Mīlestības vēstule

Es joprojām spilgti, jo spilgi atceros to dienu, kad tevi uzlika man uz vēdera, tikko piedzimušu. Kad pasaule turpināja griezties, bet mums laiks bijs apstājies. Šis mirklis piederēja mums divām. Kluss, mierīgs un aicinošs. Varēja sadzirdēt katru elpas vilcienu, sirdspukstus un, ja blakus palātā būtu nokritusi adata, arī tā atbalsotos klusumā. Taureņi izlauzās no visām pamalēm, nostūriem un piepildīja telpu, tie glaudīja mūs ar saviem spārniem un man asaras bira kā pupas. Brīdis, kas vienmēr paliks atmiņās. Brīdis, kas liecina par tādu bezgalīgu laimi un beznosacījuma mīlestību. Jauna dzīvība, jauns sākums. Un tā tava smarža, tāda maza bērna smarža, kas šķiet atvēra visus smaržas kanālus un es elpoju, elpoju tevi tik mazu, blakus. Kaut reiz es atkal varētu paņemt tevi tā rokās un ieaijāt pirms miedziņa. 

Es atceros tās naktis, kurās abas raudājām un bijām dejotājas tumsā. Kad visa dzīvokļu mājas iedzīvotāji bija ieritinājušies segās un sapņoja jau trešo sapni, bet es tev klusītiņām dungoju “Pūt vējiņi” un tu lēnītēm aizmigi man rokās un tā es vēl kādu laiku tur tumsā dejoju, kopā ar tevi un ļāvos endorfīnu pieplūdumam.

Laikam ejot un tev pieaugot no tā mazā zīdainīša, mēs klusībā vērpojām, kā tu audz mūsu acu priekšā, acīm dzirkstot un sirdij auļojot kā tādam prērijas zirgam brīvībā. Kā tu sāki turēt galviņu, pētīt apkārt notiekošo un, lai gan tev vajadzēja tikai mūs blakus, pati pasaule šķita kļuva daudz interesantāka. Tad vienā dienā tu sāki velties un mēs bijām tavi lielākie fani, aplaudējām un smaidījām, kā karsējmeitenes par savu mīļāko komandu. Un tavs pirmais lidojums uz Skotiju, vai atceries? Kā mēs gājām tur kalna virsotnē, mākoņiem līdzās un raudzijāmies pasaules plašumos. Un tad tu sāki rāpot un smejoties dzinies pakaļ kaķim pa visu māju un viņš nabadziņs nezināja, kur likties. Kā tu mācijies stāvēt kājās, bet gribējās jau skriet? Un tā pati pirmā reize, kad pateica “Es tevi mīlu, mammu”. Un tas vasaras piedzīvojums deju svētkos, cik es lepni skatījos uz tevi un tēti gājiena laikā, tāds milzīgs dvēseles piepildījums. Tava pirmā kartupeļu talka Latgalē, vagas malā uz sedziņas. Meitiņ, un tā baltā ziemas diena, kad es ar tēti mijām gredzunus, vai atceries? Tu biji mums līdzās, lepni gāji blakus vedējmātei un klusiņām noraudzījies uz vienu no svarīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs. Diena, kad pārtapām par ģimeni ar kopīgiem mērķiem, sapņiem un nākotni. Un vēl tik daudz, kas ar tevi jau piedzīvots, ka rokas sāktu sāpēt pierakstot vien. Protams, bija arī dienas, kad mēs kā sapūtušies pūpēži sēdējām katra savā istabas stūri un dusmojāmies, raudājām, burkstējām, pukojāmies, lai beigu beigās salabtu un atvainotos viena otrai neskaitāmas reizes.  Man ļoti patīk vērot, cik ļoti stipri tu mīli savu brāli, lai gan dažbrīd tu nevēlies ar viņu spēlēties. Man patīk no malas vērot tevi un tēti, kā jūs kopīgi ķircinat mammu un dzenat jokus, par kuriem smejos kā kutināta. Man patīk, kā tu pucējies un jau vakarā izdomā, ko vilksi mugurā, tu man esi tāda dāma! Un sarunas ar tevi, ak jā. Ja es varētu visu to nofilmēt no malas. Vienmēr kā ar pieaugušo, lai gan tu esi tikai bērns. Tik skaisti ir būt mammai un tevi iepazīt no visām šķautnēm. Marta es nezinu, nemāku dažos vārdos pateikt, cik ļoti es tevi mīlu un cik es pateicīga es esmu par tevi. Katru sekundi, minūti, stundu, dienu, mēnesi un šos četrus gadus. Es priecājos būt līdzās priekos, bēdās. Mācīt tevi un mācīties no tevis. 

Jauno gadu gaidot

Decembra mēnesis. Viens, divi un gads ir pagājis. Daudz sirdī kņudējis šogad, daudz licis sevi iepazīt no jauna, izaicināt sevi un savu gribas spēku. Daudz iemācījis, daudz klupinājis un izlaidis manus tarakānus pastaigāties, lai es ik pa laikam uzdejotu “putniņu deju” līdzās un tad atskārtu, ka varbūt netikšu galā ar sevi. Ar saviem tarakāniem un trauksmēm. Šis pēdējais pusgads bija ļoti grūts un brīžiem likās, ka esmu saplacināta pankūka, ko neviens pat nevēlās ēst, bet esmu tā pēdējā uz šķīvja, ko visi tā kā izvairīgi negrib ņemt, jo ja nu kāds cits tomēr gribēs. Bet ziniet, decembris tiešām bija man vēlīgs. Es dabūju darbiņu, kas gan būs, kas pilnīgi savādāks man un es ceru, ka mana emocionālā kapacitāte to pavilks. Būs daudz jāmācās, bet no tā es nebaidos, jo gars alkst zināšanu. Tapēc šī gada dzimšanas diena bija pati pati labākā. Un ne jau svinību ziņā, bet tiku patiesi sadzirdēta.

