Oktobris

Oktobris. Svētdiena. Pulkstenis tik tikko pagriezts par stundu atpakaļ. Gulēt vēl tik ļoti gribās, bet bērni jau savas dienas gaitas uzsākuši, tad jau arī vecāki.

Kā ir oktobrī? Šis ir bijis krāsains, visās savās nokrāsās un vēl nav beidzies. Ar tik daudziem kāpumiem, kritumiem, vilšanās sajūtu un stresu. Stress ir pilnīgi nevajadzīga sajūta dzīve, bet bez tās nemāku dzīvot. Kā tad mums iet?

Šobrīd esam visi mājās. Mans vīrs ir slims un par cik mēs īsti nezinām, kas ar viņu ir, jo ir arī Covid simptomi, tad mēs pat uz veikalu neejam, bērnus uz dārziņu nevedam, neko neplānojam, bet gaidam. Gaidām, kad tiksim pie atbildes un izzejot no tā rīkosimies atbildīgi. Sēžam četrās sienās un mēģinam atrast veidus, kā sevi izklaidēt. Puzles, spēles, lego, dažreiz arī Griņa (Grinčs, nu tā multene par to zaļo cilvēku). Visā visumā vīram ir labāk un par to man ir prieks, pirms divām dienām gan tā nevarēja teikt un uztraucos par viņas veselības stāvokli. Šī reize bija tik ļoti atšķirīga citām. Bet drīz būs uz pekām, viss iet uz labu.

Par bērniem runājot, viņi ir veseli. Abi divi. Marta sabēdājusies par dejām dārziņā un tagad ļoti interesējas par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Kad varēsim, tad jau man ir padomā dažas grāmatas, ko varētu viņai iegādāties. Par Jurģīti runājot, sāk atdarināt arvien vairāk zilbes, vēl dikti siekalojas. Kad iznāks līdz galam tie četri acu zobi, tad varēsim saprast vai tas ir sakodiens, vai kas cits. Pašlaik, laiks ir noteicējs.

Un tad visbeidzot par mani. Oktobris man, kā mēnesis ir bijis izaicinošs, vienmēr. No krāsaino rudens lapu pieskāriena, kas liek galvai griezties un smaidīt, līdz pat salijušajiem un tumšajiem māju iekšpagalmiem, kas manī rada bailes. Un kā gribās ik pa laikam zem segas ielīst un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā un ārā valdītu mans virpuļviesulis. Jau vairāk kā divus mēnešus esmu darba meklējumos, kas ne tikai Covid laikā ir sarežģīti, bet vispārīgi ir. Es cenšos nelēkt pār savu latiņu, izsūtu CV, eju uz intervijām, gaidu e-pasta atbildes. Pēc BKA šis process ir ievilcies un esmu uz pareizajam pēdam, pareizās taciņas vienam no tiem darba lauciņiem, kurā es gribu ielēkt. Bet viss karājas mata galā mana zemā hemoglobīna līmeņa dēļ. Dzelzs. Vai tiešām darbs, kuru lai iegūtu, gāju cauri četriem dažādiem pārbaudījumu posmiem ar testiem, normatīviem un visa kā cita, tas viss būs atkarīgs no mana dzelzs līmeņa asinīs. Redziet, pazemināts dzelzs līmenis vienmēr ir bijis mans vājais punkts, bet tas nekad nav man traucējis dzīvot. Jā, tas apgrūtināja manu grūtniecības periodu, bet viss ir bijis kārtībā. Dejošanā es neģībstu, gari pārgājieni nebiedē un, ja vajag, tad varu arī noskriet pāris kilometrus.  Mani māc dusmas, stāvu uz plāna, plāna ledus. Vai nu es noturēšos vai arī man stabilitāte zem kājām pazudīs. Un, bāc, cik grūti šo visu sagremot.  Jā, mani kā visus uztrauc finansiālais stāvoklis, tīri cilvēciski. Piektdien man jau bija panikas lēkme. Tās mani piemeklē tikai kritiskos dzīves brīžos un šis ir viens no tiem. Es ticu, ka ir cilvēki, kam iet daudz grūtāk, bet es nesalīdzinu, es runāju par sevi. Es vienkārši neredzu nekādu loģiku šajā visā. Esmu fiziski labā sagatavotības formā un še tev. Bet es nepadošos un cīnīšos cik nu būs jaudas, lai gan es neesmu nekāds pārcilvēks.  Labi, es padusmojos, būs gana kādam laikam. Es ceru, ka novembris atnāks ar saules stariem un saulīti, kaut vai ar tiem pašiem zobiem. Bet lai spīd, lai ienes gaismu. Šis gads tik ļoti atšķiras no visiem citiem un, kas par pārbaudījumiem. Es nerunāju par Covid vien, lai gan no visām likstām, tas skāris visvairāk. Ak jā, mana dziļā sāpe par dejām, kas šaubos vai atsāksies novembrī. Labi apzinos, ka nodarbības Zoom vidē arī ir forši, bet tas cilvēciskais un sociālais faktors pazūd, kas man ir tik svarīgi. Bet  skatoties uz tiem rādītājiem par saslimušajiem Latvijā. Nu baisi. Es tagad neiedziļināšos savās domās par masku lietošanu, jo man tas nesagādā grūtības. Teikšu tikai vienu. Sargājiet sevi un savus mīļos. Veselību un mieru. Daudz siltuma pielietus vakarus ar sirsnīgām sarunām, sveču pielietām istabām un smaržīgām tējām, un vēl pa kādam gardumam uz galda. Kopā būt. Kopā to visu izturēt. Pazvaniet saviem mīļajiem ik pa laikiem, apvaicājaties par draugiem. Esat klātesoši no attāluma.

Foto Petra Skrastiņa

Rudens

Ir piektdienas rīts. Dzīvoklī esmu tikai es. Neviens cits. Nu varbūt kāds zirneklis pa kaktiem dzīvojas, bet tā, me myself and I. Sēžu pie karstas kafijas krūzes un klausos kā ārā plosās vējš. Tāda dīvaina sajūta ir būt vienai dzīvoklī. Abi mazie ir dārziņā un vīrs darbā. Mans laiks, lai ķertos pie lietām, kam ikdienā nav laika, lai līdz elektrības pazušanai beidzot pabeigtu savu bloga ierakstu, lai iedzertu karstu kafiju, nesildot to desmit reizes un pabūtu ar sevi klusumā, jo šī nedēļa bija skaļa. Šī nedēļa mani veda cauri milzīgam emociju virpulim. Pirmdien bija Jurģa pirmā diena dārziņā, kas man radīja lielu satraukumu un saviļnojumu vienlaicīgi. Un būdama es, es pārāk satraucos par to, kā nu būs. Par to, kā viņam tik maziņam ies. Viņš taču tikko piedzima, viņš tikko sāka velties, rāpot, staigāt. Tik maziņš, maziņš likās, ka grūti bija aprast ar dome, ka Jurģītis varētu iet dārziņā. Pirmajā dienā man desmitos jau zvanīja auzdinātāja un teica, ka Jurģītim miegs nāk un es skrēju viņam pakaļ. Mazais šņukstēdams iznāca ārā. Viss jau bija kārtībā, tik saguris. Par to, kas notika autobusā par to neiedziļināšos, jo tas bija skaļi. Histērijas ir grūti pārzdīvot.  Labi, ka pēc tiem visiem pārdzīvojumiem vakarā ir  dejas, kurās var aizmirsties. Pabūt laikā un telpā, izrunāties vai nerunāt nemaz. Lēkt dejā iekšā un atdot sevi visu. Un vakarā braucot mājās, sagrupēt domas nākošajai dienai.
Otrajā dienā jau gāja labāk. Es kā klīstošais holandietis staigāju pa rajonu un gaidīju zvanu, biju uz divpadsmitiem pakaļ un viņš smaidīgs iznāca ārā no grupiņas. Nu autobusā nedaudz padusmojās, bet tas uz noguruma pamata. Dusmas bija vieglāk sagremot. Un pēc tam tik saldi čučēja.
Trešdiena, ak trešdiena. Tā nu gan bija diena. No rīta aizvedām Jurģi un Martu uz dārziņu, es braucu uz darba interviju. Pirmā kārta. Ak mans Dievs, es pēc tam gribēju kā strauss zemē ielīst. Bija sajūta, ka kāds būtu man aukstu ūdeni uzlējis virsū, daudz un dikti, kādus piecus spaiņus vismaz. Vai arī es plika izskrējusi uzstāties simts cilvēku priekšā. Es nestāstīšu, kas tas bija par darbu, uz kuru tēmēju. Bet pirmo reizi man bija šāda intervija. Pat tagad atskatoties, atminoties gribās galvu saķert. Tik daudz ko nezināju, tik daudz apstulbu, tik daudz jautājumi un ne tik daudz atbildes, mulsums.  Man intervijās, godīgi sakot, vienmēr iet labi. Un nē, es nevainoju laika trūkumu, jo redz es mājās ar bērniem, bet nepadomāju. Nepadomāju par to, ko varētu prasīt, lai gan zinu darba specifiku. Bet labi, tas bija vai ne? Tur vairs laiku atpakaļ nepagriezīsi. Ir jāiet tālāk, jāvelta laiks izzināšanai. Jāieliek šis atmiņu vācelītē, kā slikts piemērs, kā nedarīt. Ne viss vienmēr var sanākt labi ar pirmo reizi. Un es to saprotu. Pēc intervijas aizgāju ar visneērtākajiem apaviem uz pasaules izdert savu pēdējo auksto kafiju šājā rudenī, jo diena bija tik karsta un liekas, ka smadzenes kūpēja. Aizbraucu pakaļ smaidīgajam Jurģim un kopā devāmies mājās. Vakarā dejas, Marta bija atbraukusi līdzi. Un, lai gan loģiski domājot, es simtprocentīgi dejās nebiju, jo uzmanība bija dalīta. Marta bija tik priecīga. Centās piedalīties, bet ātri apnika. Treniņstundas laikā nāca mani vairākas reizes samīļot un pateikt:”Es tevi mīlu mammīt!” Nedaudz padumsojās, paraudāja, padejoja, pazīmēja, pašās beigās neļāva vairs man piedalīties. Es ieklausījos, lai nebūtu krēņkis un kopīgi taisijāmies mājās. Autobusā bija tik daudz jautājumi. Es uz visiem pat nepaspēju atbildēt, drīzāk nespēju, bet viņa bija sajūsmā, patika. Patika būt kopā ar mani, laiks ar mammu. Patika dejotāji, jo viņi tik mīlīgi.
Ceturdiena bija vētraina. Biju es ar mazajiem mājās. Daudz emocijas visiem, daudz stāvēšana pie plīts, daudz mazi un lieli darbiņi. Bet varēja redzēt cik daudz bērniem enerģijas un nav īsti kur izlikt. Māja bija vienā lielā haosā. Neviens neko neēda, neviens negribēja neko kārtot, neviens negribēja gulēt. Un tā mēs, kā tie siseņi  siseņojām. Katrs par sevi un visi kopā. Nu tā, nonācu līdz piektdienai. Mantas sakrāmētas, diena iesākusies un nedēļas nogalē paredzēta talka. Šoreiz brauksim visi kopā. Būs forši un es to zinu. Telefonu pie malas, smaids sejā un vagā iekšā. Uz tikšanos kartupeļos. Veiksmīgu šo septembra mēnesi, es jūtu, ka vēl gana daudz ko piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot šajā mēnesī.

Foto Gatis Vilaks

Sagurusī vasara

Nu tā sen, sen, sen nav bijis bloga ieraksts. Tik daudz ir par ko runāt, bet nesaprotu no kura gala sākt, vai pat nerunāt nemaz? Tik daudz kas ir noticis, bet tajā pašā laikā nekas.

