Es neesmu Griņčs

Ir novembra beigas un es jau tagad skatoties uz decembri un kalendāra pārpilnību gribu būt lācis, un aiziet ziemas miegā. Kad Rolis tikko bija atbraucis no sava ceļojuma, man nākamajā dienā iestājās panika. Bija, protams, tur arī sava daļa pārgurums. Stāvēju pie nosūcēja es un visi trīs bērni, un raudājām mēs visi. Kā tajā dziesmā par raudošo māti. Piecas dienas ar bērniem būdama viena, biju ieslēgusi izdzīvošanas režīmu. Un, kad mans mazais burbulis pārsprāga, es atkal apzinājos realitāti. To kas ir tur ārā. Bez sniega un sliktajiem ceļiem ir arī pasaule, kas rit uz priekšu. Sekundes nomaina minūtes, tad stundas un dienas. Bet gribās to visu izslēgt un atgriezties Rūtas burbulī, jap es te tīri labi jūtos un labprāt attaptos Janvārī, ar labāk gulētām naktīm. Nāk svētki un nepamirkšķināšu pat acis un tie būs klāt. Un jā, Ziemassvētki ir pasakains laiks, nenoliedzami. Bet man decembrī teju visas nedēļas nogales ir pilnas, plus bērnu koncerti un vēl šis tas, un tā varētu turpināt. Un nepārprotiet mani, ir forši svinēt svētkus, es neesmu nekāds Grinčs, lai gan mēs katru gadu ar vīru smejamies, ka boikotēsim. Bet, šķiet, savā galvā esmu izdomājusi, ka, ja es māju nesākšu pušķot, arī svētku laiks vēl nesāksies un manas smadzenes nepārcepsies. Bet, lai attaisnotos un ieietu ar sevi pretrunās. Nu patīk man tā piparkūku smarža, mandarīni un pīrāgu garša. Kad sasildīties var ar siltu dzērienu,  vērot pieneņu pūkas krītam no gaisa viegli virpuļojot pa zemes virsmu,  sniega gurkstēšana zem kājām, smiekli no bērniem, kas ar ragavām paskrien garām. Nu ir tā sava veida burvība. Ziemassvētku dziesmas, melodijas un dancojoši vecīši, kas mūzikai skanot groza savus dupšus. Skanīgăs lādītes pildītas ar gardumiem un tik daudz brīnumi apkārt un sirdī. Bet visvairāk man patīk vērot savus bērnus. Kā gaida pārsteigumus zeķē katru rītu, raksta vecītim vēstuli un ar aizrautība mums stāsta. Tic tam salavecim un ziemeļbriežiem, kas gar māju traukušies un savus pēdu nospiedumus atstājuši. Ja turpināšu šādā garā, varbūt nebūs tik traki šogad? Bet nu man decembris ir arī par mani. Ieslēgšu savu ego un par savu gadu priecāšos. Viņš ir bijis lielisks (visās detaļās gan neieslīgsim, bet kopumā). Decembris ir mans dzimšanas dienas mēnesis un pēdējos gadus mums bija superīga tradīcija. Tieši manā dzimšanas dienā ar mašīnu izvedāt manus pašas taisītos apsveikumus, ko jau oktobra beigās sāku skricelēt tumšajos novakaros. Un kas tas bija par azartu, kādu prieku mums tas sagādāja, mēs vēl pīrāgus ar vīru cepām un fonā skanēja labdarības akcija “Dod pieci”. Klausījos cilvēku stāstus, pa reizei pabirdināju kādu asaru un dziedāju līdzi dziesmām, kas toties mani aizveda citās atmiņu tālēs. Mağisks laiks. Ak. Šogad šis viss nebūs un varbūt ir gads jāizlaiž, lai apdomātu daudzas lietas un sarakstu nepapildinātu vēl lielāku, jo tas notiek katru gadu. Sāku es ar 20 apsveikumiem tuvākajiem un pagājušo gadu man bija pie 80. Ja es varētu tad visiem aizsūtītu. Bet nē, šogad savā dzimšanas dienā es gribu laiku sev. Es negribu ne cept, ne vārīt. Es gribu pabūt sev. Un varbūt šis Ziemassvētku laiks ir par došanu, bet tad es atļaušos un došu kaut ko sev. Kaut nedaudz, bet sev. Tas nepārvērtīs manas negulētās naktis par gulētām un asaras par prieku, nedziedēs manu dvēseli,  bet es būšu izdarījusi sev ko svarīgu.