Tikko arī Ziemassvētki pagāja, es biju apslimusi, ja tā var teikt. Tas nebija vīruss, bet likās ka kāds krustus spiež, kājas rauj ārā un drebulis tāds, ka vēlme bija vilkt kombinezonu. Un tieši Ziemassvētku vakarā pilnīgs bezspēks mani mocīja, varbūt tā bija ķermeņa reakcija ar brīdinājumu. Nu stop, apstājies un pietiks joņot. Bet prāts tajā pašā laikā sastādīja darāmo lietu sarakstu, kas netika pildīts. Tad nu šajos svētkos es atpūtos. Gulēju un dzēru litriem tēju, nesaprotot, kas man kaišs. Pirmajos Ziemassvētkos izkāpu no termo veļas un uztaisīju kopbildi ar saviem mīļajiem, pateicībā par to, ka man viņi ir. Un tad uzsniga sniegs, vajadzēja svaigu gaisu un lipīgos bērna smieklus. Pēcpusdienā aizbraucām pastaigāties, pikojāmies, tika taisīti sniega eņģeļi un tumsā velti sniega vīri. Un vai tad ar to mums pietika. Nākamajā dienā aizbraucām meklēt tuvākos mazos pauguriņus, izslidinājāmies krustu šķērsu. Tik laba diena. Tik pat laba, kā tā kurā mēs rūķus tēlojām Rīgā un izvadājām vēstules, ievērojot visus piesardzības pasākumus. Un saku jums godīgi, man jau tagad sāk pietrūkt tas laiks, kad vakaros pēc bērnu gulēt likšanas, biju pārtapusi par mākslinieku sev. Zīmēju, līmēju, krāsoju, darbojos. Jāsāk varbūt adīt, ne?

Un, protams, atskatoties šajā gadā bija daudz tādas, laimes piepildītas, gaišas dienas. Tādas, kurās ne melnumu, ne traipu. Tādas, kuras atceroties gribās tā smaidīt, ka vaigi sāp. Es varētu mēģināt ieskicēt visus skaistos piedzīvojumus, bet tas būtu lieki, jo ticu ka katram ir savi brīži piedzīvoti, ko apdomāt un atcerēties. Tad nu tā. Gribu, vēlos, lai nākamajā gadā ir daudz prieka, mazs raižu. Daudz ieguvumi, mazs zaudējumu. Lai daudz piedzīvojumi un daudz labi darbi, kas izdarīti. Lai ir veselība, mīlestība un mans pozitīvisma gars nenoplauktu, bet augtu citos mērogos. Un vēl vēl, tos visus sarakstīšu un piedomāšu. Mierpilnas pēdējās Decembra dienas

Decembri esi man vēlīgs

Vai ir bijusi sajūta, ka tu vienkārši peldi pa dzīvi. Es tā jūtos. Es peldu, nezinu kurā virzienā, bet straume mani nes. Tā kā nedaudz pazudisi, apmaldījusies, svešā filmā ar pazīstamiem aktieriem. Nu jau pēc teju mēneša man būs dzimšanas diena un es biju likusi tik daudz pozītivas cerības uz šo ciparu, trīs nulle. Varbūt lieki. Tulīt 31 un es necenšos būt upura lomā un ne viens jau nav vainīgs, viss ir atkarīgs no manis.

Nu jau vairāk kā divus mēnešus es meklēju darbu, šonedēļ izsūtīju deviņus CV, vakar viens piezvanīja un šodien divi atteica, jo man nav uzkrāta pieredze. Un ir grūti atrast par ko pasmaidīt un jūtu cik vīram ir grūti, jo viss ir uzkrauts uz viņa pleciem, neviens arī neliek justies vainīgam, bet tu neviļus tā jūties. Un es nebeigšu atkārtot to, ka visā visumā jau ir labi.

Mēs esam saģērbti, jumts virs galvas un ledusskapī ēdiens, un bērni smaida. Nebūtu jau jāsūdzas, bet dzīvē ir vajadzības ar caurām kurpēm, mūžīgo mašīnas remontu un citām ķibelēm. Un tad vēl svētki. Vai esmu stāstijusi to, cik man ļoti patīk svinēt svētkus. Cik man ļoti patīk pušķot, likt gaismiņas, aizmirsties sveču liesmās un radīt gaisotni. Un to neviens man neatņems. Radīsim noskaņu un šogad galvenā loma būs kopā būšanai. Kā man patīk dzirdēt bērnu pārsteiguma balsis un, kamēr Marta no ziemassvētku vecīša gaida šokolādes konfekti, bet Jurģis būs drošvien nodarbināts ar eglītes apgāšanu, tad arī dāvanām nav nozīmes. Un tagad tik jāliek cerības, ka šis visai mulsinošais gads tomēr kaut kā labi pārsteigs. Es likšu cerības uz decembri, es likšu cerības un centīšos visu uztvert vieglāk un savu pozitīvismu es nepazaudēšu nekur, tas ik pa laikam kā puķe noplaukst, bet tad atkal kā ar ūdeni aplieta parādās visā savā krāšnumā un spozmē.

Decembri esi lūdzu vēlīgs man un tarakāni lūdzu atrodiet mājas citur, nevis manā galvā. Es nesildīšu jūs savā azotē, bet ceru, ka sapratāt, ka laiks nu ir pazust.

