Trešdienas rīts. Teju decembra vidus. Palaidu atkal Martiņu uz bērnudārzu pēc neilgas, bet ne smagas slimošanas. Šodien tik priecīga aizgāja, ka pašai sirds gavilēja, sailgojusies. 

Novembra mēnesis man ātri pagaisis atmiņās, viņš bija un kaut kas notikās. Tas paskrēja ar visiem simtgades svētkiem, piedzīvojumiem sabiedriskajā transportā un autoskolas teorijas kursa uzsākšanu. Par to, uz kuru autoskolu es aizgāju, to gan es skaļi neteikšu, tikai to, ka esmu ļoti apmierināta un drīz jau likšu pirmo skolas eksāmenu, bet ne braukšanā. Lai gan sirdsdziļumos labprāt ar to pasteigtos, jo nu jau 7 mēnesis sācies un vēders no maza kāļa ir izaudzis par gandrīz nogatavojušos meloni un jau spēlē futbolu man vēderā. Ribas tiek uzkaitītas katru dienu, mazs aktīvists. 

Ir palikušas padsmit dienas līdz svētkiem un svētku sajūta pie manis tā lēnām teciņām, teciņām nāk. Tapa Ziemassvētku zeķes, kas Martai vieglākus padara rītus un pagaidām mīļākie pārsteigumi ir bijuši kinderola, puzle un burbļpūšamais. Toties mans rūķitis rūpējas par to, lai man būtu salda, salda dzīve, kas ir ļoti mīļi līdz brīdim, kad pēc dzemdībām gribēsies vecajās biksēs tikt iekšā. Arī vainagu šogad pati taisīju un jau otro svētdienu pēc kārtas priecājos par gaismiņām, kas dejo virs vainadziņa un atgādina to, ka svētki jau vairs nav aiz kalniem. Bet to svētku sajūtu, tādu īpašu, es izbaudīju fotosesijā kopā ar meitu. Spožas gaismiņas, vizoši egļu rotājumi un mūzika, kas piepildīja fotostudijas telpu un lika mazliet aizrauties elpai. 

Es dziļi sirdij vēlos, lai šis laiks ir mierpilns, lai gan kalendārs pagaidām rāda pretējo. Semināri, kurus jāpagūst apmeklēt, koncerti, pasākumi un mana dzimšanas diena, ko es vismazāk gaidu un ar skaitli tam nav nekāda sakara. Šogad par dāvanām es nedomāšu un neskriešu iepirkšanās drudzī, jo paši esam tādā dzīves situācijā, ka par to īsti nav laika domāt. Pasvinēsim svētkus mazā ģimenes lokā, apciemosim manus mīļos radiņus pēc kuriem esmu ļoti noilgojusies un jāpaskatās, kā Marta izaugusi uz pārejo fona. Nu jau varēs iet rotaļās ar lielajām māsīcām. Kā katru gadu arī man uznāk skumjas šajā laikā, jo nu jau 5 gadu pēc kārtas svētkus svinu bez savas mammas un tēta, šajā laikā gribās ielīst viņu azotēs un sajust viņu elpu, smaržu. Gribās pasmieties par tēta asprātīgajiem Ziemassvētku dzejolīšiem, kas tiek izdomāti uz vietas un palīdzēt mammai virtuvē, kad visi citi jau salīduši gultās un paliekam mēs meitenes pie trauku kaudzēm, un sirsnīgām sarunām. 

Ir tik ļoti daudz prieka piedzīvots šajā gadā. Man mājās stāv burciņa, kur tiek ierakstīti labākie šā gada notikumi un viņa ir pilna līdz lūpai, šis gads ir bijis fantastisks un es neuzksaitīšu visu labo. Protams, nav viss sīrupā izmērcēts un ir bijuši grūti brīži, pazaudētas draudzības, skumji mirkļi, stresaini un nevajadzīgi uztraukumi. Bet, ja nebūtu tā sliktā, to labo nespētu tik ļoti novērtēt. Ak šis nostaļģiskais svētku laiks, pastāvi te klusiņām un piepildi mūs ar gaišumu, ticību cerību, bet galvenokārt mīlestību.