Mēraukla
Šodien izdzirdot vārdu aborts, šķiet viss man ķermenis ietrīsējās. Šķiet atkārtojot šo frāzi, lai pārliecinātos no zvanītāja, ka sadzirdētu vai sapratu pareizi, likās kā inde, kas ielīst mutē un noskalo visas manas garšas kārpiņas. Viss paliek rūgts un negaršīgs, nebaudāms.
Vieglas sāpju un atmiņu uzplaiksnījumi pēkšņi iznira man acu priekšā. Nezināju, ka šis vārds tik ļoti iespaidos. Nezināju, ka šim vārdam parādoties manā apvārsnī, es pēkšņi sajutīšu tik lielu emociju uzplaiksnījumu. Bet re kā ir. Tomēr diedziņu pavilka, valdziņš izira. Un lai gan pēc visiem pārdzīvojumiem, es sāku justies labāk. Un smaidīt mazliet vairāk un priecāties par sīkumiem, dejot ar bērniem, būt klātesoša. Redzēt to labo un skaisto, saredzēt optimismu. Vērot to un piedzīvot to ikdienas sīkumos. Un viss cits jau nav pazudis, dzīve haosā un šaurībā turpinās. Draugi daži nozuduši no apvāršņa, varbūt tas dēļ manas uzburtās aizņemtības. Bet es turpinājos nu jau nedaudz citāda. Šķita tas smagākais ir aiz muguras.
Nu un tieši tagad, īsi pirms māmiņdienas iznira šis vārds, kas manā sirdī atstājis pelējumu. Un pelējumus nav tik vienkārši iznīdēt. Un tas ir jāizdara- jā tas ir apgalvojums. Bet apgalvojums, kas savu svarīgumu zaudē tajā brīdī, kad tiec pie šīs apzinātās domas, kam neseko apzināta rīcība. Kad piedāvā šo tēmu paskatīties padziļināti un tikt pie problēmas saknes, šķiet es momentāli noslēdzos, it kā es būtu bijis tikai novērotājs šajā visā situācijā. Tas, kurš ir līdzās un nebaidās teiktu kaut ko pārlieku pareizi un aizkarošu, barojot manu vainas apziņu soli pa solītim. Kā es gribētu, lai šis viss nebūtu bijis. Lai mani eņģeļu bērniņi nelīdzinātos Hokeja komandai tur debesīs. Un es varētu izdzēst no lapas šo visu kā ar dzēšgumiju izdzēš nepareizi novilktās līnijas burtnīcā. Kaut man nebūtu bail teikt kā bija bez nosodījuma un sāpēm, nožēlas. Kaut es nemeklētu attaisnojums, bet pieņemtu. Jā tā bija un es varēju būt tālredzīgāka, gudrāka. Bet kā būtu ja? Cik vienkārši nomaskēt ir sāpes, uzliekot smaidu, kamēr vēl atrodies piķa melnā tumsā. Un nav svarīgi cik taureņi palidojuši garām vai cik skaisti putnu koris dzied no rīta. Nav svarīgi, kādi “sūdi” dzīvē bijuši un cik tādu “sūdu” sekos. Šī noteikti nebūs mēraukla manām skumjām, bet viņas neatpaliek no manis, elpo cieši pakausī un neļauj aizmirsties.




Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!