Bailes

Mans baiļu skaitlis ir skaitlis trīs. Man ir bail no klauniem, vecuma (vientulības) un tumsas. Divas no bailēm ir tādas, ar kurām saskaramies diendienā, te, protams, neiet runa par klauniem. Un par vienu no tām manām bailēm man katru gadu atgādina rudens, jo vēlais rudens ir tumšs un drēgns, piepildīts ar peļķēm, lietussargiem un puņķiem. Un šīs bailes nav no tumsas kā tādas, kad var uzslēgt gaismiņu vai uzdedzināt svecīti romantiskai noskaņai, bet no cilvēkiem tumsā. No viņu rīcības. Un cik ļoti tās bailes vienmēr manī atmostas kā no jauna šajā laikā. Katru pirmdienu un trešdienu, kad braucu mājās no dejām, es, ejot savas desmit munūtes no autobusa pieturas līdz dzīvoklim, kādam zvanu. Tā lielākoties ir mana māsa, kas principā dzird mani tikai elsojot telefona klausulē, jo kājas man kustās ļoti ātri, bet balss ļoti saraustīta. Parasto desmit minūši vietā, es esmu pie dzīvokļa durvīm piecās minūtēs. Kādam tas noteikti liksies diezgan ačgārni, ka es vēl runāju pa telefonu, bet tas man dod tādu kā drošību. Drošību par to, ka māsa zin, kur es tajā mirklī atrodos. Un jā, ar mašīnu, iespējams, būtu daudz drošāk. Es lēnām eju uz to. 

Šīs bailes sākās jau mazai būdamai, kad dzīvoju Ziepniekkalnā. Braucot no dejām vai kāda cita pulciņa mājās, nācās pārvietoties pa tumšo, švaki apgaismoto māju pagalmiem un bieži vien neapgaismoto kāpņu telpu, ja lifts nestrādāja. Arī lifts nebija visdrošākais variants, jo pamanījos arī tur iesprūst starp stāviem. Es joprojām murgoju par to kāpņutelpu. Pieaugot manas bailes nedaudz atkāpās. Laikā, kad dzīboju un studēju Edinburgā, es strādāju bārā un mājup gāju tikai tumsā, bet Edinburgā es jutos ļoti droši. Tas viss bija līdz vienam noteiktam brīdim manā dzīvē. Es tikko biju atgriezusies no Skotijas atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Bija drēgns divdesmitā oktobra vakars un biju ceļā no darba uz mājām. Tolaik es dzīvoju Imantā. Gāza lietus. Lai tiktu uz mājām, es pārvietojos ar diviem transporta līdzekļiem. Iekāpdama autobusā, kas bija pārsteidzoši pilns, pēc kādām piecām pieturām es jutu, ka uz mani tā ļoti agresīvi kāds skatās un sačukstās. Tas priekš manis nebija nekas jauns. Man seja ir vienos vasaras raibumos. Ignorēju. Izkāpusi savā pieturā es jutu, ka man kāds seko. Trīs meitenes, kas šļakstījās ar ūdeni un rupji krieviski lamājās. Es tikai gāju uz priekšu un jutu, ka mana gaita palielinās. Sagadīšanās pēc kods pie durvīm bija salūzis un ieiet kāpņutelpā varēja jebkurš. Un tā tas arī notika. Es jutu to, kā manī sāk palielināties trauksmes signāls, bet doma, ka tūlīt būšu mājās, man palīdzēja. Dzīvoju pirmajā stāvā. Ieejot kāpņutelpā, es jutu to, ka man turpina sekot. Piezvanīju pie durvīm (atslēga bija tikai viena). Rolis nav mājās. Es zvanu Rolim un saku, lai nāk mājās – viņš ir ciemos pie savas māsīcas, kas dzīvo desmit minūšu attālumā. Es cenšos neizklausīties pārāk uztraukusies un saku, lai ātrāk nāk, neizstāstot to, kas patiesībā notiek. Tiklīdz pabeidzu zvanu, mans podziņtelefons tiek izsperts no rokām. Meitenēm ir vajadzīga mana soma, tas tiek diezgan skaļā balsī, lauzītā latviešu valodā paziņots. Tiek piedraudēts ar nazi, bet es saku ka nedošu un piespiežu somu sev ļoti cieši pie ķermeņa. Un pēc tam tas viss kā miglā tīts, kā filmās, kur parasti labie neuzvar. Seko neskaitāmi sitieni pa galvu, pa ķermeni, pa seju un es, protams, arī diezgan skaļi kliedzu. Mani kaimiņi nereaģē. Neviens. Beigās mana soma tiek izrauta no manām rokām un meitenes skrien ārā no uz tuvējo mežu. Tajā somā bija viss. Viss, viss dārgākais, kas tajā brīdī man bija. Visi dokumenti, ko nēsāju līdzi, jo likās, ka pie manis tie būs vislielākajā drošībā. Un pēkšņi man vairs nav nekas. Izskrienu ārā no mājas un zvanu policijai, izstāstu situāciju un gaidu, kad brauks. Rolands pārrodas un tajā brīdī es sabruka. Asaras lija kā pupas, no mana stāstītā nevar neko saprast, es saņemos un izstāstu par meitenēm, kas iemukušas mežā ar somu, kas man tajā brīdī bija tik svarīga. Rolands sazvana savu labāko draugu un brauc izlūkos. Tajā pašā laikā es braucu uz iecirkni, kur man tiek uzdoti daudz jautājumi. Man galva nestrādā, sāp un es nevaru neko skaidri izskaidrot, jo liekas, ka viss ķermenis dreb, bet galvas vietā ir balons, kas tūlīt uzsprāgs. Par tālākajiem notikumiem sīkāk nestāstīšu. Lieta tā arī nav bijusi. Izmeklēšana gan tika uzsākta. Mantas, lielākoties, es dabūju atpakaļ, pateicoties mana tagadējā vīra neatlaidībai. Tajā naktī pabiju arī Stradiņos, bet tas jau ir atsevišķš stāsts, lai gan neko daudz neatceros, diezgan liels “blūrs” tajā brīdī. Saviem vecākiem šo notikumu izstāstīju tikai pēc kādiem gadiem trim, ilgi nevarēju saņemties. Likās nepareizi viņus uztraukt, jo es tik tikko biju pārvākusies uz dzīvi atpakaļ Latvijā. Kā izrādās, meitenēm vajadzēja pasi un naudu, lai iegādātos alkaholu. Viņām bija septiņpadsmit gadu, meitenes bija no bērnu nama. Neesmu nekāds Brūs Lī, viena nespēju aiztāvēties. Pēc tam dzirdēju ļoti daudz un dažādus viedokļus par to, kā man būtu bijis jādara vai ko labāk nedarīt situācijā, kādā biju nonākusi. Bet tajā brīdī likās, ka viss ķermenis ir kā tādā transā un tad tu rīkojies automātiski. Vienalga, cik tas ir pareizi vai nepareizi. Tad nu lūk, arī par manām bailēm no tumsas un/vai cilvēkiem. Sargiet sevi un savus mīļos.

