Bezdarbnieku kurpēs
Bezdarbnieks. Šis vārds mani vienmēr ir biedējis, jo kopš sešpadsmit gadu vecuma esmu strādājusi. Sākumā gan tas bija vasarās, bet, kad pārvācos dzīvot uz Skotiju, arī studēšanas laikā mana ikdiena bija noslogota. Un kā man patika tādā nelielā spriedzē dzīvot! Protams, bija arī smagāki mēneši, kad darba nebija tik daudz un nezinādama līdz galam likumdošanu un savas tiesības, bija brīži, kad bija nedaudz grūtāk ar izdzīvošanu. Bet es iemācijos taupīt un skatīties uz dzīvi ne tik materiāli. Lai gan nenoliegšu, nauda ir vajadzīga. Un tās nav muļķības.
Pēc pirmā bērna piedzimšanas bija stingri nolēmusi, ka no līdzšinējā darba iešu prom, jo nu bija sajūta, ka dzīvē ir kaut kas jāmaina. Kad dekrēta atvaļinājums gāja uz beigām, es šad un tad pieķēru sevi skatoties kārtējo darba sludinājumu. Piedāvājumi bija tik daudz un dažādi, bet tūlīt tūlīt bija jādodas uz Skotiju un tad nu visu atstāju nedaudz otrajā plānā. Tāpat darba uzsākšanas process lielā mērā atkarīgs no tā, kā Martiņa aizies dārziņā. Skotijā ik pa laikam sapņoju un domāju par to, ko sagaidu no nākamās darba vietas un nepacietīgi skatījos savu e-pastu, jo tieši pirms Skotijas biju aizgājusi uz vienu, manuprāt, veiksmīgu interviju.
Atbraucu apņēmības pilna – jāpiestrādā pie darba meklēšanas, jo arī tas ir sava veida darbs, jāsagatavo motivācijas vēstule un jāpiedomā pie intervijām. Bet tad pēkšņi dzīve sagriezās kājām gaisā, jo es uzzināju, ka gaidu bērniņu. Tas izmaina visus notikumus. Par cik es nezināju cik tālu grūtniecībā es esmu, nepadevos un pat sanāca aiziet uz dažām intervijā. Jau prātā domāju, ko teikšu jaunajam darba devējam un kā visu apvienošu. Tā apņēmība noslāpa, kad uzzināju, ka esmu jau sešpadsmitajā grūtniecības nedēļā. Pēc priekiem nāca uztraukums, kā tagad būs, ko lai es daru. Tajā brīdī darba meklējumus pārtraucu, jo esmu jau diezgan tālu grūtniecībā un kopā ģimenē nolēmām, ka palikšu mājās un varbūt beidzot nolikšu tiesības. Ja jūs tik zinātu, cik bija grūti pierast pie šī vārda BEZDARBNIEKS un katru reizi, kad teicu šo vārdu, nedaudz šermuļi paskrēja pāri ķermenim. Un nē, es nerunāju par ienākumiem un labi, ka tie ir, bet smagi ir tieši emocionāli. Jo tu uz lietām sāc skatīties savādāk, vienkāršāk un esmu pateicīga, ka Rolands ir riktīgs darba rūķis, kurš velk mūs visus.
Tagad, kopš esmu bezdarbnieks, cenšos izmantot visas iespējas, ko valsts sniedz bezdarbniekam. Īpaši, ja Marta ir vesela un sakrīt ar bērnudārza laikiem, lai varu izņemt mazo no dārziņa. Bezdarbniekiem ir tik daudz visādi semināri, konsultācijas, lekcijas un pat studijas un ir tik daudzi plusi. Bet bezdarbniekam ir arī savi pienākumi. Es nesaku, ka par bezdarbnieku būt ir forši, bet, ja dzīvē ir gadījusies tāda situācija, ir jāizmanto visu ko tev dod un kas tev pienākas. Bezdarbniekiem tik tiešām ir tādas iespējas par ko vidusslāņa cilvēks ar pilnas slodzes darbu var tik pasapņot un nē, tā, protams, nav leiputrija. Daudz dzirdēts, ka šos piedāvājumus neizmanto, bet par to skaļi nekomentēšu, jo es neesmu tiesīga citus nosodīt, nezinot situāciju.
