Svētki nāk

Un atkal ir pierādījies tas, gribi ko plānot, nepārsteidzies. Tas viss sabrūk kā kāršu namiņš. Otrā reize divu mēnešu laikā, kad šķiet visa nedēļa sadalīta pa minūtēm un sekundēm, darāmais ir pāri lūkai un lapā vairs nav vietas, kur pierakstīt. Tu sajūti to vieglo adrenalīnu par visu, kur jābūt un jāatbalsta, kur jāizved bērni. Jāpiedzīvo. Beidzot deju koncerts, kuru jau šķiet pus gadu gaidi, meitas koncerti, satikšanās un, protams, tas iepirkšanās saraksts, kam nav gala un malas. Tā vietā knapi spēj izvilkties no gultas, vāri tēju, vāji zaļu un domā, ka vieglāk būt Grinčam šajā laikā. Kamēr citu mājas piepildās ar Ziemassvētku dekoru un lampiņām, tev gaismiņas sastāv no sačervelējušā temu pirkuma, ko nespēji izspakot un izskatās pēc kaut kā tāda, ko kaķis izvemj. Spalvu kumšķis ar gaismiņām un dažādiem apgaismes režīmiem. Sagāzusies alveja, kurai podā jau sen nav vieta, pārtop par Egli. Un māja paliek tukša. Bildes no sienām pazūd kastēs, bērnu lietas tiek sakrāmēt un čalas pārvēršas vien putekļos. Nedomāju, ka šis process man liks tā justies. Un jā, cik brīnumains laiks priekšā, kamēr brīnumu vēl tik jāpiedzīvo. Kad vēl nekas nav zināms un reāli dzīvo uz kastēm. Bet ir taču par ko priecāties. Varbūt tas ir vnk šis tumšais laiks, kas liek tik negatīvi domāt, kad tie bērnu skolas, bērnudārzu, pulciņu čati ir par daudz un esi gatavs vnk izslēgt šo mēnesi un pamosties Janvārī. Kad mēneša beigās strebsi roltonu un nožēlosi, ka palutināji sevi dzimšanas dienā ar vietējās kleitas izvēli, kas nav pat tuvu Shein cenām un nomodomāsi, ” Es taču esmu šo pelnījusi”. Un varbūt Janvārī pasmiešos par to krāpnieku pirkumu, kur pazaudēju naudu, kas būtu labi noderējušas zāļu pirkšanai. Un es teju vienmēr saslimstu pirms dzimšanas dienas. Ahh jā vēl tā dzimšanas diena. To jau sen vairs neplānoju un neceļu ekspektācijas. Kad pirms 10gadiem sagaidīju savu 26gadu jubileju, tā bija pati labākā dzimšanas diena. Vēl dzīvojām Imantas dzīvoklī un man puķu vietā uzdāvināja priedi, par ko ilgi smējos. Apkārt bija mani mīļie draugi, mēs spēlējām galda spēles un sociālajiem tīkliem tajā brīdī nebija nekādas nozīmes. Kā tu svini, ko velc mugurā, ko cel galdā un cik daudz dažādos smuktraukos saliec čipšus , bet cik ļoti tas pats vienkāršākais ir palicis par privilēģiju. Un ko tad paveicu šogad? Hmm. Daudz laba, daudz ne tikai laba. Daudz smējos, daudz raudāju, daudz izsāpēju un izdzīvoju. Cik reiz pieķēru sevi pie domas, ka man ir ļoti paveicies un cik daudz reizes gribēju skriet uz mežu un kliegt tik skaļi, lai vārdi novibrētu koku galotnēs. Cik daudz reizes gribēju pārrakstīt rītdienu un izdzīvot atkal vakardienu. Cik ļoti man gribētos ierāpties mammai klēpī, lai paglauda galviņu un klausīties tēta dienas atziņās. Atkal būt vēl bērnam un aizmirsties. Mans pārdomu decembris. Svētki nāk.