Atklāsmes

Ir februāra sākums un Grinča zaļā nokrāsa ir diezgan pabalējusi. Janvāris bija garš, garš mēnesis un zinu, ka neesmu vienīgā, kurai mēnesis dikti ievilkās. Februāra pirmajās dienās jau paspēju noķert pavasara klātbūtni. Siltais laiks, atkusnis ar nesavāktajiem suņu izkārnījumiem visos pagalma nostūros, bet šoreiz putni man to pavasara prieku sagādāja. Es dzirdēju pavasara putnu dziesmu. To nevar sajaukt ar neko citu. Tu zināsi, kad sadzirdēsi. Tapēc es oficiāli esmu gatava pavasarim. Esmu gatava zemeņu sākumam no Grieķijas tālumiem, kas drīz būs populāro meiteņu sociālo tīklu profilos, tulpēm un narcisēm, nedaudz plānākam apğērbam un daudz gaišākiem vakariem. Tas nekas, ka šodien balts aiz loga un salnas sola. Ziemu šogad lielākoties izbaudu caur logu vērojot ar tējas krūzi rokās, kura drošvien ir atdzisusi līdz nebaudāmai temperatūrai. Tātad, kā mums iet. Gari nestāstīšu, bet kopumā labi. Pirms mēneša drošvien teiktu, ka normāli un vēl to vārdu gari pavilktu, drošs paliek drošs, lai nepārprot. Tagad saku labi.

Ar Rūtu gan naktis joprojām ir diktām ačgārnas un nesaprotamas, dažbrīd līdz asarām, bet es ar to pagaidām sadzīvoju. Dienas toties mierpilnas ar gulētiešanas režīmu, ko mēğinu ievērot, lai gan ir dienas, ka ļauju mazajai dāmai izgulēties mammai azotē un tajos brīžos visus citus varu sūtīt trīs mājas tālāk. Brīvais laiks tiek pavadīts vingrošanai un mājas darbu sadarīšanai. Un es jūtu sevī citu enerğiju pulsējam. Kustību prieks, endorfīni un ķermenis, kas jau sen prasījis rūpes un mīlestību. Rūta arī izzin savu ķermeni un apkārt esošās mantas, cilvēkus un  jaunas dotības. Un mazajai princesei tūlīt jau pus gadiņš. Jurğis gaida savu dzimšanas dienu puišu kompānijā un trešo dienu vairs nesiekalojas, kas ir kolosāli. Nu es to esmu tikai trešo dienu pamanījusi, vīrs saka, ka ilgāk jau. Un esmu tik priecīga par savu mīļo puiku, jo bija grūti dzirdēt par to, ka ar viņu negrib draudzēties neviens, dēļ siekalošanos. Va,i kad darbojās, pārdzīvoja par siekalām. Sirds lūza to dzirdot, redzot. Tāds smags akmens no sirds novēlies. Marta tikko nosvinēja savu meitenīgi rozā spā ballīti ar draudzenītēm. Izbaudot procedūras, nagu laiku taisot, ēdot cukurvati un dancojot pie karaokes. Rolim atsākās mācības un trakais periods. Un es priecājos, ka nedēļas nogalē mums nav plānu, jo šķiet visu laiku kaut kur jābūt, jāskrien. Un es nesūdzos, ir dikti forši būt aizņemtībā, bet no tā arī nogurst ātri.  Mēs vēl paspējām nosvinēt piecu gadu kāzu jubileju ar pašceptu kliņğeri un seriāla epizodes noskatīšanos, pa vidam bija bezalkaholiskā šampja tosti, kur Jurğis teica:” Lai prieks”. Un beigās laicīgi būt gultā, lai naktī ar Rūtu vēl svinētu tālāk. Un tā nu mēs dzīvojam un svētkus svinam, un plānojam. Vai tieši otrādi, peldam pa straumi, lai gan dažreiz sanāk pret straumi. Un tagad atskatoties uz sākumu ar Rūtu, kas likās ļoti smagi un bija arī. Tagad gluži viss neteikšu, ka pastaigājos pa ziedu dārzu. Bet ir arī lietas, ko uztveru vieglāk un pie katras drupačas, kas pa zemi bļaustās, neķeru kreņķi. Man galvenais ir aiziet gulēt kārtībā, lai naktī ar Rūtu tusējot es nevēlētos taisīt ğenerālo tīrīšanu un trijos naktī visus pie darba nepieliktu. Ir jau arī dienas, kuru nobeigumā gribās ātri ielekt gultā un izslēgt gaismas. Palaist to smagumu prom. Bet, ja nebūtu tādu grūto mirkļu dienas, tās labās būtu grūtāk novērtēt. Un vakaros ar vīru gribās kopā ilgāk pabūt divatā, bet nu jau ir vairāk laika divvientulībai nekā kaut mēnesi atpakaļ. Tik mainīgs šis laiks. Pacietība un pateicība. Prieki un asaras. Tik emocijām piesātināti mirkļi. Tik ātri tas laiks tikšķ uz priekšu. Un negaudošu par to, ka vajag visu vēl lēnāk, bet cik nu varēšu baudīšu, kas dots šodien. Lai rītdiena paliek rītdienai. Un par vakardienu, tur ir mana izvēle.

Eglīte Zaļā

Nāk arvien tuvāk gada gaišākie un daudziem gaidītākie svētki, bet es jūtos nedaudz apmaldījusies un nevaru sasniegt to savu sajūtu. Man ir pasakaini skaista eglīte, kas gozējas ar zaļām lampiņām un daudziem, jo daudziem bērnu taisītiem rotājumiem. Putekļainas dzīvoklis, kam netieku klāt tā īsti, ir apspīdēts pašmāju lampiņu drudzī. Logos salīmētas papīra sniegpārslas un ik pa laikam svaigu piparkūku smarža aizsniedz manu degungalu. Ir noziedots cēliem mērķiem un bērniem dāvanas sagādātas, zeķes piepildītas katru dienu ar visādiem brìnumiem. Divas superīgas fotosesijas, kas gadiem uz priekšu liks atminēties tieši šī gada  Ziemassvētku gaidīšanas mirkļus. Šķiet esmu ieķeksējusi visus ķeksīšus savā sarakstā. Un zinu, ka sajūta nāk no manis un bla bla bla, bet līdzpastāvošā trauksme mani padara nomāktu. Es domāju, ka daudzās negulētās naktis ar īsti tam visam nepalīdz. Un ja vēlreiz kāds pateiks, lai es izbaudu šo laiku, kamēr bērns ir maziņš es iespējams pateikšu tādus vārdus, kas manā mutē visai bieži nerādītos un televīzijā to pavadītu daudzi pīkstieni. Un es no visas, visas sirds mīlu savus bērnus, bet šīs gada beigas mani ir izkratījusi pliku no  emocijām. Esmu apaugusi ar tik daudz atzarojumiem, kas katrs par mani kaut ko vēstī. Un pirmssvētku sajūta attālinás no manis. Bet es drīkstu tā justies, es varu par visu nejūsmot un nesapņot par izēšanos un smuku kārtu Ziemassvētku vakarā. Es labprātāk visu dienu pavadītu pidžammā, pasūtītu ēdienu un pilnīgi neko nedarītu. Es gan ļoti pārdzīvoju par to, ka mājās spēju padarīt pašu pašu minimālo un arī tas liek iespringt un beigās esmu adatais ezis, kurš tik:”Puk, puk, puk”. Un tā visu dienu. Cik daudz reizes jau esmu no pārguruma raudājusi ar zīdainīti rokā pie nosūcēja virtuvē un Martas piedāvājumu iedzert kārtējo glāzi ūdeni. Laba sirds tam mazajam bērnam, manam bērnam. Un tā es kā puņķis karājos starp pārpasaulīgo mīlestību un starp pilnīgo bezdibeni. Ahh kā man vajag resursus papildināt. Palielināt endorfīnus. Un nav jau tā, ka bērni mani nedara laimìgu. Dara un vēl es ar viņiem tik ļoti lepojos. Ar Jurğa pirmo solo dzejolīti dārza ludziņā un pirms gada, tik aste starp kājām bija, kā arī lūpa tik liela. Marta ir vnk kolosāla. Galvenajā lomā un dziedāja, dejoja, skaitīja dzejoli un es birdināju prieka asaras. Bet Rūtiņa kā vilciņš veļās un ikkatru dienu apgūst ko jaunu. Un šie mirkļi ir tie pārpasaulīgi, ko izdzīvotu vēlreiz un vēlreiz. Es drošvien nevienam tagad neradu iespaidu par bērni ir forši un ar katru nākamo ir vieglāk. Tieši kā? Drēbes vairāk, māja jātīra tik un tā un ēdiens ar jāturpina taisīt, plus vēl citi darbi, kas kā zaldātiņi skaistā rindā stāv. Slimošanas ar atnāk un aiziet, un tā uz riņķi. Un kā ta bez citiem kreņķiem. Ar Jurğa tuvojošos operāciju un citiem ārsta apmeklējumiem, kas kaledāru piepilda ātrāk nekā spēju pamirkšķināt acis. Jā šogad es labprāt izlaistu Ziemassvētkus. Varbūt esmu nedaudz Griņčs, nē esmu tikai es. Es savā ne labākajā formā, visādā ziņā. Patiešām un no visas sirds novēlu atrast savu svētku sajūtu un nepārdzīvot, ja nu tās nav. Lai gaiši un mierpilni jūsmājās.

