Kā ta mums iet?
Ir sākusies atskaite līdz mēs kravāsim atkal koferus, pēdējo reizi. Un šoreiz atvadīsimies, ne tik vien no rajona, bet arī galvaspilsētas.
Uz kurieni? Tas, lai paliek pie mums.  Jauna vieta, mūsu jaunās mājas, jauns sākums un arī savā ziņā turpinājums.  Ir satraukums un milzīgs vajadzīgo lietu saraksts. Instrumenti dārza darbiem, mājas roboti priekš uzkopšanas, matracis, skapis, veļasmašīna, pļaujmašīna un tā es varētu turpināt. Bet labi, ka nav tas jādabū viss uzreiz. Nesteidzībā, par izdevumiem nerunājot. Ar kuru galu lai sāk meklēt? Jaizvērtē prioritātes, jāsagatavo saraksts un tad tik uz bodi. Liekas vieglāk nekā patiesībā tas būs. Jo acis drošvien šaudīsies uz visām pusēm, it īpaši uz kastītēm, mājas dekoriem un nevajadzīgiem sīkumiem. Spriežu pēc pieredzes.
Maijs visā visumā ir ļoti piepildīts mēnesis jau bijis. Tartu brauciens, hokejs, visi iespējamie maija svētki, Martas koncerti – kas šķietami nebeidzas, labākā draudzene Latvijā, darba kolēģu brokastu randiņi,  Jurģim tūlīt dārziņa izlaidums un mēneša beigās Lielkoncerts, man ar vīru nu jau ceturtais. Bija arī daudz dokumentu kārtošanas, rakstīšanas, stress, vilšanās un vēl visādas emociju pakāpes. Neizpratne par dažām lietām radīja savas bažas un satraukumus, kā arī zinu, ko es vainošu, ja nebūs tā, kā esmu iedomājusies. Sevi. (dziļa nopūta).
Es turpinu iet pie psihologa un rakties dažādos savos dzīves posmos. Latvija, Skotija, skola, draudzības, mājas dzīve, bērni, dzīves pavērsieni, izaicinājumi u.t.t. Kopumā nenožēloju nevienu mirkli, kad aizgāju meklēt palīdzību pie speciālista nevis ļāvu visam peldēt pašplūsmā. Bēdas un vainas apziņa jau sen būtu apēdušas, un izspļāvušas plus vēl sabraukušas. Un es gribu domāt un cerēt, ka ceļš sāk iet uz augšu. Ceļš pats – ne tik grubuļains vairs, kā teikt savā zemākajā punktā jau biju. Bet nu sportot man vēl nav motivācijas, pat dejot, kas ir vienmēr bijis mans aicinājums. Vienu brīdi likās, varbūt man bail no endorfīniem, no tās prieka sajūtas, ko sagādā dejas un kustība. Es nezinu kas ar mani, bet tāda liela siena ir uzmūrēta. Mani tarakāni to sargā tik pat veiksmīgi cik Gudļevskis sargā Latvijas vārtus hokejā. Grūti pat pietuvoties tai uzmūrētajai sienai un zinu, ka tas man nāks par labu. Un visi apkārts skrien un sporto, motivē citus. Es vēl ļoti motivēta nejūtos. Vieglāk atrast attaisnojumu, ko nedarīt. Un iespējams tas saistīts ar zaudējumu, iespējams tas ir vnk mans slinkums, jo skriešanas apavus es nopirku,  pagaidām pastaigām ļoti labi noder. Ja man nebūtu tik aktīvi bērni, es drošvien dienās, kad nestrādāju, atrastos zem segas ar kādu detektīvu rokās. Ir sajūta, ka ir dzīve pirms zaudējuma, kas ar nebija puķu izkaisīta un tad ir dzīve pēc. Un tas tagadējais “es” vēlas ļoti atgūt to Anniju, kas bija pirms. Liels darbs vēl priekšā. It kā jau pati neesmu ļoti mainījusies, varbūt tik pāris kg nākuši klāt un baigā putra galvā maļās. Reiz atgūšos un šis laika posms vien būs ierakstīts manās atmiņās, kas neapstādinās mani, laiku, iespējas un motivāciju, bet palīdzēs ar šo smagu bagāžu citus kalnus gāzt.

