Ieelpot un izelpot
Pieņemt un dzīvot bez ekspektācijām. Tas bija mans aprīļa moto. Es pieņēmu mana bērna nemieru un dzīvoju dienu no dienas, bez nekādām ilūzijām. Galvenais bija radīt sevī iekšēju mieru un tajos brīžos pievērsties aprūpei un maigumam pret dēliņu un meitiņu. Dažreiz tas prasīja vienu lielu ieelpu un izelpu, dažreiz vairākas, dažreiz aizskaitīju līdz desmit. Un ziniet tas palīdzēja. Un tad vienā dienā mazais sāka smaidīt. Tā patiesi smaidīt un mana sirds sāka līksmot, gribējās dejot prieka deju un to mirkli pagarināt. Un, jo biežāk viņš smaidīja, jo vairāk es ieguvu apliecinājumu tam, ka es kaut ko tomēr daru pareizi, neskatoties uz manām šaubām.
Katrs šis jaunais posms, šie mazie atklājumi mazā cilvēka dzīvē, liek nedaudz satraukties un ar aizrautību gaidīt, skatīties, kas būs pēc tam. Šodien izvilkām no skapja aktivitāšu paklājiņu, lai gan man liekas smieklīgi, ka tas mazais skatās uz krāsainiem dzīvnieku dibeniem. Viņš lūkojās un vēro, māj viņiem ar rociņām, it kā sasveicinoties. Un, ak jel, Jurģis sācis runāties! Mūsu mazais rīta modinātājpulkstenis, acis kā pogas un stāsta visu, kas uz sirds. Katru reizi nodomāju par telefonu, ar ko varētu nofilmēt, bet tad šo vēlmi es apstādinu un baudu ar neizgulētajām acīm no kārtējās pusgulētās nakts, smaidu uz lūpām. Rīts var sākties!
Šis mēnesis ir bijis salīdzinoši mierīgs. Ik pa laikam ar meitas uzvedību pacīnamies un ir mirkļi, kad nesaprotam, kas notiek ar mūsu foršo divgadnieci, bet tas ir mūsu pašu spēkos izzināt, izprast un palīdzēt, būt viņai blakus. Tam laikam vajag laiku un tas mums ir.
Kā es priecājos par visiem ciemiņiem, kas mūs apciemoja šajā mēnesī, jo ieguvām tādu enerģiju no jūsu klātbūtnes. Mums patīk ciemiņi un viesi, dažbrīd gan mums tas viss izvēršas nelielā haosā, bet paldies, paldies, paldies jums. Mēs uzplaukām pavasarī. Tikpat ātri cik pumpuriņi izsprāga no krūmiem un kokiem šajā aprīļa mēnesī. Vai jūs arī bijāt pārsteigti par to, kā viss sazaļoja tādā steigā ? Un kā tas pavasara gaiss smaržo! Pilsēta pulsē no enerģijas un cilvēki sākuši tā patiesi smaidīt. Visi kā bitītes darbojas. Bērnu balsis atbalsojas visos pagalmos. Viss tik dzīvs un piepildīts. Baudam un sportojam, taisām piknikus, lienam ārā no savām aliņām, rušinamies pa darzu, izmēģinam ko jaunu. Pavasaris ir domāts atdzimšanai, jaunu lietu un vietu iepazīšanai. Viss būs.
Pavasaris
Otrdiena, 2. aprīlis. Esmu joprojām pidžammā un ietinusies halātā. Ir pulkstens divi dienā un no septiņiem rītā cenšos pamosties. Mans marta ieraksts ir nedaudz aizkavējies, bet pēc tik piesātināta mēneša ir grūti saprast par ko lai raksta. Par to, kā ir būt mammai diviem bērniem, kā mēs tiekam vai netiekam ar to galā, par mana noguruma līmeni. Jā zinu, ka var arī nerakstīt, bet esmu savā dzīvē tik daudz paturējusi sevī visu, ka to vajag man, pat ja neviens to nemaz neizlasīs.