Vasaras atskaņas

Ir jau septembra sākums un vasara ir burtiski paskrējusi milzu ātrumā. Te viņa bija un te viņas vairs nav un, lai gan liekas, ka tas laiks ir tik ātri pagājis, tā vasara vienmēr ir tik piepildīta.

Jurģim tā sākās ar koliku beigšanos, velšanos sākumu un pirmo zobu nākšanu. Martai ar bērnudārza pauzi un piedzīvojumiem ārpus tā. Man ar visu ko, ar diezgan grūtiem periodiem sadzīvē, ar pasakainiem un brīvības mirkļiem ārpus visa. Ar dejošanu līdz rīta gaismai, ar ilgošanos, piekušanu, sirdsāpēm un sevis pazaudēšanu, lai atkal sevi atrastu. Viens no tādiem ļoti īpašiem mirkļiem bija kāzās, kur bijām aizbraukuši bez bērniem, mums bija saplānots tā, lai viss varētu noritēt veiksmīgi un pie bērniem būtu palikušas pašas labākās aukles. Bet ne par to ir stāsts. Esam kāzās. Ārā ir melna tumsa, debesis noklātas zvaigžņotā paklājā, telts ir pieskandināta ar dzīvo mūziku, uz skatuves ir sakāpuši gandrīz visi kāzu viesi, izņemot mūs. Es ar Rolandu sēžam pie galda un Rolands man saka: “Paskaties uz tiem cilvēkiem, kas ir sakāpuši uz deju plača! Viņi visi izskatās tik dzīves pilni un laimīgi.”. Un tik tiešām uz vienas mazas skatuvītes ir jūtams endorfīnu sprādziens. Kurš gan dejojot var justies slikti, tur bēdas nesastapt. Un ik pa laikam, ja man paliek tā nedaudz skumji ap sirdi, es atceros to brīdi. Atkal atrodos tajā laikā un telpā, uz mazu mirkli, tik brīvi kā putna liedojumā.

Protams, vasara nesaistās tikai ar kāzām. Bija arī diezgan grūti brīži,  kad likās, ka nosmakšu šajās četrās sienās. Es nekad nebūtu domājusi, ka var justies tik bezpēcīgi atrodoties starp savējiem, starp mīļajiem. Gribējās kliegt, bēgt, raudāt. Tajā grūtajā periodā, man arī piens beidzās un nevarēju vairs pati barot Jurģīti, lai gan nu cīnijos visādi. Dzēru tējas, atslaucu, ēdu cik vien varēju, bet nekā, un mani tas emocionāli dzina pilnīgā izmisuma. Labi, ka tajā brīdī vīrs pateica, ka pats svarīgākais ir tas, ka mazais ir paēdis un ziniet, ar to man pietika, lai gan ir tik grūti to sadzirdēt, tad kad veselais saprāts cīnās ar sirdi, jo kā tas es tā. Tam visam bija pozitīvs iznākums, Jurģītis līdz ar to ir palicis mierīgāks. Viņam joprojām ir izteikta sirēna, bet ir iestājies līdzsvars. Vienā brīdī es cēlos ar cerību pilnu skatu, ka krist man negribās, bet, ja kritīšu, tad ceru, ka būs kàds, kurš pietur. Un tā bija tikai maza daļiņa no šīs vasaras notikumiem. Mēs braucām ciemos, gājām staigāties, braucām ekskursijās ar sabiedrisko, bija dienas, kad taisijām randiņus katrs ar savu bērnu, dejojām māju pagalmos, dejojām dzīvoklī, ar geocatching aizrāvāmies, piedalījāmies fotosesijās,  baudijàm negaisu, likām puzles, taisijām filmu dienas un našķojāmies. Ķērām un grābām to, kas mums nāca pretim, to ko varējàm tajā brīdī atļauties. Tāda vasara, kā šī nebūs, jo nākamajā arī bērni bùs lielāki. Bet tapēc ir bildes, mūsu atmiņu vācelīte, par ko pasmaidīt. Pāldies tev vasariņ vēlreiz. Pateicos par katru, dienu, stundu, minūti, sekundi. Par dzīvi un tās patiesumu. Par šodienu, vakardienu, rītdienu.

Skābekļa maska šim lidojumam netika iedota

Tikko noliku klausuli un ieskrēju ātrā dušā, jo steidzos pagulēt. Vīrs ar abiem bērniem pie ārsta. Man ir dots attelpas mirklis, jo man ir jāsavācās, vismaz savu bērnu dēļ.  Lēnām grimstu, un man nepatīk, ko šī sajūta dara man un ko es nodaru saviem mīļajiem. Esmu kā izdegusi spuldze, ko neviens negrasās nomainīt. Iespējams pat pārdegusi, emocionāli un fiziski, un Jāņu brīvdienas mani nokausēja. Sērfoju pa viļņiem, bet vilnis palika pārāk liels un es iegāzos ūdenī. Meklēju sēkli, meklēju peldriņķi, bet tuvumā tāda nebija un nav,  vēl turos virs ūdens. Bail paliks tad, kad būšu tikusi zem tā. Ļoti daudzi mani pazīst kā pozitīvu un smaidīgu cilvēku, kāda es lielākoties arī esmu. Bet ziniet, par cik esmu arī īsts cilvēks, man ir brīži, kad mani apmeklē tās nejaukās emocijas un es negribu viņas slēpt, jo viņas ir tikpat īstas, cik esmu arī es. Tagad ir posms, kad nav labi. Ar maniem bērniņiem un vīru viss kārtībā, viņi ir man blakus. Viņi ir tie, kas man liek noturēties virs ūdens, bet esmu sevi pazaudējusi. Iedevu glābšanas riņķus visiem un aizmirsu par sevi. Es varētu vainot kārtējo reizi Jurģi un viņa mūžīgo nemieru, bet pie savām likstām bērnus nevar vainot. Ir bijusi viena diena šajā jūnija mēnesī, kad es jutos fantastiski. Tas bija tad, kad biju atkal iekāpusi deju kurpēs un adrenalīna sajūta saglabājas teju visu nakti, esmu tik pateicīga par šo iespēju. Biju gatava skriet uz mežu un pilnā kaklā kliegt, cik esmu laimīga, tieši te un tagad. Tik ļoti gribēju pieturēties pie tās saldās sajūtas, bet uz mēles gala atkal palika sāļš. Sirds gavilē, bet ķermenis un prāts klusē. Nav jau vēlēšanās rakstīt par negatīvām lietām, jo paskat – ir vasara, ir saule un vējš, un var baudīt lietu, negaisu un kā bērns lēkāt pa peļķēm, peldēties līdz lūpas zilas, sēdēt visu vakaru zemeņu dobē vai dejot zaļumballē līdz rīta gaismai. Bet man negribās neko no tā visa. Gribās palikt mazai un neredzemai. Pat četras sienas liekas tīri mājīgas. Es zinu, ka viss šis pāries kaut kādā mirklī un nenosodiet mani par manu negatīvismu. Es mēdzu būt arī šāda. Reti.

