Mēneša vislielākais pārsteigums
Es jau domāju, ka lielākajai daļai nav pārsteigums par to, ka esmu mamma gaidībās ar otru bērniņu. Ja arī nezināji, tad tagad zini. Par to, kā es to uzzināju, tas ir pavisam cits stāsts. Kad kāds jautāja, kad es ar Rolandu plānojam otru mazuli, abi nosmējāmies un teicām, ka pēc lielajiem deju svētkiem, kas norisinājās vasarā. Katrā jokā ir sava daļa patiesības.
Es atceros vienu atgadījumu, kad skolas laikā, kad visiem bija aktuāla seksuāli aktīvā dzīve un izsargāšanās, mums tika stāstīti visādi baisi atgadījumi. Jā, tajā laikā tie likās baisi. Bija stāsts par pusaudzi, kura nezinot sev, nelietojot izsargāšanos bija palikusi grūta, jo mēnešreizes turpinājās visu grūtniecības laiku un par to, ka gaida bērniņu, uzzināja aizejot pie ginekaloga uz apskati. Un šoks viņai, ģimenei un par to, ko tālāk iesākt. Nu īsti kapeņu stāstiņi.
Kapeņu, ne kapeņu, pupu mizas, nu sakiet ko gribat. Bet ar mani gadījās ļoti līdzīgi, vienīgi man ikmēneša asiņošana turpinājās līdz ceturtajam mēnesim (piektajā beidzās) viss kā parasti, tikai ar vienu lielu BET. Manī auga maza dzīvībiņa. Vajadzēja man tikai aizbraukt ciemos pie draudzenes, lai mūsu sarunas ietvaros es dalītos ar savām tā brīža sajūtām. Un nē, tā nebija slikta dūša, jo toksikozes mani nepiemeklē. Tajā vasaras posmā biju kļuvusi diezgan emocionāla vai nu apkārtējo spiedienu dēļ, vai sevis radīta spiediena dēļ. Biju diezgan tumšā vietā. Hormoni ārdijās kā traki, bet norakstīju to uz neziņu par savu nākoti. Toreiz aizbraucot pie draudzenes, izvēdināju savu galvu, izrunāju savas problēmas. Vārds pa vārdam un pa abām kopā ienāca prātā uztaisīt grūtniecības testu. Ja nu? Sacīts, darīts! Nepagāja pat piecas sekundes, kad uz mani skatījās divas sarkanas strīpiņas. Šoks! Neticība! Varbūt kaut kas nav tā, varbūt tests nepareizs! Es atceros to sajūtu ejot uz autobusa pieturu un pār maniem vaigiem plūda asaru straumes. Bija sajūta, ka kāds mani ir pārsviedis pār bortu un es nevaru sameklēt ne sēkli, ne salu. Grimstu sevī un grimstu šaubās. Un tad tinu filmu atpakaļ. Trakoti noslogota vasara: Kolka-Dubulti, dejusvētki, koncerti, ceļojumi, pasākumi, lidojumi, ka tik es neesmu nodarījusi pāri tam mazajam kukainītim. Un visu šo laiku nekādas aizdomas, pat ne kripatiņas. Kur ir mana sala? Kur ir mans sēklis?
Ko tālāk? Kā es to pateikšu? Kas ar darbu? Kas ar naudām? Kam es teikšu? Cik tālu esmu? Jāraksta dakterim, tas ir primārais. Aizbraucot mājās, kā arī pēc sarunas ar manu mīļo māsu, es nedaudz biju nomierinājusies un sapratu to, ka man ir jāpieņem šī ziņa, šis notikums kā vislielākā svētība. Šis bērniņš ir izvēlējies mani, mūs par ģimeni. Lēnām spersim soļus uz priekšu un risināsim visas neskaidrības. Mēs kopā kā ģimene. Es neesmu viena, man ir stipra aizmugure un ļoti daudz saprotoši cilvēki apkārt. Rakstu ar asarām acīs, jo nav bijis viegli, bet būs tik ļoti forši. Mēs būsim četri. Fantastiskai četrinieks, viss pārējais notiekās un mēs notikumiem sekosim līdzi, radīsim savus un dzīvosim.
Tagad te sēžot un rakstot, mazais spārdās vēderā un liek par sevi ļoti manīt. Piecu nedēļu laikā viņš ir izaudzis lielāks, pēc mana vēdera jau vien var spriest. Aug veselīgs puika. Un mēs tevi, bērniņ, no visas visas sirds gaidām.
Sasirgušais septembris un bērnudārza gaitu uzsākšana
Iet trešā nedēļa kopš Marta un es sēžam mājās, bet nu jau veselīgākas un gatavas ieelpot oktobra silto gaisu, kas ir negaidot pie mums atnācis. Pēdējās trīs nedēļas bija fiziski un emocionāli grūtas, par cik Marta mums nebija tā īsti slimojusi, cik nu dažreiz puņķi, tad kādu rītu Marta man pamodās ar aizlipušām acīm un temperatūra 38.8. Kad pēdējoreizi man tā rokas būtu drebējušas, es neatceros. Bet tad, kad apjaut to, ka tas ir tikai manās rokās (ar apkārtējo atbalstu) bija jānomierinās, jāieelpo un jāsaprot, ko nu darīsim. Veseļosimies, to arī darīsim. Dzērām ļoti daudz šķidrumu, skalojām un tīrijām degunu, naktīs cēlāmies un lasījām grāmatas, raudājām kopā, vairāk sanāca gulēt pa dienu, jo naktis ballējām. Tas laikam bija tas trakākais, jo mammu ikdiena jau ar to nebeidzas. Gribējās veselīgus ēdienus taisīt, bagātus ar vitamīniem, lai gan no tiem Marta arī atteicās. Pati arī saslimu, baciļi dzīvojās pa dzīvokļa sienām, jo vienīgais, kurš nepuņķojās, bija kaķis. Naktīs taisījām klepojošo kori, kas bija briesmīgi, it īpaši Rolandam, kam nākošajā dienā bija jādodas uz darbu. Man toties bija iestājusies zombija stadija, pat tad, kad Marta bija zīdainītis neatceros, ka ir bijis tik bēdīgi. Saucām tos par bērnudārza baciļiem.
