karantina

Karantīna

Novembris. Šodien gāju cauri parkam un skatījos uz kokiem, kuri tik vienmuļi stāv starp zeltainajām lapu segām. Ieelpot. Ieelpot gaisu. Beidzot mūsmājās ir beigusies karantīna un jau otro dienu drīkstam doties dabā. Tā ir fantastiska sajūta. Vai man teikt, kāpēc mēs sēdējām mājās, karantīnā? Manam mīļajam vīram bija Covid19. Saslima negaidīti un pēkšņi. Jaunais vīruss, kas pārņēmis teju visu pasauli. Ar katru dienu rādītāji aug straujiem tempiem. 

Ar ko tas viss sākās un kā tas beidzās mūsu ģimenē? Teikšu godīgi, vīrs to izslimoja vieglā formā un, izņemot Jurģa puņķu jūru, nevienam īsti nebija nekādu simptomu. Savu krekšķi un ikdienas nogurumu es īsti pie tā visa nepieskaitu.  Pirms vairāk kā divām nedēļām, otrdienas vakarā, vīrs sūdzējās par sliktu pašsajūtu. Es ieteicu, lai iedzer tēju un iet gulēt, ko vīrs arī darīja, jo mocīja bezspēks. Nākamajā rītā vīrs jutās divtik sliktāk, jo bija parādījušies jauni simptomi, temperatūra un galvas sāpes. Temperatūra gan visu slimošanas laiku nebija ļoti augsta, bet turējās diezgan vienmērīgi un nekādas zāles, lai temperatūru mazinātu netika dzertas. Bet temperatūra tā nepatīkamā – 37,4. Vīra organisms pats cīnījās kā nu varēja. Ja būtu kaut kas mainijies, tad tas tiktu ņemts vērā un attiecīgi būtu rīkojušies. Trešdien es pati īsti nebiju mājās. Bērni bija dārziņā. Pēc savām darīšanām aizbraucu pakaļ mazajiem un, redzot vīra stāvokli, nolēmām, ka mazos uz dārziņu mēs vairs nevedīsim, kamēr nezinām, kas ir ar tēti, kā arī centāmies ievērot nosacīto distanci. Viengadniekam, gan neieskaidrosi, ka tētis slims un labāk pie viņa neiet. Trešdienas vakarā Rolands labāk nejutās, arī pēc neskaitāmajām tējas krūzēm un miega, ko slimības laikā vajadzētu daudz. Bija parādījies nākamais simptoms – klepus. Tajā pašā trešdienā Rolis pieteica sevi uz analīzēm, kas bija jāgaida teju nedēļu. Nu tā nu mēs dzīvojām pa mājām. Par cik mēs nezinājām vai tas ir Covid19 vai vienkārši saaukstēšanās, uz veikalu vienreiz biju aizgājusi. Lūdzu, tagad neaprejat mani, ēst mums vajadzēja, visiem.  Dienas likās garas un nebeidzamas, nogurdinošas un dzīvoklis pēkšņi likās tik šaurs, ka nebija kur sprukt. Diena no dienas ne ar ko neatšķirās, izņemot ar maltīšu dažādību un mēģinājumi pieveikt ķirbi, taisot kulinārijas brīnumus, par ko es pati priecājos. Kā tajās dienās veselība? Simptomi baigi nemainījās. Prasīju vīram, vai ir sāpes plaušās, tad, cik nopratu, tad maza smeldzīte bija gan, ik pa laikam. Simptomi nepasliktinājās, bet vienu brīdi šķita, ka stāv uz vietas. Pēc vīra teiktā visdrausmīgākās bija galvas sāpes un bezspēks, kas radīja lielu diskomfortu. Tas atņēma daudz spēku. Tā pagāja teju nedēļa. Iekāpām nezināmajā. Otrdienas rītā vīrs brauca uz testu. Simptomu praktiski vairs nebija.Teica, ka nekas briesmīgs viss tas nebija. Viens, divi un gatavs. Tajā brīdī es nodomāju, ja tas tests būtu bijis nedēļu agrāk, kā diez vīrs būtu aizbraucis, tā visa sliktā pašsajūta un drebulis, bezspēks. Nespēju iedomāties, kā tas būtu bijis. Atbrauca vīrs mājās un kopā pacietīgi gaidijām rezultātus, tiem bija jābūt ap 23.00. Nebija. Bet nākamajā rītā pamostoties tie jau bija klāt. Un, jā. Pozitīvs. Tad nu mēs gaidījām ziņas, kas notiks tālāk. Sākumā zvanīja ģimenes ārste, kas katru dienu pēc tam arī zvanīja, lai apvaicātos, kā vīrs jūtās un kā visiem pārējiem. Pateica, kā rīkoties tālāk, kā arī karantīnas ilgums tika noteikt no ģimenes ārsta puses.  Un pēc tam zvanīja epidemiologs,  kas apvaicājās, kur Rolis varēja dabūt šo vīrusu, kur bijis? Prasīja par ģimeni, prasīja ar ko Rolis ticies divas dienas pirms saslimšanas un līdz brīdim, kad tika veiktas analīzes, jo visi šie cilvēki ir jāapzvana. Pēc tam Rolis visus apzvanīja un mēģināja noskaidrot personas kodus, pēc epidemiologa lūguma. Protams, ka cilvēki nevēlējās sniegt šādu informāciju uz, ko no epidemiologa puses bija ļoti nejauks aicinājums, tomēr noskaidrot personas kodus un kāpēc nespēj noskaidrot. Es ticu, ka viņiem ir gana daudz darba, ko darīt, bet tāda mūsu valstī ir situācija un dēļ datu aizsardzības, ar šo visu vajag rēķināties.

Tad nu sazinājāmies arī ar dārziņu un tur attiecīgi nokārtojām visas lietas, lai visi apkārt būtu pienācīgi informēti. Turpinājām sēdēt mājās. Ceturdien mūsu mīļie radiņi atveda  pārtiku, kam līdz karantīnas beigām vajadzēja arī pietikt. Veselība vīram bija laba, tik vien kā klepus, kas beidzās kādas divas dienas pirms karantīnas beigām. Un pēdējā karantīnas dienā vīram piezvanīja un paprasīja vai viņš esot mājās un ievēro karantīnu. Tas viss pagāja viegli, salīdzinoši. Bez nekādām komplikācijām, par ko es ļoti priecājos. Tagad turpinām strādāt pie imunitātes un veselību vēlot visiem jums.

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.