pavasaris

Pavasara gaidās

Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita skate. Bija traki piepildīts, pārpildīts un, būdama divu bērnu mamma, ak, kas par organizēšanu! Labi, ka ir tētis, oma, krustmāte un draugs blakus, kas vienmēr gatavs palīdzēt. Paldies jums par to.

Un, un pats svarīgākais februāra mēneša notikums. Jurģītim palika gadiņš un ballīte arī bija, nu ne gluži līdz rītausmai, bet ļoti roķīga. Un man jums ir jāpastāsta par pasakaini, brīnumaino bērnu ballīšu vietu, kas, zīmīgi, atrodas uz Martas ielas. Nosaukums “Forest of dreams”. Kad ieiet iekšā liekas, ka esi nokļuvis pasakā, leiputrijā. Leiputrija katram ir noteikti sava, bet tur bija mana. Mazas istabiņas kā leļļu mājiņā, veikaliņš, skola, tējas ballītes noteikti tiktu organizētas, viena pēc otras. Daudz, daudz lego mazajiem un lielajiem pirkstiņiem, un bumbu baseins ar slīdkalniņu. Piebildīšu, ka par mammām un tētiem ar ir padomāts. Atpūtas zona, kur nesteidzīgi iedzert kafiju, kamēr bērni izklaidējas. Un īpašniece Lauma, tik mierīga un mīļa, visus ciemiņus sagaidīja un pavadīja, kā arī nenobijās no mūsu milzīgā bara ar roķīgās ballītes viesiem. Cepuri nost arī fotogrāfam Gatim, kas kārtējo reizi spēja iemūžināt tik skaistas bildes, ko ielikt albumā un rādīt pieaugušajiem pusaudžiem nākotnē. Vēl es nevaru nepieminēt “Wildchilddecor” par to, ka tik skaisti izdekorējāt salduma galdiņu un radījāt īsto atmosfēru, balonu prieks mūsmājās vēl turpinās. Jūs darat savu darbu profesionāli, ātri un Skaisti ar lielo S.

Nu es varētu runāt par ballīti vēl un vēl. Atceroties, skudriņas skrien pa muguru. Un tie mazie bērniņi aug tik ļoti ātri. Ar Martu ir interesanti parunāties, tāds dikti foršs vecuma posms. Un nav jau tā, ka radziņi nav parādījušies. Tie mums neļauj dzīvot ilūzījās un atsit realitātē, kad paši peldamies sīrupā. Jurģītis joprojām nekur nesteidzās un vēl kādus divus, trīs mēnešus nestaigās. Un es nesatraucos, jo es redzu, kā mazais aug un attīstās. Daudz runā savā valodā, bet cenšās ļoti atkārtot, ko mamma saka. Mammas puisītis, kur es, tur arī viņš. Mums kā vecākiem simtiem prieka brīžu, smaidu un dažreiz arī uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir dots un kādi man ir cilvēki apkārt.

Marts, kā mēnesis nesolās būt mierīgs, jo ir tik daudz tikšanās, dažas fotosesijas, jaunas pazīšanās un jauni notikumi. Galvenais man atgādināt sev, lai es nepārforsēju ar visu. Tas man mēdz piemirsties ik pa laikam. Lai gan labi zināms fakts – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un ik pa laikam jāmācās arī pateikt kaut kam nē, jo visu visu izdarīt nav iespējams un nemaz nevajag.

Pavasari, pavasari mēs gaidām tevi. Ir stipri jūtams, ka raujies apciemot mūs. Saule, putni, zaļumi un puķes. Daba plaukst. Ļauj arī mums uzplaukt, dod spēku, enerģiju un priecīgu garu. Veselību arī lūdzu.

janvaris

Janvāris

Kā es gribētu sākt ar dziļi iedvesmojošiem vārdiem, kas piestāv jaunā gada sākumam, bet šoreiz, lūdzu, varētu janvāri pārlikt pa vienu mēnesi uz priekšu? Mēs slimojam. Ne visi, bet ja bērni slimo, tad nu mēs principā arī, jo izdzīvojam visas tās emocijas uz sevi un caur sevi. Man janvāris pēdējos trīs gadus ir tāds ļoti nostaļģisks mēnesis un parasti šajā laikā plānoju Martai dzimšanas dienu. Šoreiz turu Martai uz pieres aukstu kompresi un piekodinu meitai, ka noteikti ir jādzer ūdens. Slimošanas man riebjas, jo tik grūti noskatīties kā tie mazie bērni mokās un kā tas mazais ķermenis cīnās ar slimību. Es pirmo reizi piedzīvoju to, kā izskatās apātisks bērns, kas pat padzerties nevēlas. Tuvu 40 grādiem un liekas, ka pus galva man uzreiz nosirmoja. Bet savācos, jo ne jau man tie četrdesmit grādi. Dodu bērnam dzert, dodu nurofenu, mazgāju ar aukstu kompresi un visumam lūdzos par to viss viss dārgāko – mana bērna veselību un smaidu. Ejot gulēt arī Jurģim kaut kas sasāpējies un nabags pirmo reizi, pēdējo trīs mēnešu laika periodā, taisa tādu histēriju. Kāpēc un kādēļ, man joprojām nav izskaidrojams, bet miega bads turpinās, ko jūtu arī šodien. Ceļos, taisu brokastis. Visi smaida. Marta smaida, Jurģis gugina un vīrs ar izskatās dzīvelīgs. Ar mums viss labi. Marta gan pavadīja pus dienu gultā, bet temperatūra augstāk pa 37.5 neuzkāpa. Jurģi iedevām mūsu fantastiskajai omei un es tīru māju. Tīru visus pakšus, taisu logu vaļā, laižu svaigo gaisu iekšā un ceru, ka baciļi sapratīs, ka nu jātaisās ir prom. Kad beidzot ievilku elpu, viss nedēļas smagums uzgāzās virsū un gribējās sēdēt un raudāt, kā mazam bērnam. Un tad Marta tik maģiski man pateica: “Nāc mammu, lien man azotē, atpūties”. Sirds izkusa, izspraucās laimes asariņa, ka kaut ko laikam daru pareizi. Bet nu vienas slimošanas pāries, pēc tam būs citi pārdzīvojumi un citas problēmas, kad gribēsies kārtējo reizi pazust no visas pasaules. Un nekur tālu jau neaizbēgsi. Tik nedaudz iegrimt mazā sapņu pasaulītē, bet tad celties un atkal iet.