Ieelpot un izelpot

Pieņemt un dzīvot bez ekspektācijām. Tas bija mans aprīļa moto. Es pieņēmu mana bērna nemieru un dzīvoju dienu no dienas, bez nekādām ilūzijām. Galvenais bija radīt sevī iekšēju mieru un tajos brīžos pievērsties aprūpei un maigumam pret dēliņu un meitiņu. Dažreiz tas prasīja vienu lielu ieelpu un izelpu, dažreiz vairākas, dažreiz aizskaitīju līdz desmit. Un ziniet tas palīdzēja. Un tad vienā dienā mazais sāka smaidīt. Tā patiesi smaidīt un mana sirds sāka līksmot, gribējās dejot prieka deju un to mirkli pagarināt. Un, jo biežāk viņš smaidīja, jo vairāk es ieguvu apliecinājumu tam, ka es kaut ko tomēr daru pareizi, neskatoties uz manām šaubām.

Katrs šis jaunais posms, šie mazie atklājumi mazā cilvēka dzīvē, liek nedaudz satraukties un ar aizrautību gaidīt, skatīties, kas būs pēc tam. Šodien izvilkām no skapja aktivitāšu paklājiņu, lai gan man liekas smieklīgi, ka tas mazais skatās uz krāsainiem dzīvnieku dibeniem. Viņš lūkojās un vēro, māj viņiem ar rociņām, it kā sasveicinoties. Un, ak jel, Jurģis sācis runāties! Mūsu mazais rīta modinātājpulkstenis, acis kā pogas un stāsta visu, kas uz sirds. Katru reizi nodomāju par telefonu, ar ko varētu nofilmēt, bet tad šo vēlmi es apstādinu un baudu ar neizgulētajām acīm no kārtējās pusgulētās nakts, smaidu uz lūpām. Rīts var sākties!

Šis mēnesis ir bijis salīdzinoši mierīgs. Ik pa laikam ar meitas uzvedību pacīnamies un ir mirkļi, kad nesaprotam, kas notiek ar mūsu foršo divgadnieci, bet tas ir mūsu pašu spēkos izzināt, izprast un palīdzēt, būt viņai blakus. Tam laikam vajag laiku un tas mums ir.

Kā es priecājos par visiem ciemiņiem, kas mūs apciemoja šajā mēnesī, jo ieguvām tādu enerģiju no jūsu klātbūtnes. Mums patīk ciemiņi un viesi, dažbrīd gan mums tas viss izvēršas nelielā haosā, bet paldies, paldies, paldies jums. Mēs uzplaukām pavasarī. Tikpat ātri cik pumpuriņi izsprāga no krūmiem un kokiem šajā aprīļa mēnesī. Vai jūs arī bijāt pārsteigti par to, kā viss sazaļoja tādā steigā ? Un kā tas pavasara gaiss smaržo! Pilsēta pulsē no enerģijas un cilvēki sākuši tā patiesi smaidīt. Visi kā bitītes darbojas. Bērnu balsis atbalsojas visos pagalmos. Viss tik dzīvs un piepildīts. Baudam un sportojam, taisām piknikus, lienam ārā no savām aliņām, rušinamies pa darzu, izmēģinam ko jaunu. Pavasaris ir domāts atdzimšanai, jaunu lietu un vietu iepazīšanai. Viss būs.

Pavasaris

Otrdiena, 2. aprīlis. Esmu joprojām pidžammā un ietinusies halātā. Ir pulkstens divi dienā un no septiņiem rītā cenšos pamosties. Mans marta ieraksts ir nedaudz aizkavējies, bet pēc tik piesātināta mēneša ir grūti saprast par ko lai raksta. Par to, kā ir būt mammai diviem bērniem, kā mēs tiekam vai netiekam ar to galā, par mana noguruma līmeni. Jā zinu, ka var arī nerakstīt, bet esmu savā dzīvē tik daudz paturējusi sevī visu, ka to vajag man, pat ja neviens to nemaz neizlasīs. 

Mazais ir nolikts gulēt un, teikšu godīgi, es nezinu vai tās būs trīsdesmit minūtes, stunda vai divas, bet fakts, ka bērns ir mierīgs un guļ. Es toties esmu citas dillemmas priekšā, ko ar sevi tagad darīt. Izdzert jau ceturto reizi sasildīto kafiju, padoties un aiziet gulēt, pasportot, māju savākt vai sākt lasīt vienu no trīs grāmatām, kas mani gaida uzliktas plauktiņā acu līmeni, tā lai tās man ir vislaik acu priekšā, par sevi atgādinot, it kā nedaudz piemiedzot man ar lapušu kaktiņu. Varu arī nedarīt neko, bet tā liekas tāda laika izniekošana, ja jau varu, tad jau daru. Un ja nevaru? Grūti pateikt, vai tas ir slinkums vai tā ir negribēšana. 

Marts man bija smags mēnesis, nenoliegšu. Daudz jauni pārdzīvojumi un atdziņas. Bez visām slimnīcām un citām veselības nebūšanām, tās sajūtas būtu tādas, kādas tās uz doto brīdi ir. Neviens nebija teicis, ka būs viegli un nenosodiet mani, es nesūdzos, es DALOS. Ar mani šomēness bijis daudz jāstrādā tieši man pašai, to es negaidīju. Mammas loma manā dzīvē ir īpaša, jo es neprātīgi mīlu savus bērnus un es tik tiešām baudu brīžus, kurus spēju tajā brīdī. Ir vieglākas dienas, mierpilnas un ir smagākas, kā šī. Mazajam puņķi, man kakls kā no stikla taisīts un knapi spēju kaut ko iekost. Jo brokastis es nevis aizmirsu paēst, es gluži vienkārši nespēju neko ieēst, nemeklēju attaisnojumu badošanai.  Šī ir tā diena, kuru gribās pavadīt mežā vienai, lai es varētu uzzelpot, varbūt pabļaustīties un tvert enerģiju no dabas. No kurienes citur lai es viņu rodu, ja pati nevaru to atrast sevī. Jā, jā, zinu, mans ilgi gaidītais pavasaris ir atnācis, man gan roku vēl nav iedevis, bet slēpjas kaut kur aiz loga rūts. 

Esmu sapratusi to, ka šis puika manā dzīvē ir ienācis man kaut ko iemācīt. Es ļoti daudz ko iemācījos no Martas, kad viņa auga manā acu priekšā un joprojām turpina augt par vienu fantastisku meiteni ar savdabīgu raksturu. Un es nevaru saprast vai tas ir no manis, vai arī no mana vīra. Savukārt ar šo mazo tu nesaproti, ko vairs sagaidīt ne pa nakti un ne pa dienu, brokastis ēdīsi pusdienlaikā un vakarā ēdīsi pusdien/vakariņ/nakstiņas, sildīsi kafiju neskaitāmas rezies dienā un cerēsi, ka sevi līdz vakaram kaut cik savāksi, lai neizskatītos pēc alu cilvēka. To, ka laiks vairs nebūs mans, to es zinu un to, ka šo es atcerēšos ar smaidu uz lūpām pēc gada, to es arī zinu. Beidzoties vienam posmam, sākas nākošais. 