Mums katram pa vienam puzles gabaliņam

Man patīk rakstīt un jā, es mēdzu aizrauties un mēdzu daudz fantazēt, un, kā vīrs saka, dzīvot kā hipijs, vismaz manā iekšējā pasaulē. Un vēl man patīk mana komforta zona, par kuru es reizēm šaubos un šaustu sevi, pārāk labi tajā jūtos. Es visai bieži gribu iztēloties labāko, lai arī cik slikti būtu. Es arī gribu bērniem to labāko, lai arī bieži vien izgāžos kādus 30% no mana atvēlētā laika, septiņas dienas nedēļā. Trīs bērni ir grūti. Tas ir grūti, ja nav palīgu. Ja vecvecāki dzīvo ārzemēs, ja ome strādā pa diviem darbiem. Ja tavs vīrs strādā un mācās vienlaicīgi. Un vīrs vēl lielos bērnus izvadā pa visiem pulciņiem, paldies viņam par to. Un par to grūtumu es nebeigšu runāt un domāt, tuvāko gadu laikā nekas arī diži nemainīsies. Vienīgi, kas varētu mainīties ir mans skatījums uz tām četrām sienām, kurās ikdienā lūkojos. Un ko tad es biju iedomājusies?  Varbūt, ja pati pieaugšu un neatlikšu visu uz nākamo dienu, mēnesi, gadu, tad arī kaut kas manī mainīsies, te neiet runa par utopiskiem mērķiem. Un es par savu esību šajā pieaugušo pasaulē šaubos vairāk nekā vajadzētu, lai arī cik es veca būtu vai jauna, kā nu kuram labpatīk. Bet es atkal kaut kur aizceļoju domās pie debessmannu vannām un ponijiem, kas kakā varavīksnes. Šoreiz stāsts ne par mani, šoreiz par manu dēliņu. Šo bija jāuzliek uz papīra, jo savādāk, kā jau sieviete es visu apdomāju, pārdomāju, apmuļļāju vismaz kādas simts reizes.

Jurğītim ir siekalas, nu jau teju piecus gadus. Siekalas, kuras traucē ikdienā, kuras grūti kontrolēt. Esam bijuši pie vairākiem speciālistiem. Sākām ar loru, stomatalogu, logopēdu. Viss esot kārtībā tik žoklis vājāks, jātrenē. Un bija palicis labāk, tad atkal sliktāk. Kad koncentrējas uz to ir labi, kad aizraujas ar spēlēm ir sliktāk. Jurğis ir ļoti hiperaktīvs un mīļš. Viņš ir ļoti emocionāls un mazās māsas ienākšana ğimenē bijusi visai grūta bērniņam. Arī dārziņā viņam iet arvien grūtāk, lai arī cik grūti man pašai ir to pieņemt. Gribās, lai bērnam viss padodas un izdodas un brīžiem taisnība grauž no iekšas. Gribās sevi visvairāk vainot un vienveidīgo sistēmu, ar daudziem varbūtības jautājumiem. Stulbi teikt, bet dažbrīd patvaļīgi meklēt internetā atbildes, sevī atbildes, rakties savās pagātness gaitās, nepareizās izvēlēs un uzmanības trūkumā. Kā arī uzstādīt savas prognozes, diagnozes un dzīvot noliegumā. Bērni, kas neieliekas rāmī un atšķiras, teju vienmēr ir grūtie bērni citu bērnu vidū. Un man kā mammai negribās domāt to ļaunāko, bet ik pa laikam nākotnes takas šķiet grubuļainas. Bet dažbrīd ir jānonāk pie citiem atzinumiem, lai vismaz saprastu, ka nu nav tik traki, bet vēl garšs ceļš priekšā. Mūsu dakteru apmeklējumi nebeidzās un plecu raustīšana arī. Pirms nedēļas bijām uz multifunkcionālo klīniku, kur mēs beidzot tikām pie atbildēm. Jurğim ir izteikti lielas mandeles, kas traucē ne tikai skābekļa piekļūšanai smadzenēm un koncentrēšanas spējām, bet ar to saistītām problēmām. Kā arī mēle nespēj veikt 100% funcijas. Iespējams, ka nav viss precīzi, bet domu sapratāt. Dēļ tā viņam ir tās siekalas. Nākamais solis ir lora apmeklējums, kas arī noteiks tālāko darbību, jo ir jāveic kārtīga izmeklēšana. Iespējams būs operāciju ar divu gadu rehabilitācijas kursu. Sākumā uzzinot šo mani pārņēma bailes, bet tajā pašā laikā liela pateicība, ka mums ir kaut kāda atbilde un šis ir labojams. Ar lielu pacietību, mērķtiecību un nedaudz jostu savilkšanu. Rūtiņai ar būs ārsta apmeklējums pie multifunkcionālā daktera, jo mēlīte daudz ir ārā, lai izslēgtu tādu pašu problēmu kā brālim un garo rehabilitācijas posmu. To paši neizdomājām, bet dakteres novērojums. Jap nedaudz galva griežas domājot par nākamo posmu un no svētkiem aizbēgt ir vēlme, lai gan šos svētkus bērni ļoti gaida. Bet gribās, lai laiks šoreiz skrien ātrāk uz priekšu un varam saprsast nākamos soļus šajā atbilžu meklēšanas posmā. Un svētkus šogad centīšos izdzīvot caur bērnu prieku, kamēr domas būs noslogotas ar ko citu. Nav mums viss perfekti, mēs paši neesam, bet tāda nu mūsu ğimene, ar dažādiem puzles gabaliņiem.