Grēksudze

Viena vakara grēksūdze

Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. Šodien jau kārtējo reizi piezogas mana vaiņas apziņa. Bet man kājas skrien uz priekšu. Iedama uz autobusu pieturu, es jūtu, kā mans ķermenis lēkā un smadzenes pulsē. Tūlīt izsprāgs krokodila asaras. Bet nē! Šodien raudāts ir gana. Gan ar bērniem, kas satupuši uz mammas un nesaprot, kas noticis, gan viena, uz mirklīti karinot veļu. Šodien ir grūti. Pat ļoti. Šī varētu ierindoties top pieci, manā drausmīgāko dienu listē. Esmu tik daudz šodien dusmojusies uz saviem bērniem un viņi nav vainīgi pie tā un tas viss uz pārguruma pamata. Un nemeklēsim vainīgos, lai gan ar rādītājpirkstu varētu nepieklājīgi norādīt savā virzienā. Kapēc es sev to nodaru? Kapēc man visu vajag un uzreiz? Simtiem Whatsapp grupiņu, kas ik pa laikam atgādina par sevi telefonā. Un kā es tā, neatbildēšu un nepiedalīšos sarunā. Sociālās vietnes, kas paņēmušas enerģiju vairāk nekā vajag un, kur palieku es un bērni, un vīrs. Vai tiešām vajag būt visur? Un to es sev atgādinu ikreiz, kad esmu uz izdegšanas robežas. Jābūt ir šeit un tagad ar savējiem. Ir, protams, grūti, ka dzīvo ellē ratā kaut kur, uz kurieni nevienam īsti nav laika aizbraukt, jo saprotams, ka katram sava dzīve un savas mazās vai lielās problēmas. Bet gribās parunāties, pačīkstēt, pamalkot kafiju ar kādu draudzīgu seju, kas nav gluži telefona ekrāns.

Tieši pēc septiņām dienām man ir apaļa jubileja un visu laiku domāju par to, kā lai es sevi atrodu. Lai gan drīzāk jādomā par to, kā lai es sevi nepazaudēju. Savu smaidu, optimismu, sievišķību. Kā, lai atrodu balansu visam un nemestu plinti krūmā. Un piezogas man tas mammas perfikcionisms. Jo traukiem jābūt nomazgātiem, ēst sataisītam, bērniem apčubinātiem, veļai izmazgātai un grīdai tīrai, lai Jurģim nav vēlme visu no zemes uzslaucīt. Vēl censties naktī izgulēties un pavadīt kādu brītiņu kopā ar savu vīru. Un tā dienu no dienas. Un tad, kad ir slimošanas, tad viss ir nedaudz lielākā haosā, jo ir puņķi, temperatūras un nemitīgas mīļošanās, kašķi, un viss ir slikti. Un tas izsūc enerģiju. Mega izsūc. Es priecājos, ka ir dienas, kad es varu tā aizskriet. Aizskriet ar raiža pilnu krūti, bet dejās sasmelt enerģiju. Pēc dejām ir vieglāk, pēc fiziskām aktivitātēm ir endorfīnu sprādziens. Lai gan pēc praktiski negulētas naktis, kad visa diena pavadīta emocionāli cīnoties ar sevi un dejās ir nedaudz grūti koncentrēties, ir labi, ka šodien var tā. Un atnākot mājās, traukus es nemazgāšu, izņemšu atlikušās sprādzes no matiem, ieiešu dušā un iegulšos gultā, cerot, ka šonakt gulēšu. Un pirms miega vēl galvā skanēs mūzika no pēdējās izdejotās dejas un klusumā dzirdēšu, kā bērnu elpa atsitās pret visām mājas sienām, atnākot līdz manām ausīm. Un rītdienu sākšu ar jaunu sparu.

Mans apaļais gadu desmits

Un tā, jau kādu piekto dienu es sēžu pie baltas lapas un man nekas nerakstās. Ir novembra beigas, blogs pieklusis un gaida. Un nav jau tā, ka nav par ko runāt. Ir daudz, bet ir sajūtas, kas jāpatur sevī un jāsaprot vai to vajadzētu izlikt uz papīra, jo vārdu sakārtojums var nesarindoties, tā kā es esmu domājusi.