Pēc slimošanas var just, ka Marta ir nedaudz izmainījusies savā uzvedībā. Vairāk čīkst, vairāk vēlās mūsu uzmanību, ir nadaudz bailīgāka nekā pirms tam un tās emocijas, kas viņu apgrūtina, cik es esmu iedziļinājusies, visciešāk ir saistīts ar bērnudārzu. Varbūt tur ir vēl kāds iemesls, bet to laiks rādīs. Marta gan aizgāja uz dārziņu tikai deviņas dienas kopumā, tas tā pagaidām. Tik cik sanāca runāt ar auzdinātāju, sapratām, ka Marta iet labi. Nedaudz no rītiem pārdzīvo, kad vecāki aiziet, bet kopumā ļoti pozitīvs sākums. Pirmajā nedēļā Marta jau certutajā dienā bija gatava gulēt, nobrīnojos, jo gatavojos uz to, kad divpadsmitos izņemšu meitiņu no dārziņa. Arī Marta atnākot mājās uzvedās tāpat kā parasti: spēlējās, smējās, darīja blēņas un bija vislabākajā uzvedībā, laikam ļoti ilgi turēja tās pārejošās emocijas pie sevis.
Kopumā atskatoties uz mūsu septembri, tas tik tiešām bija ražīgs mēnesis. Deju sezonas atsākšanās, mīlestības svinēšana draudzenei, Martas bērnudārza gaitas, santehnikas ķibeles un ļoti pozitīvi aizvadīta Tēva diena, kas šogad bija ļoti īpaša. Ir daudz daudz darbiņi, kas sakrājušies un atliktas neskaitāmas tikšanās, viss uz laiku ir apstājies, bet mēs kūņojamies ārā, lai vēl paspētu izbaudīt šo skaisto zelta rudeni un iemācītos daudz ko jaunu par sevi. Jauni sākumi ne vienmēr nāk tik viegli un turpmākie mēneši būs piepildīti.
Atskats vasarā!
Ir vasaras pēdējās dienas un es beidzot spēju izlīst no vasaras burbuļa un atvērt savu melno kladi, kur ik pa laikam sanāk kaut ko uzrakstīt. Ir gan pagājis ļoti ilgs laiks kopš pēdējā ieraksta, bet es centos baudīt to, kas notiek apkārt un tajā karstumā bija grūti saņemties kaut ko uzrakstīt, jo vienīgā doma bija par vēsu dušu, saldējumu vai tuvumā esošu ūdens tilpni. Es nesūdzos, tā bija viena burvīga vasara un esot bērnu kopšanas atvaļinājumā varēju to kārtīgi izbaudīt kopā ar Martiņu un viņas tēti.
Tas laiks ir paskrējis tik ātri, liekas ka tikko tik Martai vēl bija gadiņš, bet es jau morāli gatavoju sevi Martas bēnudārza gaitām, jo Marta acīmredzot ir gatava un aug manā priekšā mizlonīgos tempos. Tikko visi gatavojāmies lielajiem Latvijas simtgades dejusvētkiem, bet tagad tik gremdējos atmiņās, bildēs un notikumos, dejās un dziesmās, nakts braucieniem pēc picas, emocijām, tautastērpiem, smaidiem un kopējam svētku garam, nezaimirsīsim arī par tiem visiem 18 000 dejotāju un arī dziedātāju, kas priecēja mūsu sirdis un dvēseli. Vēl tie skaistie ceļojumi pa Latviju, lai izbaudītu nedēļas nogales kopā. Ceļojumi ārpus Latvijas, kas tagad man atgāinās GunsnRoses, Rummu karjeru, to pozitīvo lādiņu, ko spēj sagādāt draugi. Un ak jā, Skotija, vesels mēnesis tai lietainajā, nedaudz vēsīgajā, bet skaistajā kalnu zemē, kur aizbraucot jebkur pusstundas rādijusā būs “UUU!” un “AAA!”. Man tik ļoti svarīgs bija šis brauciens, jo beidzot mēs visa ģimene bijām kopā un tas notika pēc atsoņiem gariem gadiem. Es gan atsevišķu ierakstu par Skotiju netaisīšu, bet teikšu tik to, ka Martai ļoti patīk lidot un man patīk lidot kopā ar viņu. Šis viss gan ir tikai maza daļiņa no tā, ko piedzīvojām šai īsajā laika posmā. Bet viss vasaras burbulis aizlidojis lai nāk rudentiņš.
Rudens man vienmēr atgādinās manas pirmās skolas gaitas ar pārmērīgi lielo mugursomu un pirmā septembra puķēm, kas bija lielākas par mani. Ar tu kņudoņu vēderā, kad satiec sen neredzētos klasesbiedrus un to neziņu, kas gan mani šajā semestrī sagaidīs. Es gan skolas solā vēl nesēdēšu, tas ir mans nākotnes plāns, bet es jūtu, ka nāk daudz jauni izaicinājumi. Es ceru atrast savu gaismu tuneļa galā, jo esmu nedaudz nedaudz noklīdusi, bet varbūt tas viss man nāks par labu. Dzīvē viss nenotiek tā pat vien, vai ne? Ja es būšu gatava rudenim, tad rudens būs gatavs man. Lai top! Lai notiek! Rudentiņ es nāku.