Sagurusī vasara
Nu tā sen, sen, sen nav bijis bloga ieraksts. Tik daudz ir par ko runāt, bet nesaprotu no kura gala sākt, vai pat nerunāt nemaz? Tik daudz kas ir noticis, bet tajā pašā laikā nekas.
Ir jūlija sākums. Pēdējais ieraksts tapa pēc sestās karantīnas nedēļas. Manā dzīvē, mūsu dzīvē nekas no tā brīža ļoti nav mainījies. No rītiem joprojām vingroju un šonedēļ ir īpaša nedēļa, jo treniņprogramu man sastāda vīrs, kas ir interesanti un izaicinoši. Ar vārdiem modinātājs ir 5.30, gribējās papīru saritināt mazā bumbiņā un skaisti ielidināt šmucspainī, un tad kādas desmit minūtes skaļi smieties par šo dziļi neizdevušos joku. Bet, kad 5.40 modinu savu tikko uzrāvušos ķermeni pie vieglas meditējošas mūzikas, jūtos, kā čuska tur tālajos austrumos, kas muzikāli līgojas ārā no kādas māla krūkas. Tad es kārtīgi izsvīstu ar visiem pumpīšiem, pietupieniem, pievilkšanos un esmu gatava dienai. Un, ak jā, diena gan ir gara. Bērniem tik daudz emocijas, no rītiem Martai, bet vakaros Jurģim, bet šodien abi vienlaicīgi pie manas auss ar visām savām emocijām. Un es saprotu, esmu mamma un man ir jāsaprot to, ka tie mazie cenšas ar mani komunicēt arī ar savu emociju gūzmu. Tajā pašā laikā manas gan kaut kur krātiņā aiz aizslēgtām durvīm krājas un jūtu, ka būs sprādziens agrāk vai vēlāk. Vakaros prasās dejas vai citi izlādes avoti, jo ar dušu manā gadījumā nepietiek. Tik daudz domas galvā. Tik daudz vēlmes un tik maza varēšana, laika trūkums, spēka iztrūkums, nemācēšana noorganizēt savu laiku vai manas joprojām neiegūtās tiesības, kas ik pa laikam man tiek atgādināts. Jūtos kā tajā Rīgas miesnieka video rullītī par tiem Pelmeņiem. “Ja man būtu pelmeņi, es gan tevi uzcienātu.” Ar tiesībām tas tā nenotiek, neviens necienās, pati vien vainīga. Zemapziņa man to atgādina ik pārdienu.
Ar visu trako karantīnas beigšanos beidzot varējām satikt savus mīļos. Aizbraucām pie māsas uz Vecpiebalgu un ļoti izbaudīju savas mīļās māsas un viņas ģimenes klātbūtni. Ja paliek skumji, tad es atveru bilžu galeriju telefonā un ieskatos tajos dažos kadros, ko paspējām noknipsēt uz prombraukšanu. Pavadījām laiku tā, lai tie mūsu laimes kausiņi piepildītos līdz malām un palīdzētus spēkus atgūt grūtākos brīžos. Satikām draugus un priecājāmies par bērniem, kopābūšanu. Bijām laukos un tās ir pagaidām bijušas visskaistākās šīs vasaras dienas, vakari, rīti un pēcpusdienas, lai gan vasara vēl nav pat pusē. Sajūtu līmenī būtu jānotiek kam grandiozam, lai pārspētu apciemojumu Rolanda bērnības lauku mājās. Bija tik grūti braukt prom no turienes. Tajā vietā ir tāda dvēsele. Gaiss ir tik svaigs, zvaigznes tik spožas un rīti tik dzestri. Viss kas tur tika piedzīvots, dzīvo tajās sienās, istabās, malu malās, šķūnī, pludmalē, pat rudzu pļavā kas bija kukainīšu pilna, pilnīgi vibrēja no zumēšanas.
Par mīļajiem runājot. Viņiem viss ir kārtībā. Rolis ir darbos, atvaļinājumu jau piedzīvojām. Daudz lija. Bijām pie friziera, visi. Mājās tagad ir super duša sataisīta un maza ģimenes atpūta ārpus mājām bijusi. Ielikām ķeksīti. Ar cerību, ka ne pēdējā reize šajā vasarā. Marta nebeidz pārsteigt ar savām gudrībām ik uz soļa. Jūlija mēnesī dzīvojas pa mājām. Nesen mācija mūs par emocijām un mākslas stundu pasniedza, stāstot par krāsu jaukšanu.
