Es kā vienmēr šķietami piebremzēju, it īpaši, kad rakstu par ļoti personīgām lietām. Pirms nedēļas noskatījos dokumentālo filmu par mobingu, kas tika translēts par LTV1 un es no sirds ceru, ka maniem bērniem nebūs jāiet kam tādam cauri.

Man bērnība bija priecīga, it īpaši laukos pie vectētiņa, bet spilgti atceros vienu uzbrukumu sev, ko vietējās meitenes pastrādājā. Netālu no mājas, kur dzīvoju, bija nometnes teritorija, kur pastaigājoties siltā vasaras dienā man tiešā veidā uzbruka meitenes, trīs. Plēsa matus, rāva aiz rokas, jutos kā lupatu lelle, kas uzkarināta uz žāvētāja un plīvo vējā. Un, lai gan pēc tam mēs bijām draudzenes, bet tasjoprojām iespiedies atmiņā, kā tāds sāpīgs pārdzīvojums un kopš tās reizes nespēju skatīties filmas, kur ir agresivitāte.

Skola kā tāda nebija nekāda pastaiga ziedu pļavā. Es nebiju viena no skaistajām meitenēm, jo es atšķīros, man bija daudz vasaras raibumi un dēļ imunitēs līmeņa biežs viesis bija, biju neliela auguma, nedaudz arī neveikla, kas tika uzburts man galvā.  Es ļoti viegli pakļāvos cilvēkiem, vēlēšanās izpatikt un tā arī viņi iemācījās mani izmantot. Tajā brīdī tas tā nelikās, jo biju akla. Jutos kā balta papīra lapa, kas tika saburzīta, tad viegli izgludināta ar rokām, lai atkal tiktu saburzīta. Briesmīgs laiks un tā tas vilkās ilgi, līdz es bastoju skolu. Vienreiz pat divas nedēļas negāju, jo es negribēju tur atgriezties. Kad vecāki uzzināja, ak zeme atveries, bet vai tad viņi mani uzklausīja, vai dzirdēja, kad man bija grūti. Viņiem bija savas rūpes. Viņi strādāja daudz, lai mēs būtu visādi apgādāti, es viņiem to nepārmetu. Jūs teiksiet, bet skolā taču visam kam ir jāaiziet cauri vai ne? Jā ir, bet tam ir izteiktas sekas nākotnei. Es redzēju, kā apbižo manu brāli, tikai tāpēc, ka viņš bija nedaudz savādāks, ar citām interesēm. Kā viņu pieskočoja pie koka, kas bija viens no tādiem nejaukiem starpgadījumiem un visiem likās dikti smieklīgi un, lai arī brālis smējās līdz ar viņiem, pāridarītājiem, es redzēju kā iekšēji viņš bruka. Kā glābās datora ekrānā un ārpasaule bija kas svešs. Neskaitāmas reizes sapņos izdomāju, kā es tos nelabvēļus pievarēšu ar gudrību, ne spēku. Bija tāda sajūta, ka viņi barojas no tā, ko izdara citam. Viņi barojas no otra cilvēka nespēju tajā brīdī aizstāvēties un visi apkārtējie neko neredzēja, tam nepievērsa uzmanību. Atceros, ka skolā atnāca psihologs ar mums runāt, ar visu skolu un es izplūdu asarās par netaisnību. Kā es nokaunējos no savām asarām! Bet vai tad no tā ir jākaunās. No taisnības, no sāpēm. Tagad es redzu, kā brālis liek ielāpus sev, cik ļoti viņam negribās uz LV atgriezties, cik viņam tas bija smagi.

Pārvācoties uz citu skolu, uz citu pilsētu, es pāršķīru lapu un ar jaunu sparu iegāju pa skolas durvīm. Un, lai gan par vasaras raibumiem es ilgi vēl dzirdēju piezīmes, biju iemācījusies aiztaisīt klapītes ciet un nepievērst tam īsti uzmanību. Jo ko tik es nebiju dzirdējusi, viss bija novecojis un neskaitāmas reizes dzirdēts, kā tāds vecs neizdevies joks. Kad nu, kā pieaudzis cilvēks uz to visu atskatos un cik ļoti tas izmainīja manu pašvērtējumu, jo arī pēc skolas gadiem, kad kāds neviļus pateica, kaut minimāli aizskarošu, tarakāni manā galvā sāka uzdzīvot. Pēdējais piliens tam bija gadījums pirms dažiem gadiem Imantā, kad mani piekāva trīs meitenes pie mana dzīvokļa durvīm, mani bērnības pārdzīvojumi ar joni atkal atskrēja pie manis.

Tā nu gadiem ejot, šis temats manas asinis uzkarsē, tā ka iet pāri malām. Pārāk maz tiek par to runāts. Tagad cilvēki ir palikuši ļoti agresīvi arī virtuālajā vidē. Viņiem nav nekādas atbildības par to, ko nodara citiem. Par komentāriem, kas var būt kādam šķiet kārtējās pupu mizas, bet citam nodarīt ļoti pāri. Un es ticu, ja es te izlieku savu sāpi uz paplātes, lai visi var apskatīt, vai kas mainīsies? Nē, bet varbūt kādu tas pamudinās runāt, kādu pamudinās aiziet ar kādu parunāties un atklāties, pat ja mani tik izdzirdēs viens cilvēks, arī tas būs daudz. Nedzīvosim naidā, nepieļausim, lai aizskar mūsu bērnus. Sabiedrībai ir jāaug. Mums ir jāaudzina krietni, empātiski cilvēkis.