Šis ir bijis notikumiem bagāts rudens. Pat paspēju izlidot ārpus Latvijas, bet tam pat vajadzēs atsevišķu bloga ierakstu, jo ceļojumi atstāj  pozitīvas sajūtas, atmiņas un ilgošanos par vēl un vēl tādām dzīves iespējām. Es esmu kārtējos sevis meklējumos, to jau es cenšos gandrīz trīsdesmit gadus un pagaidām meitas, māsas, sievas, mammas loma ir uz palikšanu.
Par tiem saviem trīsdesmit runājot. Arī tie nav aiz stūra. Skaistajā lampiņu, rotājumu, pīrdziņu un apsniegotajā mēnesī man paliek apaļais trešais gadu desmits. Kāds jau man teica, ka pēc tam dzīve iet ar uzzviju un jaunu sparu. Šo paturēšu prātā un centīšos ticēt. Zinot, cik katram tas var būt dažādi. Un nē, šis skaitlis mani nebaida, jo būsim reāli, mūsdienās skaitlis ir tikai skaitlis. Viss ir atkarīgs no tā kā tu jūties tieši tajā brīdī un kā tu sevi nostādi, cik ļoti rūpējies par savām iekšējām vajadzībām un nododies plašāku zināšanu apgūšanai. Nu pagaidām liekas, ka kāds mani ir iesēdinàjis lielās šūpolēs un neļauj izkāpt laukā. Tikai tad vienā brīdī tās apstāsies un es nostāšos uz zemes ar pilnīgu saprašanu, ko es šeit daru, uz ko es tiecos. Es atceros, cik ļoti bērnībā domāju,  ka mana dzīve ies pa tādu vienmērīgu taciņu ceļā uz mērķi. Un ejot pa to taciņu es pabeigšu skolu, iestāšos augstskolā, satikšu savu mīlestību, pabeigšu mācības, aprecēšos, būs bērni, nu gaitu, kā jūs noprotat, kā ļoti pārzināmās vācu romantiskajās filmās, ko mana mamma skatījās otrdienas vakaros. Tad nu ar mani viss notiek/noticis ir visādi. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo man šie trīsdesmit gadi ir aizveduši līkločiem un uz kā pamata esmu sapazinusies ar tik daudziem fantastiskiem cilvēkiem, ceļojusi, strādājusi, studējusi, līdzdarbojusies savā dzīves meksikāņu seriālā, ballējusies, raudājusi un dusmojusies, pārdzīvojusi, stresojusi un izdarījusi gana daudz stulbus lēmumus. No visa pa drusciņai. Un šis mans divdesmit devītais dzīves gadiņš ir bijis jaudīgs. Mēs iekārtojām dzīvokli kopīgi, dzimtsarakstu nodaļā viens otram solijām bezgalību, visās dzīves situācijās un pēc tam piedzima mazais Jurģītis. Mana meita ir mans dzīves lielākais skolotājs, bet Jurģītis ir mans siržu lauzējs. Kas par varenu gadu! Un nav bijis viegli, jo ienākot otrajam bērnam dzīvē, citas slūžas atverās. Esam strīdējušies un dusmojušies, ķīvējušies, mīlējušies, smējušies, apvainojušies, bet palikuši. Palikuši kopā un tie tikai pirmie deviņi mēneši. Un Marta. Ak Marta, mums ir īsts divgadnieks. Liekas, ka par to varētu veselu paragrāfu uzrskstīt, jo nu ir tas posms, ka bieži vien tu nesaproti kā rīkoties. Taisīt tādu histēriju kā viņa, smieties no kārtējas komiskās situācijas, jo ne tā pankūku esi sagriezusi vai dusmoties, ka pēc piecpadsmit minūtēm garas histērijas viņa var aizlēkāt priecīga tālāk, bet tu jūties, ka tavs jumts (tas kas uz galvas) aizlidos prom nezināmā ātrumā. Uhh, nu jā. Kā pareizi rīkoties šajā situācijā? Ir ieteikumi?

Kopumā viss iet savu gaitu. Man tūlīt paliek trīsdesmit, esmu divu bērnu mamma, sieva ugunsdzēsējam, mums ir jumts uz galvas, ģimene blakus, draugus un paziņas mēs ik pa laikam satiekam, gan jau mans dzīves aicinājums arī atnāks. Viņš vienkārši klusi piezogas no stūra, gaidot kad es viņu pamanīšu un paspiedīšu roku.
Par nākamo skaisto dzīves posmu. Esmu gatava savam trīs un nulle.

Mana kamaniņu trase

Kopš piedzima Jurģis, dzīve apgriezās vēl par kādiem simt astoņdesmit grādiem un bieži vien nav saprotams, uz kuru pusi. Februārī mēs aprecējāmies un februārī mums piedzima mazais. Tas bija viens jaudīgs sākums mūsu kopīgajai kopdzīvei ar domu par bezgalību. Arī emociju gūzma bija diezgan liela un es joprojām spēju smieties, raudāt un dusmoties vien piecās minūtēs, es gan neesmu stāvoklī es ļoti daudz par sevi vēl apgūstu, viss ir procesā.

Kad tikko atbrauc mājās ar zīdainīti, māte var justies nedaudz “jēla”, jo ķermenis ir paveicis neiedomājami atbildīgu darbu. To nemaina fakts vai ir bijušas dabīgās dzemdības vai ķeizars, tu kā sieviete kļūsti par mammu, lai gan tā mammas piedzimšana var atnākt arī vēlāk. Pēc tam, kā manā gadījumā, nākamais uzdevums bija lielāko bērnu mierīgi iepazīstināt ar jauno mājas dvēselīti. Tā bija vesela epopeja, jo tu nezini, kā bērniņš reaģēs. Marta man pirmajā dienā pateica, ka mani nemīl. Sirds salūza drumslās un asaras lija kā ūdenskritums. Un, protams, tikai pēc tam ar veselo saprātu apzinājos to, ka arī viņai dzīvē daudz kas mainās. Tajā pašā vakarā, atgriežoties mājās pēc otrajām dzemdībām, pusgulētām naktīm, pēkšņi ieslēdzās perfektās mammas sindroms, jo pēc idejas es jutos gana labi. Pabarot, izmazgāt, veļas kalni, koferis, izslaucīt un uzslaucīt, nomainīt, samīļot. Centies visu. Bet tajā visā steigā, es noliku sevi kā pašu pēdējo. Nu tā, ka man, divas nedēļas pēc atbraukšanas mājās, naktī jātraucās ar ātro palīdzības mašīnu uz uzņemšanu un īsti nav skaidrs, kapēc asaras tā birst, kā no pārpilnības raga. Stress. Šāds stresa līmenis man bija pirmo reizi. Ar otro bērnu es piedzīvoju arvien lielāku vientulības sajūtu. It īpaši, kad paliku viena ar mazajiem raušiem, censdamās sadalīt uzmanību. Ļoti daudz “feiloju” ar to, jo ne vienmēr tas izdevās.

