Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita skate. Bija traki piepildīts, pārpildīts un, būdama divu bērnu mamma, ak, kas par organizēšanu! Labi, ka ir tētis, oma, krustmāte un draugs blakus, kas vienmēr gatavs palīdzēt. Paldies jums par to.

Un, un pats svarīgākais februāra mēneša notikums. Jurģītim palika gadiņš un ballīte arī bija, nu ne gluži līdz rītausmai, bet ļoti roķīga. Un man jums ir jāpastāsta par pasakaini, brīnumaino bērnu ballīšu vietu, kas, zīmīgi, atrodas uz Martas ielas. Nosaukums “Forest of dreams”. Kad ieiet iekšā liekas, ka esi nokļuvis pasakā, leiputrijā. Leiputrija katram ir noteikti sava, bet tur bija mana. Mazas istabiņas kā leļļu mājiņā, veikaliņš, skola, tējas ballītes noteikti tiktu organizētas, viena pēc otras. Daudz, daudz lego mazajiem un lielajiem pirkstiņiem, un bumbu baseins ar slīdkalniņu. Piebildīšu, ka par mammām un tētiem ar ir padomāts. Atpūtas zona, kur nesteidzīgi iedzert kafiju, kamēr bērni izklaidējas. Un īpašniece Lauma, tik mierīga un mīļa, visus ciemiņus sagaidīja un pavadīja, kā arī nenobijās no mūsu milzīgā bara ar roķīgās ballītes viesiem. Cepuri nost arī fotogrāfam Gatim, kas kārtējo reizi spēja iemūžināt tik skaistas bildes, ko ielikt albumā un rādīt pieaugušajiem pusaudžiem nākotnē. Vēl es nevaru nepieminēt “Wildchilddecor” par to, ka tik skaisti izdekorējāt salduma galdiņu un radījāt īsto atmosfēru, balonu prieks mūsmājās vēl turpinās. Jūs darat savu darbu profesionāli, ātri un Skaisti ar lielo S.

Nu es varētu runāt par ballīti vēl un vēl. Atceroties, skudriņas skrien pa muguru. Un tie mazie bērniņi aug tik ļoti ātri. Ar Martu ir interesanti parunāties, tāds dikti foršs vecuma posms. Un nav jau tā, ka radziņi nav parādījušies. Tie mums neļauj dzīvot ilūzījās un atsit realitātē, kad paši peldamies sīrupā. Jurģītis joprojām nekur nesteidzās un vēl kādus divus, trīs mēnešus nestaigās. Un es nesatraucos, jo es redzu, kā mazais aug un attīstās. Daudz runā savā valodā, bet cenšās ļoti atkārtot, ko mamma saka. Mammas puisītis, kur es, tur arī viņš. Mums kā vecākiem simtiem prieka brīžu, smaidu un dažreiz arī uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir dots un kādi man ir cilvēki apkārt.

Marts, kā mēnesis nesolās būt mierīgs, jo ir tik daudz tikšanās, dažas fotosesijas, jaunas pazīšanās un jauni notikumi. Galvenais man atgādināt sev, lai es nepārforsēju ar visu. Tas man mēdz piemirsties ik pa laikam. Lai gan labi zināms fakts – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un ik pa laikam jāmācās arī pateikt kaut kam nē, jo visu visu izdarīt nav iespējams un nemaz nevajag.

Pavasari, pavasari mēs gaidām tevi. Ir stipri jūtams, ka raujies apciemot mūs. Saule, putni, zaļumi un puķes. Daba plaukst. Ļauj arī mums uzplaukt, dod spēku, enerģiju un priecīgu garu. Veselību arī lūdzu.

Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. Šodien jau kārtējo reizi piezogas mana vaiņas apziņa. Bet man kājas skrien uz priekšu. Iedama uz autobusu pieturu, es jūtu, kā mans ķermenis lēkā un smadzenes pulsē. Tūlīt izsprāgs krokodila asaras. Bet nē! Šodien raudāts ir gana. Gan ar bērniem, kas satupuši uz mammas un nesaprot, kas noticis, gan viena, uz mirklīti karinot veļu. Šodien ir grūti. Pat ļoti. Šī varētu ierindoties top pieci, manā drausmīgāko dienu listē. Esmu tik daudz šodien dusmojusies uz saviem bērniem un viņi nav vainīgi pie tā un tas viss uz pārguruma pamata. Un nemeklēsim vainīgos, lai gan ar rādītājpirkstu varētu nepieklājīgi norādīt savā virzienā. Kapēc es sev to nodaru? Kapēc man visu vajag un uzreiz? Simtiem Whatsapp grupiņu, kas ik pa laikam atgādina par sevi telefonā. Un kā es tā, neatbildēšu un nepiedalīšos sarunā. Sociālās vietnes, kas paņēmušas enerģiju vairāk nekā vajag un, kur palieku es un bērni, un vīrs. Vai tiešām vajag būt visur? Un to es sev atgādinu ikreiz, kad esmu uz izdegšanas robežas. Jābūt ir šeit un tagad ar savējiem. Ir, protams, grūti, ka dzīvo ellē ratā kaut kur, uz kurieni nevienam īsti nav laika aizbraukt, jo saprotams, ka katram sava dzīve un savas mazās vai lielās problēmas. Bet gribās parunāties, pačīkstēt, pamalkot kafiju ar kādu draudzīgu seju, kas nav gluži telefona ekrāns.