Saru dzīšana, kas bija ļoti skaists rituāls arī bija vairāk vajadzīgs man, lai es psiholoģiski sevi spētu savākt. Mans mazais puika ir ļoti nemierīgs bērniņš. Jā, es to pateicu. Un kaut kādā ziņā vainoju sevi, jo grūtniecībā biju ļoti emocionāla, lai gan šī bija ļoti skaista grūtniecība, kas ieviesa mūsu dzīvēs daudz korekcijas un simtiem laimes mirkļu. Marta bija kluss un mierīgs zīdainītis, pie knupja pat klāt neķērāmies. Jurģis gan spēlējās ar to, bet vismierīgākais ir pie mammas pupa. Un cik ilgi? Līdz brīdim, kad atkal man pārmetīs, ka bērns man ir pa smagu. Par veiglu, par smagu, par vēl kādu. Kā lai top skaidrs? Kā lai nomierina? Kā lai nepārmet sev, ja jūtu, ka vadzis lūzt un tu tajā brīdī vairs nespēj neko.

Šis viss reiz beigsies un nāks citas varēšanas un nevarēšanas, būšanas un nebūšanas.  Nav viss tikai melns vai balts, kaut kur ir pelēks un pa reizei šur tur iespīd spoža varavīksne, kas nedaudz apžilbina.

19.02.2019 Satikšanās ar Jurģi

Šie divi pirmie 2019. gada mēneši ir paskrējuši nemanot. Esam iekārtojuši dzīvokli, meitai nosvinējuši dzimšanas dienu, satikti sen neredzēti un mums mīļi draugi, kā arī vienā klusā piektdienā mazā kompānijā nosvinējuši savas kāzas. Bet te teju divas dienas atpakaļ pasaulē nāca mūsu dēliņš Jurģis. Tad nu ķeršos pie lietas, izstāstīšu īsumā mūsu satikšanos. Pēc pirmās USG(ultrasonogrāfijas) bērniņa piedzimšanas datums tika atdzīmēts, kā 16.02, bet pēc tam aizejot uz pēdējo USG, kas bija 35 nedēļā man daktere pateica, ka ātrāk pa 24.02 mazais iespējams nemazs nedzims, esot pārāk mazs svars kā arī iesējams nabassaite apķērusies ap kaklu, kas man kā grūtniecei lika liet gaužas, gaužas asaras. Bet nu ko, noslaucīju asaras un dzīvoju tālāk ar pozitīvām domām un optimismu. 

Trenniņkontrakcijas bija diezgan biežs viesis, tāpēc tās mani nepārsteidza, ik pa laikam nāca sasveicināties. Ap 16 un 17 datumu, tad kad visi viesi bija pavadīti, skapis sagaidīts un visi mazie mājas darbiņi padarīti sāku ievērot nu jau regulārākas kontrakcijas, svētdienas vakarā bijām jau zemajā startā, tajās dienās arī tā saucamais “gļoķu korķis” izdalījās lēnītēm. Bet nekā. 18.02 biju pie savas dakters uz vizīti, viņa pārbaudīja mazā sirsniņu, kas pukstēja ļoti smuki un teica, ka vēders pārāk augtu ir, ka nu vēl būs jāpaciešās līdz satikšanās dienai. Es, protams, nedaudz sabēdājos, bet tā jau ir mazais pats zinās, kad gribēs satikties ar pasauli un ar mums. Pirmdienas vakarā mierīgi nolikām gulēt Martiņu un ap 22.00 aizgāju pati gulēt, pēc vairākām galīgi neglētām naktīm tas bija vajadzīgs.

Ap 4.30 pamodos ar sāpēm un aši devos uz tualeti. Jutu, ka gar kājām nopil silts šķidrums, ko pati īsti nevaru kontrolēt. Un arī “gļoķu korķis” turpina izdalīties. Pampers virsū un aiziet dzīvē. Iekšā saviļojums. Kontrakcijas ar 20 min starplaiku. Pamodinu vīru, pasaku par augļūdeņiem, bet teicu, lai nesatraucas, jo nav kur steigties. Viss ir tikai lēnām sācies. Vīrs arī vairs nevar aizmigt un es pagatavoju kafiju, ko laiski izdzeram gultā pļāpājot. Saprotams arī jāpaēd, jo gara diena priekšā, pēc tam traukus nomazgāju un piekārtoju māju. Ap septiņiem pamodās Martiņa un priecīga atskrēja pie mums. Salikām somiņā viņas mantiņas, ko ņemt līdzi pie omes, saģērbāmies un devāmies uz dārziņu. Tur smaidīgo bērnu atstājām un braucām uz Jūrmalu. Pa ceļam vēl iebraucām benzīntankā. Piebraucām pie Bulduru slimnīcas un man kontrakcijas kā ar roku noņemtas, neregulāras un nesāpīgas, bet dziļi iekšēji nesaprotu, ko nu tagad darīt. Par cik bijām jūrmalā izdomājām iziet nelielā pastaigā gar jūru, varbūt tas palīdzētu kaut ko iekustināt. Rīts pelēks, dzestrs un diezgan drūms, bet Rolis vislaik dzina jokus un lika man smieties, kas padarīja noskaņojumu vēl jo labāku. Pēc pastaigas kontrakcijas atgriezušās, bet ne regulāras. Nu, bet ja nu mēs esam Bulduros, ieiesim pārbaudīties. Uzbraucām uz nodaļu un pazvanam uz uzņemšanu. Pirmais, ko prasa, kas nu man ir noticis. Es izstāstu situāciju un cik nopratu no vecmātes esmu 6 grūtniece, kas ir ieradusies stundas laikā ar neskaidrībām. Heh pilnmēness! Esam apsēdušies uz dīvāniņa un gaidam savu kārtu. Sākumā paņem manu mātes pasi un pasauc uz pārbaudēm. Uzliek klausīties tonīšus un tad atvērumu, kas tajā brīdī jau ir 3-4cm. Skaidrs, es uz palikšanu. Sāk rakstīt dokumentus, es gavilēju, mans smaids droši vien, ka mani nodeva. Vecmāte vēl noņēma augļūdens apvalkus un atvēums jau 4 cm. Mazajam sirsniņa vienmērīgi pukst, viss kārtībā un tieku aizsūtīta uz palātu. Ap 10.15 iestājos nodaļā. Palāta nedaudz savādāka nekā iepriekšējo reizi, nav divguļamās gultas, bet tas ir tikai sīkums, galvenais, ka mums ir ģimenes palāta. Tad nu kamēr sāpes man nav izteikti sāpīgas vai jūtamas, iekātojos mājīgajā un siltajā palātā. Rolands uzgrieza TV, tur iet seriāls, nav laika tam, jāstaigā. Rolands dzen jokus, smaidam un smejamies. Lēnām var just, ka sāpes palielinās. Vēl paspējam nodomāt vai brālis ātrāk piedzims par māsu vai otrādāk. Ap 11.30 sāpes jau tik lielas, ka es vairs nevaru parunāt. Staigāju un ķeros pie mēbelēm. Ieeju dušā, nedaudz atslābstu. Bet viss turpinās. Ap 12.40 mani pasauca uz apskati, ko liekas, ka gaidu nu jau veselu mūžību. Eju, kājas nedaudz ļimst,  bet nu sajūtas, ka pavisam drīz, jo jūtu kā mazais arī braši strādā un mēģina virzīties pa dzemdību ceļiem. Esmu kabinetā pie vecmātes, prasa cik biežas kontrakcijas, divas minūtes. Vecmāte uz mani neticīgi paskatās un liek apgulties uz galda. Paskatās atvērumu. Pa ausu galam dzirdu, ka 5cm, nē to es pārklausījos. Vecmāte palūdz aiziet pēc vīra, drēbītēm un pampera. Es aši kamēr sāpes nav mani pa ceļam pārtvērušas virzos uz palātu. Paņemu maisiņu un Rolis neticībā man seko. Jau tagad? Aizejam uz zāli un nu sākas darbs. Staigāju pa palātu, gaidu sāpes, tupjos un strādāju, mazais riktīgi spārdās. Te visnotaļ notiek kopdarbs. Vēl nedaudz un man jākāpj uz dzemdību galda. Bļāvēja gan es neesmu, bet rūkt kā lācis man labi sanāk. Rūcu cik vajag, elpoju un pūšu, tajās visās sāpēs cenšos dzirdēt, ko man saka vecmāte. Vecmāte saka, lai es atveru acis un ieraugu mūsu bērniņu. Un tad kā vilnis atnāk hormonu sprādziens, prieks un asaras, smaids un tā lielā Mīlestība, nu to grūti aprakstīt.