Vasaras sākums man bija īpaši smags, daudz negatīvo emociju kāpums. Tajā laikā, kā par “laimi” man beidzās piens. Es baroju Jurģīti ar savu pieniņu piecus mēnešus. Tik mazs vai ne. Veselu mēnesi cīnijos ar laktācijas veicināšanu, dzerot dažādas tējas, ēdu cik pareizi vien varēju, atteicos no piena produktiem, atslaucu. Ar asarām acīs baroju Jurģi, jo viņš bija tik nemierīgs, ka beigās raudājām mēs abi. Un tajā brīdī man nederēja tas, ka galvenais, lai bērns ir paēdis, es fokusēju tikai uz vienu mērķi. Bet es tik ļoti tajā ieciklējos, līdz sevi pazaudēju un izsmēlu. Pēc visa tā cīniņa es tomēr devu priekšroku paēdušam bēbim, nevis manām kaprīzām. Kā tas ir vairs nebarot pašai? Tas ir sāpīgi. Jo braucot ciemos jebkur, viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdod ir – “pati baro?”, un ja atbilde ir “nē”, tad ir kāds dziļdomīgs padoms, klusēšana vai pēdējais, ko dzirdēju: “Bet mammas piens taču ir labāks, varēji pacensties.” Tā it kā es būtu tik vienkārši atmetusi ar roku. Es ļoti labi arī apzinos, ka cilvēki nevēl ļaunu. Bet dažreiz negribot viņiem tā sanāk. Turpinājums bija tāds. Pēc nedēļas vai pat divām, es sajutu krūtī bumbuli. Tas bija sāpīgs un ik pa laikam niezošs. Sazinājos ar savu ginekoloģi, viņa lūdza steigšus doties uz mamogrāfiju, ko arī darīju. Pēc apmēram divām nedēļām beidzot es tur tiku. Apskatīja, iztaustīja un izrādās, ka tas bija piena sastrēgums, liels sabiezējums. Lai gan parasti piena sastrēgumi pavadīja mani ar drebuļiem, temperatūru un briesmīgu pašsajūtu, taču šoreiz nebija ne miņas no tā. Un pati vienmēr tiku galā ar situāciju. Niezēšana un sāpes ar loģiski izskaidrota. Neziņa mani ieveda bailēs. Par sevi un par nākotni, par cik es zinu, ka manā ģimenē pa sieviešu līniju parādās labdabīgie audzēji. Gribēju vēl piebilst, oktobris ir krūšu veselības mēnesis. Aizej un pārbaudies. Ir vai nav aizdomas, ir vai nav bērns, esi vai neesi riska kategorijā. Izdari sev labu. Nenožēlosi. Ar mani viss ir labi, es esmu vesela.

Esmu ļoti pateicīga, kad  tajā smagākajā brīdī zvana attālumā bija mana māsa, viņa mani uzklausīju, izvaicāja un ļāva man traucēt viņu jebkurā laikā. Māsu, tu esi zelta cilvēks. Protams, vīrs arī centās mani glābt no manis pašas, bet ne vienmēr zināja kā. Vīriņ, pats gelvenais, tu biji blakus. Ikdiena jau turpinās, ar labām un ne tik labām dienām. Mēs kašķējamies un strīdamies, mīļojamies un bučojamies, esam klātesoši, esam viens otram. Cik varam strādājam kā vienota komanda. Neviena dzīve nav perfekta un šīs bēdiņas ir jāsagremo un jāpalaiž, jo nevar zināt, kas būs pēc minūtes, stundas, nedēļās un mēneša, gada. Un es joprojām, liekas, ka triecos ar kamaniņām pa kalnu, kuram tālumā var skaidri saredzēt mērķi, bet kas sagaida uz paša kalna, nav zināms. Tapēc jāiemācās parūpēties par sevi un, ja sirds atļauj, atceries par vēl kādu, kuram varbūt neesi zvanījis kādu laiku, vai uzraksti. Pamēģini ieklausīties, parunāt, aizbraukt ciemos. Tas ne tikai to cilvēku darīs priecīgu un varbūt pat pārsteigtu, tas varbūt viņu izglābs no melnām domām, plus pozitīvie karmas punkti nākotnei. Laiks ir tas, kas ir jāmēģina iztērēt jēgpilni. Un kapēc to nedarīt šodien, nevis gaidīt līdz rītam.

