Ilgstoša sāpe

Ilgstoša sāpe

Es kā vienmēr šķietami piebremzēju, it īpaši, kad rakstu par ļoti personīgām lietām. Pirms nedēļas noskatījos dokumentālo filmu par mobingu, kas tika translēts par LTV1 un es no sirds ceru, ka maniem bērniem nebūs jāiet kam tādam cauri.

Man bērnība bija priecīga, it īpaši laukos pie vectētiņa, bet spilgti atceros vienu uzbrukumu sev, ko vietējās meitenes pastrādājā. Netālu no mājas, kur dzīvoju, bija nometnes teritorija, kur pastaigājoties siltā vasaras dienā man tiešā veidā uzbruka meitenes, trīs. Plēsa matus, rāva aiz rokas, jutos kā lupatu lelle, kas uzkarināta uz žāvētāja un plīvo vējā. Un, lai gan pēc tam mēs bijām draudzenes, bet tasjoprojām iespiedies atmiņā, kā tāds sāpīgs pārdzīvojums un kopš tās reizes nespēju skatīties filmas, kur ir agresivitāte.

Skola kā tāda nebija nekāda pastaiga ziedu pļavā. Es nebiju viena no skaistajām meitenēm, jo es atšķīros, man bija daudz vasaras raibumi un dēļ imunitēs līmeņa biežs viesis bija, biju neliela auguma, nedaudz arī neveikla, kas tika uzburts man galvā.  Es ļoti viegli pakļāvos cilvēkiem, vēlēšanās izpatikt un tā arī viņi iemācījās mani izmantot. Tajā brīdī tas tā nelikās, jo biju akla. Jutos kā balta papīra lapa, kas tika saburzīta, tad viegli izgludināta ar rokām, lai atkal tiktu saburzīta. Briesmīgs laiks un tā tas vilkās ilgi, līdz es bastoju skolu. Vienreiz pat divas nedēļas negāju, jo es negribēju tur atgriezties. Kad vecāki uzzināja, ak zeme atveries, bet vai tad viņi mani uzklausīja, vai dzirdēja, kad man bija grūti. Viņiem bija savas rūpes. Viņi strādāja daudz, lai mēs būtu visādi apgādāti, es viņiem to nepārmetu. Jūs teiksiet, bet skolā taču visam kam ir jāaiziet cauri vai ne? Jā ir, bet tam ir izteiktas sekas nākotnei. Es redzēju, kā apbižo manu brāli, tikai tāpēc, ka viņš bija nedaudz savādāks, ar citām interesēm. Kā viņu pieskočoja pie koka, kas bija viens no tādiem nejaukiem starpgadījumiem un visiem likās dikti smieklīgi un, lai arī brālis smējās līdz ar viņiem, pāridarītājiem, es redzēju kā iekšēji viņš bruka. Kā glābās datora ekrānā un ārpasaule bija kas svešs. Neskaitāmas reizes sapņos izdomāju, kā es tos nelabvēļus pievarēšu ar gudrību, ne spēku. Bija tāda sajūta, ka viņi barojas no tā, ko izdara citam. Viņi barojas no otra cilvēka nespēju tajā brīdī aizstāvēties un visi apkārtējie neko neredzēja, tam nepievērsa uzmanību. Atceros, ka skolā atnāca psihologs ar mums runāt, ar visu skolu un es izplūdu asarās par netaisnību. Kā es nokaunējos no savām asarām! Bet vai tad no tā ir jākaunās. No taisnības, no sāpēm. Tagad es redzu, kā brālis liek ielāpus sev, cik ļoti viņam negribās uz LV atgriezties, cik viņam tas bija smagi.

Pārvācoties uz citu skolu, uz citu pilsētu, es pāršķīru lapu un ar jaunu sparu iegāju pa skolas durvīm. Un, lai gan par vasaras raibumiem es ilgi vēl dzirdēju piezīmes, biju iemācījusies aiztaisīt klapītes ciet un nepievērst tam īsti uzmanību. Jo ko tik es nebiju dzirdējusi, viss bija novecojis un neskaitāmas reizes dzirdēts, kā tāds vecs neizdevies joks. Kad nu, kā pieaudzis cilvēks uz to visu atskatos un cik ļoti tas izmainīja manu pašvērtējumu, jo arī pēc skolas gadiem, kad kāds neviļus pateica, kaut minimāli aizskarošu, tarakāni manā galvā sāka uzdzīvot. Pēdējais piliens tam bija gadījums pirms dažiem gadiem Imantā, kad mani piekāva trīs meitenes pie mana dzīvokļa durvīm, mani bērnības pārdzīvojumi ar joni atkal atskrēja pie manis.

