Pārdomas

Nu jau ir pagājis ilgs, jo ilgs laiks kopš pēdējo reizi kaut ko publiksi rakstīju. Viss palika uz lapas vai muļļājas man pa galvu un bieži vien neliek mieru. Pa šo laiku ir tik daudz kas noticis un joprojām notiek. Es nerunāšu par Covid un vakcīnu, lai gan es esmu vakcinējusies, bet es nestājos neviena pusē, jo latvietiem taču patīk kādu apēst. Par IG es varu teikt tikai to, ka man ir pametusi vēlme aktīvi darboties, lai gan pēc manām publicitātēm jums droši vien varētu rasties cits iespaids, jo katru dienu ir pa bildei. Šķiet, gribās profilu uzturēt dzīvu, lai brīdī, kad varbūt vajadzēs zāles palīdzību, man būs kam paprasīt, palūgt un parunāties. Un es noteikti neesmu viens no aizraujošākajiem profiliem, neskatoties uz bildēm, šķietami tās ir ok.  Ar sadarbībām es ļoti neaizraujos, bet ik pa laikam kāda ir, bet nemāku vairs smuki uztasīt reklāmu, ja nu vienīgi mana sirds netrīsās par ideju. Viss kas ir uztaisīts ķep ļep, arī to pamana, to var redzēt un sajust cauri ekrānam. Un es tā nevēlos, tapēc ļoti daudz esmu pateikusi nē.  Un, ja es tomēr izvēlos kādam pateikt jā, tad man ir jāpaskaidro un jāstāsta kāpēc es tieši izvēlos to un pamatot savu izvēli. Būšu spītīga un nepamatošu, ir un viss, ar to tad arī pietiks. Es skatos uz to mammu profiiem, kam šķiet visam laiks pietiek. Kopā darboties ar bērniem,aizkriet randiņā ar vīru, kamēr mēs divatā nozombēti skatāmies kārtējo kases grāvēju pie kura gribās žāvāties vai klusumā skatāmies sienā. Uztaisīt trendīgu reelu un vēl sportot, ēst pagatavot, beigu beigās arī labi izskatīties. Es nedaudz apskaužu, nav noslēpums, es ar tā gribētu, visu izdarīt un pa kalna virsotnēm, kā kalna kazai lēkāt un nepazaudēt līdzsvaru (es nevienu par kazu neapsaucu, tā ir metafora). Mana galva ir pilna, mans ķermenis ir noguris un stīvs. Brīvajās dienās es atļauju sev slinkot un pēc tam es nožēloju to, ka es neesmu neko sadarījusi un sanāk dusmoties uz sevi. Slinkošana mammai tāpat nozīmē, ka bērni pabaroti, māja ir izslaucīta, veļa samazgāta un visi samīļoti. Un jūs teiksiet nu nē, vajag arī slinkās dienas, bet ja viņas jau šķiet par daudz un tā vietā, lai es mācītos, es noskatos “Grejas Anatomijas” sēriju, bet gudrāka tāpat nepalieku. Man ir tik daudz bailes pēdējā laikā, ka es tajās varētu peldēt. Bailes par sevi, par veselību, par skolu un darbu, par to cik viss sadārdzinās un bail no tā, kas notiek mūsu cilvēku vidū. Es nesākšu ķidāt visu pa detaļām un dažreiz manas bailes neataisnojas un dažreiz nav par ko baidītiies. Vai no nezināmā ir jēga baidīties? Tik gaidi un sēdi klēpī rokas salicis. Man rudens vienmēr ir bijis tāds grūts laiks, it īpaši, kad paliek tumšāks un drēgnāks. Kad gribās ielīst zem segas un tur palikt līdz atkal sāk čivināt putniņi un mostas daba. Brīdī, kad gribētos būt ciešāk, tuvāk un mīļāk, visi atsvešinās un te neiet runa par Covid un aizliegumiem, mājsēdi. Kad vienam otru būtu jāatbalsta, mēs pagriežam muguru vai neredzam, jo mēs visi auļojam tik ātri. Gribās apstāties, paskatīties apkārt un ieelpot. Un tā man dienas uz priekšu lēkā no augšas uz leju, pa kalniem un lejām, cauri saulainām pļavam līdz negaisa mākonim, vienā acumirklī. Un es neesmu nekāds nabags, mani nav jāžēlo vai jāmāca, bet es esmu nogurusi no visa. Šīs ir mans čīkstīgais, slinkais ieraksts, varbūt nākamais būs saules pieliets un motivējošs. Es nemēģinu te puzli salikt un atrast atbildi, bet kaut kur tajā visā skrējienā esmu pazaudējusi daļiņu sevis, azarta dzīvei un motivatoru ikdienai.

Ar rudenīgiem sveicieniem.

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *