot un izelpot. Pabūt ar sevi, parunāt ar sevi, savest sevi kārtībā, sakārtot visu pa plauktiņiem, rast mieru, lai atkal varētu iet uz priekšu ar jaunu enerģijas pieplūdumu. Kā vienā no bloga ierakstiem es teicu:” Ir forši būt mammai, bet ir brīžiem grūti atcerēties kā ir būt pašai sev.”

Foto Dagne Puncule

pavasaris

Pavasara gaidās

Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita skate. Bija traki piepildīts, pārpildīts un, būdama divu bērnu mamma, ak, kas par organizēšanu! Labi, ka ir tētis, oma, krustmāte un draugs blakus, kas vienmēr gatavs palīdzēt. Paldies jums par to.

Un, un pats svarīgākais februāra mēneša notikums. Jurģītim palika gadiņš un ballīte arī bija, nu ne gluži līdz rītausmai, bet ļoti roķīga. Un man jums ir jāpastāsta par pasakaini, brīnumaino bērnu ballīšu vietu, kas, zīmīgi, atrodas uz Martas ielas. Nosaukums “Forest of dreams”. Kad ieiet iekšā liekas, ka esi nokļuvis pasakā, leiputrijā. Leiputrija katram ir noteikti sava, bet tur bija mana. Mazas istabiņas kā leļļu mājiņā, veikaliņš, skola, tējas ballītes noteikti tiktu organizētas, viena pēc otras. Daudz, daudz lego mazajiem un lielajiem pirkstiņiem, un bumbu baseins ar slīdkalniņu. Piebildīšu, ka par mammām un tētiem ar ir padomāts. Atpūtas zona, kur nesteidzīgi iedzert kafiju, kamēr bērni izklaidējas. Un īpašniece Lauma, tik mierīga un mīļa, visus ciemiņus sagaidīja un pavadīja, kā arī nenobijās no mūsu milzīgā bara ar roķīgās ballītes viesiem. Cepuri nost arī fotogrāfam Gatim, kas kārtējo reizi spēja iemūžināt tik skaistas bildes, ko ielikt albumā un rādīt pieaugušajiem pusaudžiem nākotnē. Vēl es nevaru nepieminēt “Wildchilddecor” par to, ka tik skaisti izdekorējāt salduma galdiņu un radījāt īsto atmosfēru, balonu prieks mūsmājās vēl turpinās. Jūs darat savu darbu profesionāli, ātri un Skaisti ar lielo S.

Nu es varētu runāt par ballīti vēl un vēl. Atceroties, skudriņas skrien pa muguru. Un tie mazie bērniņi aug tik ļoti ātri. Ar Martu ir interesanti parunāties, tāds dikti foršs vecuma posms. Un nav jau tā, ka radziņi nav parādījušies. Tie mums neļauj dzīvot ilūzījās un atsit realitātē, kad paši peldamies sīrupā. Jurģītis joprojām nekur nesteidzās un vēl kādus divus, trīs mēnešus nestaigās. Un es nesatraucos, jo es redzu, kā mazais aug un attīstās. Daudz runā savā valodā, bet cenšās ļoti atkārtot, ko mamma saka. Mammas puisītis, kur es, tur arī viņš. Mums kā vecākiem simtiem prieka brīžu, smaidu un dažreiz arī uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir dots un kādi man ir cilvēki apkārt.

Marts, kā mēnesis nesolās būt mierīgs, jo ir tik daudz tikšanās, dažas fotosesijas, jaunas pazīšanās un jauni notikumi. Galvenais man atgādināt sev, lai es nepārforsēju ar visu. Tas man mēdz piemirsties ik pa laikam. Lai gan labi zināms fakts – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un ik pa laikam jāmācās arī pateikt kaut kam nē, jo visu visu izdarīt nav iespējams un nemaz nevajag.