Mazais čuc uz mana punča, silts un mitrs, mūsu puisītis. Plīsumu nav, nopriecājos. Tālākais jau tikai detaļas, bet šī gada 19. februārī pasaulē nāca Jurģis, 13:13 iebļāvās pirmo reizi. Spalgāka balss kā māsai, bet pagaidām miera mika. Un kā tur bija ar to fantastisko četrinieku? 

Martas dzemdību stāsts

Marta Vaļuškina piedzima 30.01.2017. plkst. 18.50, svēra 3200 g un bija 52 cm gara.

Martas dzemdību stāsts sākās jau 16. janvārī, dienu pirms noliktā datuma, es biju vizītē pie ārsta. Pēdējā apskate. Ārā bija lielas baltas sniega kupenas un bērni tikko bija atgriežusies skolā, transporti piebāzti un es priecājos, ka uz pēdējo vizīti man aizveda Rolands. Es jau biju sadomājusies, ka stāvot tramvajā man noies ūdeņi un es nesapratīšu, ko tajā brīdī iesākt. Bet no tā mēs veiksmīgi izvairījāmies. Daktere paklausījās sirdstonīšus un vizītes laikā paziņoja, ka visticamāk mazā vēl īsti negribēs pievienoties mežāžu zīmei. Man tik atlika pasmaidīt un braukt mājās ar tādu neziņu. Vakarā cepu pankūkas, dejoju pa virtuvi ar savu lielo vēdeu un priecājos par sniega plīvuru, kas tumšajā vakarā atspīdēja no ielas. Nakts netika gulēta, man vispār pēdējā mēnesī ar gulēšanu gāja traki, atradu veidus kā sevi izklaidēt, bieži vien līdz pieciem rītā, kad beidzot ķermenis pateica, ka laiks ir apgulties un kājas vairs netirpa. 

Noliktajā datumā, 17. janvārī es sapratu, ka nu nekas īsti nenotiks, Marta vēl nebija gatava. Un varbūt savā ziņā es arī. Es gan lasīju gaidību grāmatu, kas man tiešām palīdzēja motivēties uz lielo dienu un es neradīju nekādas lielās ekspektācijas. Bija trenniņkontrakcijas, kas darīja mani visai možu, bet ar to dienu sākās lielākā jautrība. Pati biju nostādijusi sevi, ka bērns dabīgi gribēs piedzimt, tad nu man tika ieteiktas visādas metodes, kā ierosināt dzemdības. Mūsu dzīvoklis divu nedēļu garumā spīdēja un laistijās, jo mazgāju grīdu, nu ja ne pa dienu tad naktī, kad nenāca miegs. Tika ieteikts ēst ananāsu un dzert ananāsu sulu, nekas nelīdzēja. Pat iedzēru vienu šampja glāzi, nenosodiet mani, nevienu reizi grūtniecības laikā netika lietots alkahols, varbūt pasmaržots, bet biju dzirdējusi, ka tas atslābinās to manu iekšējo Anniju un Marta iedmāsies mūs apciemot. Arī tas nelīdzēja, tajā visā laika posmā, kas bija divu nedēļu garumā es arī braucu uz Bulduru slimnīcu, kur bija noslēgts līgums, braucu, lai paklausītos sirdstonīšus. Viss bija vislabākajā kārtībā. Pēdējā vizītē, kas bija 27. janvārī, vecmāte pateica, lai tad pirmdienā braucu un man stimulēs dzemdības, laikam bija nedaudz pārstaigāts, bet lieli uztraukumi par to nebija. Es nezināju, ko nu lai tā sagaida un negāju arī līst nekādos forumos, lai par to lasītu. Nerakstīju dzemdību plānu, viena no lietām, kas tika ieteikts grāmatā, jo es negribēju radīt sev nekādas iedomas par to, kas mani varētu sagaidīt dzemdību dienā, jo man bija bail no tā kā es uzrakstīšu un ja neizdosies, kā es jutīšos. Nemānīšu sevi un kas būs, tas būs.

30. janvāra rīts. Gulētas ir tikai trīs stundas, pie sevis žēlojos, jo zinu, ka tas prasīs daudz spēkus. Enerģija nule, acis kā peļu dirsiņas un ēst un par ēšanu tika aizmirsts. Vienīgais visgatavākais šajā visā uzdevumā bija sarkanais koferis, kas jau nedēļu gaidīja mūs mašīnā. Es jau domāju, cerēju, ka nedēļas nogalē mazā dāma izdomās mums pievienoties ārpus punča. Bet tā nenotika. Tā ir tāda dīvaina sajūta braukt uz slimnīcu, kad vienīgais dzemdību priekšvēstnesis ir gļotu korķis. Mani nepameta doma, ka atpakaļceļs būs trijatā, iedomājos mašīnu un balonus un bērniņu autokrēslā. Turpeļš uz slimnīcu aizlidoja nemanot. Mašīnā valdīja klususms, es, ja godīgi, pat neatceros, vai spēlēja mūzika vai kāds pļurkstēja un kura raidstacija skanēja, jo domas bija tur pie tā mazā ar kuru es pa ceļam klusi runāju un stāstiju, ka drīz tiksimies.

