Nu tā sen, sen, sen nav bijis bloga ieraksts. Tik daudz ir par ko runāt, bet nesaprotu no kura gala sākt, vai pat nerunāt nemaz? Tik daudz kas ir noticis, bet tajā pašā laikā nekas. Ir jūlija sākums. Pēdējais ieraksts tapa pēc sestās karantīnas nedēļas. Manā dzīvē, mūsu dzīvē nekas no tā brīža ļoti nav mainījies. No […]
Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita […]
Kā es gribētu sākt ar dziļi iedvesmojošiem vārdiem, kas piestāv jaunā gada sākumam, bet šoreiz, lūdzu, varētu janvāri pārlikt pa vienu mēnesi uz priekšu? Mēs slimojam. Ne visi, bet ja bērni slimo, tad nu mēs principā arī, jo izdzīvojam visas tās emocijas uz sevi un caur sevi. Man janvāris pēdējos trīs gadus ir tāds ļoti nostaļģisks mēnesis […]
Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. […]
Un tā, jau kādu piekto dienu es sēžu pie baltas lapas un man nekas nerakstās. Ir novembra beigas, blogs pieklusis un gaida. Un nav jau tā, ka nav par ko runāt. Ir daudz, bet ir sajūtas, kas jāpatur sevī un jāsaprot vai to vajadzētu izlikt uz papīra, jo vārdu sakārtojums var nesarindoties, tā kā es […]
Kopš piedzima Jurģis, dzīve apgriezās vēl par kādiem simt astoņdesmit grādiem un bieži vien nav saprotams, uz kuru pusi. Februārī mēs aprecējāmies un februārī mums piedzima mazais. Tas bija viens jaudīgs sākums mūsu kopīgajai kopdzīvei ar domu par bezgalību. Arī emociju gūzma bija diezgan liela un es joprojām spēju smieties, raudāt un dusmoties vien piecās […]
Mans baiļu skaitlis ir skaitlis trīs. Man ir bail no klauniem, vecuma (vientulības) un tumsas. Divas no bailēm ir tādas, ar kurām saskaramies diendienā, te, protams, neiet runa par klauniem. Un par vienu no tām manām bailēm man katru gadu atgādina rudens, jo vēlais rudens ir tumšs un drēgns, piepildīts ar peļķēm, lietussargiem un puņķiem. […]
Ir jau septembra sākums un vasara ir burtiski paskrējusi milzu ātrumā. Te viņa bija un te viņas vairs nav un, lai gan liekas, ka tas laiks ir tik ātri pagājis, tā vasara vienmēr ir tik piepildīta. Jurģim tā sākās ar koliku beigšanos, velšanos sākumu un pirmo zobu nākšanu. Martai ar bērnudārza pauzi un piedzīvojumiem ārpus […]
Tikko noliku klausuli un ieskrēju ātrā dušā, jo steidzos pagulēt. Vīrs ar abiem bērniem pie ārsta. Man ir dots attelpas mirklis, jo man ir jāsavācās, vismaz savu bērnu dēļ. Lēnām grimstu, un man nepatīk, ko šī sajūta dara man un ko es nodaru saviem mīļajiem. Esmu kā izdegusi spuldze, ko neviens negrasās nomainīt. Iespējams pat […]
Pieņemt un dzīvot bez ekspektācijām. Tas bija mans aprīļa moto. Es pieņēmu mana bērna nemieru un dzīvoju dienu no dienas, bez nekādām ilūzijām. Galvenais bija radīt sevī iekšēju mieru un tajos brīžos pievērsties aprūpei un maigumam pret dēliņu un meitiņu. Dažreiz tas prasīja vienu lielu ieelpu un izelpu, dažreiz vairākas, dažreiz aizskaitīju līdz desmit. Un ziniet […]