Pavasari, pavasari mēs gaidām tevi. Ir stipri jūtams, ka raujies apciemot mūs. Saule, putni, zaļumi un puķes. Daba plaukst. Ļauj arī mums uzplaukt, dod spēku, enerģiju un priecīgu garu. Veselību arī lūdzu.

janvaris

Janvāris

Kā es gribētu sākt ar dziļi iedvesmojošiem vārdiem, kas piestāv jaunā gada sākumam, bet šoreiz, lūdzu, varētu janvāri pārlikt pa vienu mēnesi uz priekšu? Mēs slimojam. Ne visi, bet ja bērni slimo, tad nu mēs principā arī, jo izdzīvojam visas tās emocijas uz sevi un caur sevi. Man janvāris pēdējos trīs gadus ir tāds ļoti nostaļģisks mēnesis un parasti šajā laikā plānoju Martai dzimšanas dienu. Šoreiz turu Martai uz pieres aukstu kompresi un piekodinu meitai, ka noteikti ir jādzer ūdens. Slimošanas man riebjas, jo tik grūti noskatīties kā tie mazie bērni mokās un kā tas mazais ķermenis cīnās ar slimību. Es pirmo reizi piedzīvoju to, kā izskatās apātisks bērns, kas pat padzerties nevēlas. Tuvu 40 grādiem un liekas, ka pus galva man uzreiz nosirmoja. Bet savācos, jo ne jau man tie četrdesmit grādi. Dodu bērnam dzert, dodu nurofenu, mazgāju ar aukstu kompresi un visumam lūdzos par to viss viss dārgāko – mana bērna veselību un smaidu. Ejot gulēt arī Jurģim kaut kas sasāpējies un nabags pirmo reizi, pēdējo trīs mēnešu laika periodā, taisa tādu histēriju. Kāpēc un kādēļ, man joprojām nav izskaidrojams, bet miega bads turpinās, ko jūtu arī šodien. Ceļos, taisu brokastis. Visi smaida. Marta smaida, Jurģis gugina un vīrs ar izskatās dzīvelīgs. Ar mums viss labi. Marta gan pavadīja pus dienu gultā, bet temperatūra augstāk pa 37.5 neuzkāpa. Jurģi iedevām mūsu fantastiskajai omei un es tīru māju. Tīru visus pakšus, taisu logu vaļā, laižu svaigo gaisu iekšā un ceru, ka baciļi sapratīs, ka nu jātaisās ir prom. Kad beidzot ievilku elpu, viss nedēļas smagums uzgāzās virsū un gribējās sēdēt un raudāt, kā mazam bērnam. Un tad Marta tik maģiski man pateica: “Nāc mammu, lien man azotē, atpūties”. Sirds izkusa, izspraucās laimes asariņa, ka kaut ko laikam daru pareizi. Bet nu vienas slimošanas pāries, pēc tam būs citi pārdzīvojumi un citas problēmas, kad gribēsies kārtējo reizi pazust no visas pasaules. Un nekur tālu jau neaizbēgsi. Tik nedaudz iegrimt mazā sapņu pasaulītē, bet tad celties un atkal iet.

