Ieelpot un izelpot

Pieņemt un dzīvot bez ekspektācijām. Tas bija mans aprīļa moto. Es pieņēmu mana bērna nemieru un dzīvoju dienu no dienas, bez nekādām ilūzijām. Galvenais bija radīt sevī iekšēju mieru un tajos brīžos pievērsties aprūpei un maigumam pret dēliņu un meitiņu. Dažreiz tas prasīja vienu lielu ieelpu un izelpu, dažreiz vairākas, dažreiz aizskaitīju līdz desmit. Un ziniet tas palīdzēja. Un tad vienā dienā mazais sāka smaidīt. Tā patiesi smaidīt un mana sirds sāka līksmot, gribējās dejot prieka deju un to mirkli pagarināt. Un, jo biežāk viņš smaidīja, jo vairāk es ieguvu apliecinājumu tam, ka es kaut ko tomēr daru pareizi, neskatoties uz manām šaubām.

Katrs šis jaunais posms, šie mazie atklājumi mazā cilvēka dzīvē, liek nedaudz satraukties un ar aizrautību gaidīt, skatīties, kas būs pēc tam. Šodien izvilkām no skapja aktivitāšu paklājiņu, lai gan man liekas smieklīgi, ka tas mazais skatās uz krāsainiem dzīvnieku dibeniem. Viņš lūkojās un vēro, māj viņiem ar rociņām, it kā sasveicinoties. Un, ak jel, Jurģis sācis runāties! Mūsu mazais rīta modinātājpulkstenis, acis kā pogas un stāsta visu, kas uz sirds. Katru reizi nodomāju par telefonu, ar ko varētu nofilmēt, bet tad šo vēlmi es apstādinu un baudu ar neizgulētajām acīm no kārtējās pusgulētās nakts, smaidu uz lūpām. Rīts var sākties!

Šis mēnesis ir bijis salīdzinoši mierīgs. Ik pa laikam ar meitas uzvedību pacīnamies un ir mirkļi, kad nesaprotam, kas notiek ar mūsu foršo divgadnieci, bet tas ir mūsu pašu spēkos izzināt, izprast un palīdzēt, būt viņai blakus. Tam laikam vajag laiku un tas mums ir.

Kā es priecājos par visiem ciemiņiem, kas mūs apciemoja šajā mēnesī, jo ieguvām tādu enerģiju no jūsu klātbūtnes. Mums patīk ciemiņi un viesi, dažbrīd gan mums tas viss izvēršas nelielā haosā, bet paldies, paldies, paldies jums. Mēs uzplaukām pavasarī. Tikpat ātri cik pumpuriņi izsprāga no krūmiem un kokiem šajā aprīļa mēnesī. Vai jūs arī bijāt pārsteigti par to, kā viss sazaļoja tādā steigā ? Un kā tas pavasara gaiss smaržo! Pilsēta pulsē no enerģijas un cilvēki sākuši tā patiesi smaidīt. Visi kā bitītes darbojas. Bērnu balsis atbalsojas visos pagalmos. Viss tik dzīvs un piepildīts. Baudam un sportojam, taisām piknikus, lienam ārā no savām aliņām, rušinamies pa darzu, izmēģinam ko jaunu. Pavasaris ir domāts atdzimšanai, jaunu lietu un vietu iepazīšanai. Viss būs.

Pavasaris

Otrdiena, 2. aprīlis. Esmu joprojām pidžammā un ietinusies halātā. Ir pulkstens divi dienā un no septiņiem rītā cenšos pamosties. Mans marta ieraksts ir nedaudz aizkavējies, bet pēc tik piesātināta mēneša ir grūti saprast par ko lai raksta. Par to, kā ir būt mammai diviem bērniem, kā mēs tiekam vai netiekam ar to galā, par mana noguruma līmeni. Jā zinu, ka var arī nerakstīt, bet esmu savā dzīvē tik daudz paturējusi sevī visu, ka to vajag man, pat ja neviens to nemaz neizlasīs. 

Mazais ir nolikts gulēt un, teikšu godīgi, es nezinu vai tās būs trīsdesmit minūtes, stunda vai divas, bet fakts, ka bērns ir mierīgs un guļ. Es toties esmu citas dillemmas priekšā, ko ar sevi tagad darīt. Izdzert jau ceturto reizi sasildīto kafiju, padoties un aiziet gulēt, pasportot, māju savākt vai sākt lasīt vienu no trīs grāmatām, kas mani gaida uzliktas plauktiņā acu līmeni, tā lai tās man ir vislaik acu priekšā, par sevi atgādinot, it kā nedaudz piemiedzot man ar lapušu kaktiņu. Varu arī nedarīt neko, bet tā liekas tāda laika izniekošana, ja jau varu, tad jau daru. Un ja nevaru? Grūti pateikt, vai tas ir slinkums vai tā ir negribēšana. 

Marts man bija smags mēnesis, nenoliegšu. Daudz jauni pārdzīvojumi un atdziņas. Bez visām slimnīcām un citām veselības nebūšanām, tās sajūtas būtu tādas, kādas tās uz doto brīdi ir. Neviens nebija teicis, ka būs viegli un nenosodiet mani, es nesūdzos, es DALOS. Ar mani šomēness bijis daudz jāstrādā tieši man pašai, to es negaidīju. Mammas loma manā dzīvē ir īpaša, jo es neprātīgi mīlu savus bērnus un es tik tiešām baudu brīžus, kurus spēju tajā brīdī. Ir vieglākas dienas, mierpilnas un ir smagākas, kā šī. Mazajam puņķi, man kakls kā no stikla taisīts un knapi spēju kaut ko iekost. Jo brokastis es nevis aizmirsu paēst, es gluži vienkārši nespēju neko ieēst, nemeklēju attaisnojumu badošanai.  Šī ir tā diena, kuru gribās pavadīt mežā vienai, lai es varētu uzzelpot, varbūt pabļaustīties un tvert enerģiju no dabas. No kurienes citur lai es viņu rodu, ja pati nevaru to atrast sevī. Jā, jā, zinu, mans ilgi gaidītais pavasaris ir atnācis, man gan roku vēl nav iedevis, bet slēpjas kaut kur aiz loga rūts. 

Esmu sapratusi to, ka šis puika manā dzīvē ir ienācis man kaut ko iemācīt. Es ļoti daudz ko iemācījos no Martas, kad viņa auga manā acu priekšā un joprojām turpina augt par vienu fantastisku meiteni ar savdabīgu raksturu. Un es nevaru saprast vai tas ir no manis, vai arī no mana vīra. Savukārt ar šo mazo tu nesaproti, ko vairs sagaidīt ne pa nakti un ne pa dienu, brokastis ēdīsi pusdienlaikā un vakarā ēdīsi pusdien/vakariņ/nakstiņas, sildīsi kafiju neskaitāmas rezies dienā un cerēsi, ka sevi līdz vakaram kaut cik savāksi, lai neizskatītos pēc alu cilvēka. To, ka laiks vairs nebūs mans, to es zinu un to, ka šo es atcerēšos ar smaidu uz lūpām pēc gada, to es arī zinu. Beidzoties vienam posmam, sākas nākošais. 