Ir jūlija sākums. Pēdējais ieraksts tapa pēc sestās karantīnas nedēļas. Manā dzīvē, mūsu dzīvē nekas no tā brīža ļoti nav mainījies. No rītiem joprojām vingroju un šonedēļ ir īpaša nedēļa, jo treniņprogramu man sastāda vīrs, kas ir interesanti un izaicinoši. Ar vārdiem modinātājs ir 5.30, gribējās papīru saritināt mazā bumbiņā un skaisti ielidināt šmucspainī, un tad kādas desmit minūtes skaļi smieties par šo dziļi neizdevušos joku. Bet, kad 5.40 modinu savu tikko uzrāvušos ķermeni pie vieglas meditējošas mūzikas, jūtos, kā čuska tur tālajos austrumos, kas muzikāli līgojas ārā no kādas māla krūkas. Tad es kārtīgi izsvīstu ar visiem pumpīšiem, pietupieniem, pievilkšanos un esmu gatava dienai. Un, ak jā, diena gan ir gara. Bērniem tik daudz emocijas, no rītiem Martai, bet vakaros Jurģim, bet šodien abi vienlaicīgi pie manas auss ar visām savām emocijām. Un es saprotu, esmu mamma un man ir jāsaprot to, ka tie mazie cenšas ar mani komunicēt arī ar savu emociju gūzmu.  Tajā pašā laikā manas gan kaut kur krātiņā aiz aizslēgtām durvīm krājas un jūtu, ka būs sprādziens agrāk vai vēlāk. Vakaros prasās dejas vai citi izlādes avoti, jo ar dušu manā gadījumā nepietiek. Tik daudz domas galvā. Tik daudz vēlmes un tik maza varēšana, laika trūkums, spēka iztrūkums, nemācēšana noorganizēt savu laiku vai manas joprojām neiegūtās tiesības, kas ik pa laikam man tiek atgādināts. Jūtos kā tajā Rīgas miesnieka video rullītī par tiem Pelmeņiem. “Ja man būtu pelmeņi, es gan tevi uzcienātu.” Ar tiesībām tas tā nenotiek, neviens necienās, pati vien vainīga. Zemapziņa man to atgādina ik pārdienu.

Ar visu trako karantīnas beigšanos beidzot varējām satikt savus mīļos. Aizbraucām pie māsas uz Vecpiebalgu un ļoti izbaudīju savas mīļās māsas un viņas ģimenes klātbūtni. Ja paliek skumji, tad es atveru bilžu galeriju telefonā un ieskatos tajos dažos kadros, ko paspējām noknipsēt uz prombraukšanu. Pavadījām laiku tā, lai tie mūsu laimes kausiņi piepildītos līdz malām un palīdzētus spēkus atgūt grūtākos brīžos. Satikām draugus un priecājāmies par bērniem, kopābūšanu. Bijām laukos un tās ir pagaidām bijušas visskaistākās šīs vasaras dienas, vakari, rīti un pēcpusdienas, lai gan vasara vēl nav pat pusē. Sajūtu līmenī būtu jānotiek kam grandiozam, lai pārspētu apciemojumu Rolanda bērnības lauku mājās. Bija tik grūti braukt prom no turienes. Tajā vietā ir tāda dvēsele. Gaiss ir tik svaigs, zvaigznes tik spožas un rīti tik dzestri. Viss kas tur tika piedzīvots, dzīvo tajās sienās, istabās, malu malās, šķūnī, pludmalē, pat rudzu pļavā kas bija kukainīšu pilna, pilnīgi vibrēja no zumēšanas.

Par mīļajiem runājot. Viņiem viss ir kārtībā. Rolis ir darbos, atvaļinājumu jau piedzīvojām. Daudz lija. Bijām pie friziera, visi. Mājās tagad ir super duša sataisīta un maza ģimenes atpūta ārpus mājām bijusi. Ielikām ķeksīti. Ar cerību, ka ne pēdējā reize šajā vasarā. Marta nebeidz pārsteigt ar savām gudrībām ik uz soļa. Jūlija mēnesī dzīvojas pa mājām. Nesen mācija mūs par emocijām un mākslas stundu pasniedza, stāstot par krāsu jaukšanu.

Jurģītis ir tik mīļš. Viņam patīk dod mammai slapjas bučas un no rītiem ierāpjas mammas klēpī ar abām rociņām samīļo. Jurģis ir arī viesulis. Viņš kā Ansīts ar Grietiņu, aiz sevis atstāj pēdas, bet ja mamma jau salasījusi, tas neliedz atkal visu izmētāt. Staigāt joprojām nestaigā. Nav pamats uztraukumam, aizies. Tas ir tikai laika jautājums. Bet tagad tās pastaigas ir daudz grūtākas. Rati nav, tad nu Ergosoma nāk palīgā. Nav ērti manai mugurai. Tā jau es maziņš. Uz pludmali aiziet un tā mierīgi pasēdēt, ha, varu aizmirst. Ūdenim ir pievilkšanās spēks un abi kā traki raujās uz turieni. Un,  kad ārā ir savi plus astoņpadsmit, tad ūdenī nav vēlme iet un kur nu vēl mazie. Jā, es gaidu karstumu atpakaļ. Man patika. Nesūdzējos tad un nesūdzēšos arī tagad.

Ah, es jūtu, ka šodien būs grūta diena. Nopūšos. Nakts negulēta. Rīts agrs. Bērni ar agrie putniņi un liekas, ka līdz brokastīm abi kopkorī ziņoja par savu neapmierinātības stāvokli. Ir astoņi rītā un es jau tagad sapņoju par gultu. Veiksmīgu dienu vēlot.

Fantastiskais četrinieks ar sagurušo mammu priekšgalā.

Foto @lbei_photography

pavasaris

Pavasara gaidās

Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita skate. Bija traki piepildīts, pārpildīts un, būdama divu bērnu mamma, ak, kas par organizēšanu! Labi, ka ir tētis, oma, krustmāte un draugs blakus, kas vienmēr gatavs palīdzēt. Paldies jums par to.

Un, un pats svarīgākais februāra mēneša notikums. Jurģītim palika gadiņš un ballīte arī bija, nu ne gluži līdz rītausmai, bet ļoti roķīga. Un man jums ir jāpastāsta par pasakaini, brīnumaino bērnu ballīšu vietu, kas, zīmīgi, atrodas uz Martas ielas. Nosaukums “Forest of dreams”. Kad ieiet iekšā liekas, ka esi nokļuvis pasakā, leiputrijā. Leiputrija katram ir noteikti sava, bet tur bija mana. Mazas istabiņas kā leļļu mājiņā, veikaliņš, skola, tējas ballītes noteikti tiktu organizētas, viena pēc otras. Daudz, daudz lego mazajiem un lielajiem pirkstiņiem, un bumbu baseins ar slīdkalniņu. Piebildīšu, ka par mammām un tētiem ar ir padomāts. Atpūtas zona, kur nesteidzīgi iedzert kafiju, kamēr bērni izklaidējas. Un īpašniece Lauma, tik mierīga un mīļa, visus ciemiņus sagaidīja un pavadīja, kā arī nenobijās no mūsu milzīgā bara ar roķīgās ballītes viesiem. Cepuri nost arī fotogrāfam Gatim, kas kārtējo reizi spēja iemūžināt tik skaistas bildes, ko ielikt albumā un rādīt pieaugušajiem pusaudžiem nākotnē. Vēl es nevaru nepieminēt “Wildchilddecor” par to, ka tik skaisti izdekorējāt salduma galdiņu un radījāt īsto atmosfēru, balonu prieks mūsmājās vēl turpinās. Jūs darat savu darbu profesionāli, ātri un Skaisti ar lielo S.