Jurģītis ir tik mīļš. Viņam patīk dod mammai slapjas bučas un no rītiem ierāpjas mammas klēpī ar abām rociņām samīļo. Jurģis ir arī viesulis. Viņš kā Ansīts ar Grietiņu, aiz sevis atstāj pēdas, bet ja mamma jau salasījusi, tas neliedz atkal visu izmētāt. Staigāt joprojām nestaigā. Nav pamats uztraukumam, aizies. Tas ir tikai laika jautājums. Bet tagad tās pastaigas ir daudz grūtākas. Rati nav, tad nu Ergosoma nāk palīgā. Nav ērti manai mugurai. Tā jau es maziņš. Uz pludmali aiziet un tā mierīgi pasēdēt, ha, varu aizmirst. Ūdenim ir pievilkšanās spēks un abi kā traki raujās uz turieni. Un, kad ārā ir savi plus astoņpadsmit, tad ūdenī nav vēlme iet un kur nu vēl mazie. Jā, es gaidu karstumu atpakaļ. Man patika. Nesūdzējos tad un nesūdzēšos arī tagad.
Ah, es jūtu, ka šodien būs grūta diena. Nopūšos. Nakts negulēta. Rīts agrs. Bērni ar agrie putniņi un liekas, ka līdz brokastīm abi kopkorī ziņoja par savu neapmierinātības stāvokli. Ir astoņi rītā un es jau tagad sapņoju par gultu. Veiksmīgu dienu vēlot.
Fantastiskais četrinieks ar sagurušo mammu priekšgalā.
Foto @lbei_photography
Dagne PunculeAtrast mieru nemierā
Aprīļa beigas. Tuvojas sestās karantīnas nedēļas izskaņa un es jūtu, ka ir sagurums un galva sāk kūpēt. Vakaros vairs negribas pļāpāt, bet censties ielīst tādā mazā, mazā burbulītī un atdalīties no visa notiekošā, vēl esot istabā ar diviem maziem ķipariem un vīru, kuram arī ir vajadzīga sava daļa uzmanības. Dažreiz arī ar trauku kalniem un puspabeigtu maltīti uz plīts. Ar domu. “Nu tad, kad mazie gulēs, tad.” Un tad kad ap 23.00, kad acis līp ciet, tu šmorē vai slauki galešu drupatas no grīdas, lai rītdien viss atkal tiktu piebārstīts. Kur mans iRobot? Vakar man meita pateica: “Mammu es tevi ļoti mīlu, bet tu esi man apnikusi”. Smieklīgi, vai nē, bet es jūtos līdzīgi. Tas tik ļoti raksturo šo situāciju, jo es zinu, ka meitiņai dārziņš pietrūkst. Bērni un audzinātājas, un visas kopīgās darbošanās. Es ar Martu cenšos daudz ko kopā darīt, bet ir dienas, kad man neko negribas, nu varbūt tikai iedzert karstu kafijas krūzi, piebildīšu karstu. No rītiem tā parasti ir auksta, divreiz uzsildīta mikrovilnī. Un dažreiz es ieslēdzu arī to multeni vai divas bērniem, nejūtoties par to vainīgai. P.S. Mūsu mājās multeņu dienas ir piektdienās un sestdienās, Marta to ļoti labi apzinās un gaida piektdienu.
Ar karantīnas sākšanos esmu ieviesusi jaunus rituālus ikdienā, jau otro nedēļu ceļos sešos no rīta, lai pasportotu, kas ir kaifīgi. Man kustību vajag tik pat ļoti kā elpošanu. Daudzi man raksta un saka, ka tad biežāk jāiet ārā. Jā ir, bet Jurģītis vēl nestaigā, bet ratos arī nevēlas sēdēt, izņemot, kad tētis ir blakus. Tad ir daudz mierīgāks. Tad nu, tad kad tētis ir mājās, sākās “happy hour”, laimīgā stunda pa pavasari pilsētā.
Pagājušā nedēļa ar jaunā rituāla ieviešanu bija ļoti veiksmīga un jutos pacilāta, jo no rīta paspēju pasportot un mierīgi paēst brokastis. Šī nedēļa liekas kā liela izgāšanās, Jurģis naktīs mostas un pēc divdesmit minūšu gara midzināšanas rituāla pietupieniem plus miega dziesmiņas, savā gultā Jurģis gulēt neiet. Tad nu nesu uz lielo gultu, kur viņš aizmieg, lai mostos kopā ar mums.Šodien bija izņēmums. Un no vienas puses, es varu gribēt visu ko, bet bērnu vēlmi un sajūtas kontrolēt nav iespējams, tur jau pacietība un saprašana nāk draugos. Es to ļoti apzinos, bet dažreiz es jūtos tik saspiesta, kā tāds pūpēdis, kas lēnām pūš gaisu ārā. Nav katra diena tik traka, nepārprotiet mani, ir daudz labi brīži un smieklīgi. Bet visbrīnišķīgāk ir vērot māsas un brāļa attiecības, kā viņas veidojas. Cik daudz smiekli un smaidi ir šajās četrās sienās. Un esmu ļoti pateicīga par to, ka vīram ir darbs. Par to, ka mums ir ko ēst, ka mums ir jumts virs galvas un vēl daudz daudz lietas, ko tagad nesākšu saukt. Un, ak jā, ome. Mūsu glābējzvans, lai mēs varētu uztaisīt savu #bringbackdating, kas būtu kārtīga pavasara tīrīšana, jo tā ir aizkavējusies. Es ļoti priecājos, ka viņa mums ir.