Saru dzīšana, kas bija ļoti skaists rituāls arī bija vairāk vajadzīgs man, lai es psiholoģiski sevi spētu savākt. Mans mazais puika ir ļoti nemierīgs bērniņš. Jā, es to pateicu. Un kaut kādā ziņā vainoju sevi, jo grūtniecībā biju ļoti emocionāla, lai gan šī bija ļoti skaista grūtniecība, kas ieviesa mūsu dzīvēs daudz korekcijas un simtiem laimes mirkļu. Marta bija kluss un mierīgs zīdainītis, pie knupja pat klāt neķērāmies. Jurģis gan spēlējās ar to, bet vismierīgākais ir pie mammas pupa. Un cik ilgi? Līdz brīdim, kad atkal man pārmetīs, ka bērns man ir pa smagu. Par veiglu, par smagu, par vēl kādu. Kā lai top skaidrs? Kā lai nomierina? Kā lai nepārmet sev, ja jūtu, ka vadzis lūzt un tu tajā brīdī vairs nespēj neko.

Šis viss reiz beigsies un nāks citas varēšanas un nevarēšanas, būšanas un nebūšanas.  Nav viss tikai melns vai balts, kaut kur ir pelēks un pa reizei šur tur iespīd spoža varavīksne, kas nedaudz apžilbina.

19.02.2019 Satikšanās ar Jurģi

Šie divi pirmie 2019. gada mēneši ir paskrējuši nemanot. Esam iekārtojuši dzīvokli, meitai nosvinējuši dzimšanas dienu, satikti sen neredzēti un mums mīļi draugi, kā arī vienā klusā piektdienā mazā kompānijā nosvinējuši savas kāzas. Bet te teju divas dienas atpakaļ pasaulē nāca mūsu dēliņš Jurģis. Tad nu ķeršos pie lietas, izstāstīšu īsumā mūsu satikšanos. Pēc pirmās USG(ultrasonogrāfijas) bērniņa piedzimšanas datums tika atdzīmēts, kā 16.02, bet pēc tam aizejot uz pēdējo USG, kas bija 35 nedēļā man daktere pateica, ka ātrāk pa 24.02 mazais iespējams nemazs nedzims, esot pārāk mazs svars kā arī iesējams nabassaite apķērusies ap kaklu, kas man kā grūtniecei lika liet gaužas, gaužas asaras. Bet nu ko, noslaucīju asaras un dzīvoju tālāk ar pozitīvām domām un optimismu. 

Trenniņkontrakcijas bija diezgan biežs viesis, tāpēc tās mani nepārsteidza, ik pa laikam nāca sasveicināties. Ap 16 un 17 datumu, tad kad visi viesi bija pavadīti, skapis sagaidīts un visi mazie mājas darbiņi padarīti sāku ievērot nu jau regulārākas kontrakcijas, svētdienas vakarā bijām jau zemajā startā, tajās dienās arī tā saucamais “gļoķu korķis” izdalījās lēnītēm. Bet nekā. 18.02 biju pie savas dakters uz vizīti, viņa pārbaudīja mazā sirsniņu, kas pukstēja ļoti smuki un teica, ka vēders pārāk augtu ir, ka nu vēl būs jāpaciešās līdz satikšanās dienai. Es, protams, nedaudz sabēdājos, bet tā jau ir mazais pats zinās, kad gribēs satikties ar pasauli un ar mums. Pirmdienas vakarā mierīgi nolikām gulēt Martiņu un ap 22.00 aizgāju pati gulēt, pēc vairākām galīgi neglētām naktīm tas bija vajadzīgs.

Ap 4.30 pamodos ar sāpēm un aši devos uz tualeti. Jutu, ka gar kājām nopil silts šķidrums, ko pati īsti nevaru kontrolēt. Un arī “gļoķu korķis” turpina izdalīties. Pampers virsū un aiziet dzīvē. Iekšā saviļojums. Kontrakcijas ar 20 min starplaiku. Pamodinu vīru, pasaku par augļūdeņiem, bet teicu, lai nesatraucas, jo nav kur steigties. Viss ir tikai lēnām sācies. Vīrs arī vairs nevar aizmigt un es pagatavoju kafiju, ko laiski izdzeram gultā pļāpājot. Saprotams arī jāpaēd, jo gara diena priekšā, pēc tam traukus nomazgāju un piekārtoju māju. Ap septiņiem pamodās Martiņa un priecīga atskrēja pie mums. Salikām somiņā viņas mantiņas, ko ņemt līdzi pie omes, saģērbāmies un devāmies uz dārziņu. Tur smaidīgo bērnu atstājām un braucām uz Jūrmalu. Pa ceļam vēl iebraucām benzīntankā. Piebraucām pie Bulduru slimnīcas un man kontrakcijas kā ar roku noņemtas, neregulāras un nesāpīgas, bet dziļi iekšēji nesaprotu, ko nu tagad darīt. Par cik bijām jūrmalā izdomājām iziet nelielā pastaigā gar jūru, varbūt tas palīdzētu kaut ko iekustināt. Rīts pelēks, dzestrs un diezgan drūms, bet Rolis vislaik dzina jokus un lika man smieties, kas padarīja noskaņojumu vēl jo labāku. Pēc pastaigas kontrakcijas atgriezušās, bet ne regulāras. Nu, bet ja nu mēs esam Bulduros, ieiesim pārbaudīties. Uzbraucām uz nodaļu un pazvanam uz uzņemšanu. Pirmais, ko prasa, kas nu man ir noticis. Es izstāstu situāciju un cik nopratu no vecmātes esmu 6 grūtniece, kas ir ieradusies stundas laikā ar neskaidrībām. Heh pilnmēness! Esam apsēdušies uz dīvāniņa un gaidam savu kārtu. Sākumā paņem manu mātes pasi un pasauc uz pārbaudēm. Uzliek klausīties tonīšus un tad atvērumu, kas tajā brīdī jau ir 3-4cm. Skaidrs, es uz palikšanu. Sāk rakstīt dokumentus, es gavilēju, mans smaids droši vien, ka mani nodeva. Vecmāte vēl noņēma augļūdens apvalkus un atvēums jau 4 cm. Mazajam sirsniņa vienmērīgi pukst, viss kārtībā un tieku aizsūtīta uz palātu. Ap 10.15 iestājos nodaļā. Palāta nedaudz savādāka nekā iepriekšējo reizi, nav divguļamās gultas, bet tas ir tikai sīkums, galvenais, ka mums ir ģimenes palāta. Tad nu kamēr sāpes man nav izteikti sāpīgas vai jūtamas, iekātojos mājīgajā un siltajā palātā. Rolands uzgrieza TV, tur iet seriāls, nav laika tam, jāstaigā. Rolands dzen jokus, smaidam un smejamies. Lēnām var just, ka sāpes palielinās. Vēl paspējam nodomāt vai brālis ātrāk piedzims par māsu vai otrādāk. Ap 11.30 sāpes jau tik lielas, ka es vairs nevaru parunāt. Staigāju un ķeros pie mēbelēm. Ieeju dušā, nedaudz atslābstu. Bet viss turpinās. Ap 12.40 mani pasauca uz apskati, ko liekas, ka gaidu nu jau veselu mūžību. Eju, kājas nedaudz ļimst,  bet nu sajūtas, ka pavisam drīz, jo jūtu kā mazais arī braši strādā un mēģina virzīties pa dzemdību ceļiem. Esmu kabinetā pie vecmātes, prasa cik biežas kontrakcijas, divas minūtes. Vecmāte uz mani neticīgi paskatās un liek apgulties uz galda. Paskatās atvērumu. Pa ausu galam dzirdu, ka 5cm, nē to es pārklausījos. Vecmāte palūdz aiziet pēc vīra, drēbītēm un pampera. Es aši kamēr sāpes nav mani pa ceļam pārtvērušas virzos uz palātu. Paņemu maisiņu un Rolis neticībā man seko. Jau tagad? Aizejam uz zāli un nu sākas darbs. Staigāju pa palātu, gaidu sāpes, tupjos un strādāju, mazais riktīgi spārdās. Te visnotaļ notiek kopdarbs. Vēl nedaudz un man jākāpj uz dzemdību galda. Bļāvēja gan es neesmu, bet rūkt kā lācis man labi sanāk. Rūcu cik vajag, elpoju un pūšu, tajās visās sāpēs cenšos dzirdēt, ko man saka vecmāte. Vecmāte saka, lai es atveru acis un ieraugu mūsu bērniņu. Un tad kā vilnis atnāk hormonu sprādziens, prieks un asaras, smaids un tā lielā Mīlestība, nu to grūti aprakstīt.

