Pavasari, dzirdi mani?

Marts. Vai pavasaris jau te? Sēžu virtuvē uz grīdas, skatos kā veļas putekļi un klausos, kā katlā burbuļo ūdens. Bērni spēlējās un dzīve rit savu gaitu uz priekšu. Nu jau gads pagājis kopš visa covid sākuma unmūsu dzīvēs ir tik daudz kas mainījies. Un šeit neiet runa par ierobežojumiem un citiem apstākļiem, kas ietekmējis un dažbrīd mainījis mūsu ikdienu. Bet ziniet, cik es ļoti tagad gribētu samīļot savas draudzenes, vecākus, savu māsu, deju biedrus un paziņas, nedomājot par to vai es to vispār drīkstu. Esmu vienmēr bijusi apskāvienu cilvēks un ir labi, ka ikdienā varu savus mazos abus paņemt un stipri samīļot. Samīļot vīru un pateikties dienai.

Šodien ārā ir pavasaris, pelēkais, piecdesmit dažādās nokrāsās un tāpat ar visu to, ka saule aiz mākoņu maliņas neparādijās, ārā gaiss smaržo savādāk. Šorīt gāju cauri Kronvalda parkam un, lai gan vienmēr pulsējošā Rīgas atmosfēra, kas mani pavada uz autobusa pieturu, otrdienas rīts bija kluss, izmiris. Sniega saliņas, neižuvušās peļķes un cilvēki aiz maskām, nodūruši galvas vairs neskatās acīs. Es atceros, kā filmās rādija  supervaroņus maskās vai tūrisma bildēs es pamanīju cilvēkiem sejas maskas. Pie sevis nodomāju, bet tā jau pie mums te nenotiek. Pat vārdiņš, nekad, neizskanēja no manas mutes. Bet viss plūst un viss mainās, lietas spēj pārsteigt nesagatavotus, nebrīdinot. Supervaroņi uzsvārčos, skolas solos, veikalos, kam sekojam mēs, cilvēki parastie.

Šis nav negatīvs bloga ieraksts, bet acīmredzami man ir jāpierod pie pārmaiņam. Jāpieņem. Es priecājos, ka man ir darbs. Un es nebeigšu to atkārtot, jo pēc četru gadu pauzes tas spēj manu pašapziņu pacelt jaunā līmenī. Noticēt sev. Protams, ar darba uzsākšanu ir jauni pārbaudījumi un par tiem esmu dalījusies. Menedžēt bērnus, atrast laiku sev, vīram, nekrist panikā par Instagramu sekotāju skaitu samazināšanos, jo es vairs tik bieži nedalos, kā pirms tam un dažbrīd spēka pat nav kaut ko ielikt. Jo dzīve notiek tepat, man līdzās. Un ko es viņai saku? Es ļaušos. Ļaušos, lai pavelk mani aiz rokas un metīšos jaunos izaicinājumos. Nepadošos, ja nesanāk un priecāšos par katru mazo un lielo panākumu. Neaizraušos ar ziņu lasīšanu, ticēšu rītdienai. Un nevajag man uzmundrinošus vārdus, bet paldies. Paldies, ka izlasīji.