 

Foto Zakomolkina.photography

karantina

Karantīna

Novembris. Šodien gāju cauri parkam un skatījos uz kokiem, kuri tik vienmuļi stāv starp zeltainajām lapu segām. Ieelpot. Ieelpot gaisu. Beidzot mūsmājās ir beigusies karantīna un jau otro dienu drīkstam doties dabā. Tā ir fantastiska sajūta. Vai man teikt, kāpēc mēs sēdējām mājās, karantīnā? Manam mīļajam vīram bija Covid19. Saslima negaidīti un pēkšņi. Jaunais vīruss, kas pārņēmis teju visu pasauli. Ar katru dienu rādītāji aug straujiem tempiem. 

Ar ko tas viss sākās un kā tas beidzās mūsu ģimenē? Teikšu godīgi, vīrs to izslimoja vieglā formā un, izņemot Jurģa puņķu jūru, nevienam īsti nebija nekādu simptomu. Savu krekšķi un ikdienas nogurumu es īsti pie tā visa nepieskaitu.  Pirms vairāk kā divām nedēļām, otrdienas vakarā, vīrs sūdzējās par sliktu pašsajūtu. Es ieteicu, lai iedzer tēju un iet gulēt, ko vīrs arī darīja, jo mocīja bezspēks. Nākamajā rītā vīrs jutās divtik sliktāk, jo bija parādījušies jauni simptomi, temperatūra un galvas sāpes. Temperatūra gan visu slimošanas laiku nebija ļoti augsta, bet turējās diezgan vienmērīgi un nekādas zāles, lai temperatūru mazinātu netika dzertas. Bet temperatūra tā nepatīkamā – 37,4. Vīra organisms pats cīnījās kā nu varēja. Ja būtu kaut kas mainijies, tad tas tiktu ņemts vērā un attiecīgi būtu rīkojušies. Trešdien es pati īsti nebiju mājās. Bērni bija dārziņā. Pēc savām darīšanām aizbraucu pakaļ mazajiem un, redzot vīra stāvokli, nolēmām, ka mazos uz dārziņu mēs vairs nevedīsim, kamēr nezinām, kas ir ar tēti, kā arī centāmies ievērot nosacīto distanci. Viengadniekam, gan neieskaidrosi, ka tētis slims un labāk pie viņa neiet. Trešdienas vakarā Rolands labāk nejutās, arī pēc neskaitāmajām tējas krūzēm un miega, ko slimības laikā vajadzētu daudz. Bija parādījies nākamais simptoms – klepus. Tajā pašā trešdienā Rolis pieteica sevi uz analīzēm, kas bija jāgaida teju nedēļu. Nu tā nu mēs dzīvojām pa mājām. Par cik mēs nezinājām vai tas ir Covid19 vai vienkārši saaukstēšanās, uz veikalu vienreiz biju aizgājusi. Lūdzu, tagad neaprejat mani, ēst mums vajadzēja, visiem.  Dienas likās garas un nebeidzamas, nogurdinošas un dzīvoklis pēkšņi likās tik šaurs, ka nebija kur sprukt. Diena no dienas ne ar ko neatšķirās, izņemot ar maltīšu dažādību un mēģinājumi pieveikt ķirbi, taisot kulinārijas brīnumus, par ko es pati priecājos. Kā tajās dienās veselība? Simptomi baigi nemainījās. Prasīju vīram, vai ir sāpes plaušās, tad, cik nopratu, tad maza smeldzīte bija gan, ik pa laikam. Simptomi nepasliktinājās, bet vienu brīdi šķita, ka stāv uz vietas. Pēc vīra teiktā visdrausmīgākās bija galvas sāpes un bezspēks, kas radīja lielu diskomfortu. Tas atņēma daudz spēku. Tā pagāja teju nedēļa. Iekāpām nezināmajā. Otrdienas rītā vīrs brauca uz testu. Simptomu praktiski vairs nebija.Teica, ka nekas briesmīgs viss tas nebija. Viens, divi un gatavs. Tajā brīdī es nodomāju, ja tas tests būtu bijis nedēļu agrāk, kā diez vīrs būtu aizbraucis, tā visa sliktā pašsajūta un drebulis, bezspēks. Nespēju iedomāties, kā tas būtu bijis. Atbrauca vīrs mājās un kopā pacietīgi gaidijām rezultātus, tiem bija jābūt ap 23.00. Nebija. Bet nākamajā rītā pamostoties tie jau bija klāt. Un, jā. Pozitīvs. Tad nu mēs gaidījām ziņas, kas notiks tālāk. Sākumā zvanīja ģimenes ārste, kas katru dienu pēc tam arī zvanīja, lai apvaicātos, kā vīrs jūtās un kā visiem pārējiem. Pateica, kā rīkoties tālāk, kā arī karantīnas ilgums tika noteikt no ģimenes ārsta puses.  Un pēc tam zvanīja epidemiologs,  kas apvaicājās, kur Rolis varēja dabūt šo vīrusu, kur bijis? Prasīja par ģimeni, prasīja ar ko Rolis ticies divas dienas pirms saslimšanas un līdz brīdim, kad tika veiktas analīzes, jo visi šie cilvēki ir jāapzvana. Pēc tam Rolis visus apzvanīja un mēģināja noskaidrot personas kodus, pēc epidemiologa lūguma. Protams, ka cilvēki nevēlējās sniegt šādu informāciju uz, ko no epidemiologa puses bija ļoti nejauks aicinājums, tomēr noskaidrot personas kodus un kāpēc nespēj noskaidrot. Es ticu, ka viņiem ir gana daudz darba, ko darīt, bet tāda mūsu valstī ir situācija un dēļ datu aizsardzības, ar šo visu vajag rēķināties.

Tad nu sazinājāmies arī ar dārziņu un tur attiecīgi nokārtojām visas lietas, lai visi apkārt būtu pienācīgi informēti. Turpinājām sēdēt mājās. Ceturdien mūsu mīļie radiņi atveda  pārtiku, kam līdz karantīnas beigām vajadzēja arī pietikt. Veselība vīram bija laba, tik vien kā klepus, kas beidzās kādas divas dienas pirms karantīnas beigām. Un pēdējā karantīnas dienā vīram piezvanīja un paprasīja vai viņš esot mājās un ievēro karantīnu. Tas viss pagāja viegli, salīdzinoši. Bez nekādām komplikācijām, par ko es ļoti priecājos. Tagad turpinām strādāt pie imunitātes un veselību vēlot visiem jums.

Oktobris

Oktobris. Svētdiena. Pulkstenis tik tikko pagriezts par stundu atpakaļ. Gulēt vēl tik ļoti gribās, bet bērni jau savas dienas gaitas uzsākuši, tad jau arī vecāki.

Kā ir oktobrī? Šis ir bijis krāsains, visās savās nokrāsās un vēl nav beidzies. Ar tik daudziem kāpumiem, kritumiem, vilšanās sajūtu un stresu. Stress ir pilnīgi nevajadzīga sajūta dzīve, bet bez tās nemāku dzīvot. Kā tad mums iet?

Šobrīd esam visi mājās. Mans vīrs ir slims un par cik mēs īsti nezinām, kas ar viņu ir, jo ir arī Covid simptomi, tad mēs pat uz veikalu neejam, bērnus uz dārziņu nevedam, neko neplānojam, bet gaidam. Gaidām, kad tiksim pie atbildes un izzejot no tā rīkosimies atbildīgi. Sēžam četrās sienās un mēģinam atrast veidus, kā sevi izklaidēt. Puzles, spēles, lego, dažreiz arī Griņa (Grinčs, nu tā multene par to zaļo cilvēku). Visā visumā vīram ir labāk un par to man ir prieks, pirms divām dienām gan tā nevarēja teikt un uztraucos par viņas veselības stāvokli. Šī reize bija tik ļoti atšķirīga citām. Bet drīz būs uz pekām, viss iet uz labu.

Par bērniem runājot, viņi ir veseli. Abi divi. Marta sabēdājusies par dejām dārziņā un tagad ļoti interesējas par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Kad varēsim, tad jau man ir padomā dažas grāmatas, ko varētu viņai iegādāties. Par Jurģīti runājot, sāk atdarināt arvien vairāk zilbes, vēl dikti siekalojas. Kad iznāks līdz galam tie četri acu zobi, tad varēsim saprast vai tas ir sakodiens, vai kas cits. Pašlaik, laiks ir noteicējs.

Un tad visbeidzot par mani. Oktobris man, kā mēnesis ir bijis izaicinošs, vienmēr. No krāsaino rudens lapu pieskāriena, kas liek galvai griezties un smaidīt, līdz pat salijušajiem un tumšajiem māju iekšpagalmiem, kas manī rada bailes. Un kā gribās ik pa laikam zem segas ielīst un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā un ārā valdītu mans virpuļviesulis. Jau vairāk kā divus mēnešus esmu darba meklējumos, kas ne tikai Covid laikā ir sarežģīti, bet vispārīgi ir. Es cenšos nelēkt pār savu latiņu, izsūtu CV, eju uz intervijām, gaidu e-pasta atbildes. Pēc BKA šis process ir ievilcies un esmu uz pareizajam pēdam, pareizās taciņas vienam no tiem darba lauciņiem, kurā es gribu ielēkt. Bet viss karājas mata galā mana zemā hemoglobīna līmeņa dēļ. Dzelzs. Vai tiešām darbs, kuru lai iegūtu, gāju cauri četriem dažādiem pārbaudījumu posmiem ar testiem, normatīviem un visa kā cita, tas viss būs atkarīgs no mana dzelzs līmeņa asinīs. Redziet, pazemināts dzelzs līmenis vienmēr ir bijis mans vājais punkts, bet tas nekad nav man traucējis dzīvot. Jā, tas apgrūtināja manu grūtniecības periodu, bet viss ir bijis kārtībā. Dejošanā es neģībstu, gari pārgājieni nebiedē un, ja vajag, tad varu arī noskriet pāris kilometrus.  Mani māc dusmas, stāvu uz plāna, plāna ledus. Vai nu es noturēšos vai arī man stabilitāte zem kājām pazudīs. Un, bāc, cik grūti šo visu sagremot.  Jā, mani kā visus uztrauc finansiālais stāvoklis, tīri cilvēciski. Piektdien man jau bija panikas lēkme. Tās mani piemeklē tikai kritiskos dzīves brīžos un šis ir viens no tiem. Es ticu, ka ir cilvēki, kam iet daudz grūtāk, bet es nesalīdzinu, es runāju par sevi. Es vienkārši neredzu nekādu loģiku šajā visā. Esmu fiziski labā sagatavotības formā un še tev. Bet es nepadošos un cīnīšos cik nu būs jaudas, lai gan es neesmu nekāds pārcilvēks.  Labi, es padusmojos, būs gana kādam laikam. Es ceru, ka novembris atnāks ar saules stariem un saulīti, kaut vai ar tiem pašiem zobiem. Bet lai spīd, lai ienes gaismu. Šis gads tik ļoti atšķiras no visiem citiem un, kas par pārbaudījumiem. Es nerunāju par Covid vien, lai gan no visām likstām, tas skāris visvairāk. Ak jā, mana dziļā sāpe par dejām, kas šaubos vai atsāksies novembrī. Labi apzinos, ka nodarbības Zoom vidē arī ir forši, bet tas cilvēciskais un sociālais faktors pazūd, kas man ir tik svarīgi. Bet  skatoties uz tiem rādītājiem par saslimušajiem Latvijā. Nu baisi. Es tagad neiedziļināšos savās domās par masku lietošanu, jo man tas nesagādā grūtības. Teikšu tikai vienu. Sargājiet sevi un savus mīļos. Veselību un mieru. Daudz siltuma pielietus vakarus ar sirsnīgām sarunām, sveču pielietām istabām un smaržīgām tējām, un vēl pa kādam gardumam uz galda. Kopā būt. Kopā to visu izturēt. Pazvaniet saviem mīļajiem ik pa laikiem, apvaicājaties par draugiem. Esat klātesoši no attāluma.