Mazais čuc uz mana punča, silts un mitrs, mūsu puisītis. Plīsumu nav, nopriecājos. Tālākais jau tikai detaļas, bet šī gada 19. februārī pasaulē nāca Jurģis, 13:13 iebļāvās pirmo reizi. Spalgāka balss kā māsai, bet pagaidām miera mika. Un kā tur bija ar to fantastisko četrinieku? 

Martas dzemdību stāsts

Marta Vaļuškina piedzima 30.01.2017. plkst. 18.50, svēra 3200 g un bija 52 cm gara.

Martas dzemdību stāsts sākās jau 16. janvārī, dienu pirms noliktā datuma, es biju vizītē pie ārsta. Pēdējā apskate. Ārā bija lielas baltas sniega kupenas un bērni tikko bija atgriežusies skolā, transporti piebāzti un es priecājos, ka uz pēdējo vizīti man aizveda Rolands. Es jau biju sadomājusies, ka stāvot tramvajā man noies ūdeņi un es nesapratīšu, ko tajā brīdī iesākt. Bet no tā mēs veiksmīgi izvairījāmies. Daktere paklausījās sirdstonīšus un vizītes laikā paziņoja, ka visticamāk mazā vēl īsti negribēs pievienoties mežāžu zīmei. Man tik atlika pasmaidīt un braukt mājās ar tādu neziņu. Vakarā cepu pankūkas, dejoju pa virtuvi ar savu lielo vēdeu un priecājos par sniega plīvuru, kas tumšajā vakarā atspīdēja no ielas. Nakts netika gulēta, man vispār pēdējā mēnesī ar gulēšanu gāja traki, atradu veidus kā sevi izklaidēt, bieži vien līdz pieciem rītā, kad beidzot ķermenis pateica, ka laiks ir apgulties un kājas vairs netirpa. 

Noliktajā datumā, 17. janvārī es sapratu, ka nu nekas īsti nenotiks, Marta vēl nebija gatava. Un varbūt savā ziņā es arī. Es gan lasīju gaidību grāmatu, kas man tiešām palīdzēja motivēties uz lielo dienu un es neradīju nekādas lielās ekspektācijas. Bija trenniņkontrakcijas, kas darīja mani visai možu, bet ar to dienu sākās lielākā jautrība. Pati biju nostādijusi sevi, ka bērns dabīgi gribēs piedzimt, tad nu man tika ieteiktas visādas metodes, kā ierosināt dzemdības. Mūsu dzīvoklis divu nedēļu garumā spīdēja un laistijās, jo mazgāju grīdu, nu ja ne pa dienu tad naktī, kad nenāca miegs. Tika ieteikts ēst ananāsu un dzert ananāsu sulu, nekas nelīdzēja. Pat iedzēru vienu šampja glāzi, nenosodiet mani, nevienu reizi grūtniecības laikā netika lietots alkahols, varbūt pasmaržots, bet biju dzirdējusi, ka tas atslābinās to manu iekšējo Anniju un Marta iedmāsies mūs apciemot. Arī tas nelīdzēja, tajā visā laika posmā, kas bija divu nedēļu garumā es arī braucu uz Bulduru slimnīcu, kur bija noslēgts līgums, braucu, lai paklausītos sirdstonīšus. Viss bija vislabākajā kārtībā. Pēdējā vizītē, kas bija 27. janvārī, vecmāte pateica, lai tad pirmdienā braucu un man stimulēs dzemdības, laikam bija nedaudz pārstaigāts, bet lieli uztraukumi par to nebija. Es nezināju, ko nu lai tā sagaida un negāju arī līst nekādos forumos, lai par to lasītu. Nerakstīju dzemdību plānu, viena no lietām, kas tika ieteikts grāmatā, jo es negribēju radīt sev nekādas iedomas par to, kas mani varētu sagaidīt dzemdību dienā, jo man bija bail no tā kā es uzrakstīšu un ja neizdosies, kā es jutīšos. Nemānīšu sevi un kas būs, tas būs.

30. janvāra rīts. Gulētas ir tikai trīs stundas, pie sevis žēlojos, jo zinu, ka tas prasīs daudz spēkus. Enerģija nule, acis kā peļu dirsiņas un ēst un par ēšanu tika aizmirsts. Vienīgais visgatavākais šajā visā uzdevumā bija sarkanais koferis, kas jau nedēļu gaidīja mūs mašīnā. Es jau domāju, cerēju, ka nedēļas nogalē mazā dāma izdomās mums pievienoties ārpus punča. Bet tā nenotika. Tā ir tāda dīvaina sajūta braukt uz slimnīcu, kad vienīgais dzemdību priekšvēstnesis ir gļotu korķis. Mani nepameta doma, ka atpakaļceļs būs trijatā, iedomājos mašīnu un balonus un bērniņu autokrēslā. Turpeļš uz slimnīcu aizlidoja nemanot. Mašīnā valdīja klususms, es, ja godīgi, pat neatceros, vai spēlēja mūzika vai kāds pļurkstēja un kura raidstacija skanēja, jo domas bija tur pie tā mazā ar kuru es pa ceļam klusi runāju un stāstiju, ka drīz tiksimies.