Kā man gribētos parastās, ikdienišķās dzīves problēmas. Krējums par maz ledusskapī, piens saskābis vai kafija beigusies. Nedomāt visu laiku par to, ka pulkstenis tikšķ uz priekšu un tik daudz jāspēj izdarīt līdz Jurģa skolas gaitām. Un laiks, kā mēs zinām, uz vietas nestāv.

Domāt par to – vai es vēl drīkstu sērot, ja jau ir pagājis kāds laiks? Vai esmu ļāvusi sev to darīt? Vai varu smieties? Tas taču nenozīmē, ka bēdas ir izgaisušas, bet pulsē – viss tas iekšējais stāvoklis, ietīts ļoti haotiskā kamolā.

Domāt par kārtējo ziloni, kas ienāk dzīvojamā istabā, un vai es esmu vainīga pie šīs mušas, kas tagad jau atgādina vairāk begemotu. Kāpēc no skaļas un klātesošas itāļu ģimenes esam kļuvuši kā svešinieki, knapi sveicināmies koridorā? Vai viss palika par daudz šajās četrās sienās? Vai pārāk daudz biju sacerējusies?

Un kāpēc mani apbēdina pateiktais “nē”, un es mēģinu savā galvā to izstiept un padarīt par nebijušu? Jo reizēm jau taisnība ir, lai cik grūti to būtu pieņemt.

Vai varu te vēl virtuvē no visa paslēpties bez liekiem jautājumiem un replikām? Paslēpties no domām, cilvēkiem, no dzīves krāsu meklējumiem.

Un mani biežākie mierinājuma vārdi, ar ko sastopos: “Ir taču pavasaris, pasmaidi.” Un es zinu – tas nāk no labas vietas, no sirds. Bet man tas izklausās pēc kārtējās džinkstēšanas ausī.

Un, kamēr citiem ir par ko pasmaidīt, tie ķer un tver katru labo lietu, mirkli, notikumu – it kā pavasaris būtu ienācis dvēselē, varbūt rozā brilles un rozā lietus līst. Es gan vēl esmu biezā miglā. Biezā, pelēkā miglā. Tāds kā šorīt. Bet es jau nesūdzos.

Man nevajag varavīksnes purkšķošus ponijus un leiputriju. Ar cerību vien pietiks. Ar cerību, ka reiz pamodīšos un ar mierīgu prātu varēšu skatīties rītdienai acīs. Bez bailēm, šaubām, vainas apziņas un tikšķoša laika rādītāja vienmēr blakus.

Un zinu, ka pienākumu gūzma nesaruks – mēs, cilvēki, esam pieraduši un dzīvi tik noslogotu paši padarījuši. Bet tas ir pilnīgi citādi, ja smadzenes nav piesārņotas un smagas, un miglā tītas.