Mazais ir nolikts gulēt un, teikšu godīgi, es nezinu vai tās būs trīsdesmit minūtes, stunda vai divas, bet fakts, ka bērns ir mierīgs un guļ. Es toties esmu citas dillemmas priekšā, ko ar sevi tagad darīt. Izdzert jau ceturto reizi sasildīto kafiju, padoties un aiziet gulēt, pasportot, māju savākt vai sākt lasīt vienu no trīs grāmatām, kas mani gaida uzliktas plauktiņā acu līmeni, tā lai tās man ir vislaik acu priekšā, par sevi atgādinot, it kā nedaudz piemiedzot man ar lapušu kaktiņu. Varu arī nedarīt neko, bet tā liekas tāda laika izniekošana, ja jau varu, tad jau daru. Un ja nevaru? Grūti pateikt, vai tas ir slinkums vai tā ir negribēšana.
Marts man bija smags mēnesis, nenoliegšu. Daudz jauni pārdzīvojumi un atdziņas. Bez visām slimnīcām un citām veselības nebūšanām, tās sajūtas būtu tādas, kādas tās uz doto brīdi ir. Neviens nebija teicis, ka būs viegli un nenosodiet mani, es nesūdzos, es DALOS. Ar mani šomēness bijis daudz jāstrādā tieši man pašai, to es negaidīju. Mammas loma manā dzīvē ir īpaša, jo es neprātīgi mīlu savus bērnus un es tik tiešām baudu brīžus, kurus spēju tajā brīdī. Ir vieglākas dienas, mierpilnas un ir smagākas, kā šī. Mazajam puņķi, man kakls kā no stikla taisīts un knapi spēju kaut ko iekost. Jo brokastis es nevis aizmirsu paēst, es gluži vienkārši nespēju neko ieēst, nemeklēju attaisnojumu badošanai. Šī ir tā diena, kuru gribās pavadīt mežā vienai, lai es varētu uzzelpot, varbūt pabļaustīties un tvert enerģiju no dabas. No kurienes citur lai es viņu rodu, ja pati nevaru to atrast sevī. Jā, jā, zinu, mans ilgi gaidītais pavasaris ir atnācis, man gan roku vēl nav iedevis, bet slēpjas kaut kur aiz loga rūts.
Esmu sapratusi to, ka šis puika manā dzīvē ir ienācis man kaut ko iemācīt. Es ļoti daudz ko iemācījos no Martas, kad viņa auga manā acu priekšā un joprojām turpina augt par vienu fantastisku meiteni ar savdabīgu raksturu. Un es nevaru saprast vai tas ir no manis, vai arī no mana vīra. Savukārt ar šo mazo tu nesaproti, ko vairs sagaidīt ne pa nakti un ne pa dienu, brokastis ēdīsi pusdienlaikā un vakarā ēdīsi pusdien/vakariņ/nakstiņas, sildīsi kafiju neskaitāmas rezies dienā un cerēsi, ka sevi līdz vakaram kaut cik savāksi, lai neizskatītos pēc alu cilvēka. To, ka laiks vairs nebūs mans, to es zinu un to, ka šo es atcerēšos ar smaidu uz lūpām pēc gada, to es arī zinu. Beidzoties vienam posmam, sākas nākošais.
Saru dzīšana, kas bija ļoti skaists rituāls arī bija vairāk vajadzīgs man, lai es psiholoģiski sevi spētu savākt. Mans mazais puika ir ļoti nemierīgs bērniņš. Jā, es to pateicu. Un kaut kādā ziņā vainoju sevi, jo grūtniecībā biju ļoti emocionāla, lai gan šī bija ļoti skaista grūtniecība, kas ieviesa mūsu dzīvēs daudz korekcijas un simtiem laimes mirkļu. Marta bija kluss un mierīgs zīdainītis, pie knupja pat klāt neķērāmies. Jurģis gan spēlējās ar to, bet vismierīgākais ir pie mammas pupa. Un cik ilgi? Līdz brīdim, kad atkal man pārmetīs, ka bērns man ir pa smagu. Par veiglu, par smagu, par vēl kādu. Kā lai top skaidrs? Kā lai nomierina? Kā lai nepārmet sev, ja jūtu, ka vadzis lūzt un tu tajā brīdī vairs nespēj neko.