Deviņos no rīta mani sagaidīja vecmāte, kamēr vecmāte klausījās sirdstonīšus, Rolands gāja apskatīt mūsu ģimenes palātas apartamentus, kas nākošās trīs diena būs mūsu mājas. Ap pusdesmitiem no rīta manī tika ievadīts gēls uzvilku dzemdību kreklu, pamperbikses un gaidīju. Ilgi gan nenācās man gaidīt ap desmitiem sākās kontrakcijas. Ja domājat, ka neatpazīsiet trenniņkontrakcijas no īstajām kontrakcijām, ticiet man, atpazīsiet. Man jau no paša sākuma tās bija ar vienas minūtes intervālu. Par tādu sākumu es nebiju domājusi. Es gan tajā brīdī biju ļoti izsalkusi, vēders kurkstēja un ļoti gribējās kaut ko apēst. Man vecmāte brīdināja, ka es nespēšu neko ieēst. Kad Rolands atgriezās palātā no kafejnīcas, jo es nebiju vienīgā izbadējusies tajā rītā. Tiku pie kruasāna, paķēru to un domāju notiesāt viņu ar gardu mut. Nesanāk, spļauju salvetē.  Saprotu, ka man jāsāk kaut ko darīt, lai nedaudz aizmirstu par sāpēm, neaizmirstot elpot. Elpot ir būtiski, tās nav nekādas izdomātas muļķības. Sāku staigāt šurpu turpu pa palātu. Pieejot pie loga skatos uz čiekuriem, nedaudz vēl apsnigušiem, skatos uz ielu, stāvvietu, cilvēkiem un domāju, ko citi cilvēki tagad dara un, ka viņiem tagad nav jāstaigā šurpu turpu pa palātu ar kontrakcijām. Tad Rolands atgādina par vingrojumiem, ko ieteica māmiņklubā, izmēģināsim. Nu lieki piebilst, nekas īsti nepalīdzēja, turpināšu staigāt. Par cik nebiju īsti gulējusi tad uznāca nogurums, izdomāju, ka jāapguļas. Gulta liela, vieta ir. Rolands piedāvā uzslēgt kādu filmu vai mūziku, kas tika sagatavota tieši šai dienai. Bet man pietika ar pieklusināto televizoru fonā un savu labāko draugu blakus. Brīžos, kad sāpes atlaiž pamanos iegrimt saldā miedziņā, bet tas ilgi neilgst, jo sāpēm atgriežoties es saprotu, ka man jāturpina ieelpot sāpēs, lai šis process iet uz priekšu. Iedomājos par dušu ieiešu. Aizeju, noģērbjos un ielienu zem silta ūdens, cik labi. Ir tik laba sajūta, vismaz uz brīdi sāpes paliek nedaudz vieglākas. Ap pulksten diviem dienā pie manis atnāk vecmāte, iesim apskatīt kāds man atvērums. Divi centimetri, pirmā doma par to cik ilgi vēl šitas viss vilksies, jo sāp. Tiek nolaisti ūdeņi, tas paātrinās visu procesu. Piedāvā arī anestēzija, no kuras es atsakos, jo zinu, ka es varu vēl izturēt. Vizīte beigusies, pieķeros pie Rolanda rokas un lēnā solī ejam atpakaļ uz palātu. Turpinām. Staigāju. Eju atkal dušā. Elpoju. Saguru. Ielienu gultā nedaudz atpūsties, bet sāpes jau tagad ir pilnīgi citā līmenī. Ir sajūta,ka kāds grib manu muguru uz pusēm saplēst. Sāpju brīžos ieķeros Rolandam rokā vai gultas galvgalī, staigāt vairs nespēju, tikai guļu. Atnāk vecmāte ir pagājušas tieši četras stundas kopš pēdējās vizītes un es klusēm pie sevis nodomāju, varbūt varbūt tomēr anestēziju, ja nu būs tikai vēl divi centimetri. Saņemos izkāpt no gultas un liekas, ka vecmātes kabinets ir tik ļoti tālu, tālākie 30 metri kādus esmu gājusi. Lēnām apguļos un spēju vien tikai elpot. Mute sakaltusi, lūpas sausas, pārspļaut nevienu zilbi nespēju. Vecmāte veikli mani apskata, tiek pārbaudīti arī meitas sirdstonīši, meitai viss kārtībā un man desmit centimetri. Iekšēji gavilēju, lai gan ārēji izksatījos sagurusi. Ejam uz dzemdību zāli. Es, Rolands, Marta vēderā, ūdenspudele un vecmāte. Tagad sākas vissvarīgākā daļa. Jābūt možai. Vecmāte iedod man uzdevumu, jādabū Marta iegurnī, lai varētu iet uz dzemdību galdu, kas jau ir pēdējā taisne šajā piedzīvojumā. Es iekārtojos ērti, turpinu elpot, Rolands aiz muguras, vecmāte mūs atstāj divatā, jo pārējais personāls ir blakus palātā pie citas grūtnieces/topošās mammas. Nē, es netiku atstāta viena, vecmāte ienāca ik pa brīdim, lai apsaktītos,kā man iet un Rolands bija turpat blakus, sāpes vairs nelikās tik lielas, izsalkums un nogurums aizmirsies, drīz es satikšu savu vislielāko mīlestību. Grūtības tiek atstātas un parādās enerģija. Otrā elpa. Pēc apmēram 20 minūtēm un kārtīga padarīta darba, vecmāte mani aicina uz dzemdību galdu, telpā sāk parādīties vēl cilvēki, dakteris un māsiņa. Tūlīt. Sākam pēdējo uzdevumu. Es klausos vecmātē un daru ko viņa man liek, tas ir kopdarbs, lai izvairītos no plīsumiem. Kad Marta jau teju parādījusi galvu šai pasaulē, slimnīcā sāk skanēt trauksmes signāls. ‘’Uzmanību, uzmanību”, nu tālāk Jūs zināt paši. Es izspiežu smaidu un Rolands nosmej, ‘’īsta ugundzēsēja meita”, jā Marta to mēs nevaram aizmirst, tu gribēji tā parādīties pasaulē, lai ir ko atminēties. Vēl divas kārtīgas ieelpas un izelpas un es viņu ieraugu tādu mazu, sarkanu kunkulīti, tētis nogriež nabassaiti, bet manī notiek emociju izvirdums. Asaras, prieks, mīlestība, laime, to ir grūti pastāstīt, to ir jāsajūt. Pēc tam viss ir nedaudz miglā tīts. Kamēr mani saved kārtībā, tiku pie maza plīsuma, Martai tīra plaušas, viņu nomazgā un bērnu ārsts viņu apģērbj. Es tik jūtu, ka man kaut ko šuj, bet no sava bērna nenolaižu ne acu. Es viņai sekoju līdzi vēl īsti nespēdama aptvert. 