Nu es varētu runāt par ballīti vēl un vēl. Atceroties, skudriņas skrien pa muguru. Un tie mazie bērniņi aug tik ļoti ātri. Ar Martu ir interesanti parunāties, tāds dikti foršs vecuma posms. Un nav jau tā, ka radziņi nav parādījušies. Tie mums neļauj dzīvot ilūzījās un atsit realitātē, kad paši peldamies sīrupā. Jurģītis joprojām nekur nesteidzās un vēl kādus divus, trīs mēnešus nestaigās. Un es nesatraucos, jo es redzu, kā mazais aug un attīstās. Daudz runā savā valodā, bet cenšās ļoti atkārtot, ko mamma saka. Mammas puisītis, kur es, tur arī viņš. Mums kā vecākiem simtiem prieka brīžu, smaidu un dažreiz arī uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir dots un kādi man ir cilvēki apkārt.

Marts, kā mēnesis nesolās būt mierīgs, jo ir tik daudz tikšanās, dažas fotosesijas, jaunas pazīšanās un jauni notikumi. Galvenais man atgādināt sev, lai es nepārforsēju ar visu. Tas man mēdz piemirsties ik pa laikam. Lai gan labi zināms fakts – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un ik pa laikam jāmācās arī pateikt kaut kam nē, jo visu visu izdarīt nav iespējams un nemaz nevajag.

Pavasari, pavasari mēs gaidām tevi. Ir stipri jūtams, ka raujies apciemot mūs. Saule, putni, zaļumi un puķes. Daba plaukst. Ļauj arī mums uzplaukt, dod spēku, enerģiju un priecīgu garu. Veselību arī lūdzu.

janvaris

Janvāris

Kā es gribētu sākt ar dziļi iedvesmojošiem vārdiem, kas piestāv jaunā gada sākumam, bet šoreiz, lūdzu, varētu janvāri pārlikt pa vienu mēnesi uz priekšu? Mēs slimojam. Ne visi, bet ja bērni slimo, tad nu mēs principā arī, jo izdzīvojam visas tās emocijas uz sevi un caur sevi. Man janvāris pēdējos trīs gadus ir tāds ļoti nostaļģisks mēnesis un parasti šajā laikā plānoju Martai dzimšanas dienu. Šoreiz turu Martai uz pieres aukstu kompresi un piekodinu meitai, ka noteikti ir jādzer ūdens. Slimošanas man riebjas, jo tik grūti noskatīties kā tie mazie bērni mokās un kā tas mazais ķermenis cīnās ar slimību. Es pirmo reizi piedzīvoju to, kā izskatās apātisks bērns, kas pat padzerties nevēlas. Tuvu 40 grādiem un liekas, ka pus galva man uzreiz nosirmoja. Bet savācos, jo ne jau man tie četrdesmit grādi. Dodu bērnam dzert, dodu nurofenu, mazgāju ar aukstu kompresi un visumam lūdzos par to viss viss dārgāko – mana bērna veselību un smaidu. Ejot gulēt arī Jurģim kaut kas sasāpējies un nabags pirmo reizi, pēdējo trīs mēnešu laika periodā, taisa tādu histēriju. Kāpēc un kādēļ, man joprojām nav izskaidrojams, bet miega bads turpinās, ko jūtu arī šodien. Ceļos, taisu brokastis. Visi smaida. Marta smaida, Jurģis gugina un vīrs ar izskatās dzīvelīgs. Ar mums viss labi. Marta gan pavadīja pus dienu gultā, bet temperatūra augstāk pa 37.5 neuzkāpa. Jurģi iedevām mūsu fantastiskajai omei un es tīru māju. Tīru visus pakšus, taisu logu vaļā, laižu svaigo gaisu iekšā un ceru, ka baciļi sapratīs, ka nu jātaisās ir prom. Kad beidzot ievilku elpu, viss nedēļas smagums uzgāzās virsū un gribējās sēdēt un raudāt, kā mazam bērnam. Un tad Marta tik maģiski man pateica: “Nāc mammu, lien man azotē, atpūties”. Sirds izkusa, izspraucās laimes asariņa, ka kaut ko laikam daru pareizi. Bet nu vienas slimošanas pāries, pēc tam būs citi pārdzīvojumi un citas problēmas, kad gribēsies kārtējo reizi pazust no visas pasaules. Un nekur tālu jau neaizbēgsi. Tik nedaudz iegrimt mazā sapņu pasaulītē, bet tad celties un atkal iet.

Grēksudze

Viena vakara grēksūdze

Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. Šodien jau kārtējo reizi piezogas mana vaiņas apziņa. Bet man kājas skrien uz priekšu. Iedama uz autobusu pieturu, es jūtu, kā mans ķermenis lēkā un smadzenes pulsē. Tūlīt izsprāgs krokodila asaras. Bet nē! Šodien raudāts ir gana. Gan ar bērniem, kas satupuši uz mammas un nesaprot, kas noticis, gan viena, uz mirklīti karinot veļu. Šodien ir grūti. Pat ļoti. Šī varētu ierindoties top pieci, manā drausmīgāko dienu listē. Esmu tik daudz šodien dusmojusies uz saviem bērniem un viņi nav vainīgi pie tā un tas viss uz pārguruma pamata. Un nemeklēsim vainīgos, lai gan ar rādītājpirkstu varētu nepieklājīgi norādīt savā virzienā. Kapēc es sev to nodaru? Kapēc man visu vajag un uzreiz? Simtiem Whatsapp grupiņu, kas ik pa laikam atgādina par sevi telefonā. Un kā es tā, neatbildēšu un nepiedalīšos sarunā. Sociālās vietnes, kas paņēmušas enerģiju vairāk nekā vajag un, kur palieku es un bērni, un vīrs. Vai tiešām vajag būt visur? Un to es sev atgādinu ikreiz, kad esmu uz izdegšanas robežas. Jābūt ir šeit un tagad ar savējiem. Ir, protams, grūti, ka dzīvo ellē ratā kaut kur, uz kurieni nevienam īsti nav laika aizbraukt, jo saprotams, ka katram sava dzīve un savas mazās vai lielās problēmas. Bet gribās parunāties, pačīkstēt, pamalkot kafiju ar kādu draudzīgu seju, kas nav gluži telefona ekrāns.