Grēksudze

Viena vakara grēksūdze

Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. Šodien jau kārtējo reizi piezogas mana vaiņas apziņa. Bet man kājas skrien uz priekšu. Iedama uz autobusu pieturu, es jūtu, kā mans ķermenis lēkā un smadzenes pulsē. Tūlīt izsprāgs krokodila asaras. Bet nē! Šodien raudāts ir gana. Gan ar bērniem, kas satupuši uz mammas un nesaprot, kas noticis, gan viena, uz mirklīti karinot veļu. Šodien ir grūti. Pat ļoti. Šī varētu ierindoties top pieci, manā drausmīgāko dienu listē. Esmu tik daudz šodien dusmojusies uz saviem bērniem un viņi nav vainīgi pie tā un tas viss uz pārguruma pamata. Un nemeklēsim vainīgos, lai gan ar rādītājpirkstu varētu nepieklājīgi norādīt savā virzienā. Kapēc es sev to nodaru? Kapēc man visu vajag un uzreiz? Simtiem Whatsapp grupiņu, kas ik pa laikam atgādina par sevi telefonā. Un kā es tā, neatbildēšu un nepiedalīšos sarunā. Sociālās vietnes, kas paņēmušas enerģiju vairāk nekā vajag un, kur palieku es un bērni, un vīrs. Vai tiešām vajag būt visur? Un to es sev atgādinu ikreiz, kad esmu uz izdegšanas robežas. Jābūt ir šeit un tagad ar savējiem. Ir, protams, grūti, ka dzīvo ellē ratā kaut kur, uz kurieni nevienam īsti nav laika aizbraukt, jo saprotams, ka katram sava dzīve un savas mazās vai lielās problēmas. Bet gribās parunāties, pačīkstēt, pamalkot kafiju ar kādu draudzīgu seju, kas nav gluži telefona ekrāns.

Tieši pēc septiņām dienām man ir apaļa jubileja un visu laiku domāju par to, kā lai es sevi atrodu. Lai gan drīzāk jādomā par to, kā lai es sevi nepazaudēju. Savu smaidu, optimismu, sievišķību. Kā, lai atrodu balansu visam un nemestu plinti krūmā. Un piezogas man tas mammas perfikcionisms. Jo traukiem jābūt nomazgātiem, ēst sataisītam, bērniem apčubinātiem, veļai izmazgātai un grīdai tīrai, lai Jurģim nav vēlme visu no zemes uzslaucīt. Vēl censties naktī izgulēties un pavadīt kādu brītiņu kopā ar savu vīru. Un tā dienu no dienas. Un tad, kad ir slimošanas, tad viss ir nedaudz lielākā haosā, jo ir puņķi, temperatūras un nemitīgas mīļošanās, kašķi, un viss ir slikti. Un tas izsūc enerģiju. Mega izsūc. Es priecājos, ka ir dienas, kad es varu tā aizskriet. Aizskriet ar raiža pilnu krūti, bet dejās sasmelt enerģiju. Pēc dejām ir vieglāk, pēc fiziskām aktivitātēm ir endorfīnu sprādziens. Lai gan pēc praktiski negulētas naktis, kad visa diena pavadīta emocionāli cīnoties ar sevi un dejās ir nedaudz grūti koncentrēties, ir labi, ka šodien var tā. Un atnākot mājās, traukus es nemazgāšu, izņemšu atlikušās sprādzes no matiem, ieiešu dušā un iegulšos gultā, cerot, ka šonakt gulēšu. Un pirms miega vēl galvā skanēs mūzika no pēdējās izdejotās dejas un klusumā dzirdēšu, kā bērnu elpa atsitās pret visām mājas sienām, atnākot līdz manām ausīm. Un rītdienu sākšu ar jaunu sparu.

Mans apaļais gadu desmits

Un tā, jau kādu piekto dienu es sēžu pie baltas lapas un man nekas nerakstās. Ir novembra beigas, blogs pieklusis un gaida. Un nav jau tā, ka nav par ko runāt. Ir daudz, bet ir sajūtas, kas jāpatur sevī un jāsaprot vai to vajadzētu izlikt uz papīra, jo vārdu sakārtojums var nesarindoties, tā kā es esmu domājusi.