Bailes

Mans baiļu skaitlis ir skaitlis trīs. Man ir bail no klauniem, vecuma (vientulības) un tumsas. Divas no bailēm ir tādas, ar kurām saskaramies diendienā, te, protams, neiet runa par klauniem. Un par vienu no tām manām bailēm man katru gadu atgādina rudens, jo vēlais rudens ir tumšs un drēgns, piepildīts ar peļķēm, lietussargiem un puņķiem. Un šīs bailes nav no tumsas kā tādas, kad var uzslēgt gaismiņu vai uzdedzināt svecīti romantiskai noskaņai, bet no cilvēkiem tumsā. No viņu rīcības. Un cik ļoti tās bailes vienmēr manī atmostas kā no jauna šajā laikā. Katru pirmdienu un trešdienu, kad braucu mājās no dejām, es, ejot savas desmit munūtes no autobusa pieturas līdz dzīvoklim, kādam zvanu. Tā lielākoties ir mana māsa, kas principā dzird mani tikai elsojot telefona klausulē, jo kājas man kustās ļoti ātri, bet balss ļoti saraustīta. Parasto desmit minūši vietā, es esmu pie dzīvokļa durvīm piecās minūtēs. Kādam tas noteikti liksies diezgan ačgārni, ka es vēl runāju pa telefonu, bet tas man dod tādu kā drošību. Drošību par to, ka māsa zin, kur es tajā mirklī atrodos. Un jā, ar mašīnu, iespējams, būtu daudz drošāk. Es lēnām eju uz to. 

Šīs bailes sākās jau mazai būdamai, kad dzīvoju Ziepniekkalnā. Braucot no dejām vai kāda cita pulciņa mājās, nācās pārvietoties pa tumšo, švaki apgaismoto māju pagalmiem un bieži vien neapgaismoto kāpņu telpu, ja lifts nestrādāja. Arī lifts nebija visdrošākais variants, jo pamanījos arī tur iesprūst starp stāviem. Es joprojām murgoju par to kāpņutelpu. Pieaugot manas bailes nedaudz atkāpās. Laikā, kad dzīboju un studēju Edinburgā, es strādāju bārā un mājup gāju tikai tumsā, bet Edinburgā es jutos ļoti droši. Tas viss bija līdz vienam noteiktam brīdim manā dzīvē. Es tikko biju atgriezusies no Skotijas atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Bija drēgns divdesmitā oktobra vakars un biju ceļā no darba uz mājām. Tolaik es dzīvoju Imantā. Gāza lietus. Lai tiktu uz mājām, es pārvietojos ar diviem transporta līdzekļiem. Iekāpdama autobusā, kas bija pārsteidzoši pilns, pēc kādām piecām pieturām es jutu, ka uz mani tā ļoti agresīvi kāds skatās un sačukstās. Tas priekš manis nebija nekas jauns. Man seja ir vienos vasaras raibumos. Ignorēju. Izkāpusi savā pieturā es jutu, ka man kāds seko. Trīs meitenes, kas šļakstījās ar ūdeni un rupji krieviski lamājās. Es tikai gāju uz priekšu un jutu, ka mana gaita palielinās. Sagadīšanās pēc kods pie durvīm bija salūzis un ieiet kāpņutelpā varēja jebkurš. Un tā tas arī notika. Es jutu to, kā manī sāk palielināties trauksmes signāls, bet doma, ka tūlīt būšu mājās, man palīdzēja. Dzīvoju pirmajā stāvā. Ieejot kāpņutelpā, es jutu to, ka man turpina sekot. Piezvanīju pie durvīm (atslēga bija tikai viena). Rolis nav mājās. Es zvanu Rolim un saku, lai nāk mājās – viņš ir ciemos pie savas māsīcas, kas dzīvo desmit minūšu attālumā. Es cenšos neizklausīties pārāk uztraukusies un saku, lai ātrāk nāk, neizstāstot to, kas patiesībā notiek. Tiklīdz pabeidzu zvanu, mans podziņtelefons tiek izsperts no rokām. Meitenēm ir vajadzīga mana soma, tas tiek diezgan skaļā balsī, lauzītā latviešu valodā paziņots. Tiek piedraudēts ar nazi, bet es saku ka nedošu un piespiežu somu sev ļoti cieši pie ķermeņa. Un pēc tam tas viss kā miglā tīts, kā filmās, kur parasti labie neuzvar. Seko neskaitāmi sitieni pa galvu, pa ķermeni, pa seju un es, protams, arī diezgan skaļi kliedzu. Mani kaimiņi nereaģē. Neviens. Beigās mana soma tiek izrauta no manām rokām un meitenes skrien ārā no uz tuvējo mežu. Tajā somā bija viss. Viss, viss dārgākais, kas tajā brīdī man bija. Visi dokumenti, ko nēsāju līdzi, jo likās, ka pie manis tie būs vislielākajā drošībā. Un pēkšņi man vairs nav nekas. Izskrienu ārā no mājas un zvanu policijai, izstāstu situāciju un gaidu, kad brauks. Rolands pārrodas un tajā brīdī es sabruka. Asaras lija kā pupas, no mana stāstītā nevar neko saprast, es saņemos un izstāstu par meitenēm, kas iemukušas mežā ar somu, kas man tajā brīdī bija tik svarīga. Rolands sazvana savu labāko draugu un brauc izlūkos. Tajā pašā laikā es braucu uz iecirkni, kur man tiek uzdoti daudz jautājumi. Man galva nestrādā, sāp un es nevaru neko skaidri izskaidrot, jo liekas, ka viss ķermenis dreb, bet galvas vietā ir balons, kas tūlīt uzsprāgs. Par tālākajiem notikumiem sīkāk nestāstīšu. Lieta tā arī nav bijusi. Izmeklēšana gan tika uzsākta. Mantas, lielākoties, es dabūju atpakaļ, pateicoties mana tagadējā vīra neatlaidībai. Tajā naktī pabiju arī Stradiņos, bet tas jau ir atsevišķš stāsts, lai gan neko daudz neatceros, diezgan liels “blūrs” tajā brīdī. Saviem vecākiem šo notikumu izstāstīju tikai pēc kādiem gadiem trim, ilgi nevarēju saņemties. Likās nepareizi viņus uztraukt, jo es tik tikko biju pārvākusies uz dzīvi atpakaļ Latvijā. Kā izrādās, meitenēm vajadzēja pasi un naudu, lai iegādātos alkaholu. Viņām bija septiņpadsmit gadu, meitenes bija no bērnu nama. Neesmu nekāds Brūs Lī, viena nespēju aiztāvēties. Pēc tam dzirdēju ļoti daudz un dažādus viedokļus par to, kā man būtu bijis jādara vai ko labāk nedarīt situācijā, kādā biju nonākusi. Bet tajā brīdī likās, ka viss ķermenis ir kā tādā transā un tad tu rīkojies automātiski. Vienalga, cik tas ir pareizi vai nepareizi. Tad nu lūk, arī par manām bailēm no tumsas un/vai cilvēkiem. Sargiet sevi un savus mīļos.