Tieši pēc septiņām dienām man ir apaļa jubileja un visu laiku domāju par to, kā lai es sevi atrodu. Lai gan drīzāk jādomā par to, kā lai es sevi nepazaudēju. Savu smaidu, optimismu, sievišķību. Kā, lai atrodu balansu visam un nemestu plinti krūmā. Un piezogas man tas mammas perfikcionisms. Jo traukiem jābūt nomazgātiem, ēst sataisītam, bērniem apčubinātiem, veļai izmazgātai un grīdai tīrai, lai Jurģim nav vēlme visu no zemes uzslaucīt. Vēl censties naktī izgulēties un pavadīt kādu brītiņu kopā ar savu vīru. Un tā dienu no dienas. Un tad, kad ir slimošanas, tad viss ir nedaudz lielākā haosā, jo ir puņķi, temperatūras un nemitīgas mīļošanās, kašķi, un viss ir slikti. Un tas izsūc enerģiju. Mega izsūc. Es priecājos, ka ir dienas, kad es varu tā aizskriet. Aizskriet ar raiža pilnu krūti, bet dejās sasmelt enerģiju. Pēc dejām ir vieglāk, pēc fiziskām aktivitātēm ir endorfīnu sprādziens. Lai gan pēc praktiski negulētas naktis, kad visa diena pavadīta emocionāli cīnoties ar sevi un dejās ir nedaudz grūti koncentrēties, ir labi, ka šodien var tā. Un atnākot mājās, traukus es nemazgāšu, izņemšu atlikušās sprādzes no matiem, ieiešu dušā un iegulšos gultā, cerot, ka šonakt gulēšu. Un pirms miega vēl galvā skanēs mūzika no pēdējās izdejotās dejas un klusumā dzirdēšu, kā bērnu elpa atsitās pret visām mājas sienām, atnākot līdz manām ausīm. Un rītdienu sākšu ar jaunu sparu.

Mans apaļais gadu desmits

Un tā, jau kādu piekto dienu es sēžu pie baltas lapas un man nekas nerakstās. Ir novembra beigas, blogs pieklusis un gaida. Un nav jau tā, ka nav par ko runāt. Ir daudz, bet ir sajūtas, kas jāpatur sevī un jāsaprot vai to vajadzētu izlikt uz papīra, jo vārdu sakārtojums var nesarindoties, tā kā es esmu domājusi.

Šis ir bijis notikumiem bagāts rudens. Pat paspēju izlidot ārpus Latvijas, bet tam pat vajadzēs atsevišķu bloga ierakstu, jo ceļojumi atstāj  pozitīvas sajūtas, atmiņas un ilgošanos par vēl un vēl tādām dzīves iespējām. Es esmu kārtējos sevis meklējumos, to jau es cenšos gandrīz trīsdesmit gadus un pagaidām meitas, māsas, sievas, mammas loma ir uz palikšanu.
Par tiem saviem trīsdesmit runājot. Arī tie nav aiz stūra. Skaistajā lampiņu, rotājumu, pīrdziņu un apsniegotajā mēnesī man paliek apaļais trešais gadu desmits. Kāds jau man teica, ka pēc tam dzīve iet ar uzzviju un jaunu sparu. Šo paturēšu prātā un centīšos ticēt. Zinot, cik katram tas var būt dažādi. Un nē, šis skaitlis mani nebaida, jo būsim reāli, mūsdienās skaitlis ir tikai skaitlis. Viss ir atkarīgs no tā kā tu jūties tieši tajā brīdī un kā tu sevi nostādi, cik ļoti rūpējies par savām iekšējām vajadzībām un nododies plašāku zināšanu apgūšanai. Nu pagaidām liekas, ka kāds mani ir iesēdinàjis lielās šūpolēs un neļauj izkāpt laukā. Tikai tad vienā brīdī tās apstāsies un es nostāšos uz zemes ar pilnīgu saprašanu, ko es šeit daru, uz ko es tiecos. Es atceros, cik ļoti bērnībā domāju,  ka mana dzīve ies pa tādu vienmērīgu taciņu ceļā uz mērķi. Un ejot pa to taciņu es pabeigšu skolu, iestāšos augstskolā, satikšu savu mīlestību, pabeigšu mācības, aprecēšos, būs bērni, nu gaitu, kā jūs noprotat, kā ļoti pārzināmās vācu romantiskajās filmās, ko mana mamma skatījās otrdienas vakaros. Tad nu ar mani viss notiek/noticis ir visādi. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo man šie trīsdesmit gadi ir aizveduši līkločiem un uz kā pamata esmu sapazinusies ar tik daudziem fantastiskiem cilvēkiem, ceļojusi, strādājusi, studējusi, līdzdarbojusies savā dzīves meksikāņu seriālā, ballējusies, raudājusi un dusmojusies, pārdzīvojusi, stresojusi un izdarījusi gana daudz stulbus lēmumus. No visa pa drusciņai. Un šis mans divdesmit devītais dzīves gadiņš ir bijis jaudīgs. Mēs iekārtojām dzīvokli kopīgi, dzimtsarakstu nodaļā viens otram solijām bezgalību, visās dzīves situācijās un pēc tam piedzima mazais Jurģītis. Mana meita ir mans dzīves lielākais skolotājs, bet Jurģītis ir mans siržu lauzējs. Kas par varenu gadu! Un nav bijis viegli, jo ienākot otrajam bērnam dzīvē, citas slūžas atverās. Esam strīdējušies un dusmojušies, ķīvējušies, mīlējušies, smējušies, apvainojušies, bet palikuši. Palikuši kopā un tie tikai pirmie deviņi mēneši. Un Marta. Ak Marta, mums ir īsts divgadnieks. Liekas, ka par to varētu veselu paragrāfu uzrskstīt, jo nu ir tas posms, ka bieži vien tu nesaproti kā rīkoties. Taisīt tādu histēriju kā viņa, smieties no kārtējas komiskās situācijas, jo ne tā pankūku esi sagriezusi vai dusmoties, ka pēc piecpadsmit minūtēm garas histērijas viņa var aizlēkāt priecīga tālāk, bet tu jūties, ka tavs jumts (tas kas uz galvas) aizlidos prom nezināmā ātrumā. Uhh, nu jā. Kā pareizi rīkoties šajā situācijā? Ir ieteikumi?