Deviņos no rīta mani sagaidīja vecmāte, kamēr vecmāte klausījās sirdstonīšus, Rolands gāja apskatīt mūsu ģimenes palātas apartamentus, kas nākošās trīs diena būs mūsu mājas. Ap pusdesmitiem no rīta manī tika ievadīts gēls uzvilku dzemdību kreklu, pamperbikses un gaidīju. Ilgi gan nenācās man gaidīt ap desmitiem sākās kontrakcijas. Ja domājat, ka neatpazīsiet trenniņkontrakcijas no īstajām kontrakcijām, ticiet man, atpazīsiet. Man jau no paša sākuma tās bija ar vienas minūtes intervālu. Par tādu sākumu es nebiju domājusi. Es gan tajā brīdī biju ļoti izsalkusi, vēders kurkstēja un ļoti gribējās kaut ko apēst. Man vecmāte brīdināja, ka es nespēšu neko ieēst. Kad Rolands atgriezās palātā no kafejnīcas, jo es nebiju vienīgā izbadējusies tajā rītā. Tiku pie kruasāna, paķēru to un domāju notiesāt viņu ar gardu mut. Nesanāk, spļauju salvetē.  Saprotu, ka man jāsāk kaut ko darīt, lai nedaudz aizmirstu par sāpēm, neaizmirstot elpot. Elpot ir būtiski, tās nav nekādas izdomātas muļķības. Sāku staigāt šurpu turpu pa palātu. Pieejot pie loga skatos uz čiekuriem, nedaudz vēl apsnigušiem, skatos uz ielu, stāvvietu, cilvēkiem un domāju, ko citi cilvēki tagad dara un, ka viņiem tagad nav jāstaigā šurpu turpu pa palātu ar kontrakcijām. Tad Rolands atgādina par vingrojumiem, ko ieteica māmiņklubā, izmēģināsim. Nu lieki piebilst, nekas īsti nepalīdzēja, turpināšu staigāt. Par cik nebiju īsti gulējusi tad uznāca nogurums, izdomāju, ka jāapguļas. Gulta liela, vieta ir. Rolands piedāvā uzslēgt kādu filmu vai mūziku, kas tika sagatavota tieši šai dienai. Bet man pietika ar pieklusināto televizoru fonā un savu labāko draugu blakus. Brīžos, kad sāpes atlaiž pamanos iegrimt saldā miedziņā, bet tas ilgi neilgst, jo sāpēm atgriežoties es saprotu, ka man jāturpina ieelpot sāpēs, lai šis process iet uz priekšu. Iedomājos par dušu ieiešu. Aizeju, noģērbjos un ielienu zem silta ūdens, cik labi. Ir tik laba sajūta, vismaz uz brīdi sāpes paliek nedaudz vieglākas. Ap pulksten diviem dienā pie manis atnāk vecmāte, iesim apskatīt kāds man atvērums. Divi centimetri, pirmā doma par to cik ilgi vēl šitas viss vilksies, jo sāp. Tiek nolaisti ūdeņi, tas paātrinās visu procesu. Piedāvā arī anestēzija, no kuras es atsakos, jo zinu, ka es varu vēl izturēt. Vizīte beigusies, pieķeros pie Rolanda rokas un lēnā solī ejam atpakaļ uz palātu. Turpinām. Staigāju. Eju atkal dušā. Elpoju. Saguru. Ielienu gultā nedaudz atpūsties, bet sāpes jau tagad ir pilnīgi citā līmenī. Ir sajūta,ka kāds grib manu muguru uz pusēm saplēst. Sāpju brīžos ieķeros Rolandam rokā vai gultas galvgalī, staigāt vairs nespēju, tikai guļu. Atnāk vecmāte ir pagājušas tieši četras stundas kopš pēdējās vizītes un es klusēm pie sevis nodomāju, varbūt varbūt tomēr anestēziju, ja nu būs tikai vēl divi centimetri. Saņemos izkāpt no gultas un liekas, ka vecmātes kabinets ir tik ļoti tālu, tālākie 30 metri kādus esmu gājusi. Lēnām apguļos un spēju vien tikai elpot. Mute sakaltusi, lūpas sausas, pārspļaut nevienu zilbi nespēju. Vecmāte veikli mani apskata, tiek pārbaudīti arī meitas sirdstonīši, meitai viss kārtībā un man desmit centimetri. Iekšēji gavilēju, lai gan ārēji izksatījos sagurusi. Ejam uz dzemdību zāli. Es, Rolands, Marta vēderā, ūdenspudele un vecmāte. Tagad sākas vissvarīgākā daļa. Jābūt možai. Vecmāte iedod man uzdevumu, jādabū Marta iegurnī, lai varētu iet uz dzemdību galdu, kas jau ir pēdējā taisne šajā piedzīvojumā. Es iekārtojos ērti, turpinu elpot, Rolands aiz muguras, vecmāte mūs atstāj divatā, jo pārējais personāls ir blakus palātā pie citas grūtnieces/topošās mammas. Nē, es netiku atstāta viena, vecmāte ienāca ik pa brīdim, lai apsaktītos,kā man iet un Rolands bija turpat blakus, sāpes vairs nelikās tik lielas, izsalkums un nogurums aizmirsies, drīz es satikšu savu vislielāko mīlestību. Grūtības tiek atstātas un parādās enerģija. Otrā elpa. Pēc apmēram 20 minūtēm un kārtīga padarīta darba, vecmāte mani aicina uz dzemdību galdu, telpā sāk parādīties vēl cilvēki, dakteris un māsiņa. Tūlīt. Sākam pēdējo uzdevumu. Es klausos vecmātē un daru ko viņa man liek, tas ir kopdarbs, lai izvairītos no plīsumiem. Kad Marta jau teju parādījusi galvu šai pasaulē, slimnīcā sāk skanēt trauksmes signāls. ‘’Uzmanību, uzmanību”, nu tālāk Jūs zināt paši. Es izspiežu smaidu un Rolands nosmej, ‘’īsta ugundzēsēja meita”, jā Marta to mēs nevaram aizmirst, tu gribēji tā parādīties pasaulē, lai ir ko atminēties. Vēl divas kārtīgas ieelpas un izelpas un es viņu ieraugu tādu mazu, sarkanu kunkulīti, tētis nogriež nabassaiti, bet manī notiek emociju izvirdums. Asaras, prieks, mīlestība, laime, to ir grūti pastāstīt, to ir jāsajūt. Pēc tam viss ir nedaudz miglā tīts. Kamēr mani saved kārtībā, tiku pie maza plīsuma, Martai tīra plaušas, viņu nomazgā un bērnu ārsts viņu apģērbj. Es tik jūtu, ka man kaut ko šuj, bet no sava bērna nenolaižu ne acu. Es viņai sekoju līdzi vēl īsti nespēdama aptvert. 