Vasaras atskaņas

Ir jau septembra sākums un vasara ir burtiski paskrējusi milzu ātrumā. Te viņa bija un te viņas vairs nav un, lai gan liekas, ka tas laiks ir tik ātri pagājis, tā vasara vienmēr ir tik piepildīta.

Jurģim tā sākās ar koliku beigšanos, velšanos sākumu un pirmo zobu nākšanu. Martai ar bērnudārza pauzi un piedzīvojumiem ārpus tā. Man ar visu ko, ar diezgan grūtiem periodiem sadzīvē, ar pasakainiem un brīvības mirkļiem ārpus visa. Ar dejošanu līdz rīta gaismai, ar ilgošanos, piekušanu, sirdsāpēm un sevis pazaudēšanu, lai atkal sevi atrastu. Viens no tādiem ļoti īpašiem mirkļiem bija kāzās, kur bijām aizbraukuši bez bērniem, mums bija saplānots tā, lai viss varētu noritēt veiksmīgi un pie bērniem būtu palikušas pašas labākās aukles. Bet ne par to ir stāsts. Esam kāzās. Ārā ir melna tumsa, debesis noklātas zvaigžņotā paklājā, telts ir pieskandināta ar dzīvo mūziku, uz skatuves ir sakāpuši gandrīz visi kāzu viesi, izņemot mūs. Es ar Rolandu sēžam pie galda un Rolands man saka: “Paskaties uz tiem cilvēkiem, kas ir sakāpuši uz deju plača! Viņi visi izskatās tik dzīves pilni un laimīgi.”. Un tik tiešām uz vienas mazas skatuvītes ir jūtams endorfīnu sprādziens. Kurš gan dejojot var justies slikti, tur bēdas nesastapt. Un ik pa laikam, ja man paliek tā nedaudz skumji ap sirdi, es atceros to brīdi. Atkal atrodos tajā laikā un telpā, uz mazu mirkli, tik brīvi kā putna liedojumā.

Protams, vasara nesaistās tikai ar kāzām. Bija arī diezgan grūti brīži,  kad likās, ka nosmakšu šajās četrās sienās. Es nekad nebūtu domājusi, ka var justies tik bezpēcīgi atrodoties starp savējiem, starp mīļajiem. Gribējās kliegt, bēgt, raudāt. Tajā grūtajā periodā, man arī piens beidzās un nevarēju vairs pati barot Jurģīti, lai gan nu cīnijos visādi. Dzēru tējas, atslaucu, ēdu cik vien varēju, bet nekā, un mani tas emocionāli dzina pilnīgā izmisuma. Labi, ka tajā brīdī vīrs pateica, ka pats svarīgākais ir tas, ka mazais ir paēdis un ziniet, ar to man pietika, lai gan ir tik grūti to sadzirdēt, tad kad veselais saprāts cīnās ar sirdi, jo kā tas es tā. Tam visam bija pozitīvs iznākums, Jurģītis līdz ar to ir palicis mierīgāks. Viņam joprojām ir izteikta sirēna, bet ir iestājies līdzsvars. Vienā brīdī es cēlos ar cerību pilnu skatu, ka krist man negribās, bet, ja kritīšu, tad ceru, ka būs kàds, kurš pietur. Un tā bija tikai maza daļiņa no šīs vasaras notikumiem. Mēs braucām ciemos, gājām staigāties, braucām ekskursijās ar sabiedrisko, bija dienas, kad taisijām randiņus katrs ar savu bērnu, dejojām māju pagalmos, dejojām dzīvoklī, ar geocatching aizrāvāmies, piedalījāmies fotosesijās,  baudijàm negaisu, likām puzles, taisijām filmu dienas un našķojāmies. Ķērām un grābām to, kas mums nāca pretim, to ko varējàm tajā brīdī atļauties. Tāda vasara, kā šī nebūs, jo nākamajā arī bērni bùs lielāki. Bet tapēc ir bildes, mūsu atmiņu vācelīte, par ko pasmaidīt. Pāldies tev vasariņ vēlreiz. Pateicos par katru, dienu, stundu, minūti, sekundi. Par dzīvi un tās patiesumu. Par šodienu, vakardienu, rītdienu.

