Bailes

Mans baiļu skaitlis ir skaitlis trīs. Man ir bail no klauniem, vecuma (vientulības) un tumsas. Divas no bailēm ir tādas, ar kurām saskaramies diendienā, te, protams, neiet runa par klauniem. Un par vienu no tām manām bailēm man katru gadu atgādina rudens, jo vēlais rudens ir tumšs un drēgns, piepildīts ar peļķēm, lietussargiem un puņķiem. Un šīs bailes nav no tumsas kā tādas, kad var uzslēgt gaismiņu vai uzdedzināt svecīti romantiskai noskaņai, bet no cilvēkiem tumsā. No viņu rīcības. Un cik ļoti tās bailes vienmēr manī atmostas kā no jauna šajā laikā. Katru pirmdienu un trešdienu, kad braucu mājās no dejām, es, ejot savas desmit munūtes no autobusa pieturas līdz dzīvoklim, kādam zvanu. Tā lielākoties ir mana māsa, kas principā dzird mani tikai elsojot telefona klausulē, jo kājas man kustās ļoti ātri, bet balss ļoti saraustīta. Parasto desmit minūši vietā, es esmu pie dzīvokļa durvīm piecās minūtēs. Kādam tas noteikti liksies diezgan ačgārni, ka es vēl runāju pa telefonu, bet tas man dod tādu kā drošību. Drošību par to, ka māsa zin, kur es tajā mirklī atrodos. Un jā, ar mašīnu, iespējams, būtu daudz drošāk. Es lēnām eju uz to. 

Šīs bailes sākās jau mazai būdamai, kad dzīvoju Ziepniekkalnā. Braucot no dejām vai kāda cita pulciņa mājās, nācās pārvietoties pa tumšo, švaki apgaismoto māju pagalmiem un bieži vien neapgaismoto kāpņu telpu, ja lifts nestrādāja. Arī lifts nebija visdrošākais variants, jo pamanījos arī tur iesprūst starp stāviem. Es joprojām murgoju par to kāpņutelpu. Pieaugot manas bailes nedaudz atkāpās. Laikā, kad dzīboju un studēju Edinburgā, es strādāju bārā un mājup gāju tikai tumsā, bet Edinburgā es jutos ļoti droši. Tas viss bija līdz vienam noteiktam brīdim manā dzīvē. Es tikko biju atgriezusies no Skotijas atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Bija drēgns divdesmitā oktobra vakars un biju ceļā no darba uz mājām. Tolaik es dzīvoju Imantā. Gāza lietus. Lai tiktu uz mājām, es pārvietojos ar diviem transporta līdzekļiem. Iekāpdama autobusā, kas bija pārsteidzoši pilns, pēc kādām piecām pieturām es jutu, ka uz mani tā ļoti agresīvi kāds skatās un sačukstās. Tas priekš manis nebija nekas jauns. Man seja ir vienos vasaras raibumos. Ignorēju. Izkāpusi savā pieturā es jutu, ka man kāds seko. Trīs meitenes, kas šļakstījās ar ūdeni un rupji krieviski lamājās. Es tikai gāju uz priekšu un jutu, ka mana gaita palielinās. Sagadīšanās pēc kods pie durvīm bija salūzis un ieiet kāpņutelpā varēja jebkurš. Un tā tas arī notika. Es jutu to, kā manī sāk palielināties trauksmes signāls, bet doma, ka tūlīt būšu mājās, man palīdzēja. Dzīvoju pirmajā stāvā. Ieejot kāpņutelpā, es jutu to, ka man turpina sekot. Piezvanīju pie durvīm (atslēga bija tikai viena). Rolis nav mājās. Es zvanu Rolim un saku, lai nāk mājās – viņš ir ciemos pie savas māsīcas, kas dzīvo desmit minūšu attālumā. Es cenšos neizklausīties pārāk uztraukusies un saku, lai ātrāk nāk, neizstāstot to, kas patiesībā notiek. Tiklīdz pabeidzu zvanu, mans podziņtelefons tiek izsperts no rokām. Meitenēm ir vajadzīga mana soma, tas tiek diezgan skaļā balsī, lauzītā latviešu valodā paziņots. Tiek piedraudēts ar nazi, bet es saku ka nedošu un piespiežu somu sev ļoti cieši pie ķermeņa. Un pēc tam tas viss kā miglā tīts, kā filmās, kur parasti labie neuzvar. Seko neskaitāmi sitieni pa galvu, pa ķermeni, pa seju un es, protams, arī diezgan skaļi kliedzu. Mani kaimiņi nereaģē. Neviens. Beigās mana soma tiek izrauta no manām rokām un meitenes skrien ārā no uz tuvējo mežu. Tajā somā bija viss. Viss, viss dārgākais, kas tajā brīdī man bija. Visi dokumenti, ko nēsāju līdzi, jo likās, ka pie manis tie būs vislielākajā drošībā. Un pēkšņi man vairs nav nekas. Izskrienu ārā no mājas un zvanu policijai, izstāstu situāciju un gaidu, kad brauks. Rolands pārrodas un tajā brīdī es sabruka. Asaras lija kā pupas, no mana stāstītā nevar neko saprast, es saņemos un izstāstu par meitenēm, kas iemukušas mežā ar somu, kas man tajā brīdī bija tik svarīga. Rolands sazvana savu labāko draugu un brauc izlūkos. Tajā pašā laikā es braucu uz iecirkni, kur man tiek uzdoti daudz jautājumi. Man galva nestrādā, sāp un es nevaru neko skaidri izskaidrot, jo liekas, ka viss ķermenis dreb, bet galvas vietā ir balons, kas tūlīt uzsprāgs. Par tālākajiem notikumiem sīkāk nestāstīšu. Lieta tā arī nav bijusi. Izmeklēšana gan tika uzsākta. Mantas, lielākoties, es dabūju atpakaļ, pateicoties mana tagadējā vīra neatlaidībai. Tajā naktī pabiju arī Stradiņos, bet tas jau ir atsevišķš stāsts, lai gan neko daudz neatceros, diezgan liels “blūrs” tajā brīdī. Saviem vecākiem šo notikumu izstāstīju tikai pēc kādiem gadiem trim, ilgi nevarēju saņemties. Likās nepareizi viņus uztraukt, jo es tik tikko biju pārvākusies uz dzīvi atpakaļ Latvijā. Kā izrādās, meitenēm vajadzēja pasi un naudu, lai iegādātos alkaholu. Viņām bija septiņpadsmit gadu, meitenes bija no bērnu nama. Neesmu nekāds Brūs Lī, viena nespēju aiztāvēties. Pēc tam dzirdēju ļoti daudz un dažādus viedokļus par to, kā man būtu bijis jādara vai ko labāk nedarīt situācijā, kādā biju nonākusi. Bet tajā brīdī likās, ka viss ķermenis ir kā tādā transā un tad tu rīkojies automātiski. Vienalga, cik tas ir pareizi vai nepareizi. Tad nu lūk, arī par manām bailēm no tumsas un/vai cilvēkiem. Sargiet sevi un savus mīļos.