Tik jocīgi, kad visas bildes no sienām tiek noņemtas nost, kad skapju vietā paliek putekļi un gultas vietā matrači uz zemes, lai varētu izgulēt pēdējās naktis. Ejot šķiet soļi un balsis pašas atbalsojās un runā ar tevi. Palikušas tik tās balti  pelēkās sienas ar bērnu roku nospiedumiem un netīrumiem, kas acīmredzami atgādina par to, ka te dzīvoja ģimene. Vēl kāds zaldātiņš bērnu istabas nostūrī palicis pēdējais vai kāds pamanīs?  Vai knupis, ko kādā naktī bezkaislīgi meklēji, lai rastu mieru šajās telpās. Atmiņas par bērnu pirmajiem soļiem šajās istabās, ventilatora troksni midzinot mazāko bērnu, smiekli un dejas pēcpusdienas saulē, kad visi laidās deju ritmos un tev visa pasaule bruka, bet bērni smaidīja, viņi nejuta mammas skumjas. Ziemassvētku laika burvība, kad pēc pušķošanas tev viena acs jau raustās, bet bērni sajūsmā saka, ka šī ir vislabākā egle ar dīvaina izskata skariņām un daudzkrāsainām gaismas virtenēm. Par piparkūku cepšanām un miltu nospiedumiem, kas rūpīgi izdaiļo visus mājās nostūrus. Par tiem hokeja maratoniem un gavilēm, fanojot par mūsējiem, ko dzirdēja, šķiet, visi kaimiņi. Un vasaras varžu koris, kad balkona durvis vaļā un siltums iezadzies tā nemanot visā mazajā dzīvoklī. Kad negaisa laikā stāvi uz balkona un klausies lietas pakšķus un kā gaiss lēnām izmainās, palicis vieglāk elpot. Tie haotiskie rīti pēc maiņām, kad bail atvērt durvis, zinot kas tur sagaida, bet mazās bērnu balsis un atplaukstiošiem smaidiem liek apdomāt vai tā nekārtība ir tiešām nekārtība vai tikai dzīvība. 18. novembra svinības, ko jau gadiem svinam mūsu tradīciju ieskauti, lai paliek atmiņu nostūros. Taisīšanās uz deju koncertiem, meklējot, kur palikušas kurpes, kamēr viens maziņš jau ir atradis ātrāk par tevi un laižās savos deju ritmos. Nu tā es varētu turpināt. Deviņus gadus ielikt kastēs ir grūti un ļoti laikietilpīgi. Tas atgādina par visu. Par aizcirstām durvīm un asarām, par prieku un saviļņojumu, par spēlēm un jautrību, par būšanu līdzās, par būšanu kopā. Un tā īpašā sajūta, kad pēc ceļojuma atgriezies mājās, bet dzīvoklis pēkšņi liekas tik mīļš un plašs, svešāds un tomēr ļoti tuvs. Un ne bez iemesla mēs viņu pārdevām. Par mazu palika mums visiem. Kad ikdienas kašķi nervu sistēmu aizdambēja kā tualetes rullis, jo katrs prasīja savu telpu. Kad gribēja vienoties brokastu taisīšanā, bet taisīšanas beigās gribās visiem vnk kulteni atstāt uz galvas un paelpot līdz 10. Tās emocijas šķiet cīnās ar realitāti un sentimentu. Bet apradīšu, solu.

Vakar iedomājos, ka es varētu veselu traģikomēdija iestudēt, ko pēc tam ekranizēt uz lielajiem ekrāniem.