Šis ir bijis notikumiem bagāts rudens. Pat paspēju izlidot ārpus Latvijas, bet tam pat vajadzēs atsevišķu bloga ierakstu, jo ceļojumi atstāj  pozitīvas sajūtas, atmiņas un ilgošanos par vēl un vēl tādām dzīves iespējām. Es esmu kārtējos sevis meklējumos, to jau es cenšos gandrīz trīsdesmit gadus un pagaidām meitas, māsas, sievas, mammas loma ir uz palikšanu.
Par tiem saviem trīsdesmit runājot. Arī tie nav aiz stūra. Skaistajā lampiņu, rotājumu, pīrdziņu un apsniegotajā mēnesī man paliek apaļais trešais gadu desmits. Kāds jau man teica, ka pēc tam dzīve iet ar uzzviju un jaunu sparu. Šo paturēšu prātā un centīšos ticēt. Zinot, cik katram tas var būt dažādi. Un nē, šis skaitlis mani nebaida, jo būsim reāli, mūsdienās skaitlis ir tikai skaitlis. Viss ir atkarīgs no tā kā tu jūties tieši tajā brīdī un kā tu sevi nostādi, cik ļoti rūpējies par savām iekšējām vajadzībām un nododies plašāku zināšanu apgūšanai. Nu pagaidām liekas, ka kāds mani ir iesēdinàjis lielās šūpolēs un neļauj izkāpt laukā. Tikai tad vienā brīdī tās apstāsies un es nostāšos uz zemes ar pilnīgu saprašanu, ko es šeit daru, uz ko es tiecos. Es atceros, cik ļoti bērnībā domāju,  ka mana dzīve ies pa tādu vienmērīgu taciņu ceļā uz mērķi. Un ejot pa to taciņu es pabeigšu skolu, iestāšos augstskolā, satikšu savu mīlestību, pabeigšu mācības, aprecēšos, būs bērni, nu gaitu, kā jūs noprotat, kā ļoti pārzināmās vācu romantiskajās filmās, ko mana mamma skatījās otrdienas vakaros. Tad nu ar mani viss notiek/noticis ir visādi. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo man šie trīsdesmit gadi ir aizveduši līkločiem un uz kā pamata esmu sapazinusies ar tik daudziem fantastiskiem cilvēkiem, ceļojusi, strādājusi, studējusi, līdzdarbojusies savā dzīves meksikāņu seriālā, ballējusies, raudājusi un dusmojusies, pārdzīvojusi, stresojusi un izdarījusi gana daudz stulbus lēmumus. No visa pa drusciņai. Un šis mans divdesmit devītais dzīves gadiņš ir bijis jaudīgs. Mēs iekārtojām dzīvokli kopīgi, dzimtsarakstu nodaļā viens otram solijām bezgalību, visās dzīves situācijās un pēc tam piedzima mazais Jurģītis. Mana meita ir mans dzīves lielākais skolotājs, bet Jurģītis ir mans siržu lauzējs. Kas par varenu gadu! Un nav bijis viegli, jo ienākot otrajam bērnam dzīvē, citas slūžas atverās. Esam strīdējušies un dusmojušies, ķīvējušies, mīlējušies, smējušies, apvainojušies, bet palikuši. Palikuši kopā un tie tikai pirmie deviņi mēneši. Un Marta. Ak Marta, mums ir īsts divgadnieks. Liekas, ka par to varētu veselu paragrāfu uzrskstīt, jo nu ir tas posms, ka bieži vien tu nesaproti kā rīkoties. Taisīt tādu histēriju kā viņa, smieties no kārtējas komiskās situācijas, jo ne tā pankūku esi sagriezusi vai dusmoties, ka pēc piecpadsmit minūtēm garas histērijas viņa var aizlēkāt priecīga tālāk, bet tu jūties, ka tavs jumts (tas kas uz galvas) aizlidos prom nezināmā ātrumā. Uhh, nu jā. Kā pareizi rīkoties šajā situācijā? Ir ieteikumi?

Kopumā viss iet savu gaitu. Man tūlīt paliek trīsdesmit, esmu divu bērnu mamma, sieva ugunsdzēsējam, mums ir jumts uz galvas, ģimene blakus, draugus un paziņas mēs ik pa laikam satiekam, gan jau mans dzīves aicinājums arī atnāks. Viņš vienkārši klusi piezogas no stūra, gaidot kad es viņu pamanīšu un paspiedīšu roku.
Par nākamo skaisto dzīves posmu. Esmu gatava savam trīs un nulle.