Otrdiena, 2. aprīlis. Esmu joprojām pidžammā un ietinusies halātā. Ir pulkstens divi dienā un no septiņiem rītā cenšos pamosties. Mans marta ieraksts ir nedaudz aizkavējies, bet pēc tik piesātināta mēneša ir grūti saprast par ko lai raksta. Par to, kā ir būt mammai diviem bērniem, kā mēs tiekam vai netiekam ar to galā, par mana noguruma līmeni. Jā zinu, ka var arī nerakstīt, bet esmu savā dzīvē tik daudz paturējusi sevī visu, ka to vajag man, pat ja neviens to nemaz neizlasīs. 

Mazais ir nolikts gulēt un, teikšu godīgi, es nezinu vai tās būs trīsdesmit minūtes, stunda vai divas, bet fakts, ka bērns ir mierīgs un guļ. Es toties esmu citas dillemmas priekšā, ko ar sevi tagad darīt. Izdzert jau ceturto reizi sasildīto kafiju, padoties un aiziet gulēt, pasportot, māju savākt vai sākt lasīt vienu no trīs grāmatām, kas mani gaida uzliktas plauktiņā acu līmeni, tā lai tās man ir vislaik acu priekšā, par sevi atgādinot, it kā nedaudz piemiedzot man ar lapušu kaktiņu. Varu arī nedarīt neko, bet tā liekas tāda laika izniekošana, ja jau varu, tad jau daru. Un ja nevaru? Grūti pateikt, vai tas ir slinkums vai tā ir negribēšana. 

Marts man bija smags mēnesis, nenoliegšu. Daudz jauni pārdzīvojumi un atdziņas. Bez visām slimnīcām un citām veselības nebūšanām, tās sajūtas būtu tādas, kādas tās uz doto brīdi ir. Neviens nebija teicis, ka būs viegli un nenosodiet mani, es nesūdzos, es DALOS. Ar mani šomēness bijis daudz jāstrādā tieši man pašai, to es negaidīju. Mammas loma manā dzīvē ir īpaša, jo es neprātīgi mīlu savus bērnus un es tik tiešām baudu brīžus, kurus spēju tajā brīdī. Ir vieglākas dienas, mierpilnas un ir smagākas, kā šī. Mazajam puņķi, man kakls kā no stikla taisīts un knapi spēju kaut ko iekost. Jo brokastis es nevis aizmirsu paēst, es gluži vienkārši nespēju neko ieēst, nemeklēju attaisnojumu badošanai.  Šī ir tā diena, kuru gribās pavadīt mežā vienai, lai es varētu uzzelpot, varbūt pabļaustīties un tvert enerģiju no dabas. No kurienes citur lai es viņu rodu, ja pati nevaru to atrast sevī. Jā, jā, zinu, mans ilgi gaidītais pavasaris ir atnācis, man gan roku vēl nav iedevis, bet slēpjas kaut kur aiz loga rūts. 

Esmu sapratusi to, ka šis puika manā dzīvē ir ienācis man kaut ko iemācīt. Es ļoti daudz ko iemācījos no Martas, kad viņa auga manā acu priekšā un joprojām turpina augt par vienu fantastisku meiteni ar savdabīgu raksturu. Un es nevaru saprast vai tas ir no manis, vai arī no mana vīra. Savukārt ar šo mazo tu nesaproti, ko vairs sagaidīt ne pa nakti un ne pa dienu, brokastis ēdīsi pusdienlaikā un vakarā ēdīsi pusdien/vakariņ/nakstiņas, sildīsi kafiju neskaitāmas rezies dienā un cerēsi, ka sevi līdz vakaram kaut cik savāksi, lai neizskatītos pēc alu cilvēka. To, ka laiks vairs nebūs mans, to es zinu un to, ka šo es atcerēšos ar smaidu uz lūpām pēc gada, to es arī zinu. Beidzoties vienam posmam, sākas nākošais. 

Saru dzīšana, kas bija ļoti skaists rituāls arī bija vairāk vajadzīgs man, lai es psiholoģiski sevi spētu savākt. Mans mazais puika ir ļoti nemierīgs bērniņš. Jā, es to pateicu. Un kaut kādā ziņā vainoju sevi, jo grūtniecībā biju ļoti emocionāla, lai gan šī bija ļoti skaista grūtniecība, kas ieviesa mūsu dzīvēs daudz korekcijas un simtiem laimes mirkļu. Marta bija kluss un mierīgs zīdainītis, pie knupja pat klāt neķērāmies. Jurģis gan spēlējās ar to, bet vismierīgākais ir pie mammas pupa. Un cik ilgi? Līdz brīdim, kad atkal man pārmetīs, ka bērns man ir pa smagu. Par veiglu, par smagu, par vēl kādu. Kā lai top skaidrs? Kā lai nomierina? Kā lai nepārmet sev, ja jūtu, ka vadzis lūzt un tu tajā brīdī vairs nespēj neko.

Šis viss reiz beigsies un nāks citas varēšanas un nevarēšanas, būšanas un nebūšanas.  Nav viss tikai melns vai balts, kaut kur ir pelēks un pa reizei šur tur iespīd spoža varavīksne, kas nedaudz apžilbina.