Eglīte Zaļā
Nāk arvien tuvāk gada gaišākie un daudziem gaidītākie svētki, bet es jūtos nedaudz apmaldījusies un nevaru sasniegt to savu sajūtu. Man ir pasakaini skaista eglīte, kas gozējas ar zaļām lampiņām un daudziem, jo daudziem bērnu taisītiem rotājumiem. Putekļainas dzīvoklis, kam netieku klāt tā īsti, ir apspīdēts pašmāju lampiņu drudzī. Logos salīmētas papīra sniegpārslas un ik pa laikam svaigu piparkūku smarža aizsniedz manu degungalu. Ir noziedots cēliem mērķiem un bērniem dāvanas sagādātas, zeķes piepildītas katru dienu ar visādiem brìnumiem. Divas superīgas fotosesijas, kas gadiem uz priekšu liks atminēties tieši šī gada Ziemassvētku gaidīšanas mirkļus. Šķiet esmu ieķeksējusi visus ķeksīšus savā sarakstā. Un zinu, ka sajūta nāk no manis un bla bla bla, bet līdzpastāvošā trauksme mani padara nomāktu. Es domāju, ka daudzās negulētās naktis ar īsti tam visam nepalīdz. Un ja vēlreiz kāds pateiks, lai es izbaudu šo laiku, kamēr bērns ir maziņš es iespējams pateikšu tādus vārdus, kas manā mutē visai bieži nerādītos un televīzijā to pavadītu daudzi pīkstieni. Un es no visas, visas sirds mīlu savus bērnus, bet šīs gada beigas mani ir izkratījusi pliku no emocijām. Esmu apaugusi ar tik daudz atzarojumiem, kas katrs par mani kaut ko vēstī. Un pirmssvētku sajūta attālinás no manis. Bet es drīkstu tā justies, es varu par visu nejūsmot un nesapņot par izēšanos un smuku kārtu Ziemassvētku vakarā. Es labprātāk visu dienu pavadītu pidžammā, pasūtītu ēdienu un pilnīgi neko nedarītu. Es gan ļoti pārdzīvoju par to, ka mājās spēju padarīt pašu pašu minimālo un arī tas liek iespringt un beigās esmu adatais ezis, kurš tik:”Puk, puk, puk”. Un tā visu dienu. Cik daudz reizes jau esmu no pārguruma raudājusi ar zīdainīti rokā pie nosūcēja virtuvē un Martas piedāvājumu iedzert kārtējo glāzi ūdeni. Laba sirds tam mazajam bērnam, manam bērnam. Un tā es kā puņķis karājos starp pārpasaulīgo mīlestību un starp pilnīgo bezdibeni. Ahh kā man vajag resursus papildināt. Palielināt endorfīnus. Un nav jau tā, ka bērni mani nedara laimìgu. Dara un vēl es ar viņiem tik ļoti lepojos. Ar Jurğa pirmo solo dzejolīti dārza ludziņā un pirms gada, tik aste starp kājām bija, kā arī lūpa tik liela. Marta ir vnk kolosāla. Galvenajā lomā un dziedāja, dejoja, skaitīja dzejoli un es birdināju prieka asaras. Bet Rūtiņa kā vilciņš veļās un ikkatru dienu apgūst ko jaunu. Un šie mirkļi ir tie pārpasaulīgi, ko izdzīvotu vēlreiz un vēlreiz. Es drošvien nevienam tagad neradu iespaidu par bērni ir forši un ar katru nākamo ir vieglāk. Tieši kā? Drēbes vairāk, māja jātīra tik un tā un ēdiens ar jāturpina taisīt, plus vēl citi darbi, kas kā zaldātiņi skaistā rindā stāv. Slimošanas ar atnāk un aiziet, un tā uz riņķi. Un kā ta bez citiem kreņķiem. Ar Jurğa tuvojošos operāciju un citiem ārsta apmeklējumiem, kas kaledāru piepilda ātrāk nekā spēju pamirkšķināt acis. Jā šogad es labprāt izlaistu Ziemassvētkus. Varbūt esmu nedaudz Griņčs, nē esmu tikai es. Es savā ne labākajā formā, visādā ziņā. Patiešām un no visas sirds novēlu atrast savu svētku sajūtu un nepārdzīvot, ja nu tās nav. Lai gaiši un mierpilni jūsmājās.
