Piedzīvotās bedres dziļums

Un tā es varētu turpināt, jo ir jārunā.

Pēc pēdējā laika notikumiem tepat mūsu platuma grādos tika daudz runāts par pēcdzemdību depresiju, bet var runāt un runāt vairāk.

Esmu piedzīvojusi depresiju divas reizes dzīvē.

Un nav jājūtās vainīgam par piedzīvoto. Lai gan pirmajā brīdī tas tā neliekas.  Pasaule mugura nepagriezīs, it īpaši, ja sāksi runāt. Un tas ir grūti, kaut vai pašai apzināties to un sākt meklēt palīdzību.

Pirmo depresiju piedzīvoju pirmo gadu dzīvojot Skotijā. Kad bija viss kas zināms un pazīstams jāatstāj aiz muguras. Kad ar sakravātiem čemodāniem aizbraucām teju visa ğimene prom no Latvijas. 2008.gads krīzes gads. Tas bija tāds pavērsiens un es nezināju, kas ar mani notika un dzīve šķita iekrāsota vismelnākās krāsās, ilūzijas par “skaisto” dzīvi Skotijā sabruka kā kāršu namiņš. Pēc ilgāka laika slēpjoties ledusskapja ēnā, liekajos kilagramos, asarās un ne ar vienu nespējot tā īsti parunāt es pazaudēju pati sevi. Es pazudu, kaut kur laikā.  Es vairs nepazinu ne to cilvēku, kas skatās spogulī. Ne arī nojautu cik dziļā bedrē es esmu. Kas man toreiz palīdzēja, tā bija mākslas terapija. Pēc tās es ne tikai spēju beidzot muti pavērt un runāt par to, kas ar mani notiek, bet arī atgriezties deju pasaulē, atgriezties caur kustību pie sevis. Un tā soli pa solim vēl gadu vēlāk es nonācu tur, kur es vēlējos. Tas bija smagi, kam sekoja daudz noliegumi pret sevi un neticība.  Un nē tā nebija mana nevarēšana vai slinkums. Tam nav formulējama, bet manā jaunietes prātā tarakāni cīnijās un palēnām atgriezās krāsas un es nejaudāju atpakaļ atgriezties savā zemākajā punktā.