Un tad viņu man ielika rokās. Vēlviens laimes pāpilnības brīdis. Es viņu pētiju, apbrīnoju, skatos kādas mazas rociņas, kādas mazas kājiņas, no viņas izdalās patīkams siltums un maza bērna smarža. Silts un garšīgs aromāts. Klusībā pie sevis čukstu, “Cik viņa skaista, cik viņa maziņa, cik ļoti es viņu mīlu.” Pa to laiku viss personāls bija aizgājis un man bija vēl stunda tā jāpaguļ, es neiebildu. Palātā palikām mēs trīs: Marta, es un Rolands. Ģimene. 

Mirklis pirms svētkiem

Trešdienas rīts. Teju decembra vidus. Palaidu atkal Martiņu uz bērnudārzu pēc neilgas, bet ne smagas slimošanas. Šodien tik priecīga aizgāja, ka pašai sirds gavilēja, sailgojusies. 

Novembra mēnesis man ātri pagaisis atmiņās, viņš bija un kaut kas notikās. Tas paskrēja ar visiem simtgades svētkiem, piedzīvojumiem sabiedriskajā transportā un autoskolas teorijas kursa uzsākšanu. Par to, uz kuru autoskolu es aizgāju, to gan es skaļi neteikšu, tikai to, ka esmu ļoti apmierināta un drīz jau likšu pirmo skolas eksāmenu, bet ne braukšanā. Lai gan sirdsdziļumos labprāt ar to pasteigtos, jo nu jau 7 mēnesis sācies un vēders no maza kāļa ir izaudzis par gandrīz nogatavojušos meloni un jau spēlē futbolu man vēderā. Ribas tiek uzkaitītas katru dienu, mazs aktīvists. 

Ir palikušas padsmit dienas līdz svētkiem un svētku sajūta pie manis tā lēnām teciņām, teciņām nāk. Tapa Ziemassvētku zeķes, kas Martai vieglākus padara rītus un pagaidām mīļākie pārsteigumi ir bijuši kinderola, puzle un burbļpūšamais. Toties mans rūķitis rūpējas par to, lai man būtu salda, salda dzīve, kas ir ļoti mīļi līdz brīdim, kad pēc dzemdībām gribēsies vecajās biksēs tikt iekšā. Arī vainagu šogad pati taisīju un jau otro svētdienu pēc kārtas priecājos par gaismiņām, kas dejo virs vainadziņa un atgādina to, ka svētki jau vairs nav aiz kalniem. Bet to svētku sajūtu, tādu īpašu, es izbaudīju fotosesijā kopā ar meitu. Spožas gaismiņas, vizoši egļu rotājumi un mūzika, kas piepildīja fotostudijas telpu un lika mazliet aizrauties elpai. 

Es dziļi sirdij vēlos, lai šis laiks ir mierpilns, lai gan kalendārs pagaidām rāda pretējo. Semināri, kurus jāpagūst apmeklēt, koncerti, pasākumi un mana dzimšanas diena, ko es vismazāk gaidu un ar skaitli tam nav nekāda sakara. Šogad par dāvanām es nedomāšu un neskriešu iepirkšanās drudzī, jo paši esam tādā dzīves situācijā, ka par to īsti nav laika domāt. Pasvinēsim svētkus mazā ģimenes lokā, apciemosim manus mīļos radiņus pēc kuriem esmu ļoti noilgojusies un jāpaskatās, kā Marta izaugusi uz pārejo fona. Nu jau varēs iet rotaļās ar lielajām māsīcām. Kā katru gadu arī man uznāk skumjas šajā laikā, jo nu jau 5 gadu pēc kārtas svētkus svinu bez savas mammas un tēta, šajā laikā gribās ielīst viņu azotēs un sajust viņu elpu, smaržu. Gribās pasmieties par tēta asprātīgajiem Ziemassvētku dzejolīšiem, kas tiek izdomāti uz vietas un palīdzēt mammai virtuvē, kad visi citi jau salīduši gultās un paliekam mēs meitenes pie trauku kaudzēm, un sirsnīgām sarunām. 

Ir tik ļoti daudz prieka piedzīvots šajā gadā. Man mājās stāv burciņa, kur tiek ierakstīti labākie šā gada notikumi un viņa ir pilna līdz lūpai, šis gads ir bijis fantastisks un es neuzksaitīšu visu labo. Protams, nav viss sīrupā izmērcēts un ir bijuši grūti brīži, pazaudētas draudzības, skumji mirkļi, stresaini un nevajadzīgi uztraukumi. Bet, ja nebūtu tā sliktā, to labo nespētu tik ļoti novērtēt. Ak šis nostaļģiskais svētku laiks, pastāvi te klusiņām un piepildi mūs ar gaišumu, ticību cerību, bet galvenokārt mīlestību.

Bezdarbnieku kurpēs

Bezdarbnieks. Šis vārds mani vienmēr ir biedējis, jo kopš sešpadsmit gadu vecuma esmu strādājusi. Sākumā gan tas bija vasarās, bet, kad pārvācos dzīvot uz Skotiju, arī studēšanas laikā mana ikdiena bija noslogota. Un kā man patika tādā nelielā spriedzē dzīvot! Protams, bija arī smagāki mēneši, kad darba nebija tik daudz un nezinādama līdz galam likumdošanu un savas tiesības, bija brīži, kad bija nedaudz grūtāk ar izdzīvošanu. Bet es iemācijos taupīt un skatīties uz dzīvi ne tik materiāli. Lai gan nenoliegšu, nauda ir vajadzīga. Un tās nav muļķības. 

Pēc pirmā bērna piedzimšanas bija stingri nolēmusi, ka no līdzšinējā darba iešu prom, jo nu bija sajūta, ka dzīvē ir kaut kas jāmaina. Kad dekrēta atvaļinājums gāja uz beigām, es šad un tad pieķēru sevi skatoties kārtējo darba sludinājumu. Piedāvājumi bija tik daudz un dažādi, bet tūlīt tūlīt bija jādodas uz Skotiju un tad nu visu atstāju nedaudz otrajā plānā. Tāpat  darba uzsākšanas process lielā mērā atkarīgs no tā, kā Martiņa aizies dārziņā. Skotijā ik pa laikam sapņoju un domāju par to, ko sagaidu no nākamās darba vietas un nepacietīgi skatījos savu e-pastu, jo tieši pirms Skotijas biju aizgājusi uz vienu, manuprāt, veiksmīgu interviju. 