Un tad viņu man ielika rokās. Vēlviens laimes pāpilnības brīdis. Es viņu pētiju, apbrīnoju, skatos kādas mazas rociņas, kādas mazas kājiņas, no viņas izdalās patīkams siltums un maza bērna smarža. Silts un garšīgs aromāts. Klusībā pie sevis čukstu, “Cik viņa skaista, cik viņa maziņa, cik ļoti es viņu mīlu.” Pa to laiku viss personāls bija aizgājis un man bija vēl stunda tā jāpaguļ, es neiebildu. Palātā palikām mēs trīs: Marta, es un Rolands. Ģimene. 

Mirklis pirms svētkiem

Trešdienas rīts. Teju decembra vidus. Palaidu atkal Martiņu uz bērnudārzu pēc neilgas, bet ne smagas slimošanas. Šodien tik priecīga aizgāja, ka pašai sirds gavilēja, sailgojusies. 

Novembra mēnesis man ātri pagaisis atmiņās, viņš bija un kaut kas notikās. Tas paskrēja ar visiem simtgades svētkiem, piedzīvojumiem sabiedriskajā transportā un autoskolas teorijas kursa uzsākšanu. Par to, uz kuru autoskolu es aizgāju, to gan es skaļi neteikšu, tikai to, ka esmu ļoti apmierināta un drīz jau likšu pirmo skolas eksāmenu, bet ne braukšanā. Lai gan sirdsdziļumos labprāt ar to pasteigtos, jo nu jau 7 mēnesis sācies un vēders no maza kāļa ir izaudzis par gandrīz nogatavojušos meloni un jau spēlē futbolu man vēderā. Ribas tiek uzkaitītas katru dienu, mazs aktīvists. 

Ir palikušas padsmit dienas līdz svētkiem un svētku sajūta pie manis tā lēnām teciņām, teciņām nāk. Tapa Ziemassvētku zeķes, kas Martai vieglākus padara rītus un pagaidām mīļākie pārsteigumi ir bijuši kinderola, puzle un burbļpūšamais. Toties mans rūķitis rūpējas par to, lai man būtu salda, salda dzīve, kas ir ļoti mīļi līdz brīdim, kad pēc dzemdībām gribēsies vecajās biksēs tikt iekšā. Arī vainagu šogad pati taisīju un jau otro svētdienu pēc kārtas priecājos par gaismiņām, kas dejo virs vainadziņa un atgādina to, ka svētki jau vairs nav aiz kalniem. Bet to svētku sajūtu, tādu īpašu, es izbaudīju fotosesijā kopā ar meitu. Spožas gaismiņas, vizoši egļu rotājumi un mūzika, kas piepildīja fotostudijas telpu un lika mazliet aizrauties elpai. 

Es dziļi sirdij vēlos, lai šis laiks ir mierpilns, lai gan kalendārs pagaidām rāda pretējo. Semināri, kurus jāpagūst apmeklēt, koncerti, pasākumi un mana dzimšanas diena, ko es vismazāk gaidu un ar skaitli tam nav nekāda sakara. Šogad par dāvanām es nedomāšu un neskriešu iepirkšanās drudzī, jo paši esam tādā dzīves situācijā, ka par to īsti nav laika domāt. Pasvinēsim svētkus mazā ģimenes lokā, apciemosim manus mīļos radiņus pēc kuriem esmu ļoti noilgojusies un jāpaskatās, kā Marta izaugusi uz pārejo fona. Nu jau varēs iet rotaļās ar lielajām māsīcām. Kā katru gadu arī man uznāk skumjas šajā laikā, jo nu jau 5 gadu pēc kārtas svētkus svinu bez savas mammas un tēta, šajā laikā gribās ielīst viņu azotēs un sajust viņu elpu, smaržu. Gribās pasmieties par tēta asprātīgajiem Ziemassvētku dzejolīšiem, kas tiek izdomāti uz vietas un palīdzēt mammai virtuvē, kad visi citi jau salīduši gultās un paliekam mēs meitenes pie trauku kaudzēm, un sirsnīgām sarunām. 

Ir tik ļoti daudz prieka piedzīvots šajā gadā. Man mājās stāv burciņa, kur tiek ierakstīti labākie šā gada notikumi un viņa ir pilna līdz lūpai, šis gads ir bijis fantastisks un es neuzksaitīšu visu labo. Protams, nav viss sīrupā izmērcēts un ir bijuši grūti brīži, pazaudētas draudzības, skumji mirkļi, stresaini un nevajadzīgi uztraukumi. Bet, ja nebūtu tā sliktā, to labo nespētu tik ļoti novērtēt. Ak šis nostaļģiskais svētku laiks, pastāvi te klusiņām un piepildi mūs ar gaišumu, ticību cerību, bet galvenokārt mīlestību.

Bezdarbnieku kurpēs

Bezdarbnieks. Šis vārds mani vienmēr ir biedējis, jo kopš sešpadsmit gadu vecuma esmu strādājusi. Sākumā gan tas bija vasarās, bet, kad pārvācos dzīvot uz Skotiju, arī studēšanas laikā mana ikdiena bija noslogota. Un kā man patika tādā nelielā spriedzē dzīvot! Protams, bija arī smagāki mēneši, kad darba nebija tik daudz un nezinādama līdz galam likumdošanu un savas tiesības, bija brīži, kad bija nedaudz grūtāk ar izdzīvošanu. Bet es iemācijos taupīt un skatīties uz dzīvi ne tik materiāli. Lai gan nenoliegšu, nauda ir vajadzīga. Un tās nav muļķības. 

Pēc pirmā bērna piedzimšanas bija stingri nolēmusi, ka no līdzšinējā darba iešu prom, jo nu bija sajūta, ka dzīvē ir kaut kas jāmaina. Kad dekrēta atvaļinājums gāja uz beigām, es šad un tad pieķēru sevi skatoties kārtējo darba sludinājumu. Piedāvājumi bija tik daudz un dažādi, bet tūlīt tūlīt bija jādodas uz Skotiju un tad nu visu atstāju nedaudz otrajā plānā. Tāpat  darba uzsākšanas process lielā mērā atkarīgs no tā, kā Martiņa aizies dārziņā. Skotijā ik pa laikam sapņoju un domāju par to, ko sagaidu no nākamās darba vietas un nepacietīgi skatījos savu e-pastu, jo tieši pirms Skotijas biju aizgājusi uz vienu, manuprāt, veiksmīgu interviju. 