Es neesmu Griņčs

Ir novembra beigas un es jau tagad skatoties uz decembri un kalendāra pārpilnību gribu būt lācis, un aiziet ziemas miegā. Kad Rolis tikko bija atbraucis no sava ceļojuma, man nākamajā dienā iestājās panika. Bija, protams, tur arī sava daļa pārgurums. Stāvēju pie nosūcēja es un visi trīs bērni, un raudājām mēs visi. Kā tajā dziesmā par raudošo māti. Piecas dienas ar bērniem būdama viena, biju ieslēgusi izdzīvošanas režīmu. Un, kad mans mazais burbulis pārsprāga, es atkal apzinājos realitāti. To kas ir tur ārā. Bez sniega un sliktajiem ceļiem ir arī pasaule, kas rit uz priekšu. Sekundes nomaina minūtes, tad stundas un dienas. Bet gribās to visu izslēgt un atgriezties Rūtas burbulī, jap es te tīri labi jūtos un labprāt attaptos Janvārī, ar labāk gulētām naktīm. Nāk svētki un nepamirkšķināšu pat acis un tie būs klāt. Un jā, Ziemassvētki ir pasakains laiks, nenoliedzami. Bet man decembrī teju visas nedēļas nogales ir pilnas, plus bērnu koncerti un vēl šis tas, un tā varētu turpināt. Un nepārprotiet mani, ir forši svinēt svētkus, es neesmu nekāds Grinčs, lai gan mēs katru gadu ar vīru smejamies, ka boikotēsim. Bet, šķiet, savā galvā esmu izdomājusi, ka, ja es māju nesākšu pušķot, arī svētku laiks vēl nesāksies un manas smadzenes nepārcepsies. Bet, lai attaisnotos un ieietu ar sevi pretrunās. Nu patīk man tā piparkūku smarža, mandarīni un pīrāgu garša. Kad sasildīties var ar siltu dzērienu,  vērot pieneņu pūkas krītam no gaisa viegli virpuļojot pa zemes virsmu,  sniega gurkstēšana zem kājām, smiekli no bērniem, kas ar ragavām paskrien garām. Nu ir tā sava veida burvība. Ziemassvētku dziesmas, melodijas un dancojoši vecīši, kas mūzikai skanot groza savus dupšus. Skanīgăs lādītes pildītas ar gardumiem un tik daudz brīnumi apkārt un sirdī. Bet visvairāk man patīk vērot savus bērnus. Kā gaida pārsteigumus zeķē katru rītu, raksta vecītim vēstuli un ar aizrautība mums stāsta. Tic tam salavecim un ziemeļbriežiem, kas gar māju traukušies un savus pēdu nospiedumus atstājuši. Ja turpināšu šādā garā, varbūt nebūs tik traki šogad? Bet nu man decembris ir arī par mani. Ieslēgšu savu ego un par savu gadu priecāšos. Viņš ir bijis lielisks (visās detaļās gan neieslīgsim, bet kopumā). Decembris ir mans dzimšanas dienas mēnesis un pēdējos gadus mums bija superīga tradīcija. Tieši manā dzimšanas dienā ar mašīnu izvedāt manus pašas taisītos apsveikumus, ko jau oktobra beigās sāku skricelēt tumšajos novakaros. Un kas tas bija par azartu, kādu prieku mums tas sagādāja, mēs vēl pīrāgus ar vīru cepām un fonā skanēja labdarības akcija “Dod pieci”. Klausījos cilvēku stāstus, pa reizei pabirdināju kādu asaru un dziedāju līdzi dziesmām, kas toties mani aizveda citās atmiņu tālēs. Mağisks laiks. Ak. Šogad šis viss nebūs un varbūt ir gads jāizlaiž, lai apdomātu daudzas lietas un sarakstu nepapildinātu vēl lielāku, jo tas notiek katru gadu. Sāku es ar 20 apsveikumiem tuvākajiem un pagājušo gadu man bija pie 80. Ja es varētu tad visiem aizsūtītu. Bet nē, šogad savā dzimšanas dienā es gribu laiku sev. Es negribu ne cept, ne vārīt. Es gribu pabūt sev. Un varbūt šis Ziemassvētku laiks ir par došanu, bet tad es atļaušos un došu kaut ko sev. Kaut nedaudz, bet sev. Tas nepārvērtīs manas negulētās naktis par gulētām un asaras par prieku, nedziedēs manu dvēseli,  bet es būšu izdarījusi sev ko svarīgu.

Man laikam arī tramīgu dara visas reklāmas pa TV un sociālajiem tīkliem. Varbūt tos tieši jāboikatē uz mēnesi, lai gan pati zinu, ka nedaudz pārvēršos par reklāmas stabu, jo novembra nesastrādātie darbi ir jāatrāda decembrī.  Un es gribu šo svētku laiku mağisku, jo tie ir Rūtas pirmie Ziemassvētki. Bet negribu arī uzcelt ilūziju kalnus. Tad nu tik meklēšu pareizo ceļu savā labrintā, soli pa solītim.

Piedzīvotās bedres dziļums

Depresija nenāk lūgta. Depresija nav izdomājums. Tā nav vāju cilvēku padarīšana. Tai nevar iedzert zāles, tās nav galvas sāpes. Tas nepāriet uzreiz.

