Kārtējais ieilgušais vakars, kad Rūtas iemidzināšana ir izaicinoša. Jūtos izsmelta idejām un visādiem stratēğiskiem gājieniem kā neveiksmīgā dambretes spēlē.  Gribās kliegt un raudāt, skriet mežā un doties nezināmā virzienā. Ir pagājušas 2 h kopš viņu mēğinu iemidzināt un tieši nekā. Bija viens saldsērīgs brīdis, kad spēļu pūcīte apgaismoja sienu krāsainās zvsigznēs, skanēja mūzika un viņa tik mierīgi man rokās gulēja ar visu knupi mutē, ko bija sanācis bez piespiešanas iemānīt. Pat asaras saskrēja acs kaktiņos ar domu, ka šis nu ir tas, dēļ kā veidojas tās pozitīvās atmiņas bērnkopībā. Šie ir tie momenti, kas liek tiem taureņiem dancot. Un, protams, kad jau likās, kad viss ir izdevies, viens mirklis un viņa bija augšā, acis kā pogas un tusiņš sākās. Mute arī bija vaļā ar savu skaļo balsi pieskandināja visu istabu, bet es cerēju, ka lielie neko nedzirdēs un kaimiņiem salds jo salds miegs. Tajā brīdī es zemapziņā jau vicināju balto karodziņu, bet kaut kur kaklā sajutu kamolu sakāpjam ar skaļu izmisuma saucienu. Ko šķiet ar domu spēku vīrs sadzirdēja un paņēma mazo, viņam tik labi izdodas meitu nomierināt. Tagad te rakstu un domāju, kāda būs šī nakts. Iepriekšējās es esmu gulējusi minimāli un 45 grādu leņķī (te derētu kāds labs gifs, lai projecētu manas emocijas kādā izmisušā tēlā). Likās, ka varbūt beidzot ir kaut kas nogājis pa pareizajām sliedēm, līdz sliedes sašķobījās un es nemāku tās atpakaļ iztaisnot, bet tās turpinās un es sekoju. Varbūt tas ir tikai laiks. Nu varbūt vēl vēders moka, lai gan gāzītes viņu tik traki vairs netraucē. Ir arī nedaudz deguns ciet, kas sarežğī to gulēšanu mazajam cilvēciņam.Varbūt, varbūt, varbūt, viss varbūt. Tagad tā attīstība iespējams nāk ar joni, kas atstāj savas sekas. Rūta gan guļ kā cīsiņš un smaida tik uz sejām un mantiņām. Viņai ir burvīgs smaids. Būtu labāk tagad gulējusi, ne? Hah, laikam. Bet kā lai aizmieg ar to sažmiegto murcekli manā galvā un darāmo lietu sarakstu, kad uzbāzīgi gaida, ka kaut ko beidzot laikā izdarīšu.  Un dažbrīd atskārt, ka ir tik labi, ka pēc pirmajiem diviem bērniņiem mani ir tā saucamā “amnēzija”, jo es tiešām neatceros to trako sākuma posmu. Tik atminos, psiholoğiski ar Martu es dzīvoju vienā rozā burbulī, kur purkšķināja poniji, māja smaržoja pēc tikko ceptiem gardumiem, putekļi baigi neklaiņoja un es pati, lai gan nogurusi, toties mierīga. Ar Jurği bija kā tumšā ielas nostūrī ar vārgu apgaismojumu, cenšoties vēl atrast kādu sveci, lai paliktu gaišāk. Tie bija toreizējie psiholoğiskie stāvokļi. Tagad, kad jau sen savam ego esmu pateikusi visu ko domāju, cenšos nestrebt karstu un vairāk ieelpot, šūpojos kā uz balansa dēļa. Starp sagurumu, emocijām un pienākumiem. Varētu salīdzināt sevi ar plīša lācīti, kas vairākkārtìgi sašūts, bet turās kopā un smaida.

Rudens ar joni atskrējis un tūlīt vairs nebūs. Un kaut kā šoreiz tik caur logu vēroju šo krāšņumu. Rūta nav ratos gulētāja, lielie bērni slimo un es sadzīvoju ar savu nervu sistēmu un kafijas krūzēm. Kā pārējiem? Marta joprojām dejo un iet mūzikas skolā plus vizuālās mākslas pulciņš, bet tagad dēļ daudz izkritušajām nodarbībām klavieres ir zobu sāpes un nezinu kā motivēt meitiņu. Jurğis toties ir sācis iet tautas dejās un viņam tiešām patīk. Rolis strādā, mācās un glābj mani manos zemākajos punktos. Es cenšos nepazust, atdzīvināt rakstīšanu un dzīvot neapšaubot savu rīcību.

Rudens vispār tāds pārdomu laiks, aijājot meitu neskaitāmas reizes pie nosūcēja domas aizklejo tālu un vairākas reizes dienas es gan padodos, gan saņemos. Un kaut kā negribu, lai rudens beidzās un sākās pelēkais periods pirms uzsnieg sniegs. Bet es vēl negribu sniegu un vispār ko gan es gribu? Nedaudz apstādināt laiku un nebaidīties no vakariem, sākt mīlēt kustību un cerēt, ka tas sliežu ceļš kaut kur iztaisnosies.