Foto Petra Skrastiņa

Rudens

Ir piektdienas rīts. Dzīvoklī esmu tikai es. Neviens cits. Nu varbūt kāds zirneklis pa kaktiem dzīvojas, bet tā, me myself and I. Sēžu pie karstas kafijas krūzes un klausos kā ārā plosās vējš. Tāda dīvaina sajūta ir būt vienai dzīvoklī. Abi mazie ir dārziņā un vīrs darbā. Mans laiks, lai ķertos pie lietām, kam ikdienā nav laika, lai līdz elektrības pazušanai beidzot pabeigtu savu bloga ierakstu, lai iedzertu karstu kafiju, nesildot to desmit reizes un pabūtu ar sevi klusumā, jo šī nedēļa bija skaļa. Šī nedēļa mani veda cauri milzīgam emociju virpulim. Pirmdien bija Jurģa pirmā diena dārziņā, kas man radīja lielu satraukumu un saviļnojumu vienlaicīgi. Un būdama es, es pārāk satraucos par to, kā nu būs. Par to, kā viņam tik maziņam ies. Viņš taču tikko piedzima, viņš tikko sāka velties, rāpot, staigāt. Tik maziņš, maziņš likās, ka grūti bija aprast ar dome, ka Jurģītis varētu iet dārziņā. Pirmajā dienā man desmitos jau zvanīja auzdinātāja un teica, ka Jurģītim miegs nāk un es skrēju viņam pakaļ. Mazais šņukstēdams iznāca ārā. Viss jau bija kārtībā, tik saguris. Par to, kas notika autobusā par to neiedziļināšos, jo tas bija skaļi. Histērijas ir grūti pārzdīvot.  Labi, ka pēc tiem visiem pārdzīvojumiem vakarā ir  dejas, kurās var aizmirsties. Pabūt laikā un telpā, izrunāties vai nerunāt nemaz. Lēkt dejā iekšā un atdot sevi visu. Un vakarā braucot mājās, sagrupēt domas nākošajai dienai.
Otrajā dienā jau gāja labāk. Es kā klīstošais holandietis staigāju pa rajonu un gaidīju zvanu, biju uz divpadsmitiem pakaļ un viņš smaidīgs iznāca ārā no grupiņas. Nu autobusā nedaudz padusmojās, bet tas uz noguruma pamata. Dusmas bija vieglāk sagremot. Un pēc tam tik saldi čučēja.
Trešdiena, ak trešdiena. Tā nu gan bija diena. No rīta aizvedām Jurģi un Martu uz dārziņu, es braucu uz darba interviju. Pirmā kārta. Ak mans Dievs, es pēc tam gribēju kā strauss zemē ielīst. Bija sajūta, ka kāds būtu man aukstu ūdeni uzlējis virsū, daudz un dikti, kādus piecus spaiņus vismaz. Vai arī es plika izskrējusi uzstāties simts cilvēku priekšā. Es nestāstīšu, kas tas bija par darbu, uz kuru tēmēju. Bet pirmo reizi man bija šāda intervija. Pat tagad atskatoties, atminoties gribās galvu saķert. Tik daudz ko nezināju, tik daudz apstulbu, tik daudz jautājumi un ne tik daudz atbildes, mulsums.  Man intervijās, godīgi sakot, vienmēr iet labi. Un nē, es nevainoju laika trūkumu, jo redz es mājās ar bērniem, bet nepadomāju. Nepadomāju par to, ko varētu prasīt, lai gan zinu darba specifiku. Bet labi, tas bija vai ne? Tur vairs laiku atpakaļ nepagriezīsi. Ir jāiet tālāk, jāvelta laiks izzināšanai. Jāieliek šis atmiņu vācelītē, kā slikts piemērs, kā nedarīt. Ne viss vienmēr var sanākt labi ar pirmo reizi. Un es to saprotu. Pēc intervijas aizgāju ar visneērtākajiem apaviem uz pasaules izdert savu pēdējo auksto kafiju šājā rudenī, jo diena bija tik karsta un liekas, ka smadzenes kūpēja. Aizbraucu pakaļ smaidīgajam Jurģim un kopā devāmies mājās. Vakarā dejas, Marta bija atbraukusi līdzi. Un, lai gan loģiski domājot, es simtprocentīgi dejās nebiju, jo uzmanība bija dalīta. Marta bija tik priecīga. Centās piedalīties, bet ātri apnika. Treniņstundas laikā nāca mani vairākas reizes samīļot un pateikt:”Es tevi mīlu mammīt!” Nedaudz padumsojās, paraudāja, padejoja, pazīmēja, pašās beigās neļāva vairs man piedalīties. Es ieklausījos, lai nebūtu krēņkis un kopīgi taisijāmies mājās. Autobusā bija tik daudz jautājumi. Es uz visiem pat nepaspēju atbildēt, drīzāk nespēju, bet viņa bija sajūsmā, patika. Patika būt kopā ar mani, laiks ar mammu. Patika dejotāji, jo viņi tik mīlīgi.
Ceturdiena bija vētraina. Biju es ar mazajiem mājās. Daudz emocijas visiem, daudz stāvēšana pie plīts, daudz mazi un lieli darbiņi. Bet varēja redzēt cik daudz bērniem enerģijas un nav īsti kur izlikt. Māja bija vienā lielā haosā. Neviens neko neēda, neviens negribēja neko kārtot, neviens negribēja gulēt. Un tā mēs, kā tie siseņi  siseņojām. Katrs par sevi un visi kopā. Nu tā, nonācu līdz piektdienai. Mantas sakrāmētas, diena iesākusies un nedēļas nogalē paredzēta talka. Šoreiz brauksim visi kopā. Būs forši un es to zinu. Telefonu pie malas, smaids sejā un vagā iekšā. Uz tikšanos kartupeļos. Veiksmīgu šo septembra mēnesi, es jūtu, ka vēl gana daudz ko piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot šajā mēnesī.

