Es neesmu Griņčs

Ir novembra beigas un es jau tagad skatoties uz decembri un kalendāra pārpilnību gribu būt lācis, un aiziet ziemas miegā. Kad Rolis tikko bija atbraucis no sava ceļojuma, man nākamajā dienā iestājās panika. Bija, protams, tur arī sava daļa pārgurums. Stāvēju pie nosūcēja es un visi trīs bērni, un raudājām mēs visi. Kā tajā dziesmā par raudošo māti. Piecas dienas ar bērniem būdama viena, biju ieslēgusi izdzīvošanas režīmu. Un, kad mans mazais burbulis pārsprāga, es atkal apzinājos realitāti. To kas ir tur ārā. Bez sniega un sliktajiem ceļiem ir arī pasaule, kas rit uz priekšu. Sekundes nomaina minūtes, tad stundas un dienas. Bet gribās to visu izslēgt un atgriezties Rūtas burbulī, jap es te tīri labi jūtos un labprāt attaptos Janvārī, ar labāk gulētām naktīm. Nāk svētki un nepamirkšķināšu pat acis un tie būs klāt. Un jā, Ziemassvētki ir pasakains laiks, nenoliedzami. Bet man decembrī teju visas nedēļas nogales ir pilnas, plus bērnu koncerti un vēl šis tas, un tā varētu turpināt. Un nepārprotiet mani, ir forši svinēt svētkus, es neesmu nekāds Grinčs, lai gan mēs katru gadu ar vīru smejamies, ka boikotēsim. Bet, šķiet, savā galvā esmu izdomājusi, ka, ja es māju nesākšu pušķot, arī svētku laiks vēl nesāksies un manas smadzenes nepārcepsies. Bet, lai attaisnotos un ieietu ar sevi pretrunās. Nu patīk man tā piparkūku smarža, mandarīni un pīrāgu garša. Kad sasildīties var ar siltu dzērienu,  vērot pieneņu pūkas krītam no gaisa viegli virpuļojot pa zemes virsmu,  sniega gurkstēšana zem kājām, smiekli no bērniem, kas ar ragavām paskrien garām. Nu ir tā sava veida burvība. Ziemassvētku dziesmas, melodijas un dancojoši vecīši, kas mūzikai skanot groza savus dupšus. Skanīgăs lādītes pildītas ar gardumiem un tik daudz brīnumi apkārt un sirdī. Bet visvairāk man patīk vērot savus bērnus. Kā gaida pārsteigumus zeķē katru rītu, raksta vecītim vēstuli un ar aizrautība mums stāsta. Tic tam salavecim un ziemeļbriežiem, kas gar māju traukušies un savus pēdu nospiedumus atstājuši. Ja turpināšu šādā garā, varbūt nebūs tik traki šogad? Bet nu man decembris ir arī par mani. Ieslēgšu savu ego un par savu gadu priecāšos. Viņš ir bijis lielisks (visās detaļās gan neieslīgsim, bet kopumā). Decembris ir mans dzimšanas dienas mēnesis un pēdējos gadus mums bija superīga tradīcija. Tieši manā dzimšanas dienā ar mašīnu izvedāt manus pašas taisītos apsveikumus, ko jau oktobra beigās sāku skricelēt tumšajos novakaros. Un kas tas bija par azartu, kādu prieku mums tas sagādāja, mēs vēl pīrāgus ar vīru cepām un fonā skanēja labdarības akcija “Dod pieci”. Klausījos cilvēku stāstus, pa reizei pabirdināju kādu asaru un dziedāju līdzi dziesmām, kas toties mani aizveda citās atmiņu tālēs. Mağisks laiks. Ak. Šogad šis viss nebūs un varbūt ir gads jāizlaiž, lai apdomātu daudzas lietas un sarakstu nepapildinātu vēl lielāku, jo tas notiek katru gadu. Sāku es ar 20 apsveikumiem tuvākajiem un pagājušo gadu man bija pie 80. Ja es varētu tad visiem aizsūtītu. Bet nē, šogad savā dzimšanas dienā es gribu laiku sev. Es negribu ne cept, ne vārīt. Es gribu pabūt sev. Un varbūt šis Ziemassvētku laiks ir par došanu, bet tad es atļaušos un došu kaut ko sev. Kaut nedaudz, bet sev. Tas nepārvērtīs manas negulētās naktis par gulētām un asaras par prieku, nedziedēs manu dvēseli,  bet es būšu izdarījusi sev ko svarīgu.