Šis viss reiz beigsies un nāks citas varēšanas un nevarēšanas, būšanas un nebūšanas. Nav viss tikai melns vai balts, kaut kur ir pelēks un pa reizei šur tur iespīd spoža varavīksne, kas nedaudz apžilbina.
19.02.2019 Satikšanās ar Jurģi
Šie divi pirmie 2019. gada mēneši ir paskrējuši nemanot. Esam iekārtojuši dzīvokli, meitai nosvinējuši dzimšanas dienu, satikti sen neredzēti un mums mīļi draugi, kā arī vienā klusā piektdienā mazā kompānijā nosvinējuši savas kāzas. Bet te teju divas dienas atpakaļ pasaulē nāca mūsu dēliņš Jurģis. Tad nu ķeršos pie lietas, izstāstīšu īsumā mūsu satikšanos. Pēc pirmās USG(ultrasonogrāfijas) bērniņa piedzimšanas datums tika atdzīmēts, kā 16.02, bet pēc tam aizejot uz pēdējo USG, kas bija 35 nedēļā man daktere pateica, ka ātrāk pa 24.02 mazais iespējams nemazs nedzims, esot pārāk mazs svars kā arī iesējams nabassaite apķērusies ap kaklu, kas man kā grūtniecei lika liet gaužas, gaužas asaras. Bet nu ko, noslaucīju asaras un dzīvoju tālāk ar pozitīvām domām un optimismu.
Trenniņkontrakcijas bija diezgan biežs viesis, tāpēc tās mani nepārsteidza, ik pa laikam nāca sasveicināties. Ap 16 un 17 datumu, tad kad visi viesi bija pavadīti, skapis sagaidīts un visi mazie mājas darbiņi padarīti sāku ievērot nu jau regulārākas kontrakcijas, svētdienas vakarā bijām jau zemajā startā, tajās dienās arī tā saucamais “gļoķu korķis” izdalījās lēnītēm. Bet nekā. 18.02 biju pie savas dakters uz vizīti, viņa pārbaudīja mazā sirsniņu, kas pukstēja ļoti smuki un teica, ka vēders pārāk augtu ir, ka nu vēl būs jāpaciešās līdz satikšanās dienai. Es, protams, nedaudz sabēdājos, bet tā jau ir mazais pats zinās, kad gribēs satikties ar pasauli un ar mums. Pirmdienas vakarā mierīgi nolikām gulēt Martiņu un ap 22.00 aizgāju pati gulēt, pēc vairākām galīgi neglētām naktīm tas bija vajadzīgs.
Ap 4.30 pamodos ar sāpēm un aši devos uz tualeti. Jutu, ka gar kājām nopil silts šķidrums, ko pati īsti nevaru kontrolēt. Un arī “gļoķu korķis” turpina izdalīties. Pampers virsū un aiziet dzīvē. Iekšā saviļojums. Kontrakcijas ar 20 min starplaiku. Pamodinu vīru, pasaku par augļūdeņiem, bet teicu, lai nesatraucas, jo nav kur steigties. Viss ir tikai lēnām sācies. Vīrs arī vairs nevar aizmigt un es pagatavoju kafiju, ko laiski izdzeram gultā pļāpājot. Saprotams arī jāpaēd, jo gara diena priekšā, pēc tam traukus nomazgāju un piekārtoju māju. Ap septiņiem pamodās Martiņa un priecīga atskrēja pie mums. Salikām somiņā viņas mantiņas, ko ņemt līdzi pie omes, saģērbāmies un devāmies uz dārziņu. Tur smaidīgo bērnu atstājām un braucām uz Jūrmalu. Pa ceļam vēl iebraucām benzīntankā. Piebraucām pie Bulduru slimnīcas un man kontrakcijas kā ar roku noņemtas, neregulāras un nesāpīgas, bet dziļi iekšēji nesaprotu, ko nu tagad darīt. Par cik bijām jūrmalā izdomājām iziet nelielā pastaigā gar jūru, varbūt tas palīdzētu kaut ko iekustināt. Rīts