Foto Gatis Vilaks

Sagurusī vasara

Nu tā sen, sen, sen nav bijis bloga ieraksts. Tik daudz ir par ko runāt, bet nesaprotu no kura gala sākt, vai pat nerunāt nemaz? Tik daudz kas ir noticis, bet tajā pašā laikā nekas.

Ir jūlija sākums. Pēdējais ieraksts tapa pēc sestās karantīnas nedēļas. Manā dzīvē, mūsu dzīvē nekas no tā brīža ļoti nav mainījies. No rītiem joprojām vingroju un šonedēļ ir īpaša nedēļa, jo treniņprogramu man sastāda vīrs, kas ir interesanti un izaicinoši. Ar vārdiem modinātājs ir 5.30, gribējās papīru saritināt mazā bumbiņā un skaisti ielidināt šmucspainī, un tad kādas desmit minūtes skaļi smieties par šo dziļi neizdevušos joku. Bet, kad 5.40 modinu savu tikko uzrāvušos ķermeni pie vieglas meditējošas mūzikas, jūtos, kā čuska tur tālajos austrumos, kas muzikāli līgojas ārā no kādas māla krūkas. Tad es kārtīgi izsvīstu ar visiem pumpīšiem, pietupieniem, pievilkšanos un esmu gatava dienai. Un, ak jā, diena gan ir gara. Bērniem tik daudz emocijas, no rītiem Martai, bet vakaros Jurģim, bet šodien abi vienlaicīgi pie manas auss ar visām savām emocijām. Un es saprotu, esmu mamma un man ir jāsaprot to, ka tie mazie cenšas ar mani komunicēt arī ar savu emociju gūzmu.  Tajā pašā laikā manas gan kaut kur krātiņā aiz aizslēgtām durvīm krājas un jūtu, ka būs sprādziens agrāk vai vēlāk. Vakaros prasās dejas vai citi izlādes avoti, jo ar dušu manā gadījumā nepietiek. Tik daudz domas galvā. Tik daudz vēlmes un tik maza varēšana, laika trūkums, spēka iztrūkums, nemācēšana noorganizēt savu laiku vai manas joprojām neiegūtās tiesības, kas ik pa laikam man tiek atgādināts. Jūtos kā tajā Rīgas miesnieka video rullītī par tiem Pelmeņiem. “Ja man būtu pelmeņi, es gan tevi uzcienātu.” Ar tiesībām tas tā nenotiek, neviens necienās, pati vien vainīga. Zemapziņa man to atgādina ik pārdienu.

Ar visu trako karantīnas beigšanos beidzot varējām satikt savus mīļos. Aizbraucām pie māsas uz Vecpiebalgu un ļoti izbaudīju savas mīļās māsas un viņas ģimenes klātbūtni. Ja paliek skumji, tad es atveru bilžu galeriju telefonā un ieskatos tajos dažos kadros, ko paspējām noknipsēt uz prombraukšanu. Pavadījām laiku tā, lai tie mūsu laimes kausiņi piepildītos līdz malām un palīdzētus spēkus atgūt grūtākos brīžos. Satikām draugus un priecājāmies par bērniem, kopābūšanu. Bijām laukos un tās ir pagaidām bijušas visskaistākās šīs vasaras dienas, vakari, rīti un pēcpusdienas, lai gan vasara vēl nav pat pusē. Sajūtu līmenī būtu jānotiek kam grandiozam, lai pārspētu apciemojumu Rolanda bērnības lauku mājās. Bija tik grūti braukt prom no turienes. Tajā vietā ir tāda dvēsele. Gaiss ir tik svaigs, zvaigznes tik spožas un rīti tik dzestri. Viss kas tur tika piedzīvots, dzīvo tajās sienās, istabās, malu malās, šķūnī, pludmalē, pat rudzu pļavā kas bija kukainīšu pilna, pilnīgi vibrēja no zumēšanas.

Par mīļajiem runājot. Viņiem viss ir kārtībā. Rolis ir darbos, atvaļinājumu jau piedzīvojām. Daudz lija. Bijām pie friziera, visi. Mājās tagad ir super duša sataisīta un maza ģimenes atpūta ārpus mājām bijusi. Ielikām ķeksīti. Ar cerību, ka ne pēdējā reize šajā vasarā. Marta nebeidz pārsteigt ar savām gudrībām ik uz soļa. Jūlija mēnesī dzīvojas pa mājām. Nesen mācija mūs par emocijām un mākslas stundu pasniedza, stāstot par krāsu jaukšanu.

