Nāk arvien tuvāk gada gaišākie un daudziem gaidītākie svētki, bet es jūtos nedaudz apmaldījusies un nevaru sasniegt to savu sajūtu. Man ir pasakaini skaista eglīte, kas gozējas ar zaļām lampiņām un daudziem, jo daudziem bērnu taisītiem rotājumiem. Putekļainas dzīvoklis, kam netieku klāt tā īsti, ir apspīdēts pašmāju lampiņu drudzī. Logos salīmētas papīra sniegpārslas un ik […]
Man patīk rakstīt un jā, es mēdzu aizrauties un mēdzu daudz fantazēt, un, kā vīrs saka, dzīvot kā hipijs, vismaz manā iekšējā pasaulē. Un vēl man patīk mana komforta zona, par kuru es reizēm šaubos un šaustu sevi, pārāk labi tajā jūtos. Es visai bieži gribu iztēloties labāko, lai arī cik slikti būtu. Es arī […]
Ir novembra beigas un es jau tagad skatoties uz decembri un kalendāra pārpilnību gribu būt lācis, un aiziet ziemas miegā. Kad Rolis tikko bija atbraucis no sava ceļojuma, man nākamajā dienā iestājās panika. Bija, protams, tur arī sava daļa pārgurums. Stāvēju pie nosūcēja es un visi trīs bērni, un raudājām mēs visi. Kā tajā dziesmā […]
Depresija nenāk lūgta. Depresija nav izdomājums. Tā nav vāju cilvēku padarīšana. Tai nevar iedzert zāles, tās nav galvas sāpes. Tas nepāriet uzreiz. Un tā es varētu turpināt, jo ir jārunā. Pēc pēdējā laika notikumiem tepat mūsu platuma grādos tika daudz runāts par pēcdzemdību depresiju, bet var runāt un runāt vairāk. Esmu piedzīvojusi depresiju divas reizes […]
Kārtējais ieilgušais vakars, kad Rūtas iemidzināšana ir izaicinoša. Jūtos izsmelta idejām un visādiem stratēğiskiem gājieniem kā neveiksmīgā dambretes spēlē. Gribās kliegt un raudāt, skriet mežā un doties nezināmā virzienā. Ir pagājušas 2 h kopš viņu mēğinu iemidzināt un tieši nekā. Bija viens saldsērīgs brīdis, kad spēļu pūcīte apgaismoja sienu krāsainās zvsigznēs, skanēja mūzika un viņa tik […]
Stāsts, kuru rakstu vairākas dienas un liekas, ka visu laiku ir jāpapildina. Tad nu sāksim ar to, ka tas viss sākās jau 14. augusta naktī. Vīrs strādāja diezgan vēlu un es jau sen snauduļoju gultā. Kad viņš beidzot atnāca gulēt, es vairs nevarēju aizmigt. Tā nu ap diviem naktī ne tikai man acis bija vaļā, […]
Nu jau ir pagājis ilgs, jo ilgs laiks kopš pēdējo reizi kaut ko publiksi rakstīju. Viss palika uz lapas vai muļļājas man pa galvu un bieži vien neliek mieru. Pa šo laiku ir tik daudz kas noticis un joprojām notiek. Es nerunāšu par Covid un vakcīnu, lai gan es esmu vakcinējusies, bet es nestājos neviena […]
Es kā vienmēr šķietami piebremzēju, it īpaši, kad rakstu par ļoti personīgām lietām. Pirms nedēļas noskatījos dokumentālo filmu par mobingu, kas tika translēts par LTV1 un es no sirds ceru, ka maniem bērniem nebūs jāiet kam tādam cauri. Man bērnība bija priecīga, it īpaši laukos pie vectētiņa, bet spilgti atceros vienu uzbrukumu sev, ko vietējās […]
Aprīlis ieiet beigu taisnē un man šomēnes nerakstās, atlieku. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko īsti rakstīt. Nevaru saprast no kura gala skatīties, no kura gala sākt. Varētu teikt, ka priecājos par pavasari tur ārā, lai gan nedēļas nogalē sola sniegu. Varētu priecāties par to, ka man ir darbs, tas nav mazsvarīgi. Par fantastisku […]
Marts. Vai pavasaris jau te? Sēžu virtuvē uz grīdas, skatos kā veļas putekļi un klausos, kā katlā burbuļo ūdens. Bērni spēlējās un dzīve rit savu gaitu uz priekšu. Nu jau gads pagājis kopš visa covid sākuma unmūsu dzīvēs ir tik daudz kas mainījies. Un šeit neiet runa par ierobežojumiem un citiem apstākļiem, kas ietekmējis un […]