Atbraucu apņēmības pilna – jāpiestrādā pie darba meklēšanas, jo arī tas ir sava veida darbs, jāsagatavo motivācijas vēstule un jāpiedomā pie intervijām. Bet tad pēkšņi dzīve sagriezās kājām gaisā, jo es uzzināju, ka gaidu bērniņu. Tas izmaina visus notikumus. Par cik es nezināju cik tālu grūtniecībā es esmu, nepadevos un pat sanāca aiziet uz dažām intervijā. Jau prātā domāju, ko teikšu jaunajam darba devējam un kā visu apvienošu. Tā apņēmība noslāpa, kad uzzināju, ka esmu jau sešpadsmitajā grūtniecības nedēļā. Pēc priekiem nāca uztraukums, kā tagad būs, ko lai es daru. Tajā brīdī darba meklējumus pārtraucu, jo esmu jau diezgan tālu grūtniecībā un kopā ģimenē nolēmām, ka palikšu mājās un varbūt beidzot nolikšu tiesības. Ja jūs tik zinātu, cik bija grūti pierast pie šī vārda BEZDARBNIEKS un katru reizi, kad teicu šo vārdu, nedaudz šermuļi paskrēja pāri ķermenim. Un nē, es nerunāju par ienākumiem un labi, ka tie ir, bet smagi ir tieši emocionāli. Jo tu uz lietām sāc skatīties savādāk, vienkāršāk un esmu pateicīga, ka Rolands ir riktīgs darba rūķis, kurš velk mūs visus. 

Tagad, kopš esmu bezdarbnieks, cenšos izmantot visas iespējas, ko valsts sniedz bezdarbniekam. Īpaši, ja Marta ir vesela un sakrīt ar bērnudārza laikiem, lai varu izņemt mazo no dārziņa. Bezdarbniekiem ir tik daudz visādi semināri, konsultācijas, lekcijas un pat studijas un ir tik daudzi plusi. Bet bezdarbniekam ir arī savi pienākumi. Es nesaku, ka par bezdarbnieku būt ir forši, bet, ja dzīvē ir gadījusies tāda situācija, ir jāizmanto visu ko tev dod un kas tev pienākas. Bezdarbniekiem tik tiešām ir tādas iespējas par ko vidusslāņa cilvēks ar pilnas slodzes darbu var tik pasapņot un nē, tā, protams, nav leiputrija. Daudz dzirdēts, ka šos piedāvājumus neizmanto, bet par to skaļi nekomentēšu, jo es neesmu tiesīga citus nosodīt, nezinot situāciju. 

Es cenšos uz visu skatīties ar vieglu sirdi, lai nu kā dažreiz gribas dusmoties. Tajos brīžos nodomāju, ka žēl, ka man nav dabas doti mākslinieciskie talanti, kas mani varētu pilnveidot ikdienā. Es vēl ļoti meklēju sevi, jo bez mammas lomas tur noteikti kaut kam ir jābūt. Bet mammas loma  noteikti ir visskaistākais, kas ar mani varēja notikt. 

Mēneša vislielākais pārsteigums

Es jau domāju, ka lielākajai daļai nav pārsteigums par to, ka esmu mamma gaidībās ar otru bērniņu. Ja arī nezināji, tad tagad zini. Par to, kā es to uzzināju, tas ir pavisam cits stāsts. Kad kāds jautāja, kad es ar Rolandu plānojam otru mazuli, abi nosmējāmies un teicām, ka pēc lielajiem deju svētkiem, kas norisinājās vasarā. Katrā jokā ir sava daļa patiesības. 

Es atceros vienu atgadījumu, kad skolas laikā, kad visiem bija aktuāla seksuāli aktīvā dzīve un izsargāšanās, mums tika stāstīti visādi baisi atgadījumi. Jā, tajā laikā tie likās baisi. Bija stāsts par pusaudzi, kura nezinot sev, nelietojot izsargāšanos bija palikusi grūta, jo mēnešreizes turpinājās visu grūtniecības laiku un par to, ka gaida bērniņu, uzzināja aizejot pie ginekaloga uz apskati. Un šoks viņai, ģimenei un par to, ko tālāk iesākt. Nu īsti kapeņu stāstiņi. 

Kapeņu, ne kapeņu, pupu mizas, nu sakiet ko gribat. Bet ar mani gadījās ļoti līdzīgi, vienīgi man ikmēneša asiņošana turpinājās līdz ceturtajam mēnesim (piektajā beidzās) viss kā parasti, tikai ar vienu lielu BET. Manī auga maza dzīvībiņa. Vajadzēja man tikai aizbraukt ciemos pie draudzenes, lai mūsu sarunas ietvaros es dalītos ar savām tā brīža sajūtām. Un nē, tā nebija slikta dūša, jo toksikozes mani nepiemeklē. Tajā vasaras posmā biju kļuvusi diezgan emocionāla vai nu apkārtējo spiedienu dēļ, vai sevis radīta spiediena dēļ. Biju diezgan tumšā vietā. Hormoni ārdijās kā traki, bet norakstīju to uz neziņu par savu nākoti. Toreiz aizbraucot pie draudzenes, izvēdināju savu galvu, izrunāju savas problēmas. Vārds pa vārdam un pa abām kopā ienāca prātā uztaisīt grūtniecības testu. Ja nu? Sacīts, darīts! Nepagāja pat piecas sekundes, kad uz mani skatījās divas sarkanas strīpiņas. Šoks! Neticība! Varbūt kaut kas nav tā, varbūt tests nepareizs! Es atceros to sajūtu ejot uz autobusa pieturu un pār maniem vaigiem plūda asaru straumes. Bija sajūta, ka kāds mani ir pārsviedis pār bortu un es nevaru sameklēt ne sēkli, ne salu. Grimstu sevī un grimstu šaubās. Un tad tinu filmu atpakaļ. Trakoti noslogota vasara: Kolka-Dubulti, dejusvētki, koncerti, ceļojumi, pasākumi, lidojumi, ka tik es neesmu nodarījusi pāri tam mazajam kukainītim. Un visu šo laiku nekādas aizdomas, pat ne kripatiņas. Kur ir mana sala? Kur ir mans sēklis?

Ko tālāk? Kā es to pateikšu? Kas ar darbu? Kas ar naudām? Kam es teikšu? Cik tālu esmu? Jāraksta dakterim, tas ir primārais. Aizbraucot mājās, kā arī pēc sarunas ar manu mīļo māsu, es nedaudz biju nomierinājusies un sapratu to, ka man ir jāpieņem šī ziņa, šis notikums kā vislielākā svētība. Šis bērniņš ir izvēlējies mani, mūs par ģimeni. Lēnām spersim soļus uz priekšu un risināsim visas neskaidrības. Mēs kopā kā ģimene. Es neesmu viena, man ir stipra aizmugure un ļoti daudz  saprotoši cilvēki apkārt. Rakstu ar asarām acīs, jo nav bijis viegli, bet būs tik ļoti forši. Mēs būsim četri. Fantastiskai četrinieks, viss pārējais notiekās un mēs notikumiem sekosim līdzi, radīsim savus un dzīvosim.

Tagad te sēžot un rakstot, mazais spārdās vēderā un liek par sevi ļoti manīt. Piecu nedēļu laikā viņš ir izaudzis lielāks, pēc mana vēdera jau vien var spriest. Aug veselīgs puika. Un mēs tevi, bērniņ, no visas visas sirds gaidām.

