Atrast mieru nemierā
Aprīļa beigas. Tuvojas sestās karantīnas nedēļas izskaņa un es jūtu, ka ir sagurums un galva sāk kūpēt. Vakaros vairs negribas pļāpāt, bet censties ielīst tādā mazā, mazā burbulītī un atdalīties no visa notiekošā, vēl esot istabā ar diviem maziem ķipariem un vīru, kuram arī ir vajadzīga sava daļa uzmanības. Dažreiz arī ar trauku kalniem un puspabeigtu maltīti uz plīts. Ar domu. “Nu tad, kad mazie gulēs, tad.” Un tad kad ap 23.00, kad acis līp ciet, tu šmorē vai slauki galešu drupatas no grīdas, lai rītdien viss atkal tiktu piebārstīts. Kur mans iRobot? Vakar man meita pateica: “Mammu es tevi ļoti mīlu, bet tu esi man apnikusi”. Smieklīgi, vai nē, bet es jūtos līdzīgi. Tas tik ļoti raksturo šo situāciju, jo es zinu, ka meitiņai dārziņš pietrūkst. Bērni un audzinātājas, un visas kopīgās darbošanās. Es ar Martu cenšos daudz ko kopā darīt, bet ir dienas, kad man neko negribas, nu varbūt tikai iedzert karstu kafijas krūzi, piebildīšu karstu. No rītiem tā parasti ir auksta, divreiz uzsildīta mikrovilnī. Un dažreiz es ieslēdzu arī to multeni vai divas bērniem, nejūtoties par to vainīgai. P.S. Mūsu mājās multeņu dienas ir piektdienās un sestdienās, Marta to ļoti labi apzinās un gaida piektdienu.
Ar karantīnas sākšanos esmu ieviesusi jaunus rituālus ikdienā, jau otro nedēļu ceļos sešos no rīta, lai pasportotu, kas ir kaifīgi. Man kustību vajag tik pat ļoti kā elpošanu. Daudzi man raksta un saka, ka tad biežāk jāiet ārā. Jā ir, bet Jurģītis vēl nestaigā, bet ratos arī nevēlas sēdēt, izņemot, kad tētis ir blakus. Tad ir daudz mierīgāks. Tad nu, tad kad tētis ir mājās, sākās “happy hour”, laimīgā stunda pa pavasari pilsētā.
Pagājušā nedēļa ar jaunā rituāla ieviešanu bija ļoti veiksmīga un jutos pacilāta, jo no rīta paspēju pasportot un mierīgi paēst brokastis. Šī nedēļa liekas kā liela izgāšanās, Jurģis naktīs mostas un pēc divdesmit minūšu gara midzināšanas rituāla pietupieniem plus miega dziesmiņas, savā gultā Jurģis gulēt neiet. Tad nu nesu uz lielo gultu, kur viņš aizmieg, lai mostos kopā ar mums.Šodien bija izņēmums. Un no vienas puses, es varu gribēt visu ko, bet bērnu vēlmi un sajūtas kontrolēt nav iespējams, tur jau pacietība un saprašana nāk draugos. Es to ļoti apzinos, bet dažreiz es jūtos tik saspiesta, kā tāds pūpēdis, kas lēnām pūš gaisu ārā. Nav katra diena tik traka, nepārprotiet mani, ir daudz labi brīži un smieklīgi. Bet visbrīnišķīgāk ir vērot māsas un brāļa attiecības, kā viņas veidojas. Cik daudz smiekli un smaidi ir šajās četrās sienās. Un esmu ļoti pateicīga par to, ka vīram ir darbs. Par to, ka mums ir ko ēst, ka mums ir jumts virs galvas un vēl daudz daudz lietas, ko tagad nesākšu saukt. Un, ak jā, ome. Mūsu glābējzvans, lai mēs varētu uztaisīt savu #bringbackdating, kas būtu kārtīga pavasara tīrīšana, jo tā ir aizkavējusies. Es ļoti priecājos, ka viņa mums ir.
Un, protams, šis laiks ir licis novērtēt lietas tās, kas uz laiku tiek atņemtas un šeit es nerunāju par veikalu apmeklēšanu. Esmu mamma diviem brīnumainiem bērniem, bet arī man, kā mammai vajag ieelpot un izelpot. Pabūt ar sevi, parunāt ar sevi, savest sevi kārtībā, sakārtot visu pa plauktiņiem, rast mieru, lai atkal varētu iet uz priekšu ar jaunu enerģijas pieplūdumu. Kā vienā no bloga ierakstiem es teicu:” Ir forši būt mammai, bet ir brīžiem grūti atcerēties kā ir būt pašai sev.”
Foto Dagne Puncule
Pavasara gaidās
Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita skate. Bija traki piepildīts, pārpildīts un, būdama divu bērnu mamma, ak, kas par organizēšanu! Labi, ka ir tētis, oma, krustmāte un draugs blakus, kas vienmēr gatavs palīdzēt. Paldies jums par to.
