Kā viņām tas sanāk?

Rūtai tūlīt paliks deviņi mēneši, bet šis laiks kopš mana pēdējā ieraksta, ir ne tikai paskrējis, bet arī emocionāli visādos veidos salauzis. Tad es savus puzles gabaliņus sastiķēju un taisu jaunu kafijas krūzi, un dzīvoju tālāk. Tie posmi tik viļņveidīgi un es te peldu pa straumi, tad atkal pret straumi.

Man visu laiku ir šķitis, ka vecākošanā esmu diezgan ok. Neesmu jau nekáds iesācējs, bet tad piedzima Rūta un atvēra pilnīgu citu vecākošanas pieredzi un jūtu, ka tas mani ir ļoti iztukšojis. Un šeit neiet runa par negulēto nakšu skaitu, jo nu kurš vispār skaita. Bet ik pa laikam salūzt mans iekšējais gars, spēks, varēšana un gribēšana. Es skatos kā kalendārs piepildās ar daudz skaistiem notikumiem un iespējām nedaudz sevi palutināt, ar vīru pabūt, bet galvā notiek cīņas par to vai mazs tas viss ir iespējams un vajadzīgs, jo miegs gāž no kājām. Kā arī tiek meklēti citi attaisnojumi vai neticība par paveicamo. Ir fantastiski posmi, kad šķiet viss padodas no rokas un tad ir tāds kārtīgs belziens no zila gaisa, auksta pļauka sejā. Pēkšņi viss šķiet sabrūk kā kāršu namiņš un skaitās melodijas sāk skanēt pēc čarkstoša radio. Tad tu sāc vainot attīstības lēcienus vai “tas jau tāds posms, tas pāries” vai viņa nav labi gulējusi, vēders, temperatūra. Minēšana minēšanas galā un gudrāka es ìpaši nekļūstu. Es sāku apsvērt domu par aukli un tad tikpat ātri šī doma aiziet nebūtībā, jo es taču visu varu. Un ir jau dienas, kad guļu ar bērnu, ļauju sev atpūsties un par to sevi nešaustu. Bet tad liekas, ka visi citi darbi apstājušies un tā vainas apziņa klabina pie auss. Kā arī dienas, ka esmu visu varoša un spējīga. Ap pulkstens 12.00 esmu jau paspējusi pavingrot, paēst, uztaisīt pusdienu sagataves, pastaiga un vēl, un vēl, un vēl. Pilnīgi neticās.  Bet tās citas rūpes? Vai tik tiešām tas rūp tikai man? Vai es pārspīlēju? Nu nevar būt. Un tas miega bads, ak jel tas miega bads. Gribās paraudāt kā mazam bērnam un nelikties ne zinis. Gribās būt mazam bērnam un ielīst savai mammai azotē. Un es visu šito varu nerakstīt un nevienam nestāstīt. Dalīta bēda, pusbēda vai ne?. Esmu jau savā virzienā saņēmusi negatīvus komentārus, nu kam es to daru. Tas, lai tās rozā brilles nav tik rozā un tie poniji nekakā varavīksnes. To, ka trešā bērna ienākšana izrādīsies tāds liels pārbaudījums, neticējās. Pēdējā laikā esmu klausījusies daudz foršus pēcdzemdību stāstus un saprotu, nu es neesmu viena tāda. Bet kad tu esi savās četrās sienās, tad šķiet pavisam savādāk. Un nav runa par depresiju vai bedri, kurā māku ierušināties, bet jautājums “Nu kā jūs to darāt daudzbērnu mammas?”. Kā sadalīt rūpes un uzmanību? Kā sevi sadalīt trīs daļās un dažreiz pat piecās. Lai vīram tiktu uzmanību un es ar nepalieku bešā. Un tad vainas apziņa dusmojas, nemitīgs riņķa dancis. Nākot māmiņdienai es jūtu to savu piepildìjumu un prieku, pateicību būt mammai. Līdz es attapšos šņukstot dušā. No prieka līdz bezspēcībai vienā acumirklī. Saldssērīgi skaisti šie posmi.
1 reply
  1. Aiga
    Aiga says:

    Jā tā mammu būšana (un dzīve vispār) ir kā pa viļņiem – te augšā, te lejā un dažreiz šķiet ka tā augša ar leju ir reizē…

    p.s. Un kāpēc lai aukle nebūtu arī labjās dienās un arī tad, kad tu visu vari un paspēt? 😉

    Atbildēt

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *