Viena vakara grēksūdze
Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. Šodien jau kārtējo reizi piezogas mana vaiņas apziņa. Bet man kājas skrien uz priekšu. Iedama uz autobusu pieturu, es jūtu, kā mans ķermenis lēkā un smadzenes pulsē. Tūlīt izsprāgs krokodila asaras. Bet nē! Šodien raudāts ir gana. Gan ar bērniem, kas satupuši uz mammas un nesaprot, kas noticis, gan viena, uz mirklīti karinot veļu. Šodien ir grūti. Pat ļoti. Šī varētu ierindoties top pieci, manā drausmīgāko dienu listē. Esmu tik daudz šodien dusmojusies uz saviem bērniem un viņi nav vainīgi pie tā un tas viss uz pārguruma pamata. Un nemeklēsim vainīgos, lai gan ar rādītājpirkstu varētu nepieklājīgi norādīt savā virzienā. Kapēc es sev to nodaru? Kapēc man visu vajag un uzreiz? Simtiem Whatsapp grupiņu, kas ik pa laikam atgādina par sevi telefonā. Un kā es tā, neatbildēšu un nepiedalīšos sarunā. Sociālās vietnes, kas paņēmušas enerģiju vairāk nekā vajag un, kur palieku es un bērni, un vīrs. Vai tiešām vajag būt visur? Un to es sev atgādinu ikreiz, kad esmu uz izdegšanas robežas. Jābūt ir šeit un tagad ar savējiem. Ir, protams, grūti, ka dzīvo ellē ratā kaut kur, uz kurieni nevienam īsti nav laika aizbraukt, jo saprotams, ka katram sava dzīve un savas mazās vai lielās problēmas. Bet gribās parunāties, pačīkstēt, pamalkot kafiju ar kādu draudzīgu seju, kas nav gluži telefona ekrāns.
Tieši pēc septiņām dienām man ir apaļa jubileja un visu laiku domāju par to, kā lai es sevi atrodu. Lai gan drīzāk jādomā par to, kā lai es sevi nepazaudēju. Savu smaidu, optimismu, sievišķību. Kā, lai atrodu balansu visam un nemestu plinti krūmā. Un piezogas man tas mammas perfikcionisms. Jo traukiem jābūt nomazgātiem, ēst sataisītam, bērniem apčubinātiem, veļai izmazgātai un grīdai tīrai, lai Jurģim nav vēlme visu no zemes uzslaucīt. Vēl censties naktī izgulēties un pavadīt kādu brītiņu kopā ar savu vīru. Un tā dienu no dienas. Un tad, kad ir slimošanas, tad viss ir nedaudz lielākā haosā, jo ir puņķi, temperatūras un nemitīgas mīļošanās, kašķi, un viss ir slikti. Un tas izsūc enerģiju. Mega izsūc. Es priecājos, ka ir dienas, kad es varu tā aizskriet. Aizskriet ar raiža pilnu krūti, bet dejās sasmelt enerģiju. Pēc dejām ir vieglāk, pēc fiziskām aktivitātēm ir endorfīnu sprādziens. Lai gan pēc praktiski negulētas naktis, kad visa diena pavadīta emocionāli cīnoties ar sevi un dejās ir nedaudz grūti koncentrēties, ir labi, ka šodien var tā. Un atnākot mājās, traukus es nemazgāšu, izņemšu atlikušās sprādzes no matiem, ieiešu dušā un iegulšos gultā, cerot, ka šonakt gulēšu. Un pirms miega vēl galvā skanēs mūzika no pēdējās izdejotās dejas un klusumā dzirdēšu, kā bērnu elpa atsitās pret visām mājas sienām, atnākot līdz manām ausīm. Un rītdienu sākšu ar jaunu sparu.
Mans apaļais gadu desmits
Un tā, jau kādu piekto dienu es sēžu pie baltas lapas un man nekas nerakstās. Ir novembra beigas, blogs pieklusis un gaida. Un nav jau tā, ka nav par ko runāt. Ir daudz, bet ir sajūtas, kas jāpatur sevī un jāsaprot vai to vajadzētu izlikt uz papīra, jo vārdu sakārtojums var nesarindoties, tā kā es esmu domājusi.
Šis ir bijis notikumiem bagāts rudens. Pat paspēju izlidot ārpus Latvijas, bet tam pat vajadzēs atsevišķu bloga ierakstu, jo ceļojumi atstāj pozitīvas sajūtas, atmiņas un ilgošanos par vēl un vēl tādām dzīves iespējām. Es esmu kārtējos sevis meklējumos, to jau es cenšos gandrīz trīsdesmit gadus un pagaidām meitas, māsas, sievas, mammas loma ir uz palikšanu.
