Rudens

Ir piektdienas rīts. Dzīvoklī esmu tikai es. Neviens cits. Nu varbūt kāds zirneklis pa kaktiem dzīvojas, bet tā, me myself and I. Sēžu pie karstas kafijas krūzes un klausos kā ārā plosās vējš. Tāda dīvaina sajūta ir būt vienai dzīvoklī. Abi mazie ir dārziņā un vīrs darbā. Mans laiks, lai ķertos pie lietām, kam ikdienā nav laika, lai līdz elektrības pazušanai beidzot pabeigtu savu bloga ierakstu, lai iedzertu karstu kafiju, nesildot to desmit reizes un pabūtu ar sevi klusumā, jo šī nedēļa bija skaļa. Šī nedēļa mani veda cauri milzīgam emociju virpulim. Pirmdien bija Jurģa pirmā diena dārziņā, kas man radīja lielu satraukumu un saviļnojumu vienlaicīgi. Un būdama es, es pārāk satraucos par to, kā nu būs. Par to, kā viņam tik maziņam ies. Viņš taču tikko piedzima, viņš tikko sāka velties, rāpot, staigāt. Tik maziņš, maziņš likās, ka grūti bija aprast ar dome, ka Jurģītis varētu iet dārziņā. Pirmajā dienā man desmitos jau zvanīja auzdinātāja un teica, ka Jurģītim miegs nāk un es skrēju viņam pakaļ. Mazais šņukstēdams iznāca ārā. Viss jau bija kārtībā, tik saguris. Par to, kas notika autobusā par to neiedziļināšos, jo tas bija skaļi. Histērijas ir grūti pārzdīvot.  Labi, ka pēc tiem visiem pārdzīvojumiem vakarā ir  dejas, kurās var aizmirsties. Pabūt laikā un telpā, izrunāties vai nerunāt nemaz. Lēkt dejā iekšā un atdot sevi visu. Un vakarā braucot mājās, sagrupēt domas nākošajai dienai.
Otrajā dienā jau gāja labāk. Es kā klīstošais holandietis staigāju pa rajonu un gaidīju zvanu, biju uz divpadsmitiem pakaļ un viņš smaidīgs iznāca ārā no grupiņas. Nu autobusā nedaudz padusmojās, bet tas uz noguruma pamata. Dusmas bija vieglāk sagremot. Un pēc tam tik saldi čučēja.
Trešdiena, ak trešdiena. Tā nu gan bija diena. No rīta aizvedām Jurģi un Martu uz dārziņu, es braucu uz darba interviju. Pirmā kārta. Ak mans Dievs, es pēc tam gribēju kā strauss zemē ielīst. Bija sajūta, ka kāds būtu man aukstu ūdeni uzlējis virsū, daudz un dikti, kādus piecus spaiņus vismaz. Vai arī es plika izskrējusi uzstāties simts cilvēku priekšā. Es nestāstīšu, kas tas bija par darbu, uz kuru tēmēju. Bet pirmo reizi man bija šāda intervija. Pat tagad atskatoties, atminoties gribās galvu saķert. Tik daudz ko nezināju, tik daudz apstulbu, tik daudz jautājumi un ne tik daudz atbildes, mulsums.  Man intervijās, godīgi sakot, vienmēr iet labi. Un nē, es nevainoju laika trūkumu, jo redz es mājās ar bērniem, bet nepadomāju. Nepadomāju par to, ko varētu prasīt, lai gan zinu darba specifiku. Bet labi, tas bija vai ne? Tur vairs laiku atpakaļ nepagriezīsi. Ir jāiet tālāk, jāvelta laiks izzināšanai. Jāieliek šis atmiņu vācelītē, kā slikts piemērs, kā nedarīt. Ne viss vienmēr var sanākt labi ar pirmo reizi. Un es to saprotu. Pēc intervijas aizgāju ar visneērtākajiem apaviem uz pasaules izdert savu pēdējo auksto kafiju šājā rudenī, jo diena bija tik karsta un liekas, ka smadzenes kūpēja. Aizbraucu pakaļ smaidīgajam Jurģim un kopā devāmies mājās. Vakarā dejas, Marta bija atbraukusi līdzi. Un, lai gan loģiski domājot, es simtprocentīgi dejās nebiju, jo uzmanība bija dalīta. Marta bija tik priecīga. Centās piedalīties, bet ātri apnika. Treniņstundas laikā nāca mani vairākas reizes samīļot un pateikt:”Es tevi mīlu mammīt!” Nedaudz padumsojās, paraudāja, padejoja, pazīmēja, pašās beigās neļāva vairs man piedalīties. Es ieklausījos, lai nebūtu krēņkis un kopīgi taisijāmies mājās. Autobusā bija tik daudz jautājumi. Es uz visiem pat nepaspēju atbildēt, drīzāk nespēju, bet viņa bija sajūsmā, patika. Patika būt kopā ar mani, laiks ar mammu. Patika dejotāji, jo viņi tik mīlīgi.
Ceturdiena bija vētraina. Biju es ar mazajiem mājās. Daudz emocijas visiem, daudz stāvēšana pie plīts, daudz mazi un lieli darbiņi. Bet varēja redzēt cik daudz bērniem enerģijas un nav īsti kur izlikt. Māja bija vienā lielā haosā. Neviens neko neēda, neviens negribēja neko kārtot, neviens negribēja gulēt. Un tā mēs, kā tie siseņi  siseņojām. Katrs par sevi un visi kopā. Nu tā, nonācu līdz piektdienai. Mantas sakrāmētas, diena iesākusies un nedēļas nogalē paredzēta talka. Šoreiz brauksim visi kopā. Būs forši un es to zinu. Telefonu pie malas, smaids sejā un vagā iekšā. Uz tikšanos kartupeļos. Veiksmīgu šo septembra mēnesi, es jūtu, ka vēl gana daudz ko piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot šajā mēnesī.

Foto Gatis Vilaks