Sāksim jau ar 11.klasi. Tikko palikušajiem 18 gadiem, dzīves vārti vaļā, apziņa par nākotni 0. Un nākamajā momentā tas dzīves ritenis apgriezās un nonācu Skotijā. Kur piedzīvoju savu pirmo depresiju, saskāros ar panikas lēkmēm, bet ieguvu ļoti daudz zināšanas, draugus, fantastiskas atmiņas un bezgalīgi daudz piedzīvojumu. Pirmās neveiksmīgās attiecības, darba pieredzi un starp neveiksmes stāstiem, kādu sudraba maliņu. Tad reiz atbraucu uz veselu mēnesi paciemoties pie māsas Latvijā. Un āķis lūpā. Pēc dziesmu svētku apmeklējuma un veselu asaru jūru, plus neskaitāmiem vasaras piedzīvojumiem. Bija tikai viens variants. Jābrauc atpakaļ. Pēc gada 8.Martā 2014.gadā atbraucu atpakaļ. Pēc tam pusotru gadu vecākiem es neeksistēju. Viņi bija apvainojušies. Tajā brīdī vēk neapzinoties, cik tomēr bija vajadzīgs man viņu atbasts. Pēc tam man tika salauzta sirds un te nu biju pie savas sasitās siles. Apsolījos vairāk neiemīlēties. Līdz 2014.gada vasarai un Positivus, kur satiku savu tagadējo vīru. Jauni, skaisti, dzīves nenogurdinātie. Tā mūsu kopīgais ceļš sākās. Pienāca rudens un, lai gan rozā brilles vēl bija cieši iegulušās atstājot nospiedumus manā sirdī. Rudenī piedzīvoju nejauku situāciju, mani piekāva naktī pirms iestāšanās jaunā darba vietā. Un cik ļoti tajā mirklī bija vajadzīgs tas vecāku plecs.Naktīs dzirdu vēl tos skaļos kliedzienus atsitamies pret kāpņu telpas sienām. Bet noriju krupi, paraudāju un iestājos darbā, kur nu galīgi man neveicās, bet strādāt vajadzēja. Pēc nomainītiem darbiem, pēc labi pagājušā laika pieteicās Marta, tik skaists un satraucošs tas laiks, kad gaidi pirmo bērniņu. Ar Jurģi sanāca nodejot deju svētkus, dzīvojām kā nu varējām. Ar ikdienas likstām, priekiem un bēdām. Atnāca kovids. Nekomentēšu. Pa to laiku iestājos dienestā un ne kripatiņu neesmu nožēlojusi šo lēmumu. Tas tagad ir ģimenes bizness, es smejos. Pēc tam zaudēju bērniņu sestajā nedēļā. Šīs sūrās sāpes paturēju pie sevis, jo tajā laikā paralēli pabeidzu koledžas kursu priekš darba, kaut kur tas prieks jāsameklē.  Sākās karš Ukrainā, kas nu jau trešo gadu iet un tajā brīdī sabruku tik ļoti. Ar bailēm un asarām lasīju, dzīvoju līdzi, baidījos pa mūsu drošību un rūpīgi gatavoju gaļas konservus pieliekamajā, ja nu kas. Dzīve turpinājās. Pieteicās Rūta un apgriezās dzīvi vēl jo vairāk. Karš paralēli turpinās. Un apzinoties to, ka ģimene ir manā lielākā laime un noteikti pats labākais, kas varēja notikt ar mani. Ik pa brīdim tā dvēsele klejo apkārt meklējot piepildījumu, sajūtās dažbried nedaudz vientuĺa, dažreiz nesaprasta Bet šis mans mini stāsts, ir tāds mazs pīkstiens šajā haotiskajā pasaulē. Pasaulē, kas ir tik mainīga. Komēdiju lielākie pārstāvji tagad sēž lielos namos, ģērbjas uzvalkos, sauc sevi par valstsvīriem un nenogurdināmi pazemo citus. Kā tādi skolas lielākie kaušļi. Biedējoši. Kā lai bērniem iemāca cieņu, ja tā uzvedās tādi svarīgi cilvēki. Vakar sēžot darbā mani atkal pārņēma tās sajūtas, kuras pirms trīs gadiem Ukrainas karam uzsākoties. Neziņa. Bailes. Kas notiks? Un patiesi atbildes nav. Tik pašam nodrošināt zināšanas par to, kā rīkoties. Un pie sevis galvā vislaik maļu, par tām trīs mazajām dvēselēm, kas jānosargā. Un ar vecākiem šo nevaru pārunāt, jo viņi ir absurdā burbulī iekļuvuši un patērē citus kanālus. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc ar viņiem tagad nekomucēšu. Tie ir un paliek mani vecāki, ar saviem putniem galvā. Un tā tā mana gaļas mašīnā griežas, joprojām nesaprotot to alku pēc varas. Alku pēc cilvēku dzīvībām, noliegt kādam brīvību. Nepieņemami.

Rūtai tūlīt paliks deviņi mēneši, bet šis laiks kopš mana pēdējā ieraksta, ir ne tikai paskrējis, bet arī emocionāli visādos veidos salauzis. Tad es savus puzles gabaliņus sastiķēju un taisu jaunu kafijas krūzi, un dzīvoju tālāk. Tie posmi tik viļņveidīgi un es te peldu pa straumi, tad atkal pret straumi.