Skābekļa maska šim lidojumam netika iedota

Tikko noliku klausuli un ieskrēju ātrā dušā, jo steidzos pagulēt. Vīrs ar abiem bērniem pie ārsta. Man ir dots attelpas mirklis, jo man ir jāsavācās, vismaz savu bērnu dēļ.  Lēnām grimstu, un man nepatīk, ko šī sajūta dara man un ko es nodaru saviem mīļajiem. Esmu kā izdegusi spuldze, ko neviens negrasās nomainīt. Iespējams pat pārdegusi, emocionāli un fiziski, un Jāņu brīvdienas mani nokausēja. Sērfoju pa viļņiem, bet vilnis palika pārāk liels un es iegāzos ūdenī. Meklēju sēkli, meklēju peldriņķi, bet tuvumā tāda nebija un nav,  vēl turos virs ūdens. Bail paliks tad, kad būšu tikusi zem tā. Ļoti daudzi mani pazīst kā pozitīvu un smaidīgu cilvēku, kāda es lielākoties arī esmu. Bet ziniet, par cik esmu arī īsts cilvēks, man ir brīži, kad mani apmeklē tās nejaukās emocijas un es negribu viņas slēpt, jo viņas ir tikpat īstas, cik esmu arī es. Tagad ir posms, kad nav labi. Ar maniem bērniņiem un vīru viss kārtībā, viņi ir man blakus. Viņi ir tie, kas man liek noturēties virs ūdens, bet esmu sevi pazaudējusi. Iedevu glābšanas riņķus visiem un aizmirsu par sevi. Es varētu vainot kārtējo reizi Jurģi un viņa mūžīgo nemieru, bet pie savām likstām bērnus nevar vainot. Ir bijusi viena diena šajā jūnija mēnesī, kad es jutos fantastiski. Tas bija tad, kad biju atkal iekāpusi deju kurpēs un adrenalīna sajūta saglabājas teju visu nakti, esmu tik pateicīga par šo iespēju. Biju gatava skriet uz mežu un pilnā kaklā kliegt, cik esmu laimīga, tieši te un tagad. Tik ļoti gribēju pieturēties pie tās saldās sajūtas, bet uz mēles gala atkal palika sāļš. Sirds gavilē, bet ķermenis un prāts klusē. Nav jau vēlēšanās rakstīt par negatīvām lietām, jo paskat – ir vasara, ir saule un vējš, un var baudīt lietu, negaisu un kā bērns lēkāt pa peļķēm, peldēties līdz lūpas zilas, sēdēt visu vakaru zemeņu dobē vai dejot zaļumballē līdz rīta gaismai. Bet man negribās neko no tā visa. Gribās palikt mazai un neredzemai. Pat četras sienas liekas tīri mājīgas. Es zinu, ka viss šis pāries kaut kādā mirklī un nenosodiet mani par manu negatīvismu. Es mēdzu būt arī šāda. Reti.

Ieelpot un izelpot

Pieņemt un dzīvot bez ekspektācijām. Tas bija mans aprīļa moto. Es pieņēmu mana bērna nemieru un dzīvoju dienu no dienas, bez nekādām ilūzijām. Galvenais bija radīt sevī iekšēju mieru un tajos brīžos pievērsties aprūpei un maigumam pret dēliņu un meitiņu. Dažreiz tas prasīja vienu lielu ieelpu un izelpu, dažreiz vairākas, dažreiz aizskaitīju līdz desmit. Un ziniet tas palīdzēja. Un tad vienā dienā mazais sāka smaidīt. Tā patiesi smaidīt un mana sirds sāka līksmot, gribējās dejot prieka deju un to mirkli pagarināt. Un, jo biežāk viņš smaidīja, jo vairāk es ieguvu apliecinājumu tam, ka es kaut ko tomēr daru pareizi, neskatoties uz manām šaubām.

Katrs šis jaunais posms, šie mazie atklājumi mazā cilvēka dzīvē, liek nedaudz satraukties un ar aizrautību gaidīt, skatīties, kas būs pēc tam. Šodien izvilkām no skapja aktivitāšu paklājiņu, lai gan man liekas smieklīgi, ka tas mazais skatās uz krāsainiem dzīvnieku dibeniem. Viņš lūkojās un vēro, māj viņiem ar rociņām, it kā sasveicinoties. Un, ak jel, Jurģis sācis runāties! Mūsu mazais rīta modinātājpulkstenis, acis kā pogas un stāsta visu, kas uz sirds. Katru reizi nodomāju par telefonu, ar ko varētu nofilmēt, bet tad šo vēlmi es apstādinu un baudu ar neizgulētajām acīm no kārtējās pusgulētās nakts, smaidu uz lūpām. Rīts var sākties!

Šis mēnesis ir bijis salīdzinoši mierīgs. Ik pa laikam ar meitas uzvedību pacīnamies un ir mirkļi, kad nesaprotam, kas notiek ar mūsu foršo divgadnieci, bet tas ir mūsu pašu spēkos izzināt, izprast un palīdzēt, būt viņai blakus. Tam laikam vajag laiku un tas mums ir.

Kā es priecājos par visiem ciemiņiem, kas mūs apciemoja šajā mēnesī, jo ieguvām tādu enerģiju no jūsu klātbūtnes. Mums patīk ciemiņi un viesi, dažbrīd gan mums tas viss izvēršas nelielā haosā, bet paldies, paldies, paldies jums. Mēs uzplaukām pavasarī. Tikpat ātri cik pumpuriņi izsprāga no krūmiem un kokiem šajā aprīļa mēnesī. Vai jūs arī bijāt pārsteigti par to, kā viss sazaļoja tādā steigā ? Un kā tas pavasara gaiss smaržo! Pilsēta pulsē no enerģijas un cilvēki sākuši tā patiesi smaidīt. Visi kā bitītes darbojas. Bērnu balsis atbalsojas visos pagalmos. Viss tik dzīvs un piepildīts. Baudam un sportojam, taisām piknikus, lienam ārā no savām aliņām, rušinamies pa darzu, izmēģinam ko jaunu. Pavasaris ir domāts atdzimšanai, jaunu lietu un vietu iepazīšanai. Viss būs.