Tā nu gadiem ejot, šis temats manas asinis uzkarsē, tā ka iet pāri malām. Pārāk maz tiek par to runāts. Tagad cilvēki ir palikuši ļoti agresīvi arī virtuālajā vidē. Viņiem nav nekādas atbildības par to, ko nodara citiem. Par komentāriem, kas var būt kādam šķiet kārtējās pupu mizas, bet citam nodarīt ļoti pāri. Un es ticu, ja es te izlieku savu sāpi uz paplātes, lai visi var apskatīt, vai kas mainīsies? Nē, bet varbūt kādu tas pamudinās runāt, kādu pamudinās aiziet ar kādu parunāties un atklāties, pat ja mani tik izdzirdēs viens cilvēks, arī tas būs daudz. Nedzīvosim naidā, nepieļausim, lai aizskar mūsu bērnus. Sabiedrībai ir jāaug. Mums ir jāaudzina krietni, empātiski cilvēkis.

aprīlis_2021

The little things in life

Aprīlis ieiet beigu taisnē un man šomēnes nerakstās, atlieku. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko īsti rakstīt. Nevaru saprast no kura gala skatīties, no kura gala sākt.

Varētu teikt, ka priecājos par pavasari tur ārā, lai gan nedēļas nogalē sola sniegu. Varētu priecāties par to, ka man ir darbs, tas nav mazsvarīgi. Par fantastisku randiņu ar vīru, kas bija nedēļas izskaņā vai arī tas, ka atsākās  dejas, man gan ar nedēļas nokavēšanos, jo biju satraumējusi muguru.

Rakstīšu par tiem mazajiem dzīves sīkumiem. Mana ikdienas mantra, tā teikt. Saskatīt un sajust skaisto un neaizrauties ar ekrānu. Tici man, es grēkoju, bet ļoti strādāju ar sevi. Šorīt bija labs piemērs, braucu autobusā uz darbu, lasīju ziņas un neviļus pavēros ārā pa logu, kur saules stari iespiedēja man tieši acīs. Agrs rīts un neaptverami skaists saules lēkts. Roka gan sniedzās pēc telefona, bet apstādināju sevi pie šīs domas un baudīju līdz apžilbu, pasmaidīju un atlikušo ceļa gabalu vairs neskatījos ekrānā. Jap, uzvaras sauciens. Vai jau lasīji par manu tā saucamo “meet cute” domāju tā Anglijā to sauca. Par tādu neiekdienišķu satikšanos, kad sirmgalvim palīdzēju atrast ceļu mājup? Mūsu īsā pastaiga pārvērtās par tādu jauku notikumu, kas spilgti iespiedīsies atmiņās vēl ilgi. Komunikācija ne tikai man pietrūkst, kā izrādās. Ā un jā, šomēnes apsolījos sev nostaigāt, noskriet 111km. Nu liekam totalizatoru, vai man tas izdosies. Ļoti baudu šo procesu un ceru, ka ja arī nesanāks man nostaigāt, es turpināšu dzīvot kustībā un varbūt beigās man skriešana vairāk iepatiksies. Šeit iederētos emojis ar to mērkaķīti, kas aizspiedis acis, jo ļoti šaubos par iepriekš sacīto. Kādu rītu gāju caur Bastejkalnu un sapriecājos par zaļumu, kas šķiet pa visām varītēm spraucās ārā. Gaisā virmo tāds vieglums, tas tas pavasaris. Taureņi ne tikai vēderā dejo, bet nu jau šie pavasara vēstneši koši lidinās ārā meklējot kādu izplaukušu puķīti uz kā nolaisties. Putni jau no paša rīta agruma aicina ieklausīties viņu dziesmās un pilsēta pulsē pati par sevi. Tā nu vienu dienu gāju caur Bastejkalnu un tieši pirms tiltiņa vīrietis gados sēdēja un spēlēja savu mūzikas instrumentu. Bija paņēmis soliņu, atsēdies un ļāvās savam priekam. Gāja garām sieviete ar savu meitiņu. Meitiņai bija ne vairāk par diviem gadiņiem. Viņa apstājās pie šī kunga un sāka dejot, mamma lieki negaidot pievienojās meitiņai. Vecītis muzicēja ar lielu platu smaidu un es biju samazinājusi savu tempu līdz minimālam, lai neiztraucētu. Dziesma gan drīz vien beidzās. Meitenīte kungam iemeta naudiņu cepurē, samīļoja, paņēma mammu pie rokas un gāja savās gaitās. Pāris minūtes pilnīgas burvības, tā it kā kāds būtu apstādinājusi laiku, lai es varētu to piedzīvot un tad vienā mirklī, burvība padzisa. Ikdiena iegāja savās sliedēs. Kā pamostoties no laba sapņa. Un tā es krāju tos mazos mirkļus, krāju savā atmiņu vācelītē, ieraugu to, kam pirms tam laiks nebija vai ko nepamanīju. Ir jau lietas, ko gribam citādāk un savādāk. Atrast simtiem iemeslu, lai kreņķētos un vēl tik pat daudz, lai pukotos. Bet ko tur vairs? Vai mazs tam ir jēga, ja nevari lietas labā neko darīt. Ievelc plaušās gaisu un ej. Saskati labo. Samīļo sevi.