Paldies par atmiņām

Tik jocīgi, kad visas bildes no sienām tiek noņemtas nost, kad skapju vietā paliek putekļi un gultas vietā matrači uz zemes, lai varētu izgulēt pēdējās naktis. Ejot šķiet soļi un balsis pašas atbalsojās un runā ar tevi. Palikušas tik tās balti  pelēkās sienas ar bērnu roku nospiedumiem un netīrumiem, kas acīmredzami atgādina par to, ka te dzīvoja ģimene. Vēl kāds zaldātiņš bērnu istabas nostūrī palicis pēdējais vai kāds pamanīs?  Vai knupis, ko kādā naktī bezkaislīgi meklēji, lai rastu mieru šajās telpās. Atmiņas par bērnu pirmajiem soļiem šajās istabās, ventilatora troksni midzinot mazāko bērnu, smiekli un dejas pēcpusdienas saulē, kad visi laidās deju ritmos un tev visa pasaule bruka, bet bērni smaidīja, viņi nejuta mammas skumjas. Ziemassvētku laika burvība, kad pēc pušķošanas tev viena acs jau raustās, bet bērni sajūsmā saka, ka šī ir vislabākā egle ar dīvaina izskata skariņām un daudzkrāsainām gaismas virtenēm. Par piparkūku cepšanām un miltu nospiedumiem, kas rūpīgi izdaiļo visus mājās nostūrus. Par tiem hokeja maratoniem un gavilēm, fanojot par mūsējiem, ko dzirdēja, šķiet, visi kaimiņi. Un vasaras varžu koris, kad balkona durvis vaļā un siltums iezadzies tā nemanot visā mazajā dzīvoklī. Kad negaisa laikā stāvi uz balkona un klausies lietas pakšķus un kā gaiss lēnām izmainās, palicis vieglāk elpot. Tie haotiskie rīti pēc maiņām, kad bail atvērt durvis, zinot kas tur sagaida, bet mazās bērnu balsis un atplaukstiošiem smaidiem liek apdomāt vai tā nekārtība ir tiešām nekārtība vai tikai dzīvība. 18. novembra svinības, ko jau gadiem svinam mūsu tradīciju ieskauti, lai paliek atmiņu nostūros. Taisīšanās uz deju koncertiem, meklējot, kur palikušas kurpes, kamēr viens maziņš jau ir atradis ātrāk par tevi un laižās savos deju ritmos. Nu tā es varētu turpināt. Deviņus gadus ielikt kastēs ir grūti un ļoti laikietilpīgi. Tas atgādina par visu. Par aizcirstām durvīm un asarām, par prieku un saviļņojumu, par spēlēm un jautrību, par būšanu līdzās, par būšanu kopā. Un tā īpašā sajūta, kad pēc ceļojuma atgriezies mājās, bet dzīvoklis pēkšņi liekas tik mīļš un plašs, svešāds un tomēr ļoti tuvs. Un ne bez iemesla mēs viņu pārdevām. Par mazu palika mums visiem. Kad ikdienas kašķi nervu sistēmu aizdambēja kā tualetes rullis, jo katrs prasīja savu telpu. Kad gribēja vienoties brokastu taisīšanā, bet taisīšanas beigās gribās visiem vnk kulteni atstāt uz galvas un paelpot līdz 10. Tās emocijas šķiet cīnās ar realitāti un sentimentu. Bet apradīšu, solu.