Atbraucu apņēmības pilna – jāpiestrādā pie darba meklēšanas, jo arī tas ir sava veida darbs, jāsagatavo motivācijas vēstule un jāpiedomā pie intervijām. Bet tad pēkšņi dzīve sagriezās kājām gaisā, jo es uzzināju, ka gaidu bērniņu. Tas izmaina visus notikumus. Par cik es nezināju cik tālu grūtniecībā es esmu, nepadevos un pat sanāca aiziet uz dažām intervijā. Jau prātā domāju, ko teikšu jaunajam darba devējam un kā visu apvienošu. Tā apņēmība noslāpa, kad uzzināju, ka esmu jau sešpadsmitajā grūtniecības nedēļā. Pēc priekiem nāca uztraukums, kā tagad būs, ko lai es daru. Tajā brīdī darba meklējumus pārtraucu, jo esmu jau diezgan tālu grūtniecībā un kopā ģimenē nolēmām, ka palikšu mājās un varbūt beidzot nolikšu tiesības. Ja jūs tik zinātu, cik bija grūti pierast pie šī vārda BEZDARBNIEKS un katru reizi, kad teicu šo vārdu, nedaudz šermuļi paskrēja pāri ķermenim. Un nē, es nerunāju par ienākumiem un labi, ka tie ir, bet smagi ir tieši emocionāli. Jo tu uz lietām sāc skatīties savādāk, vienkāršāk un esmu pateicīga, ka Rolands ir riktīgs darba rūķis, kurš velk mūs visus. 

Tagad, kopš esmu bezdarbnieks, cenšos izmantot visas iespējas, ko valsts sniedz bezdarbniekam. Īpaši, ja Marta ir vesela un sakrīt ar bērnudārza laikiem, lai varu izņemt mazo no dārziņa. Bezdarbniekiem ir tik daudz visādi semināri, konsultācijas, lekcijas un pat studijas un ir tik daudzi plusi. Bet bezdarbniekam ir arī savi pienākumi. Es nesaku, ka par bezdarbnieku būt ir forši, bet, ja dzīvē ir gadījusies tāda situācija, ir jāizmanto visu ko tev dod un kas tev pienākas. Bezdarbniekiem tik tiešām ir tādas iespējas par ko vidusslāņa cilvēks ar pilnas slodzes darbu var tik pasapņot un nē, tā, protams, nav leiputrija. Daudz dzirdēts, ka šos piedāvājumus neizmanto, bet par to skaļi nekomentēšu, jo es neesmu tiesīga citus nosodīt, nezinot situāciju. 

Es cenšos uz visu skatīties ar vieglu sirdi, lai nu kā dažreiz gribas dusmoties. Tajos brīžos nodomāju, ka žēl, ka man nav dabas doti mākslinieciskie talanti, kas mani varētu pilnveidot ikdienā. Es vēl ļoti meklēju sevi, jo bez mammas lomas tur noteikti kaut kam ir jābūt. Bet mammas loma  noteikti ir visskaistākais, kas ar mani varēja notikt. 

Mēneša vislielākais pārsteigums

Es jau domāju, ka lielākajai daļai nav pārsteigums par to, ka esmu mamma gaidībās ar otru bērniņu. Ja arī nezināji, tad tagad zini. Par to, kā es to uzzināju, tas ir pavisam cits stāsts. Kad kāds jautāja, kad es ar Rolandu plānojam otru mazuli, abi nosmējāmies un teicām, ka pēc lielajiem deju svētkiem, kas norisinājās vasarā. Katrā jokā ir sava daļa patiesības. 

Es atceros vienu atgadījumu, kad skolas laikā, kad visiem bija aktuāla seksuāli aktīvā dzīve un izsargāšanās, mums tika stāstīti visādi baisi atgadījumi. Jā, tajā laikā tie likās baisi. Bija stāsts par pusaudzi, kura nezinot sev, nelietojot izsargāšanos bija palikusi grūta, jo mēnešreizes turpinājās visu grūtniecības laiku un par to, ka gaida bērniņu, uzzināja aizejot pie ginekaloga uz apskati. Un šoks viņai, ģimenei un par to, ko tālāk iesākt. Nu īsti kapeņu stāstiņi. 

Kapeņu, ne kapeņu, pupu mizas, nu sakiet ko gribat. Bet ar mani gadījās ļoti līdzīgi, vienīgi man ikmēneša asiņošana turpinājās līdz ceturtajam mēnesim (piektajā beidzās) viss kā parasti, tikai ar vienu lielu BET. Manī auga maza dzīvībiņa. Vajadzēja man tikai aizbraukt ciemos pie draudzenes, lai mūsu sarunas ietvaros es dalītos ar savām tā brīža sajūtām. Un nē, tā nebija slikta dūša, jo toksikozes mani nepiemeklē. Tajā vasaras posmā biju kļuvusi diezgan emocionāla vai nu apkārtējo spiedienu dēļ, vai sevis radīta spiediena dēļ. Biju diezgan tumšā vietā. Hormoni ārdijās kā traki, bet norakstīju to uz neziņu par savu nākoti. Toreiz aizbraucot pie draudzenes, izvēdināju savu galvu, izrunāju savas problēmas. Vārds pa vārdam un pa abām kopā ienāca prātā uztaisīt grūtniecības testu. Ja nu? Sacīts, darīts! Nepagāja pat piecas sekundes, kad uz mani skatījās divas sarkanas strīpiņas. Šoks! Neticība! Varbūt kaut kas nav tā, varbūt tests nepareizs! Es atceros to sajūtu ejot uz autobusa pieturu un pār maniem vaigiem plūda asaru straumes. Bija sajūta, ka kāds mani ir pārsviedis pār bortu un es nevaru sameklēt ne sēkli, ne salu. Grimstu sevī un grimstu šaubās. Un tad tinu filmu atpakaļ. Trakoti noslogota vasara: Kolka-Dubulti, dejusvētki, koncerti, ceļojumi, pasākumi, lidojumi, ka tik es neesmu nodarījusi pāri tam mazajam kukainītim. Un visu šo laiku nekādas aizdomas, pat ne kripatiņas. Kur ir mana sala? Kur ir mans sēklis?

Ko tālāk? Kā es to pateikšu? Kas ar darbu? Kas ar naudām? Kam es teikšu? Cik tālu esmu? Jāraksta dakterim, tas ir primārais. Aizbraucot mājās, kā arī pēc sarunas ar manu mīļo māsu, es nedaudz biju nomierinājusies un sapratu to, ka man ir jāpieņem šī ziņa, šis notikums kā vislielākā svētība. Šis bērniņš ir izvēlējies mani, mūs par ģimeni. Lēnām spersim soļus uz priekšu un risināsim visas neskaidrības. Mēs kopā kā ģimene. Es neesmu viena, man ir stipra aizmugure un ļoti daudz  saprotoši cilvēki apkārt. Rakstu ar asarām acīs, jo nav bijis viegli, bet būs tik ļoti forši. Mēs būsim četri. Fantastiskai četrinieks, viss pārējais notiekās un mēs notikumiem sekosim līdzi, radīsim savus un dzīvosim.

Tagad te sēžot un rakstot, mazais spārdās vēderā un liek par sevi ļoti manīt. Piecu nedēļu laikā viņš ir izaudzis lielāks, pēc mana vēdera jau vien var spriest. Aug veselīgs puika. Un mēs tevi, bērniņ, no visas visas sirds gaidām.