Un tā es varētu turpināt, jo ir jārunā.
Pēc pēdējā laika notikumiem tepat mūsu platuma grādos tika daudz runāts par pēcdzemdību depresiju, bet var runāt un runāt vairāk.
Esmu piedzīvojusi depresiju divas reizes dzīvē.
Un nav jājūtās vainīgam par piedzīvoto. Lai gan pirmajā brīdī tas tā neliekas.  Pasaule mugura nepagriezīs, it īpaši, ja sāksi runāt. Un tas ir grūti, kaut vai pašai apzināties to un sākt meklēt palīdzību.
Pirmo depresiju piedzīvoju pirmo gadu dzīvojot Skotijā. Kad bija viss kas zināms un pazīstams jāatstāj aiz muguras. Kad ar sakravātiem čemodāniem aizbraucām teju visa ğimene prom no Latvijas. 2008.gads krīzes gads. Tas bija tāds pavērsiens un es nezināju, kas ar mani notika un dzīve šķita iekrāsota vismelnākās krāsās, ilūzijas par “skaisto” dzīvi Skotijā sabruka kā kāršu namiņš. Pēc ilgāka laika slēpjoties ledusskapja ēnā, liekajos kilagramos, asarās un ne ar vienu nespējot tā īsti parunāt es pazaudēju pati sevi. Es pazudu, kaut kur laikā.  Es vairs nepazinu ne to cilvēku, kas skatās spogulī. Ne arī nojautu cik dziļā bedrē es esmu. Kas man toreiz palīdzēja, tā bija mākslas terapija. Pēc tās es ne tikai spēju beidzot muti pavērt un runāt par to, kas ar mani notiek, bet arī atgriezties deju pasaulē, atgriezties caur kustību pie sevis. Un tā soli pa solim vēl gadu vēlāk es nonācu tur, kur es vēlējos. Tas bija smagi, kam sekoja daudz noliegumi pret sevi un neticība.  Un nē tā nebija mana nevarēšana vai slinkums. Tam nav formulējama, bet manā jaunietes prātā tarakāni cīnijās un palēnām atgriezās krāsas un es nejaudāju atpakaļ atgriezties savā zemākajā punktā.
Un otrā reize, tā mana smagākā, bija pēc otrā bērna piedzimšanas. Grūtniecība bija visai trauksmaina, dzemdības pašas par sevi bija ātras. Bet tad divas nedēļas pēc dzemdībām, kad tiku ar asiņošanu uz slimnīcu aizvesta, notika kaut kāds lūzums. Un es nezinu vai tas bija tas iemesls vai nebūšanas ar Jurğa vēderu un viņa lielo raudāšanu. Palika arvien trakāk. Sākumā es to nerakstaroju kā pēcdzemdību depresiju, jo šķita, ka tas ir tikai nogurums no negulētām naktīm un trakajām dienām cenšoties būt visvarenā mamma. Vīrs strādāja divos darbos, lai varētu ar savu algu, kas tajā brīdī bija vienīgais ienākums, parūpēties par mums finansiāli. Mēs ļoti daudz strīdējāmies, kas visu nepadarīja vieglāku. Un es negribēju savu nastu uzgāzt viņam virsū, kas bija nepareizi. Bet tajā brīdī tas šķita vieglāk. Nedariet tā.  Bet man šķita, ka mani neuztvers nopietni, labāk apspiedīšu savus grūtumus. Tā gāja dienas un naktis. Kad vīram bija maiņa, tās naktis bija trauksmainas. Manā zemapziņā biju nodomājusi, ka ja nu Martiņai naktī savajadzēsies, viņa atskries pie manis un es mierīgi varēšu viņu nomierināt. Realitātē beigās mēs visi trīs raudājām: gan Jurğis, gan Marta, gan es. Un tas bija bieži, un tas bija smagi. Pa dienām es tik ļoti gaidīju kad kāds ciemos atbrauks, bet tas nenotika. Es skatījos sociālajos tīklos un tas manī radīja lielu postu. Šķita, ka esmu vienīgā tāda ar sabrukušu pasauli. Un tagad tas laiks šķiet izdzēsts kā zīmējums no papīra, miglā tīts, bet ar smagām atskaņām. Tā es slīgu iekšā arvien lielākā bedrē. Lūzumpunkts bija, kad vīrs bija aizbraucis uz vecpuišu ballīti un es paliku atkal ar mazajiem. Es biju izdomājusi, ka tikšu galā, jo es taču esmu mamma. Atbraucot mājās, dzirdot kā noklaudz ārdurvis, es skrēju viņam pretim un jau vilku apavus kājās. Nesos ārā un teicu, ka man vajag 30min vienai. Tajā brīdī gribēju skriet piemājas upē iekšā bez atskatīšanās atpakaļ un tad pie šīs domas es apstulbu. Es paņēmu telefonu un zvanīju māsai un runāju par savu iekšējo pasauli, pieminot visu, kas manī bija sakrājies. Un izrunājot savu sāpi skaļi, es sapratu, ka nu ir auzas. Ir pavisam slikti. Sāku meklēt palīdzību. Tajā brīdī par iespējām kur un kā to darīt man bija visai maza nojauta un zināšanas. Sāku meklēt terapeitu. Bet sapratu, ka naudas man arī nav un lūgt naudu es nevēlējos. Meklēju bezmaksas iespējas un tādas arī ir, tik saņemties uzrakstīt, uzzvanīt tam vajadzēja dūšu, dūša apskrēja. Zemapziņā bija vainas apziņa par sevi. Bet ko tad es, veselīga sieviete ar diviem bērniem un tagad meklēs palīdzību, vienkārši jāsaņemas. Tas nekas, ka tajā laikā knapi no pidžammas varēju izlīst laukā. Ka man bija bail ar bērnu iet ārā pastaigāties, jo tas manī radīja negatīvas emocijas. Ēst taisīt piespiedos tikai, kad Marta bija mājās, jo tā mani apmierināja desmaižu pārtika un ūdens. Lai gan Jurğim puncim mazs, kas patika no tā ko es ēd, papildus trauksme. Kā man gribējās, lai man blakus ir mamma. Bet mammai es neteicu, kas ar mani notiek. Ne toreiz, ne Skotijā kad dzīvojām kopā. Bija bail no reakcijas. Mamma ir citu laiku cilvēks. Es domāju, ka tas viss ir galvā un laiks visu sadziedēs. Laiks dziedēja tik tiešām un bedre tapa arvien seklāka, bet viņa ilgi bija līdzspatstāvoša. Un es nezinu, ko es darītu, ja man nebūtu manas māsas. Es viņai būšu pateicīga vēl ilgus,  ilgus gadus. Viņa bija man blakus, atrodoties 3h attālumā no manis.  Katru dienu viņa man zvanīja un prasīja kā tad man iet. Tik vienkārši vai ne? Un mēs runājām daudz un bieži.Es gan dzīvoju noliegumā, ka nav tik traki līdz es atkal vannas istabā sēdēju un birdināju asaras ar viss melnākajām domām, bet ārēji smaidīju, neizpaudu emocijas. Pagāja labs laiks līdz es sevi sāku mīlēt, cienīt un saskatīju gaišākas krāsas. Tagad skatoties uz piedzīvoto, es varbūt būtu savādāk darījusi, bet varbūt arī nē.
Ienākot trešajam bērnam šogad ğimenē, nu nav viegli. Bet es esmu savādāka, es ar vīru esam savādāki. Mēs zinam cik traki var būt, mēs vairāk komunicējam un esam viens otram. Pārņemam stafetes un cik vien varam palīdzam viens otram. Man ir fantastiska Pep mamma ar kuru es sarunājos, māsa zvana attālumā, super zīdīšanas konsultante. Es cenšos veidot savu ciemu. Un esmu neizsakāmi pateicīga par cilvēkiem, kas man ir apkārt. Sākot ar vīra mammu, kas mums ir zelts. Kā arī jebkuram, kas atraksta un jebkuram, kas ir atbraucis pie mums paciemoties. Es neesmu viena.

Kārtējais ieilgušais vakars

Kārtējais ieilgušais vakars, kad Rūtas iemidzināšana ir izaicinoša. Jūtos izsmelta idejām un visādiem stratēğiskiem gājieniem kā neveiksmīgā dambretes spēlē.  Gribās kliegt un raudāt, skriet mežā un doties nezināmā virzienā. Ir pagājušas 2 h kopš viņu mēğinu iemidzināt un tieši nekā. Bija viens saldsērīgs brīdis, kad spēļu pūcīte apgaismoja sienu krāsainās zvsigznēs, skanēja mūzika un viņa tik mierīgi man rokās gulēja ar visu knupi mutē, ko bija sanācis bez piespiešanas iemānīt. Pat asaras saskrēja acs kaktiņos ar domu, ka šis nu ir tas, dēļ kā veidojas tās pozitīvās atmiņas bērnkopībā. Šie ir tie momenti, kas liek tiem taureņiem dancot. Un, protams, kad jau likās, kad viss ir izdevies, viens mirklis un viņa bija augšā, acis kā pogas un tusiņš sākās. Mute arī bija vaļā ar savu skaļo balsi pieskandināja visu istabu, bet es cerēju, ka lielie neko nedzirdēs un kaimiņiem salds jo salds miegs. Tajā brīdī es zemapziņā jau vicināju balto karodziņu, bet kaut kur kaklā sajutu kamolu sakāpjam ar skaļu izmisuma saucienu. Ko šķiet ar domu spēku vīrs sadzirdēja un paņēma mazo, viņam tik labi izdodas meitu nomierināt. Tagad te rakstu un domāju, kāda būs šī nakts. Iepriekšējās es esmu gulējusi minimāli un 45 grādu leņķī (te derētu kāds labs gifs, lai projecētu manas emocijas kādā izmisušā tēlā). Likās, ka varbūt beidzot ir kaut kas nogājis pa pareizajām sliedēm, līdz sliedes sašķobījās un es nemāku tās atpakaļ iztaisnot, bet tās turpinās un es sekoju. Varbūt tas ir tikai laiks. Nu varbūt vēl vēders moka, lai gan gāzītes viņu tik traki vairs netraucē. Ir arī nedaudz deguns ciet, kas sarežğī to gulēšanu mazajam cilvēciņam.Varbūt, varbūt, varbūt, viss varbūt. Tagad tā attīstība iespējams nāk ar joni, kas atstāj savas sekas. Rūta gan guļ kā cīsiņš un smaida tik uz sejām un mantiņām. Viņai ir burvīgs smaids. Būtu labāk tagad gulējusi, ne? Hah, laikam. Bet kā lai aizmieg ar to sažmiegto murcekli manā galvā un darāmo lietu sarakstu, kad uzbāzīgi gaida, ka kaut ko beidzot laikā izdarīšu.  Un dažbrīd atskārt, ka ir tik labi, ka pēc pirmajiem diviem bērniņiem mani ir tā saucamā “amnēzija”, jo es tiešām neatceros to trako sākuma posmu. Tik atminos, psiholoğiski ar Martu es dzīvoju vienā rozā burbulī, kur purkšķināja poniji, māja smaržoja pēc tikko ceptiem gardumiem, putekļi baigi neklaiņoja un es pati, lai gan nogurusi, toties mierīga. Ar Jurği bija kā tumšā ielas nostūrī ar vārgu apgaismojumu, cenšoties vēl atrast kādu sveci, lai paliktu gaišāk. Tie bija toreizējie psiholoğiskie stāvokļi. Tagad, kad jau sen savam ego esmu pateikusi visu ko domāju, cenšos nestrebt karstu un vairāk ieelpot, šūpojos kā uz balansa dēļa. Starp sagurumu, emocijām un pienākumiem. Varētu salīdzināt sevi ar plīša lācīti, kas vairākkārtìgi sašūts, bet turās kopā un smaida.

