Haotiski
Kā man gribētos parastās, ikdienišķās dzīves problēmas. Krējums par maz ledusskapī, piens saskābis vai kafija beigusies. Nedomāt visu laiku par to, ka pulkstenis tikšķ uz priekšu un tik daudz jāspēj izdarīt līdz Jurģa skolas gaitām. Un laiks, kā mēs zinām, uz vietas nestāv.
Domāt par to – vai es vēl drīkstu sērot, ja jau ir pagājis kāds laiks? Vai esmu ļāvusi sev to darīt? Vai varu smieties? Tas taču nenozīmē, ka bēdas ir izgaisušas, bet pulsē – viss tas iekšējais stāvoklis, ietīts ļoti haotiskā kamolā.
Domāt par kārtējo ziloni, kas ienāk dzīvojamā istabā, un vai es esmu vainīga pie šīs mušas, kas tagad jau atgādina vairāk begemotu. Kāpēc no skaļas un klātesošas itāļu ģimenes esam kļuvuši kā svešinieki, knapi sveicināmies koridorā? Vai viss palika par daudz šajās četrās sienās? Vai pārāk daudz biju sacerējusies?
Un kāpēc mani apbēdina pateiktais “nē”, un es mēģinu savā galvā to izstiept un padarīt par nebijušu? Jo reizēm jau taisnība ir, lai cik grūti to būtu pieņemt.
Vai varu te vēl virtuvē no visa paslēpties bez liekiem jautājumiem un replikām? Paslēpties no domām, cilvēkiem, no dzīves krāsu meklējumiem.
Un mani biežākie mierinājuma vārdi, ar ko sastopos: “Ir taču pavasaris, pasmaidi.” Un es zinu – tas nāk no labas vietas, no sirds. Bet man tas izklausās pēc kārtējās džinkstēšanas ausī.
Un, kamēr citiem ir par ko pasmaidīt, tie ķer un tver katru labo lietu, mirkli, notikumu – it kā pavasaris būtu ienācis dvēselē, varbūt rozā brilles un rozā lietus līst. Es gan vēl esmu biezā miglā. Biezā, pelēkā miglā. Tāds kā šorīt. Bet es jau nesūdzos.
Man nevajag varavīksnes purkšķošus ponijus un leiputriju. Ar cerību vien pietiks. Ar cerību, ka reiz pamodīšos un ar mierīgu prātu varēšu skatīties rītdienai acīs. Bez bailēm, šaubām, vainas apziņas un tikšķoša laika rādītāja vienmēr blakus.
Un zinu, ka pienākumu gūzma nesaruks – mēs, cilvēki, esam pieraduši un dzīvi tik noslogotu paši padarījuši. Bet tas ir pilnīgi citādi, ja smadzenes nav piesārņotas un smagas, un miglā tītas.
