Vasaras atskaņas

Ir jau septembra sākums un vasara ir burtiski paskrējusi milzu ātrumā. Te viņa bija un te viņas vairs nav un, lai gan liekas, ka tas laiks ir tik ātri pagājis, tā vasara vienmēr ir tik piepildīta.

Jurģim tā sākās ar koliku beigšanos, velšanos sākumu un pirmo zobu nākšanu. Martai ar bērnudārza pauzi un piedzīvojumiem ārpus tā. Man ar visu ko, ar diezgan grūtiem periodiem sadzīvē, ar pasakainiem un brīvības mirkļiem ārpus visa. Ar dejošanu līdz rīta gaismai, ar ilgošanos, piekušanu, sirdsāpēm un sevis pazaudēšanu, lai atkal sevi atrastu. Viens no tādiem ļoti īpašiem mirkļiem bija kāzās, kur bijām aizbraukuši bez bērniem, mums bija saplānots tā, lai viss varētu noritēt veiksmīgi un pie bērniem būtu palikušas pašas labākās aukles. Bet ne par to ir stāsts. Esam kāzās. Ārā ir melna tumsa, debesis noklātas zvaigžņotā paklājā, telts ir pieskandināta ar dzīvo mūziku, uz skatuves ir sakāpuši gandrīz visi kāzu viesi, izņemot mūs. Es ar Rolandu sēžam pie galda un Rolands man saka: “Paskaties uz tiem cilvēkiem, kas ir sakāpuši uz deju plača! Viņi visi izskatās tik dzīves pilni un laimīgi.”. Un tik tiešām uz vienas mazas skatuvītes ir jūtams endorfīnu sprādziens. Kurš gan dejojot var justies slikti, tur bēdas nesastapt. Un ik pa laikam, ja man paliek tā nedaudz skumji ap sirdi, es atceros to brīdi. Atkal atrodos tajā laikā un telpā, uz mazu mirkli, tik brīvi kā putna liedojumā.

Protams, vasara nesaistās tikai ar kāzām. Bija arī diezgan grūti brīži,  kad likās, ka nosmakšu šajās četrās sienās. Es nekad nebūtu domājusi, ka var justies tik bezpēcīgi atrodoties starp savējiem, starp mīļajiem. Gribējās kliegt, bēgt, raudāt. Tajā grūtajā periodā, man arī piens beidzās un nevarēju vairs pati barot Jurģīti, lai gan nu cīnijos visādi. Dzēru tējas, atslaucu, ēdu cik vien varēju, bet nekā, un mani tas emocionāli dzina pilnīgā izmisuma. Labi, ka tajā brīdī vīrs pateica, ka pats svarīgākais ir tas, ka mazais ir paēdis un ziniet, ar to man pietika, lai gan ir tik grūti to sadzirdēt, tad kad veselais saprāts cīnās ar sirdi, jo kā tas es tā. Tam visam bija pozitīvs iznākums, Jurģītis līdz ar to ir palicis mierīgāks. Viņam joprojām ir izteikta sirēna, bet ir iestājies līdzsvars. Vienā brīdī es cēlos ar cerību pilnu skatu, ka krist man negribās, bet, ja kritīšu, tad ceru, ka būs kàds, kurš pietur. Un tā bija tikai maza daļiņa no šīs vasaras notikumiem. Mēs braucām ciemos, gājām staigāties, braucām ekskursijās ar sabiedrisko, bija dienas, kad taisijām randiņus katrs ar savu bērnu, dejojām māju pagalmos, dejojām dzīvoklī, ar geocatching aizrāvāmies, piedalījāmies fotosesijās,  baudijàm negaisu, likām puzles, taisijām filmu dienas un našķojāmies. Ķērām un grābām to, kas mums nāca pretim, to ko varējàm tajā brīdī atļauties. Tāda vasara, kā šī nebūs, jo nākamajā arī bērni bùs lielāki. Bet tapēc ir bildes, mūsu atmiņu vācelīte, par ko pasmaidīt. Pāldies tev vasariņ vēlreiz. Pateicos par katru, dienu, stundu, minūti, sekundi. Par dzīvi un tās patiesumu. Par šodienu, vakardienu, rītdienu.

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.