Aprīļa beigas. Tuvojas sestās karantīnas nedēļas izskaņa un es jūtu, ka ir sagurums un galva sāk kūpēt. Vakaros vairs negribas pļāpāt, bet censties ielīst tādā mazā, mazā burbulītī un atdalīties no visa notiekošā, vēl esot istabā ar diviem maziem ķipariem un vīru, kuram arī ir vajadzīga sava daļa uzmanības. Dažreiz arī ar trauku kalniem un puspabeigtu maltīti uz plīts. Ar domu. “Nu tad, kad mazie gulēs, tad.” Un tad kad ap 23.00, kad acis līp ciet, tu šmorē vai slauki galešu drupatas no grīdas, lai rītdien viss atkal tiktu piebārstīts. Kur mans iRobot? Vakar man meita pateica: “Mammu es tevi ļoti mīlu, bet  tu esi man apnikusi”. Smieklīgi, vai nē, bet es jūtos līdzīgi. Tas tik ļoti raksturo šo situāciju, jo es zinu, ka meitiņai dārziņš pietrūkst. Bērni un audzinātājas, un visas kopīgās darbošanās. Es ar Martu cenšos daudz ko kopā darīt, bet ir dienas, kad man neko negribas, nu varbūt tikai iedzert karstu kafijas krūzi, piebildīšu karstu. No rītiem tā parasti ir auksta, divreiz uzsildīta mikrovilnī. Un dažreiz es ieslēdzu arī to multeni vai divas bērniem, nejūtoties par to vainīgai. P.S. Mūsu mājās multeņu dienas ir piektdienās un sestdienās, Marta to ļoti labi apzinās un gaida piektdienu.

Ar karantīnas sākšanos esmu ieviesusi jaunus rituālus ikdienā, jau otro nedēļu ceļos sešos no rīta, lai pasportotu, kas ir kaifīgi. Man kustību vajag tik pat ļoti kā elpošanu.  Daudzi man raksta un saka, ka tad biežāk jāiet ārā. Jā ir, bet Jurģītis vēl nestaigā, bet ratos arī nevēlas sēdēt, izņemot, kad tētis ir blakus. Tad ir daudz mierīgāks. Tad nu, tad kad tētis ir mājās, sākās “happy hour”, laimīgā stunda pa pavasari pilsētā.

Pagājušā nedēļa ar jaunā rituāla ieviešanu bija ļoti veiksmīga un jutos pacilāta, jo no rīta paspēju pasportot un mierīgi paēst brokastis. Šī nedēļa liekas kā liela izgāšanās, Jurģis naktīs mostas un pēc divdesmit minūšu gara midzināšanas rituāla pietupieniem plus miega dziesmiņas, savā gultā Jurģis gulēt neiet. Tad nu nesu uz lielo gultu, kur viņš aizmieg, lai mostos kopā ar mums.Šodien bija izņēmums. Un no vienas puses, es varu gribēt visu ko, bet bērnu vēlmi un sajūtas kontrolēt nav iespējams, tur jau pacietība un saprašana nāk draugos. Es to ļoti apzinos, bet dažreiz es jūtos tik saspiesta, kā tāds pūpēdis, kas lēnām pūš gaisu ārā. Nav katra diena tik traka, nepārprotiet mani, ir daudz labi brīži un smieklīgi. Bet visbrīnišķīgāk ir vērot māsas un brāļa attiecības, kā viņas veidojas. Cik daudz smiekli un smaidi ir šajās četrās sienās. Un esmu ļoti pateicīga par to, ka vīram ir darbs. Par to, ka mums ir ko ēst, ka mums ir jumts virs galvas un vēl daudz daudz lietas, ko tagad nesākšu saukt. Un, ak jā, ome. Mūsu glābējzvans, lai mēs varētu uztaisīt savu #bringbackdating, kas būtu kārtīga pavasara tīrīšana, jo tā ir aizkavējusies. Es ļoti priecājos, ka viņa mums ir.

Un, protams, šis laiks ir licis novērtēt lietas tās, kas uz laiku tiek atņemtas un šeit es nerunāju par veikalu apmeklēšanu. Esmu mamma diviem brīnumainiem bērniem, bet arī man, kā mammai vajag ieelpot un izelpot. Pabūt ar sevi, parunāt ar sevi, savest sevi kārtībā, sakārtot visu pa plauktiņiem, rast mieru, lai atkal varētu iet uz priekšu ar jaunu enerģijas pieplūdumu. Kā vienā no bloga ierakstiem es teicu:” Ir forši būt mammai, bet ir brīžiem grūti atcerēties kā ir būt pašai sev.”

Foto Dagne Puncule