Tieši pēc septiņām dienām man ir apaļa jubileja un visu laiku domāju par to, kā lai es sevi atrodu. Lai gan drīzāk jādomā par to, kā lai es sevi nepazaudēju. Savu smaidu, optimismu, sievišķību. Kā, lai atrodu balansu visam un nemestu plinti krūmā. Un piezogas man tas mammas perfikcionisms. Jo traukiem jābūt nomazgātiem, ēst sataisītam, bērniem apčubinātiem, veļai izmazgātai un grīdai tīrai, lai Jurģim nav vēlme visu no zemes uzslaucīt. Vēl censties naktī izgulēties un pavadīt kādu brītiņu kopā ar savu vīru. Un tā dienu no dienas. Un tad, kad ir slimošanas, tad viss ir nedaudz lielākā haosā, jo ir puņķi, temperatūras un nemitīgas mīļošanās, kašķi, un viss ir slikti. Un tas izsūc enerģiju. Mega izsūc. Es priecājos, ka ir dienas, kad es varu tā aizskriet. Aizskriet ar raiža pilnu krūti, bet dejās sasmelt enerģiju. Pēc dejām ir vieglāk, pēc fiziskām aktivitātēm ir endorfīnu sprādziens. Lai gan pēc praktiski negulētas naktis, kad visa diena pavadīta emocionāli cīnoties ar sevi un dejās ir nedaudz grūti koncentrēties, ir labi, ka šodien var tā. Un atnākot mājās, traukus es nemazgāšu, izņemšu atlikušās sprādzes no matiem, ieiešu dušā un iegulšos gultā, cerot, ka šonakt gulēšu. Un pirms miega vēl galvā skanēs mūzika no pēdējās izdejotās dejas un klusumā dzirdēšu, kā bērnu elpa atsitās pret visām mājas sienām, atnākot līdz manām ausīm. Un rītdienu sākšu ar jaunu sparu.

Kopš piedzima Jurģis, dzīve apgriezās vēl par kādiem simt astoņdesmit grādiem un bieži vien nav saprotams, uz kuru pusi. Februārī mēs aprecējāmies un februārī mums piedzima mazais. Tas bija viens jaudīgs sākums mūsu kopīgajai kopdzīvei ar domu par bezgalību. Arī emociju gūzma bija diezgan liela un es joprojām spēju smieties, raudāt un dusmoties vien piecās minūtēs, es gan neesmu stāvoklī es ļoti daudz par sevi vēl apgūstu, viss ir procesā.

Kad tikko atbrauc mājās ar zīdainīti, māte var justies nedaudz “jēla”, jo ķermenis ir paveicis neiedomājami atbildīgu darbu. To nemaina fakts vai ir bijušas dabīgās dzemdības vai ķeizars, tu kā sieviete kļūsti par mammu, lai gan tā mammas piedzimšana var atnākt arī vēlāk. Pēc tam, kā manā gadījumā, nākamais uzdevums bija lielāko bērnu mierīgi iepazīstināt ar jauno mājas dvēselīti. Tā bija vesela epopeja, jo tu nezini, kā bērniņš reaģēs. Marta man pirmajā dienā pateica, ka mani nemīl. Sirds salūza drumslās un asaras lija kā ūdenskritums. Un, protams, tikai pēc tam ar veselo saprātu apzinājos to, ka arī viņai dzīvē daudz kas mainās. Tajā pašā vakarā, atgriežoties mājās pēc otrajām dzemdībām, pusgulētām naktīm, pēkšņi ieslēdzās perfektās mammas sindroms, jo pēc idejas es jutos gana labi. Pabarot, izmazgāt, veļas kalni, koferis, izslaucīt un uzslaucīt, nomainīt, samīļot. Centies visu. Bet tajā visā steigā, es noliku sevi kā pašu pēdējo. Nu tā, ka man, divas nedēļas pēc atbraukšanas mājās, naktī jātraucās ar ātro palīdzības mašīnu uz uzņemšanu un īsti nav skaidrs, kapēc asaras tā birst, kā no pārpilnības raga. Stress. Šāds stresa līmenis man bija pirmo reizi. Ar otro bērnu es piedzīvoju arvien lielāku vientulības sajūtu. It īpaši, kad paliku viena ar mazajiem raušiem, censdamās sadalīt uzmanību. Ļoti daudz “feiloju” ar to, jo ne vienmēr tas izdevās.