Jurģītis ir tik mīļš. Viņam patīk dod mammai slapjas bučas un no rītiem ierāpjas mammas klēpī ar abām rociņām samīļo. Jurģis ir arī viesulis. Viņš kā Ansīts ar Grietiņu, aiz sevis atstāj pēdas, bet ja mamma jau salasījusi, tas neliedz atkal visu izmētāt. Staigāt joprojām nestaigā. Nav pamats uztraukumam, aizies. Tas ir tikai laika jautājums. Bet tagad tās pastaigas ir daudz grūtākas. Rati nav, tad nu Ergosoma nāk palīgā. Nav ērti manai mugurai. Tā jau es maziņš. Uz pludmali aiziet un tā mierīgi pasēdēt, ha, varu aizmirst. Ūdenim ir pievilkšanās spēks un abi kā traki raujās uz turieni. Un,  kad ārā ir savi plus astoņpadsmit, tad ūdenī nav vēlme iet un kur nu vēl mazie. Jā, es gaidu karstumu atpakaļ. Man patika. Nesūdzējos tad un nesūdzēšos arī tagad.

Ah, es jūtu, ka šodien būs grūta diena. Nopūšos. Nakts negulēta. Rīts agrs. Bērni ar agrie putniņi un liekas, ka līdz brokastīm abi kopkorī ziņoja par savu neapmierinātības stāvokli. Ir astoņi rītā un es jau tagad sapņoju par gultu. Veiksmīgu dienu vēlot.

Fantastiskais četrinieks ar sagurušo mammu priekšgalā.

Foto @lbei_photography

pavasaris

Pavasara gaidās

Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita skate. Bija traki piepildīts, pārpildīts un, būdama divu bērnu mamma, ak, kas par organizēšanu! Labi, ka ir tētis, oma, krustmāte un draugs blakus, kas vienmēr gatavs palīdzēt. Paldies jums par to.

Un, un pats svarīgākais februāra mēneša notikums. Jurģītim palika gadiņš un ballīte arī bija, nu ne gluži līdz rītausmai, bet ļoti roķīga. Un man jums ir jāpastāsta par pasakaini, brīnumaino bērnu ballīšu vietu, kas, zīmīgi, atrodas uz Martas ielas. Nosaukums “Forest of dreams”. Kad ieiet iekšā liekas, ka esi nokļuvis pasakā, leiputrijā. Leiputrija katram ir noteikti sava, bet tur bija mana. Mazas istabiņas kā leļļu mājiņā, veikaliņš, skola, tējas ballītes noteikti tiktu organizētas, viena pēc otras. Daudz, daudz lego mazajiem un lielajiem pirkstiņiem, un bumbu baseins ar slīdkalniņu. Piebildīšu, ka par mammām un tētiem ar ir padomāts. Atpūtas zona, kur nesteidzīgi iedzert kafiju, kamēr bērni izklaidējas. Un īpašniece Lauma, tik mierīga un mīļa, visus ciemiņus sagaidīja un pavadīja, kā arī nenobijās no mūsu milzīgā bara ar roķīgās ballītes viesiem. Cepuri nost arī fotogrāfam Gatim, kas kārtējo reizi spēja iemūžināt tik skaistas bildes, ko ielikt albumā un rādīt pieaugušajiem pusaudžiem nākotnē. Vēl es nevaru nepieminēt “Wildchilddecor” par to, ka tik skaisti izdekorējāt salduma galdiņu un radījāt īsto atmosfēru, balonu prieks mūsmājās vēl turpinās. Jūs darat savu darbu profesionāli, ātri un Skaisti ar lielo S.

Nu es varētu runāt par ballīti vēl un vēl. Atceroties, skudriņas skrien pa muguru. Un tie mazie bērniņi aug tik ļoti ātri. Ar Martu ir interesanti parunāties, tāds dikti foršs vecuma posms. Un nav jau tā, ka radziņi nav parādījušies. Tie mums neļauj dzīvot ilūzījās un atsit realitātē, kad paši peldamies sīrupā. Jurģītis joprojām nekur nesteidzās un vēl kādus divus, trīs mēnešus nestaigās. Un es nesatraucos, jo es redzu, kā mazais aug un attīstās. Daudz runā savā valodā, bet cenšās ļoti atkārtot, ko mamma saka. Mammas puisītis, kur es, tur arī viņš. Mums kā vecākiem simtiem prieka brīžu, smaidu un dažreiz arī uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir dots un kādi man ir cilvēki apkārt.

Marts, kā mēnesis nesolās būt mierīgs, jo ir tik daudz tikšanās, dažas fotosesijas, jaunas pazīšanās un jauni notikumi. Galvenais man atgādināt sev, lai es nepārforsēju ar visu. Tas man mēdz piemirsties ik pa laikam. Lai gan labi zināms fakts – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un ik pa laikam jāmācās arī pateikt kaut kam nē, jo visu visu izdarīt nav iespējams un nemaz nevajag.

Pavasari, pavasari mēs gaidām tevi. Ir stipri jūtams, ka raujies apciemot mūs. Saule, putni, zaļumi un puķes. Daba plaukst. Ļauj arī mums uzplaukt, dod spēku, enerģiju un priecīgu garu. Veselību arī lūdzu.