pelēks, dzestrs un diezgan drūms, bet Rolis vislaik dzina jokus un lika man smieties, kas padarīja noskaņojumu vēl jo labāku. Pēc pastaigas kontrakcijas atgriezušās, bet ne regulāras. Nu, bet ja nu mēs esam Bulduros, ieiesim pārbaudīties. Uzbraucām uz nodaļu un pazvanam uz uzņemšanu. Pirmais, ko prasa, kas nu man ir noticis. Es izstāstu situāciju un cik nopratu no vecmātes esmu 6 grūtniece, kas ir ieradusies stundas laikā ar neskaidrībām. Heh pilnmēness! Esam apsēdušies uz dīvāniņa un gaidam savu kārtu. Sākumā paņem manu mātes pasi un pasauc uz pārbaudēm. Uzliek klausīties tonīšus un tad atvērumu, kas tajā brīdī jau ir 3-4cm. Skaidrs, es uz palikšanu. Sāk rakstīt dokumentus, es gavilēju, mans smaids droši vien, ka mani nodeva. Vecmāte vēl noņēma augļūdens apvalkus un atvēums jau 4 cm. Mazajam sirsniņa vienmērīgi pukst, viss kārtībā un tieku aizsūtīta uz palātu. Ap 10.15 iestājos nodaļā. Palāta nedaudz savādāka nekā iepriekšējo reizi, nav divguļamās gultas, bet tas ir tikai sīkums, galvenais, ka mums ir ģimenes palāta. Tad nu kamēr sāpes man nav izteikti sāpīgas vai jūtamas, iekātojos mājīgajā un siltajā palātā. Rolands uzgrieza TV, tur iet seriāls, nav laika tam, jāstaigā. Rolands dzen jokus, smaidam un smejamies. Lēnām var just, ka sāpes palielinās. Vēl paspējam nodomāt vai brālis ātrāk piedzims par māsu vai otrādāk. Ap 11.30 sāpes jau tik lielas, ka es vairs nevaru parunāt. Staigāju un ķeros pie mēbelēm. Ieeju dušā, nedaudz atslābstu. Bet viss turpinās. Ap 12.40 mani pasauca uz apskati, ko liekas, ka gaidu nu jau veselu mūžību. Eju, kājas nedaudz ļimst, bet nu sajūtas, ka pavisam drīz, jo jūtu kā mazais arī braši strādā un mēģina virzīties pa dzemdību ceļiem. Esmu kabinetā pie vecmātes, prasa cik biežas kontrakcijas, divas minūtes. Vecmāte uz mani neticīgi paskatās un liek apgulties uz galda. Paskatās atvērumu. Pa ausu galam dzirdu, ka 5cm, nē to es pārklausījos. Vecmāte palūdz aiziet pēc vīra, drēbītēm un pampera. Es aši kamēr sāpes nav mani pa ceļam pārtvērušas virzos uz palātu. Paņemu maisiņu un Rolis neticībā man seko. Jau tagad? Aizejam uz zāli un nu sākas darbs. Staigāju pa palātu, gaidu sāpes, tupjos un strādāju, mazais riktīgi spārdās. Te visnotaļ notiek kopdarbs. Vēl nedaudz un man jākāpj uz dzemdību galda. Bļāvēja gan es neesmu, bet rūkt kā lācis man labi sanāk. Rūcu cik vajag, elpoju un pūšu, tajās visās sāpēs cenšos dzirdēt, ko man saka vecmāte. Vecmāte saka, lai es atveru acis un ieraugu mūsu bērniņu. Un tad kā vilnis atnāk hormonu sprādziens, prieks un asaras, smaids un tā lielā Mīlestība, nu to grūti aprakstīt.
Mazais čuc uz mana punča, silts un mitrs, mūsu puisītis. Plīsumu nav, nopriecājos. Tālākais jau tikai detaļas, bet šī gada 19. februārī pasaulē nāca Jurģis, 13:13 iebļāvās pirmo reizi. Spalgāka balss kā māsai, bet pagaidām miera mika. Un kā tur bija ar to fantastisko četrinieku?