Es cenšos uz visu skatīties ar vieglu sirdi, lai nu kā dažreiz gribas dusmoties. Tajos brīžos nodomāju, ka žēl, ka man nav dabas doti mākslinieciskie talanti, kas mani varētu pilnveidot ikdienā. Es vēl ļoti meklēju sevi, jo bez mammas lomas tur noteikti kaut kam ir jābūt. Bet mammas loma noteikti ir visskaistākais, kas ar mani varēja notikt.
Mēneša vislielākais pārsteigums
Es jau domāju, ka lielākajai daļai nav pārsteigums par to, ka esmu mamma gaidībās ar otru bērniņu. Ja arī nezināji, tad tagad zini. Par to, kā es to uzzināju, tas ir pavisam cits stāsts. Kad kāds jautāja, kad es ar Rolandu plānojam otru mazuli, abi nosmējāmies un teicām, ka pēc lielajiem deju svētkiem, kas norisinājās vasarā. Katrā jokā ir sava daļa patiesības.
Es atceros vienu atgadījumu, kad skolas laikā, kad visiem bija aktuāla seksuāli aktīvā dzīve un izsargāšanās, mums tika stāstīti visādi baisi atgadījumi. Jā, tajā laikā tie likās baisi. Bija stāsts par pusaudzi, kura nezinot sev, nelietojot izsargāšanos bija palikusi grūta, jo mēnešreizes turpinājās visu grūtniecības laiku un par to, ka gaida bērniņu, uzzināja aizejot pie ginekaloga uz apskati. Un šoks viņai, ģimenei un par to, ko tālāk iesākt. Nu īsti kapeņu stāstiņi.
Kapeņu, ne kapeņu, pupu mizas, nu sakiet ko gribat. Bet ar mani gadījās ļoti līdzīgi, vienīgi man ikmēneša asiņošana turpinājās līdz ceturtajam mēnesim (piektajā beidzās) viss kā parasti, tikai ar vienu lielu BET. Manī auga maza dzīvībiņa. Vajadzēja man tikai aizbraukt ciemos pie draudzenes, lai mūsu sarunas ietvaros es dalītos ar savām tā brīža sajūtām. Un nē, tā nebija slikta dūša, jo toksikozes mani nepiemeklē. Tajā vasaras posmā biju kļuvusi diezgan emocionāla vai nu apkārtējo spiedienu dēļ, vai sevis radīta spiediena dēļ. Biju diezgan tumšā vietā. Hormoni ārdijās kā traki, bet norakstīju to uz neziņu par savu nākoti. Toreiz aizbraucot pie draudzenes, izvēdināju savu galvu, izrunāju savas problēmas. Vārds pa vārdam un pa abām kopā ienāca prātā uztaisīt grūtniecības testu. Ja nu? Sacīts, darīts! Nepagāja pat piecas sekundes, kad uz mani skatījās divas sarkanas strīpiņas. Šoks! Neticība! Varbūt kaut kas nav tā, varbūt tests nepareizs! Es atceros to sajūtu ejot uz autobusa pieturu un pār maniem vaigiem plūda asaru straumes. Bija sajūta, ka kāds mani ir pārsviedis pār bortu un es nevaru sameklēt ne sēkli, ne salu. Grimstu sevī un grimstu šaubās. Un tad tinu filmu atpakaļ. Trakoti noslogota vasara: Kolka-Dubulti, dejusvētki, koncerti, ceļojumi, pasākumi, lidojumi, ka tik es neesmu nodarījusi pāri tam mazajam kukainītim. Un visu šo laiku nekādas aizdomas, pat ne kripatiņas. Kur ir mana sala? Kur ir mans sēklis?
Ko tālāk? Kā es to pateikšu? Kas ar darbu? Kas ar naudām? Kam es teikšu? Cik tālu esmu? Jāraksta dakterim, tas ir primārais. Aizbraucot mājās, kā arī pēc sarunas ar manu mīļo māsu, es nedaudz biju nomierinājusies un sapratu to, ka man ir jāpieņem šī ziņa, šis notikums kā vislielākā svētība. Šis bērniņš ir izvēlējies mani, mūs par ģimeni. Lēnām spersim soļus uz priekšu un risināsim visas neskaidrības. Mēs kopā kā ģimene. Es neesmu viena, man ir stipra aizmugure un ļoti daudz saprotoši cilvēki apkārt. Rakstu ar asarām acīs, jo nav bijis viegli, bet būs tik ļoti forši. Mēs būsim četri. Fantastiskai četrinieks, viss pārējais notiekās un mēs notikumiem sekosim līdzi, radīsim savus un dzīvosim.