janvaris

Janvāris

Kā es gribētu sākt ar dziļi iedvesmojošiem vārdiem, kas piestāv jaunā gada sākumam, bet šoreiz, lūdzu, varētu janvāri pārlikt pa vienu mēnesi uz priekšu? Mēs slimojam. Ne visi, bet ja bērni slimo, tad nu mēs principā arī, jo izdzīvojam visas tās emocijas uz sevi un caur sevi. Man janvāris pēdējos trīs gadus ir tāds ļoti nostaļģisks mēnesis un parasti šajā laikā plānoju Martai dzimšanas dienu. Šoreiz turu Martai uz pieres aukstu kompresi un piekodinu meitai, ka noteikti ir jādzer ūdens. Slimošanas man riebjas, jo tik grūti noskatīties kā tie mazie bērni mokās un kā tas mazais ķermenis cīnās ar slimību. Es pirmo reizi piedzīvoju to, kā izskatās apātisks bērns, kas pat padzerties nevēlas. Tuvu 40 grādiem un liekas, ka pus galva man uzreiz nosirmoja. Bet savācos, jo ne jau man tie četrdesmit grādi. Dodu bērnam dzert, dodu nurofenu, mazgāju ar aukstu kompresi un visumam lūdzos par to viss viss dārgāko – mana bērna veselību un smaidu. Ejot gulēt arī Jurģim kaut kas sasāpējies un nabags pirmo reizi, pēdējo trīs mēnešu laika periodā, taisa tādu histēriju. Kāpēc un kādēļ, man joprojām nav izskaidrojams, bet miega bads turpinās, ko jūtu arī šodien. Ceļos, taisu brokastis. Visi smaida. Marta smaida, Jurģis gugina un vīrs ar izskatās dzīvelīgs. Ar mums viss labi. Marta gan pavadīja pus dienu gultā, bet temperatūra augstāk pa 37.5 neuzkāpa. Jurģi iedevām mūsu fantastiskajai omei un es tīru māju. Tīru visus pakšus, taisu logu vaļā, laižu svaigo gaisu iekšā un ceru, ka baciļi sapratīs, ka nu jātaisās ir prom. Kad beidzot ievilku elpu, viss nedēļas smagums uzgāzās virsū un gribējās sēdēt un raudāt, kā mazam bērnam. Un tad Marta tik maģiski man pateica: “Nāc mammu, lien man azotē, atpūties”. Sirds izkusa, izspraucās laimes asariņa, ka kaut ko laikam daru pareizi. Bet nu vienas slimošanas pāries, pēc tam būs citi pārdzīvojumi un citas problēmas, kad gribēsies kārtējo reizi pazust no visas pasaules. Un nekur tālu jau neaizbēgsi. Tik nedaudz iegrimt mazā sapņu pasaulītē, bet tad celties un atkal iet.

Grēksudze

Viena vakara grēksūdze

Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. Šodien jau kārtējo reizi piezogas mana vaiņas apziņa. Bet man kājas skrien uz priekšu. Iedama uz autobusu pieturu, es jūtu, kā mans ķermenis lēkā un smadzenes pulsē. Tūlīt izsprāgs krokodila asaras. Bet nē! Šodien raudāts ir gana. Gan ar bērniem, kas satupuši uz mammas un nesaprot, kas noticis, gan viena, uz mirklīti karinot veļu. Šodien ir grūti. Pat ļoti. Šī varētu ierindoties top pieci, manā drausmīgāko dienu listē. Esmu tik daudz šodien dusmojusies uz saviem bērniem un viņi nav vainīgi pie tā un tas viss uz pārguruma pamata. Un nemeklēsim vainīgos, lai gan ar rādītājpirkstu varētu nepieklājīgi norādīt savā virzienā. Kapēc es sev to nodaru? Kapēc man visu vajag un uzreiz? Simtiem Whatsapp grupiņu, kas ik pa laikam atgādina par sevi telefonā. Un kā es tā, neatbildēšu un nepiedalīšos sarunā. Sociālās vietnes, kas paņēmušas enerģiju vairāk nekā vajag un, kur palieku es un bērni, un vīrs. Vai tiešām vajag būt visur? Un to es sev atgādinu ikreiz, kad esmu uz izdegšanas robežas. Jābūt ir šeit un tagad ar savējiem. Ir, protams, grūti, ka dzīvo ellē ratā kaut kur, uz kurieni nevienam īsti nav laika aizbraukt, jo saprotams, ka katram sava dzīve un savas mazās vai lielās problēmas. Bet gribās parunāties, pačīkstēt, pamalkot kafiju ar kādu draudzīgu seju, kas nav gluži telefona ekrāns.

Tieši pēc septiņām dienām man ir apaļa jubileja un visu laiku domāju par to, kā lai es sevi atrodu. Lai gan drīzāk jādomā par to, kā lai es sevi nepazaudēju. Savu smaidu, optimismu, sievišķību. Kā, lai atrodu balansu visam un nemestu plinti krūmā. Un piezogas man tas mammas perfikcionisms. Jo traukiem jābūt nomazgātiem, ēst sataisītam, bērniem apčubinātiem, veļai izmazgātai un grīdai tīrai, lai Jurģim nav vēlme visu no zemes uzslaucīt. Vēl censties naktī izgulēties un pavadīt kādu brītiņu kopā ar savu vīru. Un tā dienu no dienas. Un tad, kad ir slimošanas, tad viss ir nedaudz lielākā haosā, jo ir puņķi, temperatūras un nemitīgas mīļošanās, kašķi, un viss ir slikti. Un tas izsūc enerģiju. Mega izsūc. Es priecājos, ka ir dienas, kad es varu tā aizskriet. Aizskriet ar raiža pilnu krūti, bet dejās sasmelt enerģiju. Pēc dejām ir vieglāk, pēc fiziskām aktivitātēm ir endorfīnu sprādziens. Lai gan pēc praktiski negulētas naktis, kad visa diena pavadīta emocionāli cīnoties ar sevi un dejās ir nedaudz grūti koncentrēties, ir labi, ka šodien var tā. Un atnākot mājās, traukus es nemazgāšu, izņemšu atlikušās sprādzes no matiem, ieiešu dušā un iegulšos gultā, cerot, ka šonakt gulēšu. Un pirms miega vēl galvā skanēs mūzika no pēdējās izdejotās dejas un klusumā dzirdēšu, kā bērnu elpa atsitās pret visām mājas sienām, atnākot līdz manām ausīm. Un rītdienu sākšu ar jaunu sparu.