Un, protams, šis laiks ir licis novērtēt lietas tās, kas uz laiku tiek atņemtas un šeit es nerunāju par veikalu apmeklēšanu. Esmu mamma diviem brīnumainiem bērniem, bet arī man, kā mammai vajag ieelpot un izelpot. Pabūt ar sevi, parunāt ar sevi, savest sevi kārtībā, sakārtot visu pa plauktiņiem, rast mieru, lai atkal varētu iet uz priekšu ar jaunu enerģijas pieplūdumu. Kā vienā no bloga ierakstiem es teicu:” Ir forši būt mammai, bet ir brīžiem grūti atcerēties kā ir būt pašai sev.”
Foto Dagne Puncule
Pavasara gaidās
Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita skate. Bija traki piepildīts, pārpildīts un, būdama divu bērnu mamma, ak, kas par organizēšanu! Labi, ka ir tētis, oma, krustmāte un draugs blakus, kas vienmēr gatavs palīdzēt. Paldies jums par to.
Un, un pats svarīgākais februāra mēneša notikums. Jurģītim palika gadiņš un ballīte arī bija, nu ne gluži līdz rītausmai, bet ļoti roķīga. Un man jums ir jāpastāsta par pasakaini, brīnumaino bērnu ballīšu vietu, kas, zīmīgi, atrodas uz Martas ielas. Nosaukums “Forest of dreams”. Kad ieiet iekšā liekas, ka esi nokļuvis pasakā, leiputrijā. Leiputrija katram ir noteikti sava, bet tur bija mana. Mazas istabiņas kā leļļu mājiņā, veikaliņš, skola, tējas ballītes noteikti tiktu organizētas, viena pēc otras. Daudz, daudz lego mazajiem un lielajiem pirkstiņiem, un bumbu baseins ar slīdkalniņu. Piebildīšu, ka par mammām un tētiem ar ir padomāts. Atpūtas zona, kur nesteidzīgi iedzert kafiju, kamēr bērni izklaidējas. Un īpašniece Lauma, tik mierīga un mīļa, visus ciemiņus sagaidīja un pavadīja, kā arī nenobijās no mūsu milzīgā bara ar roķīgās ballītes viesiem. Cepuri nost arī fotogrāfam Gatim, kas kārtējo reizi spēja iemūžināt tik skaistas bildes, ko ielikt albumā un rādīt pieaugušajiem pusaudžiem nākotnē. Vēl es nevaru nepieminēt “Wildchilddecor” par to, ka tik skaisti izdekorējāt salduma galdiņu un radījāt īsto atmosfēru, balonu prieks mūsmājās vēl turpinās. Jūs darat savu darbu profesionāli, ātri un Skaisti ar lielo S.
Nu es varētu runāt par ballīti vēl un vēl. Atceroties, skudriņas skrien pa muguru. Un tie mazie bērniņi aug tik ļoti ātri. Ar Martu ir interesanti parunāties, tāds dikti foršs vecuma posms. Un nav jau tā, ka radziņi nav parādījušies. Tie mums neļauj dzīvot ilūzījās un atsit realitātē, kad paši peldamies sīrupā. Jurģītis joprojām nekur nesteidzās un vēl kādus divus, trīs mēnešus nestaigās. Un es nesatraucos, jo es redzu, kā mazais aug un attīstās. Daudz runā savā valodā, bet cenšās ļoti atkārtot, ko mamma saka. Mammas puisītis, kur es, tur arī viņš. Mums kā vecākiem simtiem prieka brīžu, smaidu un dažreiz arī uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir dots un kādi man ir cilvēki apkārt.
Marts, kā mēnesis nesolās būt mierīgs, jo ir tik daudz tikšanās, dažas fotosesijas, jaunas pazīšanās un jauni notikumi. Galvenais man atgādināt sev, lai es nepārforsēju ar visu. Tas man mēdz piemirsties ik pa laikam. Lai gan labi zināms fakts – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un ik pa laikam jāmācās arī pateikt kaut kam nē, jo visu visu izdarīt nav iespējams un nemaz nevajag.
Pavasari, pavasari mēs gaidām tevi. Ir stipri jūtams, ka raujies apciemot mūs. Saule, putni, zaļumi un puķes. Daba plaukst. Ļauj arī mums uzplaukt, dod spēku, enerģiju un priecīgu garu. Veselību arī lūdzu.