Sasirgušais septembris un bērnudārza gaitu uzsākšana

Iet trešā nedēļa kopš Marta un es sēžam mājās, bet nu jau veselīgākas un gatavas ieelpot oktobra silto gaisu, kas ir negaidot pie mums atnācis. Pēdējās trīs nedēļas bija fiziski un emocionāli grūtas, par cik Marta mums nebija tā īsti slimojusi, cik nu dažreiz puņķi, tad kādu rītu Marta man pamodās ar aizlipušām acīm un temperatūra 38.8. Kad pēdējoreizi man tā rokas būtu drebējušas, es neatceros. Bet tad, kad apjaut to, ka tas ir tikai manās rokās (ar apkārtējo atbalstu) bija jānomierinās, jāieelpo un jāsaprot, ko nu darīsim. Veseļosimies, to arī darīsim. Dzērām ļoti daudz šķidrumu, skalojām un tīrijām degunu, naktīs cēlāmies un lasījām grāmatas, raudājām kopā, vairāk sanāca gulēt pa dienu, jo naktis ballējām. Tas laikam bija tas trakākais, jo mammu ikdiena jau ar to nebeidzas. Gribējās veselīgus ēdienus taisīt, bagātus ar vitamīniem, lai gan no tiem Marta arī atteicās. Pati arī saslimu, baciļi dzīvojās pa dzīvokļa sienām, jo vienīgais, kurš nepuņķojās, bija kaķis. Naktīs taisījām klepojošo kori, kas bija briesmīgi, it īpaši Rolandam, kam nākošajā dienā bija jādodas uz darbu. Man toties bija iestājusies zombija stadija, pat tad, kad Marta bija zīdainītis neatceros, ka ir bijis tik bēdīgi. Saucām tos par bērnudārza baciļiem. 

Pēc slimošanas var just, ka Marta ir nedaudz izmainījusies savā uzvedībā. Vairāk čīkst, vairāk vēlās mūsu uzmanību, ir nadaudz bailīgāka nekā pirms tam un tās emocijas, kas viņu apgrūtina, cik es esmu iedziļinājusies, visciešāk ir saistīts ar bērnudārzu. Varbūt tur ir vēl kāds iemesls, bet to laiks rādīs. Marta gan aizgāja uz dārziņu tikai deviņas dienas kopumā, tas tā pagaidām. Tik cik sanāca runāt ar auzdinātāju, sapratām, ka Marta iet labi. Nedaudz no rītiem pārdzīvo, kad vecāki aiziet, bet kopumā ļoti pozitīvs sākums. Pirmajā nedēļā Marta jau certutajā dienā bija gatava gulēt, nobrīnojos, jo gatavojos uz to, kad divpadsmitos izņemšu meitiņu no dārziņa. Arī Marta atnākot mājās uzvedās tāpat kā parasti: spēlējās, smējās, darīja blēņas un bija vislabākajā uzvedībā, laikam ļoti ilgi turēja tās pārejošās emocijas pie sevis. 

Kopumā atskatoties uz mūsu septembri, tas tik tiešām bija ražīgs mēnesis. Deju sezonas atsākšanās, mīlestības svinēšana draudzenei, Martas bērnudārza gaitas, santehnikas ķibeles un ļoti pozitīvi aizvadīta Tēva diena, kas šogad bija ļoti īpaša. Ir daudz daudz darbiņi, kas sakrājušies un atliktas neskaitāmas tikšanās, viss uz laiku ir apstājies, bet mēs kūņojamies ārā, lai vēl paspētu izbaudīt šo skaisto zelta rudeni un iemācītos daudz ko jaunu par sevi. Jauni sākumi ne vienmēr nāk tik viegli un turpmākie mēneši būs piepildīti. 

Atskats vasarā!

Ir vasaras pēdējās dienas un es beidzot spēju izlīst no vasaras burbuļa un atvērt savu melno kladi, kur ik pa laikam sanāk kaut ko uzrakstīt. Ir gan pagājis ļoti ilgs laiks kopš pēdējā ieraksta, bet es centos baudīt to, kas notiek apkārt un tajā karstumā bija grūti saņemties kaut ko uzrakstīt, jo vienīgā doma bija par vēsu dušu, saldējumu vai tuvumā esošu ūdens tilpni. Es nesūdzos, tā bija viena burvīga vasara un esot bērnu kopšanas atvaļinājumā varēju to kārtīgi izbaudīt kopā ar Martiņu un viņas tēti. 

Tas laiks ir paskrējis tik ātri, liekas ka tikko tik Martai vēl bija gadiņš, bet es jau morāli gatavoju sevi Martas bēnudārza gaitām, jo Marta acīmredzot ir gatava un aug manā priekšā mizlonīgos tempos. Tikko visi gatavojāmies lielajiem Latvijas simtgades dejusvētkiem, bet tagad tik gremdējos atmiņās, bildēs un notikumos, dejās un dziesmās, nakts braucieniem pēc picas, emocijām, tautastērpiem, smaidiem un kopējam svētku garam, nezaimirsīsim arī par tiem visiem 18 000 dejotāju un arī dziedātāju, kas priecēja mūsu sirdis un dvēseli. Vēl tie skaistie ceļojumi pa Latviju, lai izbaudītu nedēļas nogales kopā. Ceļojumi ārpus Latvijas, kas tagad man atgāinās GunsnRoses, Rummu karjeru, to pozitīvo lādiņu, ko spēj sagādāt draugi. Un ak jā, Skotija, vesels mēnesis tai lietainajā, nedaudz vēsīgajā, bet skaistajā kalnu zemē, kur aizbraucot jebkur pusstundas rādijusā būs “UUU!” un “AAA!”. Man tik ļoti svarīgs bija šis brauciens, jo beidzot mēs visa ģimene bijām kopā un tas notika pēc atsoņiem gariem gadiem. Es gan atsevišķu ierakstu par Skotiju netaisīšu, bet teikšu tik to, ka Martai ļoti patīk lidot un man patīk lidot kopā ar viņu. Šis viss gan ir tikai maza daļiņa no tā, ko piedzīvojām šai īsajā laika posmā. Bet viss vasaras burbulis aizlidojis lai nāk rudentiņš. 

Rudens man vienmēr atgādinās manas pirmās skolas gaitas ar pārmērīgi lielo mugursomu un pirmā septembra puķēm, kas bija lielākas par mani. Ar tu kņudoņu vēderā, kad satiec sen neredzētos klasesbiedrus un to neziņu, kas gan mani šajā semestrī sagaidīs. Es gan skolas solā vēl nesēdēšu, tas ir mans nākotnes plāns, bet es jūtu, ka nāk daudz jauni izaicinājumi. Es ceru atrast savu gaismu tuneļa galā, jo esmu nedaudz nedaudz noklīdusi, bet varbūt tas viss man nāks par labu. Dzīvē viss nenotiek tā pat vien, vai ne? Ja es būšu gatava rudenim, tad rudens būs gatavs man. Lai top! Lai notiek! Rudentiņ es nāku.

