Kā ta mums iet? Ir sākusies atskaite līdz mēs kravāsim atkal koferus, pēdējo reizi. Un šoreiz atvadīsimies, ne tik vien no rajona, bet arī galvaspilsētas. Uz kurieni? Tas, lai paliek pie mums. Jauna vieta, mūsu jaunās mājas, jauns sākums un arī savā ziņā turpinājums. Ir satraukums un milzīgs vajadzīgo lietu saraksts. Instrumenti dārza darbiem, mājas […]
Šodien izdzirdot vārdu aborts, šķiet viss man ķermenis ietrīsējās. Šķiet atkārtojot šo frāzi, lai pārliecinātos no zvanītāja, ka sadzirdētu vai sapratu pareizi, likās kā inde, kas ielīst mutē un noskalo visas manas garšas kārpiņas. Viss paliek rūgts un negaršīgs, nebaudāms. Vieglas sāpju un atmiņu uzplaiksnījumi pēkšņi iznira man acu priekšā. Nezināju, ka šis vārds tik […]
Kā man gribētos parastās, ikdienišķās dzīves problēmas. Krējums par maz ledusskapī, piens saskābis vai kafija beigusies. Nedomāt visu laiku par to, ka pulkstenis tikšķ uz priekšu un tik daudz jāspēj izdarīt līdz Jurģa skolas gaitām. Un laiks, kā mēs zinām, uz vietas nestāv. Domāt par to – vai es vēl drīkstu sērot, ja jau ir […]
Šodien biju pie psihologa. Rēta vēl nav sākusi dzīt, bet tāda sajūta, ka ar jaunu jaudu saplīsusi sirds. Vakar pasmaidīju, domāju mans uzvaras gājiens sācies, izrādās, ka nē. Bet ar kaut ko jāsāk, es taču pasmaidīju, es ļoti labi māku sevi savaldīt un neļaut vaļu emocijām. Tā kā mēs daudzi, jau gadiem esam uztrenējuši to […]
Tik jocīgi, kad visas bildes no sienām tiek noņemtas nost, kad skapju vietā paliek putekļi un gultas vietā matrači uz zemes, lai varētu izgulēt pēdējās naktis. Ejot šķiet soļi un balsis pašas atbalsojās un runā ar tevi. Palikušas tik tās balti pelēkās sienas ar bērnu roku nospiedumiem un netīrumiem, kas acīmredzami atgādina par to, ka […]
Un atkal ir pierādījies tas, gribi ko plānot, nepārsteidzies. Tas viss sabrūk kā kāršu namiņš. Otrā reize divu mēnešu laikā, kad šķiet visa nedēļa sadalīta pa minūtēm un sekundēm, darāmais ir pāri lūkai un lapā vairs nav vietas, kur pierakstīt. Tu sajūti to vieglo adrenalīnu par visu, kur jābūt un jāatbalsta, kur jāizved bērni. Jāpiedzīvo. […]
Vakar iedomājos, ka es varētu veselu traģikomēdija iestudēt, ko pēc tam ekranizēt uz lielajiem ekrāniem. Sāksim jau ar 11.klasi. Tikko palikušajiem 18 gadiem, dzīves vārti vaļā, apziņa par nākotni 0. Un nākamajā momentā tas dzīves ritenis apgriezās un nonācu Skotijā. Kur piedzīvoju savu pirmo depresiju, saskāros ar panikas lēkmēm, bet ieguvu ļoti daudz zināšanas, draugus, […]
Nakts. Ir teju divi. Istabā skan Kygo, Rūta ir vairāk kā stundu noraudājusi, izdzinusi vīru uz viesistabu, nomainījusi vismaz 80 pozas un visbeidzot aizmigusi. Nesen tieši nodomāju par jaundzimušā posmu, par to cik tas bija sen un cik tas bija grūts. Tie nemitīgie nakts tusiņi, kad gadalaiki mainījās gar logu kā slīdrāde telefonā, dabas skaņas […]
Rūtai tūlīt paliks deviņi mēneši, bet šis laiks kopš mana pēdējā ieraksta, ir ne tikai paskrējis, bet arī emocionāli visādos veidos salauzis. Tad es savus puzles gabaliņus sastiķēju un taisu jaunu kafijas krūzi, un dzīvoju tālāk. Tie posmi tik viļņveidīgi un es te peldu pa straumi, tad atkal pret straumi. Man visu laiku ir šķitis, […]
Ir februāra sākums un Grinča zaļā nokrāsa ir diezgan pabalējusi. Janvāris bija garš, garš mēnesis un zinu, ka neesmu vienīgā, kurai mēnesis dikti ievilkās. Februāra pirmajās dienās jau paspēju noķert pavasara klātbūtni. Siltais laiks, atkusnis ar nesavāktajiem suņu izkārnījumiem visos pagalma nostūros, bet šoreiz putni man to pavasara prieku sagādāja. Es dzirdēju pavasara putnu dziesmu. […]