Rudens ar joni atskrējis un tūlīt vairs nebūs. Un kaut kā šoreiz tik caur logu vēroju šo krāšņumu. Rūta nav ratos gulētāja, lielie bērni slimo un es sadzīvoju ar savu nervu sistēmu un kafijas krūzēm. Kā pārējiem? Marta joprojām dejo un iet mūzikas skolā plus vizuālās mākslas pulciņš, bet tagad dēļ daudz izkritušajām nodarbībām klavieres ir zobu sāpes un nezinu kā motivēt meitiņu. Jurğis toties ir sācis iet tautas dejās un viņam tiešām patīk. Rolis strādā, mācās un glābj mani manos zemākajos punktos. Es cenšos nepazust, atdzīvināt rakstīšanu un dzīvot neapšaubot savu rīcību.

Rudens vispār tāds pārdomu laiks, aijājot meitu neskaitāmas reizes pie nosūcēja domas aizklejo tālu un vairākas reizes dienas es gan padodos, gan saņemos. Un kaut kā negribu, lai rudens beidzās un sākās pelēkais periods pirms uzsnieg sniegs. Bet es vēl negribu sniegu un vispār ko gan es gribu? Nedaudz apstādināt laiku un nebaidīties no vakariem, sākt mīlēt kustību un cerēt, ka tas sliežu ceļš kaut kur iztaisnosies.

