Jurģītis

Deviņpadsmitais februāris. Tā bija diena, kad pasauli ieraudzīja savām acīm mans mazais Jurģītis, Rūķītis, Spurģītis, dēliņš un brālītis. Es atceros ar kādu vieglumu iesākās diena. Cik ļoti mēs baudijām procesu pirms pašām straujajām dzemdībām. It īpaši pastaigu pie jūras, kas tajā dienā bija tik pelēka, ka likās, ka smiļšainā zeme ar jūru tīri labi saskaņojušās par godu mums.

Par dzemdībām var izlasīt vienā no maniem bloga ierakstiem. Un par to, cik ļoti mūs Jurģītis pārsteidza, par to ar. Mūsu deju svētku bēbis, kas izdzīvoja vienu skaistu notikumu pēc otra. Es atminos, kā Guns N’ Roses koncertā pie “November rain” raudāju, tā no sirds,  izrādās ka tās jau bija grūtnieces emocijas, nevis tikai mans emocionālais dzīves stāvoklis. Viss tas laiks nedaudz miglā tīts un ļoti raibs.

Prasīju Jurğa tētim, kas ir tas vārds, kas asociējas ar Jurģi: “Lauznis.” Un es viņam piekritīšu. Cik gan daudzas lietas prasa otreizējo apstrādi, nez kuro tīrīšanu vai izmešanu ārā, jo vairs nav labojums. Es pat nevaru iedomāties, kas būtu tas, ko viņš nespēstu salauzt. Mazs staigājošs Terminators, kurš vienmēr atgriežas.

Prasīju arī Martai, uz ko Marta atbildēja: “Mīļš.” Jā, Jurģītis var būt ārkārtīgi mīļš. Kopš viņu pavisam, pavisam maziņu atceros, viņam ļoti patika likt savu galviņu mammas azotē, ieritināties blakus un aizmigt, vai ar dupsi augšā iegrimt dziļā, jo dziļā miegā. Kā toreiz, kad no rīta jogas nodarbību baudīju, acīmredzot Jurģītis ar. Ar Jurģi nekad nav garlaicīgi.

Kas ir tas vārds, kas man asociējas ar mazo: “Viesulis.” Tāds, kas sagrābj, liek noreibt no laimes, nedaudz iztrakoties, vienlaicīgi sajukt prātā, nolaist uz zemes virsmas un samīļot ar lielām lāča rokām. Tie pirmie mēneši, kamēr mēs sapratām, kas notiek mūsu dzīvēs ienākam tādam mazam bērniņam, kurš bija nu jau pilnīgi savādāka pieredze, salīdzinot ar Martu. Nu īsti jau nav ko, tas taču puika. Bet. Pagāja laiks, kamēr viss sakārtojās. Kamēr mēs atradām laiku sadzirdēt viens otru, sadzirdēt Martiņu. Samīļot, ieviest rutīnu, mīlēt atkal dzīvi, atvērt pasaulei durvis vaļā un sākoties pandēmijai, aizvērt tās ciet. Teju pirms gada svinējām bērniem jubileju kopā ar tik fantastisku cilvēku kompāniju, ka tagad nedaudz smeldz sirdī, jo gribās atkal. Gribās atkal tā sirsnīgi parunāties, iedzīvoties nedaudz mammas stresiņā, cenšoties uz galda sarūpēt gardumus, dzirdēt daudz bērnu smieklus un tas nogurums pēc tādas ballītes! Gribās ticēt, ka viss atgriezīsies savās sliedēs, lai arī cik naivi tas nešķistu. Bet labi, ko nu par to. Šonedēļ ir Jurģīša nedēļa un es slīgstu mammu nostaļģijā un ļauju, lai tas patīkamais siltuma vilnis mani sagrābj un aizved uz to mirkli, kad satiku viņu. Manu otro bērniņu. Par tevi, Jurģīt. Mīlam no sirds.

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.