Man laikam arī tramīgu dara visas reklāmas pa TV un sociālajiem tīkliem. Varbūt tos tieši jāboikatē uz mēnesi, lai gan pati zinu, ka nedaudz pārvēršos par reklāmas stabu, jo novembra nesastrādātie darbi ir jāatrāda decembrī.  Un es gribu šo svētku laiku mağisku, jo tie ir Rūtas pirmie Ziemassvētki. Bet negribu arī uzcelt ilūziju kalnus. Tad nu tik meklēšu pareizo ceļu savā labrintā, soli pa solītim.

Piedzīvotās bedres dziļums

Depresija nenāk lūgta. Depresija nav izdomājums. Tā nav vāju cilvēku padarīšana. Tai nevar iedzert zāles, tās nav galvas sāpes. Tas nepāriet uzreiz.

Un tā es varētu turpināt, jo ir jārunā.
Pēc pēdējā laika notikumiem tepat mūsu platuma grādos tika daudz runāts par pēcdzemdību depresiju, bet var runāt un runāt vairāk.
Esmu piedzīvojusi depresiju divas reizes dzīvē.
Un nav jājūtās vainīgam par piedzīvoto. Lai gan pirmajā brīdī tas tā neliekas.  Pasaule mugura nepagriezīs, it īpaši, ja sāksi runāt. Un tas ir grūti, kaut vai pašai apzināties to un sākt meklēt palīdzību.
Pirmo depresiju piedzīvoju pirmo gadu dzīvojot Skotijā. Kad bija viss kas zināms un pazīstams jāatstāj aiz muguras. Kad ar sakravātiem čemodāniem aizbraucām teju visa ğimene prom no Latvijas. 2008.gads krīzes gads. Tas bija tāds pavērsiens un es nezināju, kas ar mani notika un dzīve šķita iekrāsota vismelnākās krāsās, ilūzijas par “skaisto” dzīvi Skotijā sabruka kā kāršu namiņš. Pēc ilgāka laika slēpjoties ledusskapja ēnā, liekajos kilagramos, asarās un ne ar vienu nespējot tā īsti parunāt es pazaudēju pati sevi. Es pazudu, kaut kur laikā.  Es vairs nepazinu ne to cilvēku, kas skatās spogulī. Ne arī nojautu cik dziļā bedrē es esmu. Kas man toreiz palīdzēja, tā bija mākslas terapija. Pēc tās es ne tikai spēju beidzot muti pavērt un runāt par to, kas ar mani notiek, bet arī atgriezties deju pasaulē, atgriezties caur kustību pie sevis. Un tā soli pa solim vēl gadu vēlāk es nonācu tur, kur es vēlējos. Tas bija smagi, kam sekoja daudz noliegumi pret sevi un neticība.  Un nē tā nebija mana nevarēšana vai slinkums. Tam nav formulējama, bet manā jaunietes prātā tarakāni cīnijās un palēnām atgriezās krāsas un es nejaudāju atpakaļ atgriezties savā zemākajā punktā.
Un otrā reize, tā mana smagākā, bija pēc otrā bērna piedzimšanas. Grūtniecība bija visai trauksmaina, dzemdības pašas par sevi bija ātras. Bet tad divas nedēļas pēc dzemdībām, kad tiku ar asiņošanu uz slimnīcu aizvesta, notika kaut kāds lūzums. Un es nezinu vai tas bija tas iemesls vai nebūšanas ar Jurğa vēderu un viņa lielo raudāšanu. Palika arvien trakāk. Sākumā es to nerakstaroju kā pēcdzemdību depresiju, jo šķita, ka tas ir tikai nogurums no negulētām naktīm un trakajām dienām cenšoties būt visvarenā mamma. Vīrs strādāja divos darbos, lai varētu ar savu algu, kas tajā brīdī bija vienīgais ienākums, parūpēties par mums finansiāli. Mēs ļoti daudz strīdējāmies, kas visu nepadarīja vieglāku. Un es negribēju savu nastu uzgāzt viņam virsū, kas bija nepareizi. Bet tajā brīdī tas šķita vieglāk. Nedariet tā.  