Mums katram pa vienam puzles gabaliņam

Man patīk rakstīt un jā, es mēdzu aizrauties un mēdzu daudz fantazēt, un, kā vīrs saka, dzīvot kā hipijs, vismaz manā iekšējā pasaulē. Un vēl man patīk mana komforta zona, par kuru es reizēm šaubos un šaustu sevi, pārāk labi tajā jūtos. Es visai bieži gribu iztēloties labāko, lai arī cik slikti būtu. Es arī gribu bērniem to labāko, lai arī bieži vien izgāžos kādus 30% no mana atvēlētā laika, septiņas dienas nedēļā. Trīs bērni ir grūti. Tas ir grūti, ja nav palīgu. Ja vecvecāki dzīvo ārzemēs, ja ome strādā pa diviem darbiem. Ja tavs vīrs strādā un mācās vienlaicīgi. Un vīrs vēl lielos bērnus izvadā pa visiem pulciņiem, paldies viņam par to. Un par to grūtumu es nebeigšu runāt un domāt, tuvāko gadu laikā nekas arī diži nemainīsies. Vienīgi, kas varētu mainīties ir mans skatījums uz tām četrām sienām, kurās ikdienā lūkojos. Un ko tad es biju iedomājusies?  Varbūt, ja pati pieaugšu un neatlikšu visu uz nākamo dienu, mēnesi, gadu, tad arī kaut kas manī mainīsies, te neiet runa par utopiskiem mērķiem. Un es par savu esību šajā pieaugušo pasaulē šaubos vairāk nekā vajadzētu, lai arī cik es veca būtu vai jauna, kā nu kuram labpatīk. Bet es atkal kaut kur aizceļoju domās pie debessmannu vannām un ponijiem, kas kakā varavīksnes. Šoreiz stāsts ne par mani, šoreiz par manu dēliņu. Šo bija jāuzliek uz papīra, jo savādāk, kā jau sieviete es visu apdomāju, pārdomāju, apmuļļāju vismaz kādas simts reizes.

Jurğītim ir siekalas, nu jau teju piecus gadus. Siekalas, kuras traucē ikdienā, kuras grūti kontrolēt. Esam bijuši pie vairākiem speciālistiem. Sākām ar loru, stomatalogu, logopēdu. Viss esot kārtībā tik žoklis vājāks, jātrenē. Un bija palicis labāk, tad atkal sliktāk. Kad koncentrējas uz to ir labi, kad aizraujas ar spēlēm ir sliktāk. Jurğis ir ļoti hiperaktīvs un mīļš. Viņš ir ļoti emocionāls un mazās māsas ienākšana ğimenē bijusi visai grūta bērniņam. Arī dārziņā viņam iet arvien grūtāk, lai arī cik grūti man pašai ir to pieņemt. Gribās, lai bērnam viss padodas un izdodas un brīžiem taisnība grauž no iekšas. Gribās sevi visvairāk vainot un vienveidīgo sistēmu, ar daudziem varbūtības jautājumiem. Stulbi teikt, bet dažbrīd patvaļīgi meklēt internetā atbildes, sevī atbildes, rakties savās pagātness gaitās, nepareizās izvēlēs un uzmanības trūkumā. Kā arī uzstādīt savas prognozes, diagnozes un dzīvot noliegumā. Bērni, kas neieliekas rāmī un atšķiras, teju vienmēr ir grūtie bērni citu bērnu vidū. Un man kā mammai negribās domāt to ļaunāko, bet ik pa laikam nākotnes takas šķiet grubuļainas. Bet dažbrīd ir jānonāk pie citiem atzinumiem, lai vismaz saprastu, ka nu nav tik traki, bet vēl garšs ceļš priekšā. Mūsu dakteru apmeklējumi nebeidzās un plecu raustīšana arī. Pirms nedēļas bijām uz multifunkcionālo klīniku, kur mēs beidzot tikām pie atbildēm. Jurğim ir izteikti lielas mandeles, kas traucē ne tikai skābekļa piekļūšanai smadzenēm un koncentrēšanas spējām, bet ar to saistītām problēmām. Kā arī mēle nespēj veikt 100% funcijas. Iespējams, ka nav viss precīzi, bet domu sapratāt. Dēļ tā viņam ir tās siekalas. Nākamais solis ir lora apmeklējums, kas arī noteiks tālāko darbību, jo ir jāveic kārtīga izmeklēšana. Iespējams būs operāciju ar divu gadu rehabilitācijas kursu. Sākumā uzzinot šo mani pārņēma bailes, bet tajā pašā laikā liela pateicība, ka mums ir kaut kāda atbilde un šis ir labojams. Ar lielu pacietību, mērķtiecību un nedaudz jostu savilkšanu. Rūtiņai ar būs ārsta apmeklējums pie multifunkcionālā daktera, jo mēlīte daudz ir ārā, lai izslēgtu tādu pašu problēmu kā brālim un garo rehabilitācijas posmu. To paši neizdomājām, bet dakteres novērojums. Jap nedaudz galva griežas domājot par nākamo posmu un no svētkiem aizbēgt ir vēlme, lai gan šos svētkus bērni ļoti gaida. Bet gribās, lai laiks šoreiz skrien ātrāk uz priekšu un varam saprsast nākamos soļus šajā atbilžu meklēšanas posmā. Un svētkus šogad centīšos izdzīvot caur bērnu prieku, kamēr domas būs noslogotas ar ko citu. Nav mums viss perfekti, mēs paši neesam, bet tāda nu mūsu ğimene, ar dažādiem puzles gabaliņiem.