Februāris

Pirms vairākiem gadiem februāris man saistijās ar nedaudz tumsu, ar aukstumu un Valentīna dienu, ko nesvinu. Mēnesis pirms pavasara iestāšanās. Bet cik ļoti dzīves svarīgie notikumi spēj izmainīt perspektīvu, uz to, kas tevi piesaista pie noteiktā laika posma. Februāris tagad ir tāds nozīmīgs mēnesis mūsu dzīvēs. Divi dzīves, mīlestības kamolītī ietītie notikumi. Pirms teju diviem gadiem, mēs ar vīru mijām gredzenus. Mūsu kāzu diena bija ļoti īpaša, šķietami ikdienišķa, bet tik piepildīta. Rīts ne ar ko īsti neatšķīrās no citiem rītiem. Piecēlāmies, paēdām brokastis un lēnām sākām visi gatavoties. Uzlikām fonā mūziku un gurnus kustinādami, taisijāmies īpašajam notikumam. Jau iepriekšējā vakarā viss tika sagludināts un akurāti salikts, lai nesaburzītos. Tā bija piektdiena un ceremonija sākās ap 13.00, tapēc laiks bija pietiekami, tā vismaz likās. Ārā spīdēja saule, pēdējās dienas bija snidzis, bet tāda silta pavasara sajūta un uz trotuāriem jau sastājās balti pelēka pļura. Uzliku pati savu grimmu, kā nu varēju, ilgi kājās nostāvēt nebija iespējams, pēdējie metri ar Jurģīti puncī. Ielakoju matus, uzvilku savu garo kleitu, palīdzēju Martiņai sagatavoties un ar bangojošu sirdi devāmies uz dzimstrakstu nodaļu, Iļģuciemā, pirms tam iebraucot pakaļ skaistajam pušķim. Aizbraucot, tur uz vietas mūs satika mūsu fotogrāfe un mūsu mīļie vedēji. Pirms ceremonijas tikām ievesti mazā, gaismas pielietā telpā,  kur varējām pačalot un izrunāt uztraukumu, kas skraidīja, kā mazas skudriņas pa savu skudras ceļu. Safotogrāfējāmies, izdzīvojām mirkļus, kas tagad nedaudz miglā tīti. Ceremonija bija īsa un mīļa, joprojām siltas, jo siltas atmiņas. Marta mierīgi stāvēja blakus vedējmātei visu ceremonijas laiku, Jurģis meta kūleņus vēderā vai varbūt tie bija taureņi. Bet tas brīdis, kad Rolis samīļoja meitiņu tieši pēc ceremonijas, apliecinājumu tam, ka esam nu ģimene, tas mūžam paliks atmiņā. Mazās prieka asariņas dejoja man acīs un laimes kausiņš pildijās. Pēc svinīgās daļas, sabildējāmies un iedzērām bērnu šampi, atvadījāmies no fotogrāfes un devāmies tālāk. Vedēji bija sarūpējuši mums izklaides ar baloniem un tiltiem, smiekliem un neaizmirstamiem mirkļiem par ko šobrīd domājot, smaidu. Pēc notikumiem bagātas pēcpusdienas braucām uz mājām. Bija pasūtīts suši, uzlikām plates fonā ar mūziku un saēdāmies gardas, jo gardas kūciņas. Vakarpusē jau liekot Martu gulēt bija tāds sagurums, bet smaids palika sejā vēl tik ļoti ilgi. Vai es būtu gribējusi lielākas kāzas? Jā, mēs gribējām kārtīgu ballīti, ko joprojām ceram sataisīt. Bet vai es nožēloju mūsu izvēli? Nē, ne kripatiņu, ne drusciņ, ne pilītes. Es priecājos, ka šī bija diena, kas neradīja stresu, it īpaši būdama stāvoklī, tik nesteidzīga, brīnumaina un tik ļoti svarīga mums. Vienpadsmit dienas pēc kāzām, tādā pašā nesteidzībā pasaulē ieradās Jurģītis. Bet tas jau ir cits stāsts.

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.