Vasaras sākums man bija īpaši smags, daudz negatīvo emociju kāpums. Tajā laikā, kā par “laimi” man beidzās piens. Es baroju Jurģīti ar savu pieniņu piecus mēnešus. Tik mazs vai ne. Veselu mēnesi cīnijos ar laktācijas veicināšanu, dzerot dažādas tējas, ēdu cik pareizi vien varēju, atteicos no piena produktiem, atslaucu. Ar asarām acīs baroju Jurģi, jo viņš bija tik nemierīgs, ka beigās raudājām mēs abi. Un tajā brīdī man nederēja tas, ka galvenais, lai bērns ir paēdis, es fokusēju tikai uz vienu mērķi. Bet es tik ļoti tajā ieciklējos, līdz sevi pazaudēju un izsmēlu. Pēc visa tā cīniņa es tomēr devu priekšroku paēdušam bēbim, nevis manām kaprīzām. Kā tas ir vairs nebarot pašai? Tas ir sāpīgi. Jo braucot ciemos jebkur, viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdod ir – “pati baro?”, un ja atbilde ir “nē”, tad ir kāds dziļdomīgs padoms, klusēšana vai pēdējais, ko dzirdēju: “Bet mammas piens taču ir labāks, varēji pacensties.” Tā it kā es būtu tik vienkārši atmetusi ar roku. Es ļoti labi arī apzinos, ka cilvēki nevēl ļaunu. Bet dažreiz negribot viņiem tā sanāk. Turpinājums bija tāds. Pēc nedēļas vai pat divām, es sajutu krūtī bumbuli. Tas bija sāpīgs un ik pa laikam niezošs. Sazinājos ar savu ginekoloģi, viņa lūdza steigšus doties uz mamogrāfiju, ko arī darīju. Pēc apmēram divām nedēļām beidzot es tur tiku. Apskatīja, iztaustīja un izrādās, ka tas bija piena sastrēgums, liels sabiezējums. Lai gan parasti piena sastrēgumi pavadīja mani ar drebuļiem, temperatūru un briesmīgu pašsajūtu, taču šoreiz nebija ne miņas no tā. Un pati vienmēr tiku galā ar situāciju. Niezēšana un sāpes ar loģiski izskaidrota. Neziņa mani ieveda bailēs. Par sevi un par nākotni, par cik es zinu, ka manā ģimenē pa sieviešu līniju parādās labdabīgie audzēji. Gribēju vēl piebilst, oktobris ir krūšu veselības mēnesis. Aizej un pārbaudies. Ir vai nav aizdomas, ir vai nav bērns, esi vai neesi riska kategorijā. Izdari sev labu. Nenožēlosi. Ar mani viss ir labi, es esmu vesela.

Esmu ļoti pateicīga, kad  tajā smagākajā brīdī zvana attālumā bija mana māsa, viņa mani uzklausīju, izvaicāja un ļāva man traucēt viņu jebkurā laikā. Māsu, tu esi zelta cilvēks. Protams, vīrs arī centās mani glābt no manis pašas, bet ne vienmēr zināja kā. Vīriņ, pats gelvenais, tu biji blakus. Ikdiena jau turpinās, ar labām un ne tik labām dienām. Mēs kašķējamies un strīdamies, mīļojamies un bučojamies, esam klātesoši, esam viens otram. Cik varam strādājam kā vienota komanda. Neviena dzīve nav perfekta un šīs bēdiņas ir jāsagremo un jāpalaiž, jo nevar zināt, kas būs pēc minūtes, stundas, nedēļās un mēneša, gada. Un es joprojām, liekas, ka triecos ar kamaniņām pa kalnu, kuram tālumā var skaidri saredzēt mērķi, bet kas sagaida uz paša kalna, nav zināms. Tapēc jāiemācās parūpēties par sevi un, ja sirds atļauj, atceries par vēl kādu, kuram varbūt neesi zvanījis kādu laiku, vai uzraksti. Pamēģini ieklausīties, parunāt, aizbraukt ciemos. Tas ne tikai to cilvēku darīs priecīgu un varbūt pat pārsteigtu, tas varbūt viņu izglābs no melnām domām, plus pozitīvie karmas punkti nākotnei. Laiks ir tas, kas ir jāmēģina iztērēt jēgpilni. Un kapēc to nedarīt šodien, nevis gaidīt līdz rītam.