Par tiem saviem trīsdesmit runājot. Arī tie nav aiz stūra. Skaistajā lampiņu, rotājumu, pīrdziņu un apsniegotajā mēnesī man paliek apaļais trešais gadu desmits. Kāds jau man teica, ka pēc tam dzīve iet ar uzzviju un jaunu sparu. Šo paturēšu prātā un centīšos ticēt. Zinot, cik katram tas var būt dažādi. Un nē, šis skaitlis mani nebaida, jo būsim reāli, mūsdienās skaitlis ir tikai skaitlis. Viss ir atkarīgs no tā kā tu jūties tieši tajā brīdī un kā tu sevi nostādi, cik ļoti rūpējies par savām iekšējām vajadzībām un nododies plašāku zināšanu apgūšanai. Nu pagaidām liekas, ka kāds mani ir iesēdinàjis lielās šūpolēs un neļauj izkāpt laukā. Tikai tad vienā brīdī tās apstāsies un es nostāšos uz zemes ar pilnīgu saprašanu, ko es šeit daru, uz ko es tiecos. Es atceros, cik ļoti bērnībā domāju, ka mana dzīve ies pa tādu vienmērīgu taciņu ceļā uz mērķi. Un ejot pa to taciņu es pabeigšu skolu, iestāšos augstskolā, satikšu savu mīlestību, pabeigšu mācības, aprecēšos, būs bērni, nu gaitu, kā jūs noprotat, kā ļoti pārzināmās vācu romantiskajās filmās, ko mana mamma skatījās otrdienas vakaros. Tad nu ar mani viss notiek/noticis ir visādi. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo man šie trīsdesmit gadi ir aizveduši līkločiem un uz kā pamata esmu sapazinusies ar tik daudziem fantastiskiem cilvēkiem, ceļojusi, strādājusi, studējusi, līdzdarbojusies savā dzīves meksikāņu seriālā, ballējusies, raudājusi un dusmojusies, pārdzīvojusi, stresojusi un izdarījusi gana daudz stulbus lēmumus. No visa pa drusciņai. Un šis mans divdesmit devītais dzīves gadiņš ir bijis jaudīgs. Mēs iekārtojām dzīvokli kopīgi, dzimtsarakstu nodaļā viens otram solijām bezgalību, visās dzīves situācijās un pēc tam piedzima mazais Jurģītis. Mana meita ir mans dzīves lielākais skolotājs, bet Jurģītis ir mans siržu lauzējs. Kas par varenu gadu! Un nav bijis viegli, jo ienākot otrajam bērnam dzīvē, citas slūžas atverās. Esam strīdējušies un dusmojušies, ķīvējušies, mīlējušies, smējušies, apvainojušies, bet palikuši. Palikuši kopā un tie tikai pirmie deviņi mēneši. Un Marta. Ak Marta, mums ir īsts divgadnieks. Liekas, ka par to varētu veselu paragrāfu uzrskstīt, jo nu ir tas posms, ka bieži vien tu nesaproti kā rīkoties. Taisīt tādu histēriju kā viņa, smieties no kārtējas komiskās situācijas, jo ne tā pankūku esi sagriezusi vai dusmoties, ka pēc piecpadsmit minūtēm garas histērijas viņa var aizlēkāt priecīga tālāk, bet tu jūties, ka tavs jumts (tas kas uz galvas) aizlidos prom nezināmā ātrumā. Uhh, nu jā. Kā pareizi rīkoties šajā situācijā? Ir ieteikumi?
Mana kamaniņu trase
Kopš piedzima Jurģis, dzīve apgriezās vēl par kādiem simt astoņdesmit grādiem un bieži vien nav saprotams, uz kuru pusi. Februārī mēs aprecējāmies un februārī mums piedzima mazais. Tas bija viens jaudīgs sākums mūsu kopīgajai kopdzīvei ar domu par bezgalību. Arī emociju gūzma bija diezgan liela un es joprojām spēju smieties, raudāt un dusmoties vien piecās minūtēs, es gan neesmu stāvoklī es ļoti daudz par sevi vēl apgūstu, viss ir procesā.
Kad tikko atbrauc mājās ar zīdainīti, māte var justies nedaudz “jēla”, jo ķermenis ir paveicis neiedomājami atbildīgu darbu. To nemaina fakts vai ir bijušas dabīgās dzemdības vai ķeizars, tu kā sieviete kļūsti par mammu, lai gan tā mammas piedzimšana var atnākt arī vēlāk. Pēc tam, kā manā gadījumā, nākamais uzdevums bija lielāko bērnu mierīgi iepazīstināt ar jauno mājas dvēselīti. Tā bija vesela epopeja, jo tu nezini, kā bērniņš reaģēs. Marta man pirmajā dienā pateica, ka mani nemīl. Sirds salūza drumslās un asaras lija kā ūdenskritums. Un, protams, tikai pēc tam ar veselo saprātu apzinājos to, ka arī viņai dzīvē daudz kas mainās. Tajā pašā vakarā, atgriežoties mājās pēc otrajām dzemdībām, pusgulētām naktīm, pēkšņi ieslēdzās perfektās mammas sindroms, jo pēc idejas es jutos gana labi. Pabarot, izmazgāt, veļas kalni, koferis, izslaucīt un uzslaucīt, nomainīt, samīļot. Centies visu. Bet tajā visā steigā, es noliku sevi kā pašu pēdējo. Nu tā, ka man, divas nedēļas pēc atbraukšanas mājās, naktī jātraucās ar ātro palīdzības mašīnu uz uzņemšanu un īsti nav skaidrs, kapēc asaras tā birst, kā no pārpilnības raga. Stress. Šāds stresa līmenis man bija pirmo reizi. Ar otro bērnu es piedzīvoju arvien lielāku vientulības sajūtu. It īpaši, kad paliku viena ar mazajiem raušiem, censdamās sadalīt uzmanību. Ļoti daudz “feiloju” ar to, jo ne vienmēr tas izdevās.