Kopumā viss iet savu gaitu. Man tūlīt paliek trīsdesmit, esmu divu bērnu mamma, sieva ugunsdzēsējam, mums ir jumts uz galvas, ģimene blakus, draugus un paziņas mēs ik pa laikam satiekam, gan jau mans dzīves aicinājums arī atnāks. Viņš vienkārši klusi piezogas no stūra, gaidot kad es viņu pamanīšu un paspiedīšu roku.
Par nākamo skaisto dzīves posmu. Esmu gatava savam trīs un nulle.

Mana kamaniņu trase

Kopš piedzima Jurģis, dzīve apgriezās vēl par kādiem simt astoņdesmit grādiem un bieži vien nav saprotams, uz kuru pusi. Februārī mēs aprecējāmies un februārī mums piedzima mazais. Tas bija viens jaudīgs sākums mūsu kopīgajai kopdzīvei ar domu par bezgalību. Arī emociju gūzma bija diezgan liela un es joprojām spēju smieties, raudāt un dusmoties vien piecās minūtēs, es gan neesmu stāvoklī es ļoti daudz par sevi vēl apgūstu, viss ir procesā.

Kad tikko atbrauc mājās ar zīdainīti, māte var justies nedaudz “jēla”, jo ķermenis ir paveicis neiedomājami atbildīgu darbu. To nemaina fakts vai ir bijušas dabīgās dzemdības vai ķeizars, tu kā sieviete kļūsti par mammu, lai gan tā mammas piedzimšana var atnākt arī vēlāk. Pēc tam, kā manā gadījumā, nākamais uzdevums bija lielāko bērnu mierīgi iepazīstināt ar jauno mājas dvēselīti. Tā bija vesela epopeja, jo tu nezini, kā bērniņš reaģēs. Marta man pirmajā dienā pateica, ka mani nemīl. Sirds salūza drumslās un asaras lija kā ūdenskritums. Un, protams, tikai pēc tam ar veselo saprātu apzinājos to, ka arī viņai dzīvē daudz kas mainās. Tajā pašā vakarā, atgriežoties mājās pēc otrajām dzemdībām, pusgulētām naktīm, pēkšņi ieslēdzās perfektās mammas sindroms, jo pēc idejas es jutos gana labi. Pabarot, izmazgāt, veļas kalni, koferis, izslaucīt un uzslaucīt, nomainīt, samīļot. Centies visu. Bet tajā visā steigā, es noliku sevi kā pašu pēdējo. Nu tā, ka man, divas nedēļas pēc atbraukšanas mājās, naktī jātraucās ar ātro palīdzības mašīnu uz uzņemšanu un īsti nav skaidrs, kapēc asaras tā birst, kā no pārpilnības raga. Stress. Šāds stresa līmenis man bija pirmo reizi. Ar otro bērnu es piedzīvoju arvien lielāku vientulības sajūtu. It īpaši, kad paliku viena ar mazajiem raušiem, censdamās sadalīt uzmanību. Ļoti daudz “feiloju” ar to, jo ne vienmēr tas izdevās.

Vasaras sākums man bija īpaši smags, daudz negatīvo emociju kāpums. Tajā laikā, kā par “laimi” man beidzās piens. Es baroju Jurģīti ar savu pieniņu piecus mēnešus. Tik mazs vai ne. Veselu mēnesi cīnijos ar laktācijas veicināšanu, dzerot dažādas tējas, ēdu cik pareizi vien varēju, atteicos no piena produktiem, atslaucu. Ar asarām acīs baroju Jurģi, jo viņš bija tik nemierīgs, ka beigās raudājām mēs abi. Un tajā brīdī man nederēja tas, ka galvenais, lai bērns ir paēdis, es fokusēju tikai uz vienu mērķi. Bet es tik ļoti tajā ieciklējos, līdz sevi pazaudēju un izsmēlu. Pēc visa tā cīniņa es tomēr devu priekšroku paēdušam bēbim, nevis manām kaprīzām. Kā tas ir vairs nebarot pašai? Tas ir sāpīgi. Jo braucot ciemos jebkur, viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdod ir – “pati baro?”, un ja atbilde ir “nē”, tad ir kāds dziļdomīgs padoms, klusēšana vai pēdējais, ko dzirdēju: “Bet mammas piens taču ir labāks, varēji pacensties.” Tā it kā es būtu tik vienkārši atmetusi ar roku. Es ļoti labi arī apzinos, ka cilvēki nevēl ļaunu. Bet dažreiz negribot viņiem tā sanāk. Turpinājums bija tāds. Pēc nedēļas vai pat divām, es sajutu krūtī bumbuli. Tas bija sāpīgs un ik pa laikam niezošs. Sazinājos ar savu ginekoloģi, viņa lūdza steigšus doties uz mamogrāfiju, ko arī darīju. Pēc apmēram divām nedēļām beidzot es tur tiku. Apskatīja, iztaustīja un izrādās, ka tas bija piena sastrēgums, liels sabiezējums. Lai gan parasti piena sastrēgumi pavadīja mani ar drebuļiem, temperatūru un briesmīgu pašsajūtu, taču šoreiz nebija ne miņas no tā. Un pati vienmēr tiku galā ar situāciju. Niezēšana un sāpes ar loģiski izskaidrota. Neziņa mani ieveda bailēs. Par sevi un par nākotni, par cik es zinu, ka manā ģimenē pa sieviešu līniju parādās labdabīgie audzēji. Gribēju vēl piebilst, oktobris ir krūšu veselības mēnesis. Aizej un pārbaudies. Ir vai nav aizdomas, ir vai nav bērns, esi vai neesi riska kategorijā. Izdari sev labu. Nenožēlosi. Ar mani viss ir labi, es esmu vesela.