Tagad te sēžot un rakstot, mazais spārdās vēderā un liek par sevi ļoti manīt. Piecu nedēļu laikā viņš ir izaudzis lielāks, pēc mana vēdera jau vien var spriest. Aug veselīgs puika. Un mēs tevi, bērniņ, no visas visas sirds gaidām.
Sasirgušais septembris un bērnudārza gaitu uzsākšana
Iet trešā nedēļa kopš Marta un es sēžam mājās, bet nu jau veselīgākas un gatavas ieelpot oktobra silto gaisu, kas ir negaidot pie mums atnācis. Pēdējās trīs nedēļas bija fiziski un emocionāli grūtas, par cik Marta mums nebija tā īsti slimojusi, cik nu dažreiz puņķi, tad kādu rītu Marta man pamodās ar aizlipušām acīm un temperatūra 38.8. Kad pēdējoreizi man tā rokas būtu drebējušas, es neatceros. Bet tad, kad apjaut to, ka tas ir tikai manās rokās (ar apkārtējo atbalstu) bija jānomierinās, jāieelpo un jāsaprot, ko nu darīsim. Veseļosimies, to arī darīsim. Dzērām ļoti daudz šķidrumu, skalojām un tīrijām degunu, naktīs cēlāmies un lasījām grāmatas, raudājām kopā, vairāk sanāca gulēt pa dienu, jo naktis ballējām. Tas laikam bija tas trakākais, jo mammu ikdiena jau ar to nebeidzas. Gribējās veselīgus ēdienus taisīt, bagātus ar vitamīniem, lai gan no tiem Marta arī atteicās. Pati arī saslimu, baciļi dzīvojās pa dzīvokļa sienām, jo vienīgais, kurš nepuņķojās, bija kaķis. Naktīs taisījām klepojošo kori, kas bija briesmīgi, it īpaši Rolandam, kam nākošajā dienā bija jādodas uz darbu. Man toties bija iestājusies zombija stadija, pat tad, kad Marta bija zīdainītis neatceros, ka ir bijis tik bēdīgi. Saucām tos par bērnudārza baciļiem.
Pēc slimošanas var just, ka Marta ir nedaudz izmainījusies savā uzvedībā. Vairāk čīkst, vairāk vēlās mūsu uzmanību, ir nadaudz bailīgāka nekā pirms tam un tās emocijas, kas viņu apgrūtina, cik es esmu iedziļinājusies, visciešāk ir saistīts ar bērnudārzu. Varbūt tur ir vēl kāds iemesls, bet to laiks rādīs. Marta gan aizgāja uz dārziņu tikai deviņas dienas kopumā, tas tā pagaidām. Tik cik sanāca runāt ar auzdinātāju, sapratām, ka Marta iet labi. Nedaudz no rītiem pārdzīvo, kad vecāki aiziet, bet kopumā ļoti pozitīvs sākums. Pirmajā nedēļā Marta jau certutajā dienā bija gatava gulēt, nobrīnojos, jo gatavojos uz to, kad divpadsmitos izņemšu meitiņu no dārziņa. Arī Marta atnākot mājās uzvedās tāpat kā parasti: spēlējās, smējās, darīja blēņas un bija vislabākajā uzvedībā, laikam ļoti ilgi turēja tās pārejošās emocijas pie sevis.
Kopumā atskatoties uz mūsu septembri, tas tik tiešām bija ražīgs mēnesis. Deju sezonas atsākšanās, mīlestības svinēšana draudzenei, Martas bērnudārza gaitas, santehnikas ķibeles un ļoti pozitīvi aizvadīta Tēva diena, kas šogad bija ļoti īpaša. Ir daudz daudz darbiņi, kas sakrājušies un atliktas neskaitāmas tikšanās, viss uz laiku ir apstājies, bet mēs kūņojamies ārā, lai vēl paspētu izbaudīt šo skaisto zelta rudeni un iemācītos daudz ko jaunu par sevi. Jauni sākumi ne vienmēr nāk tik viegli un turpmākie mēneši būs piepildīti.