Decembra mēnesis. Viens, divi un gads ir pagājis. Daudz sirdī kņudējis šogad, daudz licis sevi iepazīt no jauna, izaicināt sevi un savu gribas spēku. Daudz iemācījis, daudz klupinājis un izlaidis manus tarakānus pastaigāties, lai es ik pa laikam uzdejotu “putniņu deju” līdzās un tad atskārtu, ka varbūt netikšu galā ar sevi. Ar saviem tarakāniem un trauksmēm. Šis pēdējais pusgads bija ļoti grūts un brīžiem likās, ka esmu saplacināta pankūka, ko neviens pat nevēlās ēst, bet esmu tā pēdējā uz šķīvja, ko visi tā kā izvairīgi negrib ņemt, jo ja nu kāds cits tomēr gribēs. Bet ziniet, decembris tiešām bija man vēlīgs. Es dabūju darbiņu, kas gan būs, kas pilnīgi savādāks man un es ceru, ka mana emocionālā kapacitāte to pavilks. Būs daudz jāmācās, bet no tā es nebaidos, jo gars alkst zināšanu. Tapēc šī gada dzimšanas diena bija pati pati labākā. Un ne jau svinību ziņā, bet tiku patiesi sadzirdēta.

Tikko arī Ziemassvētki pagāja, es biju apslimusi, ja tā var teikt. Tas nebija vīruss, bet likās ka kāds krustus spiež, kājas rauj ārā un drebulis tāds, ka vēlme bija vilkt kombinezonu. Un tieši Ziemassvētku vakarā pilnīgs bezspēks mani mocīja, varbūt tā bija ķermeņa reakcija ar brīdinājumu. Nu stop, apstājies un pietiks joņot. Bet prāts tajā pašā laikā sastādīja darāmo lietu sarakstu, kas netika pildīts. Tad nu šajos svētkos es atpūtos. Gulēju un dzēru litriem tēju, nesaprotot, kas man kaišs. Pirmajos Ziemassvētkos izkāpu no termo veļas un uztaisīju kopbildi ar saviem mīļajiem, pateicībā par to, ka man viņi ir. Un tad uzsniga sniegs, vajadzēja svaigu gaisu un lipīgos bērna smieklus. Pēcpusdienā aizbraucām pastaigāties, pikojāmies, tika taisīti sniega eņģeļi un tumsā velti sniega vīri. Un vai tad ar to mums pietika. Nākamajā dienā aizbraucām meklēt tuvākos mazos pauguriņus, izslidinājāmies krustu šķērsu. Tik laba diena. Tik pat laba, kā tā kurā mēs rūķus tēlojām Rīgā un izvadājām vēstules, ievērojot visus piesardzības pasākumus. Un saku jums godīgi, man jau tagad sāk pietrūkt tas laiks, kad vakaros pēc bērnu gulēt likšanas, biju pārtapusi par mākslinieku sev. Zīmēju, līmēju, krāsoju, darbojos. Jāsāk varbūt adīt, ne?

Un, protams, atskatoties šajā gadā bija daudz tādas, laimes piepildītas, gaišas dienas. Tādas, kurās ne melnumu, ne traipu. Tādas, kuras atceroties gribās tā smaidīt, ka vaigi sāp. Es varētu mēģināt ieskicēt visus skaistos piedzīvojumus, bet tas būtu lieki, jo ticu ka katram ir savi brīži piedzīvoti, ko apdomāt un atcerēties. Tad nu tā. Gribu, vēlos, lai nākamajā gadā ir daudz prieka, mazs raižu. Daudz ieguvumi, mazs zaudējumu. Lai daudz piedzīvojumi un daudz labi darbi, kas izdarīti. Lai ir veselība, mīlestība un mans pozitīvisma gars nenoplauktu, bet augtu citos mērogos. Un vēl vēl, tos visus sarakstīšu un piedomāšu. Mierpilnas pēdējās Decembra dienas