Esmu ļoti pateicīga, kad  tajā smagākajā brīdī zvana attālumā bija mana māsa, viņa mani uzklausīju, izvaicāja un ļāva man traucēt viņu jebkurā laikā. Māsu, tu esi zelta cilvēks. Protams, vīrs arī centās mani glābt no manis pašas, bet ne vienmēr zināja kā. Vīriņ, pats gelvenais, tu biji blakus. Ikdiena jau turpinās, ar labām un ne tik labām dienām. Mēs kašķējamies un strīdamies, mīļojamies un bučojamies, esam klātesoši, esam viens otram. Cik varam strādājam kā vienota komanda. Neviena dzīve nav perfekta un šīs bēdiņas ir jāsagremo un jāpalaiž, jo nevar zināt, kas būs pēc minūtes, stundas, nedēļās un mēneša, gada. Un es joprojām, liekas, ka triecos ar kamaniņām pa kalnu, kuram tālumā var skaidri saredzēt mērķi, bet kas sagaida uz paša kalna, nav zināms. Tapēc jāiemācās parūpēties par sevi un, ja sirds atļauj, atceries par vēl kādu, kuram varbūt neesi zvanījis kādu laiku, vai uzraksti. Pamēģini ieklausīties, parunāt, aizbraukt ciemos. Tas ne tikai to cilvēku darīs priecīgu un varbūt pat pārsteigtu, tas varbūt viņu izglābs no melnām domām, plus pozitīvie karmas punkti nākotnei. Laiks ir tas, kas ir jāmēģina iztērēt jēgpilni. Un kapēc to nedarīt šodien, nevis gaidīt līdz rītam.

Bailes

Mans baiļu skaitlis ir skaitlis trīs. Man ir bail no klauniem, vecuma (vientulības) un tumsas. Divas no bailēm ir tādas, ar kurām saskaramies diendienā, te, protams, neiet runa par klauniem. Un par vienu no tām manām bailēm man katru gadu atgādina rudens, jo vēlais rudens ir tumšs un drēgns, piepildīts ar peļķēm, lietussargiem un puņķiem. Un šīs bailes nav no tumsas kā tādas, kad var uzslēgt gaismiņu vai uzdedzināt svecīti romantiskai noskaņai, bet no cilvēkiem tumsā. No viņu rīcības. Un cik ļoti tās bailes vienmēr manī atmostas kā no jauna šajā laikā. Katru pirmdienu un trešdienu, kad braucu mājās no dejām, es, ejot savas desmit munūtes no autobusa pieturas līdz dzīvoklim, kādam zvanu. Tā lielākoties ir mana māsa, kas principā dzird mani tikai elsojot telefona klausulē, jo kājas man kustās ļoti ātri, bet balss ļoti saraustīta. Parasto desmit minūši vietā, es esmu pie dzīvokļa durvīm piecās minūtēs. Kādam tas noteikti liksies diezgan ačgārni, ka es vēl runāju pa telefonu, bet tas man dod tādu kā drošību. Drošību par to, ka māsa zin, kur es tajā mirklī atrodos. Un jā, ar mašīnu, iespējams, būtu daudz drošāk. Es lēnām eju uz to. 

Šīs bailes sākās jau mazai būdamai, kad dzīvoju Ziepniekkalnā. Braucot no dejām vai kāda cita pulciņa mājās, nācās pārvietoties pa tumšo, švaki apgaismoto māju pagalmiem un bieži vien neapgaismoto kāpņu telpu, ja lifts nestrādāja. Arī lifts nebija visdrošākais variants, jo pamanījos arī tur iesprūst starp stāviem. Es joprojām murgoju par to kāpņutelpu. Pieaugot manas bailes nedaudz atkāpās. Laikā, kad dzīboju un studēju Edinburgā, es strādāju bārā un mājup gāju tikai tumsā, bet Edinburgā es jutos ļoti droši. Tas viss bija līdz vienam noteiktam brīdim manā dzīvē. Es tikko biju atgriezusies no Skotijas atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Bija drēgns divdesmitā oktobra vakars un biju ceļā no darba uz mājām. Tolaik es dzīvoju Imantā. Gāza lietus. Lai tiktu uz mājām, es pārvietojos ar diviem transporta līdzekļiem. Iekāpdama autobusā, kas bija pārsteidzoši pilns, pēc kādām piecām pieturām es jutu, ka uz mani tā ļoti agresīvi kāds skatās un sačukstās. Tas priekš manis nebija nekas jauns. Man seja ir vienos vasaras raibumos. Ignorēju. Izkāpusi savā pieturā es jutu, ka man kāds seko. Trīs meitenes, kas šļakstījās ar ūdeni un rupji krieviski lamājās. Es tikai gāju uz priekšu un jutu, ka mana gaita palielinās. Sagadīšanās pēc kods pie durvīm bija salūzis un ieiet kāpņutelpā varēja jebkurš. Un tā tas arī notika. Es jutu to, kā manī sāk palielināties trauksmes signāls, bet doma, ka tūlīt būšu mājās, man palīdzēja. Dzīvoju pirmajā stāvā. Ieejot kāpņutelpā, es jutu to, ka man turpina sekot. Piezvanīju pie durvīm (atslēga bija tikai viena). Rolis nav mājās. Es zvanu Rolim un saku, lai nāk mājās – viņš ir ciemos pie savas māsīcas, kas dzīvo desmit minūšu attālumā. Es cenšos neizklausīties pārāk uztraukusies un saku, lai ātrāk nāk, neizstāstot to, kas patiesībā notiek. Tiklīdz pabeidzu zvanu, mans podziņtelefons tiek izsperts no rokām. Meitenēm ir vajadzīga mana soma, tas tiek diezgan skaļā balsī, lauzītā latviešu valodā paziņots. Tiek piedraudēts ar nazi, bet es saku ka nedošu un piespiežu somu sev ļoti cieši pie ķermeņa. Un pēc tam tas viss kā miglā tīts, kā filmās, kur parasti labie neuzvar. Seko neskaitāmi sitieni pa galvu, pa ķermeni, pa seju un es, protams, arī diezgan skaļi kliedzu. Mani kaimiņi nereaģē. Neviens. Beigās mana soma tiek izrauta no manām rokām un meitenes skrien ārā no uz tuvējo mežu. Tajā somā bija viss. Viss, viss dārgākais, kas tajā brīdī man bija. Visi dokumenti, ko nēsāju līdzi, jo likās, ka pie manis tie būs vislielākajā drošībā. Un pēkšņi man vairs nav nekas. Izskrienu ārā no mājas un zvanu policijai, izstāstu situāciju un gaidu, kad brauks. Rolands pārrodas un tajā brīdī es sabruka. Asaras lija kā pupas, no mana stāstītā nevar neko saprast, es saņemos un izstāstu par meitenēm, kas iemukušas mežā ar somu, kas man tajā brīdī bija tik svarīga. Rolands sazvana savu labāko draugu un brauc izlūkos. Tajā pašā laikā es braucu uz iecirkni, kur man tiek uzdoti daudz jautājumi. Man galva nestrādā, sāp un es nevaru neko skaidri izskaidrot, jo liekas, ka viss ķermenis dreb, bet galvas vietā ir balons, kas tūlīt uzsprāgs. Par tālākajiem notikumiem sīkāk nestāstīšu. Lieta tā arī nav bijusi. Izmeklēšana gan tika uzsākta. Mantas, lielākoties, es dabūju atpakaļ, pateicoties mana tagadējā vīra neatlaidībai. Tajā naktī pabiju arī Stradiņos, bet tas jau ir atsevišķš stāsts, lai gan neko daudz neatceros, diezgan liels “blūrs” tajā brīdī. Saviem vecākiem šo notikumu izstāstīju tikai pēc kādiem gadiem trim, ilgi nevarēju saņemties. Likās nepareizi viņus uztraukt, jo es tik tikko biju pārvākusies uz dzīvi atpakaļ Latvijā. Kā izrādās, meitenēm vajadzēja pasi un naudu, lai iegādātos alkaholu. Viņām bija septiņpadsmit gadu, meitenes bija no bērnu nama. Neesmu nekāds Brūs Lī, viena nespēju aiztāvēties. Pēc tam dzirdēju ļoti daudz un dažādus viedokļus par to, kā man būtu bijis jādara vai ko labāk nedarīt situācijā, kādā biju nonākusi. Bet tajā brīdī likās, ka viss ķermenis ir kā tādā transā un tad tu rīkojies automātiski. Vienalga, cik tas ir pareizi vai nepareizi. Tad nu lūk, arī par manām bailēm no tumsas un/vai cilvēkiem. Sargiet sevi un savus mīļos.