Dzemdību stāsts

Stāsts, kuru rakstu vairākas dienas un liekas, ka visu laiku ir jāpapildina. Tad nu sāksim ar to, ka tas viss sākās jau 14. augusta naktī. Vīrs strādāja diezgan vēlu un es jau sen snauduļoju gultā. Kad viņš beidzot atnāca gulēt, es vairs nevarēju aizmigt. Tā nu ap diviem naktī ne tikai man acis bija vaļā, bet arī diezgan spēcīgas treniņkontrakcijas. Ja reiz runā par treniņkontrakcijām, tad tās šoreiz man bija diezgan daudz, it īpaši pēc 37.nedēļas. Ar Martu tādas neievēroju, bet varbūt aizmirsies un ar Jurği bija, bet retas. Bet nu atgriežoties pie tās nakts notikumiem, ap diviem naktī lejuplādēju aplikāciju, kas palīdz uzņemt laiku. Pirmā stunda tāda nepārliecinoša, toties otrā – kā pulkstenis, – ik pēc 10 minūtēm apmēram minūtiilgas sāpes. Bet pārelpojamas. Protams, ka sāku visu ko sadomāties. Plus, Jurğis bija uzmodies, un es to stundu pavadīju bērnistabā uz pufa sargājot bērna miegu un tēlojot putnubiedēkli sliktajiem sapņiem. Pēc tam izdomāju ieiet dušā. Pēc dušas sāpes nepārgāja, bet treniņkontrakcijas turpināja būt ik pēc 20 minūtēm un kļuva aizvien neregulārākas. Ap rīta pusi, kad saule jau bija uzaususi, es beidzot aizmigu. Nākamo dienu atpūta baigi nesanāca. Gulēju cik man atļāva bērni. Vīrs bija aizbraucis klātienē strādāt un es biju apsolījusi bērniem, ka ar viņiem padarbošos. Izprintēju “Dzenes uzdevumus bērniem” un pēc pusdienām piesēdāmies darboties. Es vēl biju izdomājusi, ka sataisīšu ievārījumus ziemas mēnesim un pasūtīju vīram visādas odziņas. Līdz vakaram tas plāns neizdzīvoja. Kad vīrs pārbrauca mājās, bija pēc 18.00 un atceros, ka teju pusstundu vēlāk pēc vīra ierašanās man atsākās atkal kontrakcijas. Iesākumā ar 10 minūšu intervālu. Es kārtējo reizi padomāju, ka trenējos. Iegāju dušā, lai pārliecinātos. Izejot es sapratu, ka kontrakcijas ir uz palikšanu. Tajā brīdī intervāls bija nu ik pēc 5 minūtēm. Nu tā arī pa māju staigāju. Sakārtojām drēbes bērniem, ko vilkt pie omes, ja nu kas. Pati kārtējo reizi pārliecinājos, ka manā dzemdību somā nekas netrūkst (tur gan bija daudz par daudz visa kā un sanāca visu atvest tikpat tīru mājās, jo pa slimnīcu dzīvojos ar visu minimālāko). Ap 21.00 vakarā es nonācu pie secinājuma, ka visu kravājam mašīnā un bērnus vedam pie omes. Protams, ka visi priecīgi un mazā cilvēciņa gaidās, bet es pati nesaprašanā vai viss tiešām sācies, lai gan dzemdības nu nevar nokavēt. Arī trešās nevarot. Ar Martu man bija ierosināšana, bet ar Jurği augļūdeņi tecēja, tur jau tiešām atpakaļceļa nekāda nav. Bet šoreiz drošības pēc braucām pārbaudīt tonīšus. Sāpes visu ceļu turpinājās un nu, lai gan izturamas un pārelpojamas, braucām pārbaudīties. Pirms 22:00 ieradāmies Bulduros, kur nedaudz sanāca pagaidīt, bet mani uzņēma ar vislaipnāko attieksmi un paaicināja uz tonīšiem.  Sirdstonīši bebītim bija labi un arī kontrakcijas turpinājās visu to laiku. Pārbaudīja arī atvērumu, kas tobrīd bija kādi 3cm. Vecmāte mums piedāvāja palikt pēdējā pieejamā istabiņá vai mēğināt braukt mājās un atgriezties attiecīgi, kad nu būs process aktīvāk sācies. Beigās gan izlēma par labu palikšanai, sākām rakstīt papīrus un sarunājām, ka 7os no rīta nākšu atkal uz tonīšiem. Tā nu mēs aizgājām uz istabiņu un tusējām tur. Skatijāmies seriālu un pļāpājăm. Kontrakcijas turpinājās, es gan staigāju un pagulšnāju un bija tăda satraukuma pilna sajūta par gaidāmo satikšanos. Un tā līdz 4iem rītā kad kontrakcijas pārgăja un man nedaudz nolaidās rokas un skumjas pārņēma. Tad nu es aizgāju pagulēt līdz tiem 7iem, jo iepriekšējā nakts arī nebija īsti gulēta. Ap 7iem no rīta pie manis atnāca vecmāte un aizgājām pārbaudīt tonīšus. Tonīši mazajam bija labi un tad mani aizsūtīja augšā gaidīt dakteri no nākamās maiņas. Pulkstens pat nenosita 8:00 kad gāju pie daktera, atvērums 5cm, bet kontrakcijas ļoti neregulāras. Pēc pārunām un apspriešanas izlēmām ievadīt gēlu, lai process turpinātos. Vairākas reizes uzjautājot vai es esmu gatava un vai nebūšot pārāk nogurusi pēc negulētajām naktìm. Ilgi gan man nenāca aizdomāties, protams, ka es esmu gatava. Dakters ievadīja gēlu un iedarbība bija super ātra, pēc 5 minūtēm man atsākās kontrakcijas. Cik sekoju līdzi kontrakcijas ik pēc 2minūtēm un ļoti intensīvas. Uzsūtija mani uz palātu un deva norādījumus ar domu, ka pēc 10.00 jādodas uz dzemdību palātu, jo tur gan vecmātes ir tuvumā, gan dakteri. Tad nu es palātā grozījos no vieniem sāniem uz otriem un sāpes bija, nu kā jau dzemdību sāpes ļoti intensīvas. Ap plkst.10.00 bijám ar vīru dzemdību palātā, tă arī bija vienīgā telpa kurā bija gaiss, jo istabiņā sēžot varēja kārtīgi nosvīst, Augusta karstākā diena. Tad kādas 2h es gan staigāju, gulēju, stenēju, elpoju un domās ik pa laikam aizpeldēju. Ap plkst.12:00 gan toņi tika pārbaudīti, gan atvērums kas tajā brīdī bija 6cm. Tika pārdurti ūdeņi, ar mani pārrunājot šo lēmumu un tad sāpes bija tādas, ka varēja pa sienām rāpot, bet procesam bija jāturpinās. Un tad pirmo reizi savā pieredzē palūdzu epidūru. Un, protams, bija nedaudz bailes riskēt, jo es nezināju kā mans ķermenis reağēs un kă tas viss būs, bet es gribēju būt psihaloğiski klātesoša satikšanās brīdim, nevis pilnīgi citā sāpju dimensijā. Pie manis atnāca fantastisks anistezealogs un ar mani sarunājās kā ar sen neredzētu draugu, kas procesu padarīja patīkamu, lai arī tajā brīdï likās, ka vairs es neko negribu un kā es tikšu visam cauri. Pēc anestēzijas ievadīšanas kājas bija pilnīgi nejūtīgas, bet atvērums teju 20 minūtēs bija visi 10cm, vecmáte pa to laiku sagatavoja visu pēdējam darbiņam, kas bija jāizdara. Un tad tas sākās. Tajā brīdī blakus bija vecmāte un mans vīrs. Vecmāte koriğēja visu procesu un tās ir muļķības, ka ar anistēziju pašu iztumšanu īsti nejūt. Jūt visu. Mans tā brīža uzdevums bija just kontrakciju, spiedienu un klausīties vecmātē. Pēc apmēram 15minūtēm bijām jau uz dzemdību galda vecmāte iesaucās “bērns”. Visa palāta pēkšņi bija pilna ar cilvēkiem. Pēdējie “ssssss” un pēdējie elpas vilcieni un es dzirdēju viņu iebļaujamies. Ar vīru, protams, gribējām zināt dzimumu. “Meitene”: izsaucās daktere. ” Nu sveika Rūta.” Un mazo, silto ķermeni uzlika man uz krūtīm. Un eiforijas augstākais punkts bija sasniegts un es raudāju. Ļāvu, lai asaras birst. Tajā brīdu gan poniji skraidīja, gan kaut kur pasaules nostūros varavīksnes bija, gan debesmannu vannas gāzās.  Neticībā par to, kas tikko notika. Neticībā par to cilvēcisko pārspēku. Pateicībā par visiem, kas bija tajā brīdī klātesoši un palīdzēja man tikpat smaidīgai kāda iegāju slimnīcā, tikpat smaidīgai arī sagaidīt savu meitiņu. Ar liela noguruma piesitiena un milzīga izsalkumu, jo ēst gribējās visu. Tad gaidījām placentas piedzimšanu, kas nebija ātrs process, kam sekoja visai asiņaina aina. Par cik dakteris zināja manu iepriekšējo atgadījumu, kad tiku aizvesta uz slimnīcu divas nedēļas pēc dzemdībām, tad  gribēja pārliecināties, ka man viss ir iztīrīts. Nu īsta šausmenītes aina, man gan tajā brīdī tas īsti nerūpēja, jo mazā bija man virsū un mēs abas raudājām, no pārpasaulīgās sajūtas. Kad visi bija izgājuši no palātas, mazo pielika pie krūts un viņa sāka aizrautīgi zīst pirmpienu. Pēc kādām divām dzemdību eiforijas stundām pārbraucām uz palātu, kur man gaidīja gan pusdienas, gan vakariņas. Es biju tik ļoti priecīga par atkalsatikšanos ar ēdienu. Un apetīte bija tāda itkā es mēnesi no vietas nebūtu ēdusi, plus slāpes kas tajā karstumā bija milzīgas. Mazā to dienu pavadīja ēdot un saldi guļot. Un naktī turpināja tādā pat garā. Un tagad atskatoties uz šīm divām nedēļām, sāku lēnām arī atcerēties kă ir tad, kad mājās ir zīdainītis. Jo ir labi zināms, ka šodiena nebūs tāda kā vakardiena un no rītdienas tu nezini, ko var sagaidīt. Tu piepildies ar prieka brīžiem un mirkļiem, un turpini iemīlēt visas mazās bērna aprises, ievērojot mazos sīkumiņus bērniņam, kas tagad ir vislielākā prioritāte. Un ir dienas, kad nekas neiet, kā plānots. Vēl, ja nakts nav gulēta un mazais ir trīs stundas pavadījusi nomodā ar sāpīgo punci, bet vecāki maiņās mēğina bērnu nomierināt. Skaidrs, ka lielākie bērni jau arī augšā un kaimiņi drošvien lādē mūs. Un mēs arī zinam, ka tas viss ir pārejoši. Cik vienlīdz skaists un grūts ir šis mirklis, kad dzīvē ienāk vēlviens cilvēks. Kas ir tik trausls savā būtībā un esībā, un vienīgais ko viņš grib ir rūpes un mīlestību. Un tu zini, ka tev ir jāsagatavo pacietības spilvens, jāieelpo vēl un vēl, ja vajag un tik jāiet uz priekšu. Esot pateicībā par visu labo. Un, ja tev ir pazīstama kāda māmiņa, kas iet šim cauri, aizraksti viņai un paprasi kā viņai iet un kā viņa jūtas. Varbūt viņa uzreiz neatbildēs un izlasīs tavu ziņu ap 3iem naktī barojot mazo bebi, bet tici man viņa būs pateicīga par to. Jo ar bebīti viss ir kārtībā, viņš ir drošās rokās, bet mammas mēdz skaisti iztarot smaidu un iekšēji lūzt pa drumstalām. Es zinu no savas pieredzes, domājot par iepriekšējo pēcdzemdību pieredzi. Šis laiks ir trausls. Ir atsāpes, kas atgādina kontrakcijas, tu smaržo pēc piena zupas ar kāpostu lapu fona pieskaņu plus vēl visādas blaknes, kurās es neiedziļināšos. Žonglē ar tīrību mājās, trauku un veļas kaudzēm. Ar lielajiem bērniem, kuriem vajag to uzmanību. Ar vīru, kas cenšās palīdzēt ar tavu emociju vezumu un negulēto nakts nogurumu. Un dažbrīd kaut vai tikai laiku sev. Un, ja dodies pie jaunās mammas un zīdainīša, paprasi kā var palīdzēt? Vai ko sarūpēt? Ēdiens un pamperi, vislabākā dāvana. Un tā es te varētu turpināt, bet iešu ēst, jo bērnam miedziņš nosargāts un jāgatavo bērni dārziņa gaitām.