Bet man šķita, ka mani neuztvers nopietni, labāk apspiedīšu savus grūtumus. Tā gāja dienas un naktis. Kad vīram bija maiņa, tās naktis bija trauksmainas. Manā zemapziņā biju nodomājusi, ka ja nu Martiņai naktī savajadzēsies, viņa atskries pie manis un es mierīgi varēšu viņu nomierināt. Realitātē beigās mēs visi trīs raudājām: gan Jurğis, gan Marta, gan es. Un tas bija bieži, un tas bija smagi. Pa dienām es tik ļoti gaidīju kad kāds ciemos atbrauks, bet tas nenotika. Es skatījos sociālajos tīklos un tas manī radīja lielu postu. Šķita, ka esmu vienīgā tāda ar sabrukušu pasauli. Un tagad tas laiks šķiet izdzēsts kā zīmējums no papīra, miglā tīts, bet ar smagām atskaņām. Tā es slīgu iekšā arvien lielākā bedrē. Lūzumpunkts bija, kad vīrs bija aizbraucis uz vecpuišu ballīti un es paliku atkal ar mazajiem. Es biju izdomājusi, ka tikšu galā, jo es taču esmu mamma. Atbraucot mājās, dzirdot kā noklaudz ārdurvis, es skrēju viņam pretim un jau vilku apavus kājās. Nesos ārā un teicu, ka man vajag 30min vienai. Tajā brīdī gribēju skriet piemājas upē iekšā bez atskatīšanās atpakaļ un tad pie šīs domas es apstulbu. Es paņēmu telefonu un zvanīju māsai un runāju par savu iekšējo pasauli, pieminot visu, kas manī bija sakrājies. Un izrunājot savu sāpi skaļi, es sapratu, ka nu ir auzas. Ir pavisam slikti. Sāku meklēt palīdzību. Tajā brīdī par iespējām kur un kā to darīt man bija visai maza nojauta un zināšanas. Sāku meklēt terapeitu. Bet sapratu, ka naudas man arī nav un lūgt naudu es nevēlējos. Meklēju bezmaksas iespējas un tādas arī ir, tik saņemties uzrakstīt, uzzvanīt tam vajadzēja dūšu, dūša apskrēja. Zemapziņā bija vainas apziņa par sevi. Bet ko tad es, veselīga sieviete ar diviem bērniem un tagad meklēs palīdzību, vienkārši jāsaņemas. Tas nekas, ka tajā laikā knapi no pidžammas varēju izlīst laukā. Ka man bija bail ar bērnu iet ārā pastaigāties, jo tas manī radīja negatīvas emocijas. Ēst taisīt piespiedos tikai, kad Marta bija mājās, jo tā mani apmierināja desmaižu pārtika un ūdens. Lai gan Jurğim puncim mazs, kas patika no tā ko es ēd, papildus trauksme. Kā man gribējās, lai man blakus ir mamma. Bet mammai es neteicu, kas ar mani notiek. Ne toreiz, ne Skotijā kad dzīvojām kopā. Bija bail no reakcijas. Mamma ir citu laiku cilvēks. Es domāju, ka tas viss ir galvā un laiks visu sadziedēs. Laiks dziedēja tik tiešām un bedre tapa arvien seklāka, bet viņa ilgi bija līdzspatstāvoša. Un es nezinu, ko es darītu, ja man nebūtu manas māsas. Es viņai būšu pateicīga vēl ilgus,  ilgus gadus. Viņa bija man blakus, atrodoties 3h attālumā no manis.  Katru dienu viņa man zvanīja un prasīja kā tad man iet. Tik vienkārši vai ne? Un mēs runājām daudz un bieži.Es gan dzīvoju noliegumā, ka nav tik traki līdz es atkal vannas istabā sēdēju un birdināju asaras ar viss melnākajām domām, bet ārēji smaidīju, neizpaudu emocijas. Pagāja labs laiks līdz es sevi sāku mīlēt, cienīt un saskatīju gaišākas krāsas. Tagad skatoties uz piedzīvoto, es varbūt būtu savādāk darījusi, bet varbūt arī nē.
Ienākot trešajam bērnam šogad ğimenē, nu nav viegli. Bet es esmu savādāka, es ar vīru esam savādāki. Mēs zinam cik traki var būt, mēs vairāk komunicējam un esam viens otram. Pārņemam stafetes un cik vien varam palīdzam viens otram. Man ir fantastiska Pep mamma ar kuru es sarunājos, māsa zvana attālumā, super zīdīšanas konsultante. Es cenšos veidot savu ciemu. Un esmu neizsakāmi pateicīga par cilvēkiem, kas man ir apkārt. Sākot ar vīra mammu, kas mums ir zelts. Kā arī jebkuram, kas atraksta un jebkuram, kas ir atbraucis pie mums paciemoties. Es neesmu viena.