Deju svētki Latvijas simtgadei par godu

Nu lūk ir arī beidzot tapis mans pirmais bloga ieraksts. Šoreiz par aizvadīto nedēļu, jo, kā lielākoties visi deju un dziesmu svētku dalībnieki smejās, nav dzīve pēc svētkiem. Tāpēc nedaudz par atmiņām un iespaidiem, kas atļaus atgriezties ikdienā. 

Par visu pārējo, par nosaukumu un par pašu blogu nākamajā ierakstā, ko cerams, es uzcepšu laicīgāk. 

Ir pagājusi jau vairāk kā nedēļa pēc svētkiem, palicis ir nogurums un atmiņu murskulis, ko jāatšķetina vaļā, kaut kur tālumā skan “Pūt Vējiņi” un domās ir lakatu skrējiens “Veļu druvā”, toties aizverot acis, es redzu Daugavas stadiona izromontētās tribīnes. 

Šie bija mani otrie dziesmu un deju svētki. Kad biju pavisam maziņa, 1993. gadā, ja nemaldos, es piedalījos savos pirmajos Deju svētkos, toreiz vēl deju kolektīva “Uguntiņas” sastāvā. Nekas daudz gan nav atmiņā palicis, tikai gājiens, kur gājām  lielajām meitenēm un puišiem pie rokas un pēc mēģinājuma mammas azotē dzēru ķiršu sulu četrkantīgā paciņā, skatoties, kā dejo pieaugušie uz laukuma. Šos svētkus īpašu padara ne tikai tas, ka tie ir simtgades svētki, bet es sev apsolīju to, ka, ja man būs iespēja, es viņos piedalīšos un gadiem ejot šo mīlestību pret mūsu skaistajām tradīcijām ieaudzināt meitiņai, kas tagad pēc svētkiem pieprasa, lai mamma un teta uzliek “Dej!” un pati dzied savā pavadījumā, ielikusi rokas sānos, veicot kaut ko līdzīgu galopa solim. 

Bet, kas gan tas bija par skrējienu gan man, gan Rolandam! Tāpēc visu cieņu visām mammām un tētiem visos sastāvos, kā arī, omēm un opjiem, auklēm, visiem visiem izpalīgiem. Jūs esat mūsu zelts! Piedaloties šajos svētkos, mēs ļoti labi apzinamies, ka mēs savas mīļās atvases nesatiksim tik daudz kā gribētos, tā ir bijusi mūsu izvēle un, jā, atdzīstu, bija skumji brīži. It īpaši otrdienas rītā piecelties un apzināties, ka mazo satikšu tikai piektdienas rītā. Arī mans ķermenis pie tāda dzīvesveida nav pieradis. Kā arī liekas, ka dzīvot tādā attālumā no stadiona nebija izdevīgi. Vesela stunda un trīsdesmit minūtes vien ceļā, kad vēl uz koncertiem jāgatavojas. 24 stundu laikā sanāk gulēt 7 stundas, studējot es vairāk gulēju. Bet, tā ir tikai nedēļa un tas ir jāiemācās baudīt. Citiem, kam šie svētki ir ceturtie, piektie vai desmitie, to drošvien skatās ar vieglāku galvu nekā es. 

Pati svētku nedēļa ar gājienu svētdienā, kur arī Martai bija iespēja piedalīties kopā ar vecākiem, iesākās visai lietaini un vējaini, bet mēs sevi satuntulējām, kā arī parūpējāmies, lai arī Martai būtu silti un, ak vai man dieniņ, ku Martiņa mīlīgi izksatījās ar balto lakatiņu un rudzupuķu vaindziņu uz galvas. Gājiens, protams, ievilkās un Marta gāja ar tēti (pieminēšu to, ka tētis dejo citā kolektīvā), viņa gods godam izturēja un es biju tik ļoti lepna par viņu un visiem mazajiem, kas braši piedalījās gājienā, mammai vai tētiem pie rokas, uz pleca, uz rokām, kā nu kurais. Meitiņa mierīgi aizbrauca mājās kopā ar omi, kas izskraidīja mums līdzi un mēs divatā (vecāki) paspējām izbaudīt mazu daļu no atklāšanas koncerta, lai ar jaunu atspērienu sāktu nedēļu. Lietus arī pirmajā mēģinājuma dienā nerimās, to bija jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Nebija auksti, bija vienkārši nepatīkami un slapji. Toties nedēļas otrajā pusē mūs silti jo silti sasildīja saulīte, kas ļāva vaigiem skaisti iesārtoties. Visas nedēļas garumā bija iespēja vairāk sapazīties ar savu kolektīvu, kurā es dejoju pirmo gadu. Tāpēc šo iespēju nepalaidu garām un varu droši apgalvot to, ka dejoju ļoti jaukā jauniešu kolektīvā. JDK “Imanta”, paldies jums visiem par aizvadītajiem svētkiem! Sanāca arī sapazīties ar cietiem kolektīviem, kas dejoja blakus punktos, lai nepauzaudētos uz laukuma. Satikt sen neredzētus, bet mīļus cilvēkus no Latvijas malu malām, pīt vainagu tribīnēs un noskatīties, kā top fantastiskie zīmējumi stadionā, ar vienu kāju jau dejot un ar otru satraukumā lēkāt. Piedzīvot neaizmirstamus un jautrus brīžus kopā ar otru pusīti. Padusmoties, ja kaut kas nav sanācis un plati smaidīt koncertā apzinoties, ka tikko esi izlicis visus savus 220 procentus tieši te un tagad, uzvilkt goda tērpu un atļauties mirklim. Tad, kad šīs emocijas ir sakrājušās, tad atļaut tām kā pērlēm nopilēt pār vaigu kauliem skanot “Pūt Vējiņi”. Kāpēc tieši šī dziesma? Man viņa ir ļoti nostaļģiska, jo tad, kad Martiņa bija zīdainītis un viņu mocīja kolikas, dziedāju viņai tieši šo dziesmu, līdz viņa man rokās saldi iemiga. Tāpēc arī jums, koristi, milzīgs paldies par tik emocionālu sniegumu! Nākamajā dienā vēlreiz mājās noklausījāmies visu koncertu, lai vēl nedaudz gremdētos pēdējo dienu notikumos. 

Svētki nu ir paskrējuši un katram personīgi ir atstājuši sirdī paliekošu atmiņu vācelīti. Protams, vairākos ziņu portālos ir izskanējuši viedokļi un aizgājušas diskusija par “Māras zemi”. Lai jau tauta runā. Tam, kam es piekritīšu vai nepiekritīšu, tas šoreiz paliks pie manis, bet teikšu tā, ka būt vienai no tiem vairākiem tūkstošs dejotāju Daugavas stadionā ir milzīgs pagodinājums un atbildība, šo sajūtu nevar iemainīt ne pret ko citu. 

P.S. Par ēdināšanu neko daudz neminēšu, jo ēst ko bija un baroja kārtīgi, kā arī mans jaunatklājums “Thebegginings” restorāna dikti garšīgie batoniņi ar dabīgo cukuru un proteīnu, kas noguruma brīžos palīdzēja pat vairāk nekā kafija. 

P.P.S. Paldies par uzmanību.