Pārdomas

Nu jau ir pagājis ilgs, jo ilgs laiks kopš pēdējo reizi kaut ko publiksi rakstīju. Viss palika uz lapas vai muļļājas man pa galvu un bieži vien neliek mieru. Pa šo laiku ir tik daudz kas noticis un joprojām notiek. Es nerunāšu par Covid un vakcīnu, lai gan es esmu vakcinējusies, bet es nestājos neviena pusē, jo latvietiem taču patīk kādu apēst. Par IG es varu teikt tikai to, ka man ir pametusi vēlme aktīvi darboties, lai gan pēc manām publicitātēm jums droši vien varētu rasties cits iespaids, jo katru dienu ir pa bildei. Šķiet, gribās profilu uzturēt dzīvu, lai brīdī, kad varbūt vajadzēs zāles palīdzību, man būs kam paprasīt, palūgt un parunāties. Un es noteikti neesmu viens no aizraujošākajiem profiliem, neskatoties uz bildēm, šķietami tās ir ok.  Ar sadarbībām es ļoti neaizraujos, bet ik pa laikam kāda ir, bet nemāku vairs smuki uztasīt reklāmu, ja nu vienīgi mana sirds netrīsās par ideju. Viss kas ir uztaisīts ķep ļep, arī to pamana, to var redzēt un sajust cauri ekrānam. Un es tā nevēlos, tapēc ļoti daudz esmu pateikusi nē.  Un, ja es tomēr izvēlos kādam pateikt jā, tad man ir jāpaskaidro un jāstāsta kāpēc es tieši izvēlos to un pamatot savu izvēli. Būšu spītīga un nepamatošu, ir un viss, ar to tad arī pietiks. Es skatos uz to mammu profiiem, kam šķiet visam laiks pietiek. Kopā darboties ar bērniem,aizkriet randiņā ar vīru, kamēr mēs divatā nozombēti skatāmies kārtējo kases grāvēju pie kura gribās žāvāties vai klusumā skatāmies sienā. Uztaisīt trendīgu reelu un vēl sportot, ēst pagatavot, beigu beigās arī labi izskatīties. Es nedaudz apskaužu, nav noslēpums, es ar tā gribētu, visu izdarīt un pa kalna virsotnēm, kā kalna kazai lēkāt un nepazaudēt līdzsvaru (es nevienu par kazu neapsaucu, tā ir metafora). Mana galva ir pilna, mans ķermenis ir noguris un stīvs. Brīvajās dienās es atļauju sev slinkot un pēc tam es nožēloju to, ka es neesmu neko sadarījusi un sanāk dusmoties uz sevi. Slinkošana mammai tāpat nozīmē, ka bērni pabaroti, māja ir izslaucīta, veļa samazgāta un visi samīļoti. Un jūs teiksiet nu nē, vajag arī slinkās dienas, bet ja viņas jau šķiet par daudz un tā vietā, lai es mācītos, es noskatos “Grejas Anatomijas” sēriju, bet gudrāka tāpat nepalieku. Man ir tik daudz bailes pēdējā laikā, ka es tajās varētu peldēt. Bailes par sevi, par veselību, par skolu un darbu, par to cik viss sadārdzinās un bail no tā, kas notiek mūsu cilvēku vidū. Es nesākšu ķidāt visu pa detaļām un dažreiz manas bailes neataisnojas un dažreiz nav par ko baidītiies. Vai no nezināmā ir jēga baidīties? Tik gaidi un sēdi klēpī rokas salicis. Man rudens vienmēr ir bijis tāds grūts laiks, it īpaši, kad paliek tumšāks un drēgnāks. Kad gribās ielīst zem segas un tur palikt līdz atkal sāk čivināt putniņi un mostas daba. Brīdī, kad gribētos būt ciešāk, tuvāk un mīļāk, visi atsvešinās un te neiet runa par Covid un aizliegumiem, mājsēdi. Kad vienam otru būtu jāatbalsta, mēs pagriežam muguru vai neredzam, jo mēs visi auļojam tik ātri. Gribās apstāties, paskatīties apkārt un ieelpot. Un tā man dienas uz priekšu lēkā no augšas uz leju, pa kalniem un lejām, cauri saulainām pļavam līdz negaisa mākonim, vienā acumirklī. Un es neesmu nekāds nabags, mani nav jāžēlo vai jāmāca, bet es esmu nogurusi no visa. Šīs ir mans čīkstīgais, slinkais ieraksts, varbūt nākamais būs saules pieliets un motivējošs. Es nemēģinu te puzli salikt un atrast atbildi, bet kaut kur tajā visā skrējienā esmu pazaudējusi daļiņu sevis, azarta dzīvei un motivatoru ikdienai.

Ar rudenīgiem sveicieniem.

Ilgstoša sāpe

Ilgstoša sāpe

Es kā vienmēr šķietami piebremzēju, it īpaši, kad rakstu par ļoti personīgām lietām. Pirms nedēļas noskatījos dokumentālo filmu par mobingu, kas tika translēts par LTV1 un es no sirds ceru, ka maniem bērniem nebūs jāiet kam tādam cauri.

Man bērnība bija priecīga, it īpaši laukos pie vectētiņa, bet spilgti atceros vienu uzbrukumu sev, ko vietējās meitenes pastrādājā. Netālu no mājas, kur dzīvoju, bija nometnes teritorija, kur pastaigājoties siltā vasaras dienā man tiešā veidā uzbruka meitenes, trīs. Plēsa matus, rāva aiz rokas, jutos kā lupatu lelle, kas uzkarināta uz žāvētāja un plīvo vējā. Un, lai gan pēc tam mēs bijām draudzenes, bet tasjoprojām iespiedies atmiņā, kā tāds sāpīgs pārdzīvojums un kopš tās reizes nespēju skatīties filmas, kur ir agresivitāte.