Vasaras atskaņas

Ir jau septembra sākums un vasara ir burtiski paskrējusi milzu ātrumā. Te viņa bija un te viņas vairs nav un, lai gan liekas, ka tas laiks ir tik ātri pagājis, tā vasara vienmēr ir tik piepildīta.

Jurģim tā sākās ar koliku beigšanos, velšanos sākumu un pirmo zobu nākšanu. Martai ar bērnudārza pauzi un piedzīvojumiem ārpus tā. Man ar visu ko, ar diezgan grūtiem periodiem sadzīvē, ar pasakainiem un brīvības mirkļiem ārpus visa. Ar dejošanu līdz rīta gaismai, ar ilgošanos, piekušanu, sirdsāpēm un sevis pazaudēšanu, lai atkal sevi atrastu. Viens no tādiem ļoti īpašiem mirkļiem bija kāzās, kur bijām aizbraukuši bez bērniem, mums bija saplānots tā, lai viss varētu noritēt veiksmīgi un pie bērniem būtu palikušas pašas labākās aukles. Bet ne par to ir stāsts. Esam kāzās. Ārā ir melna tumsa, debesis noklātas zvaigžņotā paklājā, telts ir pieskandināta ar dzīvo mūziku, uz skatuves ir sakāpuši gandrīz visi kāzu viesi, izņemot mūs. Es ar Rolandu sēžam pie galda un Rolands man saka: “Paskaties uz tiem cilvēkiem, kas ir sakāpuši uz deju plača! Viņi visi izskatās tik dzīves pilni un laimīgi.”. Un tik tiešām uz vienas mazas skatuvītes ir jūtams endorfīnu sprādziens. Kurš gan dejojot var justies slikti, tur bēdas nesastapt. Un ik pa laikam, ja man paliek tā nedaudz skumji ap sirdi, es atceros to brīdi. Atkal atrodos tajā laikā un telpā, uz mazu mirkli, tik brīvi kā putna liedojumā.

Protams, vasara nesaistās tikai ar kāzām. Bija arī diezgan grūti brīži,  kad likās, ka nosmakšu šajās četrās sienās. Es nekad nebūtu domājusi, ka var justies tik bezpēcīgi atrodoties starp savējiem, starp mīļajiem. Gribējās kliegt, bēgt, raudāt. Tajā grūtajā periodā, man arī piens beidzās un nevarēju vairs pati barot Jurģīti, lai gan nu cīnijos visādi. Dzēru tējas, atslaucu, ēdu cik vien varēju, bet nekā, un mani tas emocionāli dzina pilnīgā izmisuma. Labi, ka tajā brīdī vīrs pateica, ka pats svarīgākais ir tas, ka mazais ir paēdis un ziniet, ar to man pietika, lai gan ir tik grūti to sadzirdēt, tad kad veselais saprāts cīnās ar sirdi, jo kā tas es tā. Tam visam bija pozitīvs iznākums, Jurģītis līdz ar to ir palicis mierīgāks. Viņam joprojām ir izteikta sirēna, bet ir iestājies līdzsvars. Vienā brīdī es cēlos ar cerību pilnu skatu, ka krist man negribās, bet, ja kritīšu, tad ceru, ka būs kàds, kurš pietur. Un tā bija tikai maza daļiņa no šīs vasaras notikumiem. Mēs braucām ciemos, gājām staigāties, braucām ekskursijās ar sabiedrisko, bija dienas, kad taisijām randiņus katrs ar savu bērnu, dejojām māju pagalmos, dejojām dzīvoklī, ar geocatching aizrāvāmies, piedalījāmies fotosesijās,  baudijàm negaisu, likām puzles, taisijām filmu dienas un našķojāmies. Ķērām un grābām to, kas mums nāca pretim, to ko varējàm tajā brīdī atļauties. Tāda vasara, kā šī nebūs, jo nākamajā arī bērni bùs lielāki. Bet tapēc ir bildes, mūsu atmiņu vācelīte, par ko pasmaidīt. Pāldies tev vasariņ vēlreiz. Pateicos par katru, dienu, stundu, minūti, sekundi. Par dzīvi un tās patiesumu. Par šodienu, vakardienu, rītdienu.