Pavasaris

Otrdiena, 2. aprīlis. Esmu joprojām pidžammā un ietinusies halātā. Ir pulkstens divi dienā un no septiņiem rītā cenšos pamosties. Mans marta ieraksts ir nedaudz aizkavējies, bet pēc tik piesātināta mēneša ir grūti saprast par ko lai raksta. Par to, kā ir būt mammai diviem bērniem, kā mēs tiekam vai netiekam ar to galā, par mana noguruma līmeni. Jā zinu, ka var arī nerakstīt, bet esmu savā dzīvē tik daudz paturējusi sevī visu, ka to vajag man, pat ja neviens to nemaz neizlasīs. 

Mazais ir nolikts gulēt un, teikšu godīgi, es nezinu vai tās būs trīsdesmit minūtes, stunda vai divas, bet fakts, ka bērns ir mierīgs un guļ. Es toties esmu citas dillemmas priekšā, ko ar sevi tagad darīt. Izdzert jau ceturto reizi sasildīto kafiju, padoties un aiziet gulēt, pasportot, māju savākt vai sākt lasīt vienu no trīs grāmatām, kas mani gaida uzliktas plauktiņā acu līmeni, tā lai tās man ir vislaik acu priekšā, par sevi atgādinot, it kā nedaudz piemiedzot man ar lapušu kaktiņu. Varu arī nedarīt neko, bet tā liekas tāda laika izniekošana, ja jau varu, tad jau daru. Un ja nevaru? Grūti pateikt, vai tas ir slinkums vai tā ir negribēšana. 

Marts man bija smags mēnesis, nenoliegšu. Daudz jauni pārdzīvojumi un atdziņas. Bez visām slimnīcām un citām veselības nebūšanām, tās sajūtas būtu tādas, kādas tās uz doto brīdi ir. Neviens nebija teicis, ka būs viegli un nenosodiet mani, es nesūdzos, es DALOS. Ar mani šomēness bijis daudz jāstrādā tieši man pašai, to es negaidīju. Mammas loma manā dzīvē ir īpaša, jo es neprātīgi mīlu savus bērnus un es tik tiešām baudu brīžus, kurus spēju tajā brīdī. Ir vieglākas dienas, mierpilnas un ir smagākas, kā šī. Mazajam puņķi, man kakls kā no stikla taisīts un knapi spēju kaut ko iekost. Jo brokastis es nevis aizmirsu paēst, es gluži vienkārši nespēju neko ieēst, nemeklēju attaisnojumu badošanai.  Šī ir tā diena, kuru gribās pavadīt mežā vienai, lai es varētu uzzelpot, varbūt pabļaustīties un tvert enerģiju no dabas. No kurienes citur lai es viņu rodu, ja pati nevaru to atrast sevī. Jā, jā, zinu, mans ilgi gaidītais pavasaris ir atnācis, man gan roku vēl nav iedevis, bet slēpjas kaut kur aiz loga rūts. 

Esmu sapratusi to, ka šis puika manā dzīvē ir ienācis man kaut ko iemācīt. Es ļoti daudz ko iemācījos no Martas, kad viņa auga manā acu priekšā un joprojām turpina augt par vienu fantastisku meiteni ar savdabīgu raksturu. Un es nevaru saprast vai tas ir no manis, vai arī no mana vīra. Savukārt ar šo mazo tu nesaproti, ko vairs sagaidīt ne pa nakti un ne pa dienu, brokastis ēdīsi pusdienlaikā un vakarā ēdīsi pusdien/vakariņ/nakstiņas, sildīsi kafiju neskaitāmas rezies dienā un cerēsi, ka sevi līdz vakaram kaut cik savāksi, lai neizskatītos pēc alu cilvēka. To, ka laiks vairs nebūs mans, to es zinu un to, ka šo es atcerēšos ar smaidu uz lūpām pēc gada, to es arī zinu. Beidzoties vienam posmam, sākas nākošais. 

Saru dzīšana, kas bija ļoti skaists rituāls arī bija vairāk vajadzīgs man, lai es psiholoģiski sevi spētu savākt. Mans mazais puika ir ļoti nemierīgs bērniņš. Jā, es to pateicu. Un kaut kādā ziņā vainoju sevi, jo grūtniecībā biju ļoti emocionāla, lai gan šī bija ļoti skaista grūtniecība, kas ieviesa mūsu dzīvēs daudz korekcijas un simtiem laimes mirkļu. Marta bija kluss un mierīgs zīdainītis, pie knupja pat klāt neķērāmies. Jurģis gan spēlējās ar to, bet vismierīgākais ir pie mammas pupa. Un cik ilgi? Līdz brīdim, kad atkal man pārmetīs, ka bērns man ir pa smagu. Par veiglu, par smagu, par vēl kādu. Kā lai top skaidrs? Kā lai nomierina? Kā lai nepārmet sev, ja jūtu, ka vadzis lūzt un tu tajā brīdī vairs nespēj neko.

Šis viss reiz beigsies un nāks citas varēšanas un nevarēšanas, būšanas un nebūšanas.  Nav viss tikai melns vai balts, kaut kur ir pelēks un pa reizei šur tur iespīd spoža varavīksne, kas nedaudz apžilbina.