Skola kā tāda nebija nekāda pastaiga ziedu pļavā. Es nebiju viena no skaistajām meitenēm, jo es atšķīros, man bija daudz vasaras raibumi un dēļ imunitēs līmeņa biežs viesis bija, biju neliela auguma, nedaudz arī neveikla, kas tika uzburts man galvā.  Es ļoti viegli pakļāvos cilvēkiem, vēlēšanās izpatikt un tā arī viņi iemācījās mani izmantot. Tajā brīdī tas tā nelikās, jo biju akla. Jutos kā balta papīra lapa, kas tika saburzīta, tad viegli izgludināta ar rokām, lai atkal tiktu saburzīta. Briesmīgs laiks un tā tas vilkās ilgi, līdz es bastoju skolu. Vienreiz pat divas nedēļas negāju, jo es negribēju tur atgriezties. Kad vecāki uzzināja, ak zeme atveries, bet vai tad viņi mani uzklausīja, vai dzirdēja, kad man bija grūti. Viņiem bija savas rūpes. Viņi strādāja daudz, lai mēs būtu visādi apgādāti, es viņiem to nepārmetu. Jūs teiksiet, bet skolā taču visam kam ir jāaiziet cauri vai ne? Jā ir, bet tam ir izteiktas sekas nākotnei. Es redzēju, kā apbižo manu brāli, tikai tāpēc, ka viņš bija nedaudz savādāks, ar citām interesēm. Kā viņu pieskočoja pie koka, kas bija viens no tādiem nejaukiem starpgadījumiem un visiem likās dikti smieklīgi un, lai arī brālis smējās līdz ar viņiem, pāridarītājiem, es redzēju kā iekšēji viņš bruka. Kā glābās datora ekrānā un ārpasaule bija kas svešs. Neskaitāmas reizes sapņos izdomāju, kā es tos nelabvēļus pievarēšu ar gudrību, ne spēku. Bija tāda sajūta, ka viņi barojas no tā, ko izdara citam. Viņi barojas no otra cilvēka nespēju tajā brīdī aizstāvēties un visi apkārtējie neko neredzēja, tam nepievērsa uzmanību. Atceros, ka skolā atnāca psihologs ar mums runāt, ar visu skolu un es izplūdu asarās par netaisnību. Kā es nokaunējos no savām asarām! Bet vai tad no tā ir jākaunās. No taisnības, no sāpēm. Tagad es redzu, kā brālis liek ielāpus sev, cik ļoti viņam negribās uz LV atgriezties, cik viņam tas bija smagi.

Pārvācoties uz citu skolu, uz citu pilsētu, es pāršķīru lapu un ar jaunu sparu iegāju pa skolas durvīm. Un, lai gan par vasaras raibumiem es ilgi vēl dzirdēju piezīmes, biju iemācījusies aiztaisīt klapītes ciet un nepievērst tam īsti uzmanību. Jo ko tik es nebiju dzirdējusi, viss bija novecojis un neskaitāmas reizes dzirdēts, kā tāds vecs neizdevies joks. Kad nu, kā pieaudzis cilvēks uz to visu atskatos un cik ļoti tas izmainīja manu pašvērtējumu, jo arī pēc skolas gadiem, kad kāds neviļus pateica, kaut minimāli aizskarošu, tarakāni manā galvā sāka uzdzīvot. Pēdējais piliens tam bija gadījums pirms dažiem gadiem Imantā, kad mani piekāva trīs meitenes pie mana dzīvokļa durvīm, mani bērnības pārdzīvojumi ar joni atkal atskrēja pie manis.

Tā nu gadiem ejot, šis temats manas asinis uzkarsē, tā ka iet pāri malām. Pārāk maz tiek par to runāts. Tagad cilvēki ir palikuši ļoti agresīvi arī virtuālajā vidē. Viņiem nav nekādas atbildības par to, ko nodara citiem. Par komentāriem, kas var būt kādam šķiet kārtējās pupu mizas, bet citam nodarīt ļoti pāri. Un es ticu, ja es te izlieku savu sāpi uz paplātes, lai visi var apskatīt, vai kas mainīsies? Nē, bet varbūt kādu tas pamudinās runāt, kādu pamudinās aiziet ar kādu parunāties un atklāties, pat ja mani tik izdzirdēs viens cilvēks, arī tas būs daudz. Nedzīvosim naidā, nepieļausim, lai aizskar mūsu bērnus. Sabiedrībai ir jāaug. Mums ir jāaudzina krietni, empātiski cilvēkis.

aprīlis_2021

The little things in life

Aprīlis ieiet beigu taisnē un man šomēnes nerakstās, atlieku. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko īsti rakstīt. Nevaru saprast no kura gala skatīties, no kura gala sākt.

Varētu teikt, ka priecājos par pavasari tur ārā, lai gan nedēļas nogalē sola sniegu. Varētu priecāties par to, ka man ir darbs, tas nav mazsvarīgi. Par fantastisku randiņu ar vīru, kas bija nedēļas izskaņā vai arī tas, ka atsākās  dejas, man gan ar nedēļas nokavēšanos, jo biju satraumējusi muguru.

Rakstīšu par tiem mazajiem dzīves sīkumiem. Mana ikdienas mantra, tā teikt. Saskatīt un sajust skaisto un neaizrauties ar ekrānu. Tici man, es grēkoju, bet ļoti strādāju ar sevi. Šorīt bija labs piemērs, braucu autobusā uz darbu, lasīju ziņas un neviļus pavēros ārā pa logu, kur saules stari iespiedēja man tieši acīs. Agrs rīts un neaptverami skaists saules lēkts. Roka gan sniedzās pēc telefona, bet apstādināju sevi pie šīs domas un baudīju līdz apžilbu, pasmaidīju un atlikušo ceļa gabalu vairs neskatījos ekrānā. Jap, uzvaras sauciens. Vai jau lasīji par manu tā saucamo “meet cute” domāju tā Anglijā to sauca. Par tādu neiekdienišķu satikšanos, kad sirmgalvim palīdzēju atrast ceļu mājup? Mūsu īsā pastaiga pārvērtās par tādu jauku notikumu, kas spilgti iespiedīsies atmiņās vēl ilgi. Komunikācija ne tikai man pietrūkst, kā izrādās. Ā un jā, šomēnes apsolījos sev nostaigāt, noskriet 111km. Nu liekam totalizatoru, vai man tas izdosies. Ļoti baudu šo procesu un ceru, ka ja arī nesanāks man nostaigāt, es turpināšu dzīvot kustībā un varbūt beigās man skriešana vairāk iepatiksies. Šeit iederētos emojis ar to mērkaķīti, kas aizspiedis acis, jo ļoti šaubos par iepriekš sacīto. Kādu rītu gāju caur Bastejkalnu un sapriecājos par zaļumu, kas šķiet pa visām varītēm spraucās ārā. Gaisā virmo tāds vieglums, tas tas pavasaris. Taureņi ne tikai vēderā dejo, bet nu jau šie pavasara vēstneši koši lidinās ārā meklējot kādu izplaukušu puķīti uz kā nolaisties. Putni jau no paša rīta agruma aicina ieklausīties viņu dziesmās un pilsēta pulsē pati par sevi. Tā nu vienu dienu gāju caur Bastejkalnu un tieši pirms tiltiņa vīrietis gados sēdēja un spēlēja savu mūzikas instrumentu. Bija paņēmis soliņu, atsēdies un ļāvās savam priekam. Gāja garām sieviete ar savu meitiņu. Meitiņai bija ne vairāk par diviem gadiņiem. Viņa apstājās pie šī kunga un sāka dejot, mamma lieki negaidot pievienojās meitiņai. Vecītis muzicēja ar lielu platu smaidu un es biju samazinājusi savu tempu līdz minimālam, lai neiztraucētu. Dziesma gan drīz vien beidzās. Meitenīte kungam iemeta naudiņu cepurē, samīļoja, paņēma mammu pie rokas un gāja savās gaitās. Pāris minūtes pilnīgas burvības, tā it kā kāds būtu apstādinājusi laiku, lai es varētu to piedzīvot un tad vienā mirklī, burvība padzisa. Ikdiena iegāja savās sliedēs. Kā pamostoties no laba sapņa. Un tā es krāju tos mazos mirkļus, krāju savā atmiņu vācelītē, ieraugu to, kam pirms tam laiks nebija vai ko nepamanīju. Ir jau lietas, ko gribam citādāk un savādāk. Atrast simtiem iemeslu, lai kreņķētos un vēl tik pat daudz, lai pukotos. Bet ko tur vairs? Vai mazs tam ir jēga, ja nevari lietas labā neko darīt. Ievelc plaušās gaisu un ej. Saskati labo. Samīļo sevi.