Vasaras sākums man bija īpaši smags, daudz negatīvo emociju kāpums. Tajā laikā, kā par “laimi” man beidzās piens. Es baroju Jurģīti ar savu pieniņu piecus mēnešus. Tik mazs vai ne. Veselu mēnesi cīnijos ar laktācijas veicināšanu, dzerot dažādas tējas, ēdu cik pareizi vien varēju, atteicos no piena produktiem, atslaucu. Ar asarām acīs baroju Jurģi, jo viņš bija tik nemierīgs, ka beigās raudājām mēs abi. Un tajā brīdī man nederēja tas, ka galvenais, lai bērns ir paēdis, es fokusēju tikai uz vienu mērķi. Bet es tik ļoti tajā ieciklējos, līdz sevi pazaudēju un izsmēlu. Pēc visa tā cīniņa es tomēr devu priekšroku paēdušam bēbim, nevis manām kaprīzām. Kā tas ir vairs nebarot pašai? Tas ir sāpīgi. Jo braucot ciemos jebkur, viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdod ir – “pati baro?”, un ja atbilde ir “nē”, tad ir kāds dziļdomīgs padoms, klusēšana vai pēdējais, ko dzirdēju: “Bet mammas piens taču ir labāks, varēji pacensties.” Tā it kā es būtu tik vienkārši atmetusi ar roku. Es ļoti labi arī apzinos, ka cilvēki nevēl ļaunu. Bet dažreiz negribot viņiem tā sanāk. Turpinājums bija tāds. Pēc nedēļas vai pat divām, es sajutu krūtī bumbuli. Tas bija sāpīgs un ik pa laikam niezošs. Sazinājos ar savu ginekoloģi, viņa lūdza steigšus doties uz mamogrāfiju, ko arī darīju. Pēc apmēram divām nedēļām beidzot es tur tiku. Apskatīja, iztaustīja un izrādās, ka tas bija piena sastrēgums, liels sabiezējums. Lai gan parasti piena sastrēgumi pavadīja mani ar drebuļiem, temperatūru un briesmīgu pašsajūtu, taču šoreiz nebija ne miņas no tā. Un pati vienmēr tiku galā ar situāciju. Niezēšana un sāpes ar loģiski izskaidrota. Neziņa mani ieveda bailēs. Par sevi un par nākotni, par cik es zinu, ka manā ģimenē pa sieviešu līniju parādās labdabīgie audzēji. Gribēju vēl piebilst, oktobris ir krūšu veselības mēnesis. Aizej un pārbaudies. Ir vai nav aizdomas, ir vai nav bērns, esi vai neesi riska kategorijā. Izdari sev labu. Nenožēlosi. Ar mani viss ir labi, es esmu vesela.
Esmu ļoti pateicīga, kad tajā smagākajā brīdī zvana attālumā bija mana māsa, viņa mani uzklausīju, izvaicāja un ļāva man traucēt viņu jebkurā laikā. Māsu, tu esi zelta cilvēks. Protams, vīrs arī centās mani glābt no manis pašas, bet ne vienmēr zināja kā. Vīriņ, pats gelvenais, tu biji blakus. Ikdiena jau turpinās, ar labām un ne tik labām dienām. Mēs kašķējamies un strīdamies, mīļojamies un bučojamies, esam klātesoši, esam viens otram. Cik varam strādājam kā vienota komanda. Neviena dzīve nav perfekta un šīs bēdiņas ir jāsagremo un jāpalaiž, jo nevar zināt, kas būs pēc minūtes, stundas, nedēļās un mēneša, gada. Un es joprojām, liekas, ka triecos ar kamaniņām pa kalnu, kuram tālumā var skaidri saredzēt mērķi, bet kas sagaida uz paša kalna, nav zināms. Tapēc jāiemācās parūpēties par sevi un, ja sirds atļauj, atceries par vēl kādu, kuram varbūt neesi zvanījis kādu laiku, vai uzraksti. Pamēģini ieklausīties, parunāt, aizbraukt ciemos. Tas ne tikai to cilvēku darīs priecīgu un varbūt pat pārsteigtu, tas varbūt viņu izglābs no melnām domām, plus pozitīvie karmas punkti nākotnei. Laiks ir tas, kas ir jāmēģina iztērēt jēgpilni. Un kapēc to nedarīt šodien, nevis gaidīt līdz rītam.