Ir jau septembra sākums un vasara ir burtiski paskrējusi milzu ātrumā. Te viņa bija un te viņas vairs nav un, lai gan liekas, ka tas laiks ir tik ātri pagājis, tā vasara vienmēr ir tik piepildīta.

Jurģim tā sākās ar koliku beigšanos, velšanos sākumu un pirmo zobu nākšanu. Martai ar bērnudārza pauzi un piedzīvojumiem ārpus tā. Man ar visu ko, ar diezgan grūtiem periodiem sadzīvē, ar pasakainiem un brīvības mirkļiem ārpus visa. Ar dejošanu līdz rīta gaismai, ar ilgošanos, piekušanu, sirdsāpēm un sevis pazaudēšanu, lai atkal sevi atrastu. Viens no tādiem ļoti īpašiem mirkļiem bija kāzās, kur bijām aizbraukuši bez bērniem, mums bija saplānots tā, lai viss varētu noritēt veiksmīgi un pie bērniem būtu palikušas pašas labākās aukles. Bet ne par to ir stāsts. Esam kāzās. Ārā ir melna tumsa, debesis noklātas zvaigžņotā paklājā, telts ir pieskandināta ar dzīvo mūziku, uz skatuves ir sakāpuši gandrīz visi kāzu viesi, izņemot mūs. Es ar Rolandu sēžam pie galda un Rolands man saka: “Paskaties uz tiem cilvēkiem, kas ir sakāpuši uz deju plača! Viņi visi izskatās tik dzīves pilni un laimīgi.”. Un tik tiešām uz vienas mazas skatuvītes ir jūtams endorfīnu sprādziens. Kurš gan dejojot var justies slikti, tur bēdas nesastapt. Un ik pa laikam, ja man paliek tā nedaudz skumji ap sirdi, es atceros to brīdi. Atkal atrodos tajā laikā un telpā, uz mazu mirkli, tik brīvi kā putna liedojumā.

Protams, vasara nesaistās tikai ar kāzām. Bija arī diezgan grūti brīži,  kad likās, ka nosmakšu šajās četrās sienās. Es nekad nebūtu domājusi, ka var justies tik bezpēcīgi atrodoties starp savējiem, starp mīļajiem. Gribējās kliegt, bēgt, raudāt. Tajā grūtajā periodā, man arī piens beidzās un nevarēju vairs pati barot Jurģīti, lai gan nu cīnijos visādi. Dzēru tējas, atslaucu, ēdu cik vien varēju, bet nekā, un mani tas emocionāli dzina pilnīgā izmisuma. Labi, ka tajā brīdī vīrs pateica, ka pats svarīgākais ir tas, ka mazais ir paēdis un ziniet, ar to man pietika, lai gan ir tik grūti to sadzirdēt, tad kad veselais saprāts cīnās ar sirdi, jo kā tas es tā. Tam visam bija pozitīvs iznākums, Jurģītis līdz ar to ir palicis mierīgāks. Viņam joprojām ir izteikta sirēna, bet ir iestājies līdzsvars. Vienā brīdī es cēlos ar cerību pilnu skatu, ka krist man negribās, bet, ja kritīšu, tad ceru, ka būs kàds, kurš pietur. Un tā bija tikai maza daļiņa no šīs vasaras notikumiem. Mēs braucām ciemos, gājām staigāties, braucām ekskursijās ar sabiedrisko, bija dienas, kad taisijām randiņus katrs ar savu bērnu, dejojām māju pagalmos, dejojām dzīvoklī, ar geocatching aizrāvāmies, piedalījāmies fotosesijās,  baudijàm negaisu, likām puzles, taisijām filmu dienas un našķojāmies. Ķērām un grābām to, kas mums nāca pretim, to ko varējàm tajā brīdī atļauties. Tāda vasara, kā šī nebūs, jo nākamajā arī bērni bùs lielāki. Bet tapēc ir bildes, mūsu atmiņu vācelīte, par ko pasmaidīt. Pāldies tev vasariņ vēlreiz. Pateicos par katru, dienu, stundu, minūti, sekundi. Par dzīvi un tās patiesumu. Par šodienu, vakardienu, rītdienu.