Un, un pats svarīgākais februāra mēneša notikums. Jurģītim palika gadiņš un ballīte arī bija, nu ne gluži līdz rītausmai, bet ļoti roķīga. Un man jums ir jāpastāsta par pasakaini, brīnumaino bērnu ballīšu vietu, kas, zīmīgi, atrodas uz Martas ielas. Nosaukums “Forest of dreams”. Kad ieiet iekšā liekas, ka esi nokļuvis pasakā, leiputrijā. Leiputrija katram ir noteikti sava, bet tur bija mana. Mazas istabiņas kā leļļu mājiņā, veikaliņš, skola, tējas ballītes noteikti tiktu organizētas, viena pēc otras. Daudz, daudz lego mazajiem un lielajiem pirkstiņiem, un bumbu baseins ar slīdkalniņu. Piebildīšu, ka par mammām un tētiem ar ir padomāts. Atpūtas zona, kur nesteidzīgi iedzert kafiju, kamēr bērni izklaidējas. Un īpašniece Lauma, tik mierīga un mīļa, visus ciemiņus sagaidīja un pavadīja, kā arī nenobijās no mūsu milzīgā bara ar roķīgās ballītes viesiem. Cepuri nost arī fotogrāfam Gatim, kas kārtējo reizi spēja iemūžināt tik skaistas bildes, ko ielikt albumā un rādīt pieaugušajiem pusaudžiem nākotnē. Vēl es nevaru nepieminēt “Wildchilddecor” par to, ka tik skaisti izdekorējāt salduma galdiņu un radījāt īsto atmosfēru, balonu prieks mūsmājās vēl turpinās. Jūs darat savu darbu profesionāli, ātri un Skaisti ar lielo S.
Nu es varētu runāt par ballīti vēl un vēl. Atceroties, skudriņas skrien pa muguru. Un tie mazie bērniņi aug tik ļoti ātri. Ar Martu ir interesanti parunāties, tāds dikti foršs vecuma posms. Un nav jau tā, ka radziņi nav parādījušies. Tie mums neļauj dzīvot ilūzījās un atsit realitātē, kad paši peldamies sīrupā. Jurģītis joprojām nekur nesteidzās un vēl kādus divus, trīs mēnešus nestaigās. Un es nesatraucos, jo es redzu, kā mazais aug un attīstās. Daudz runā savā valodā, bet cenšās ļoti atkārtot, ko mamma saka. Mammas puisītis, kur es, tur arī viņš. Mums kā vecākiem simtiem prieka brīžu, smaidu un dažreiz arī uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir dots un kādi man ir cilvēki apkārt.
Marts, kā mēnesis nesolās būt mierīgs, jo ir tik daudz tikšanās, dažas fotosesijas, jaunas pazīšanās un jauni notikumi. Galvenais man atgādināt sev, lai es nepārforsēju ar visu. Tas man mēdz piemirsties ik pa laikam. Lai gan labi zināms fakts – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un ik pa laikam jāmācās arī pateikt kaut kam nē, jo visu visu izdarīt nav iespējams un nemaz nevajag.
Pavasari, pavasari mēs gaidām tevi. Ir stipri jūtams, ka raujies apciemot mūs. Saule, putni, zaļumi un puķes. Daba plaukst. Ļauj arī mums uzplaukt, dod spēku, enerģiju un priecīgu garu. Veselību arī lūdzu.
Janvāris
Kā es gribētu sākt ar dziļi iedvesmojošiem vārdiem, kas piestāv jaunā gada sākumam, bet šoreiz, lūdzu, varētu janvāri pārlikt pa vienu mēnesi uz priekšu? Mēs slimojam. Ne visi, bet ja bērni slimo, tad nu mēs principā arī, jo izdzīvojam visas tās emocijas uz sevi un caur sevi. Man janvāris pēdējos trīs gadus ir tāds ļoti nostaļģisks mēnesis un parasti šajā laikā plānoju Martai dzimšanas dienu. Šoreiz turu Martai uz pieres aukstu kompresi un piekodinu meitai, ka noteikti ir jādzer ūdens. Slimošanas man riebjas, jo tik grūti noskatīties kā tie mazie bērni mokās un kā tas mazais ķermenis cīnās ar slimību. Es pirmo reizi piedzīvoju to, kā izskatās apātisks bērns, kas pat padzerties nevēlas. Tuvu 40 grādiem un liekas, ka pus galva man uzreiz nosirmoja. Bet savācos, jo ne jau man tie četrdesmit grādi. Dodu bērnam dzert, dodu nurofenu, mazgāju ar aukstu kompresi un visumam lūdzos par to viss viss dārgāko – mana bērna veselību un smaidu. Ejot gulēt arī Jurģim kaut kas sasāpējies un nabags pirmo reizi, pēdējo trīs mēnešu laika periodā, taisa tādu histēriju. Kāpēc un kādēļ, man joprojām nav izskaidrojams, bet miega bads turpinās, ko jūtu arī šodien. Ceļos, taisu brokastis. Visi smaida. Marta smaida, Jurģis gugina un vīrs ar izskatās dzīvelīgs. Ar mums viss labi. Marta gan pavadīja pus dienu gultā, bet temperatūra augstāk pa 37.5 neuzkāpa. Jurģi iedevām mūsu fantastiskajai omei un es tīru māju. Tīru visus pakšus, taisu logu vaļā, laižu svaigo gaisu iekšā un ceru, ka baciļi sapratīs, ka nu jātaisās ir prom. Kad beidzot ievilku elpu, viss nedēļas smagums uzgāzās virsū un gribējās sēdēt un raudāt, kā mazam bērnam. Un tad Marta tik maģiski man pateica: “Nāc mammu, lien man azotē, atpūties”. Sirds izkusa, izspraucās laimes asariņa, ka kaut ko laikam daru pareizi. Bet nu vienas slimošanas pāries, pēc tam būs citi pārdzīvojumi un citas problēmas, kad gribēsies kārtējo reizi pazust no visas pasaules. Un nekur tālu jau neaizbēgsi. Tik nedaudz iegrimt mazā sapņu pasaulītē, bet tad celties un atkal iet.