Un otrā reize, tā mana smagākā, bija pēc otrā bērna piedzimšanas. Grūtniecība bija visai trauksmaina, dzemdības pašas par sevi bija ātras. Bet tad divas nedēļas pēc dzemdībām, kad tiku ar asiņošanu uz slimnīcu aizvesta, notika kaut kāds lūzums. Un es nezinu vai tas bija tas iemesls vai nebūšanas ar Jurğa vēderu un viņa lielo raudāšanu. Palika arvien trakāk. Sākumā es to nerakstaroju kā pēcdzemdību depresiju, jo šķita, ka tas ir tikai nogurums no negulētām naktīm un trakajām dienām cenšoties būt visvarenā mamma. Vīrs strādāja divos darbos, lai varētu ar savu algu, kas tajā brīdī bija vienīgais ienākums, parūpēties par mums finansiāli. Mēs ļoti daudz strīdējāmies, kas visu nepadarīja vieglāku. Un es negribēju savu nastu uzgāzt viņam virsū, kas bija nepareizi. Bet tajā brīdī tas šķita vieglāk. Nedariet tā.  Bet man šķita, ka mani neuztvers nopietni, labāk apspiedīšu savus grūtumus. Tā gāja dienas un naktis. Kad vīram bija maiņa, tās naktis bija trauksmainas. Manā zemapziņā biju nodomājusi, ka ja nu Martiņai naktī savajadzēsies, viņa atskries pie manis un es mierīgi varēšu viņu nomierināt. Realitātē beigās mēs visi trīs raudājām: gan Jurğis, gan Marta, gan es. Un tas bija bieži, un tas bija smagi. Pa dienām es tik ļoti gaidīju kad kāds ciemos atbrauks, bet tas nenotika. Es skatījos sociālajos tīklos un tas manī radīja lielu postu. Šķita, ka esmu vienīgā tāda ar sabrukušu pasauli. Un tagad tas laiks šķiet izdzēsts kā zīmējums no papīra, miglā tīts, bet ar smagām atskaņām. Tā es slīgu iekšā arvien lielākā bedrē. Lūzumpunkts bija, kad vīrs bija aizbraucis uz vecpuišu ballīti un es paliku atkal ar mazajiem. Es biju izdomājusi, ka tikšu galā, jo es taču esmu mamma. Atbraucot mājās, dzirdot kā noklaudz ārdurvis, es skrēju viņam pretim un jau vilku apavus kājās. Nesos ārā un teicu, ka man vajag 30min vienai. Tajā brīdī gribēju skriet piemājas upē iekšā bez atskatīšanās atpakaļ un tad pie šīs domas es apstulbu. Es paņēmu telefonu un zvanīju māsai un runāju par savu iekšējo pasauli, pieminot visu, kas manī bija sakrājies. Un izrunājot savu sāpi skaļi, es sapratu, ka nu ir auzas. Ir pavisam slikti. Sāku meklēt palīdzību. Tajā brīdī par iespējām kur un kā to darīt man bija visai maza nojauta un zināšanas. Sāku meklēt terapeitu. Bet sapratu, ka naudas man arī nav un lūgt naudu es nevēlējos. Meklēju bezmaksas iespējas un tādas arī ir, tik saņemties uzrakstīt, uzzvanīt tam vajadzēja dūšu, dūša apskrēja. Zemapziņā bija vainas apziņa par sevi. Bet ko tad es, veselīga sieviete ar diviem bērniem un tagad meklēs palīdzību, vienkārši jāsaņemas. Tas nekas, ka tajā laikā knapi no pidžammas varēju izlīst laukā. Ka man bija bail ar bērnu iet ārā pastaigāties, jo tas manī radīja negatīvas emocijas. Ēst taisīt piespiedos tikai, kad Marta bija mājās, jo tā mani apmierināja desmaižu pārtika un ūdens. Lai gan Jurğim puncim mazs, kas patika no tā ko es ēd, papildus trauksme. Kā man gribējās, lai man blakus ir mamma. Bet mammai es neteicu, kas ar mani notiek. Ne toreiz, ne Skotijā kad dzīvojām kopā. Bija bail no reakcijas. Mamma ir citu laiku cilvēks. Es domāju, ka tas viss ir galvā un laiks visu sadziedēs. Laiks dziedēja tik tiešām un bedre tapa arvien seklāka, bet viņa ilgi bija līdzspatstāvoša. Un es nezinu, ko es darītu, ja man nebūtu manas māsas. Es viņai būšu pateicīga vēl ilgus,  ilgus gadus. Viņa bija man blakus, atrodoties 3h attālumā no manis.  Katru dienu viņa man zvanīja un prasīja kā tad man iet. Tik vienkārši vai ne? Un mēs runājām daudz un bieži.Es gan dzīvoju noliegumā, ka nav tik traki līdz es atkal vannas istabā sēdēju un birdināju asaras ar viss melnākajām domām, bet ārēji smaidīju, neizpaudu emocijas. Pagāja labs laiks līdz es sevi sāku mīlēt, cienīt un saskatīju gaišākas krāsas. Tagad skatoties uz piedzīvoto, es varbūt būtu savādāk darījusi, bet varbūt arī nē.

Ienākot trešajam bērnam šogad ğimenē, nu nav viegli. Bet es esmu savādāka, es ar vīru esam savādāki. Mēs zinam cik traki var būt, mēs vairāk komunicējam un esam viens otram. Pārņemam stafetes un cik vien varam palīdzam viens otram. Man ir fantastiska Pep mamma ar kuru es sarunājos, māsa zvana attālumā, super zīdīšanas konsultante. Es cenšos veidot savu ciemu. Un esmu neizsakāmi pateicīga par cilvēkiem, kas man ir apkārt. Sākot ar vīra mammu, kas mums ir zelts. Kā arī jebkuram, kas atraksta un jebkuram, kas ir atbraucis pie mums paciemoties. Es neesmu viena.