Skābekļa maska šim lidojumam netika iedota

Tikko noliku klausuli un ieskrēju ātrā dušā, jo steidzos pagulēt. Vīrs ar abiem bērniem pie ārsta. Man ir dots attelpas mirklis, jo man ir jāsavācās, vismaz savu bērnu dēļ.  Lēnām grimstu, un man nepatīk, ko šī sajūta dara man un ko es nodaru saviem mīļajiem. Esmu kā izdegusi spuldze, ko neviens negrasās nomainīt. Iespējams pat pārdegusi, emocionāli un fiziski, un Jāņu brīvdienas mani nokausēja. Sērfoju pa viļņiem, bet vilnis palika pārāk liels un es iegāzos ūdenī. Meklēju sēkli, meklēju peldriņķi, bet tuvumā tāda nebija un nav,  vēl turos virs ūdens. Bail paliks tad, kad būšu tikusi zem tā. Ļoti daudzi mani pazīst kā pozitīvu un smaidīgu cilvēku, kāda es lielākoties arī esmu. Bet ziniet, par cik esmu arī īsts cilvēks, man ir brīži, kad mani apmeklē tās nejaukās emocijas un es negribu viņas slēpt, jo viņas ir tikpat īstas, cik esmu arī es. Tagad ir posms, kad nav labi. Ar maniem bērniņiem un vīru viss kārtībā, viņi ir man blakus. Viņi ir tie, kas man liek noturēties virs ūdens, bet esmu sevi pazaudējusi. Iedevu glābšanas riņķus visiem un aizmirsu par sevi. Es varētu vainot kārtējo reizi Jurģi un viņa mūžīgo nemieru, bet pie savām likstām bērnus nevar vainot. Ir bijusi viena diena šajā jūnija mēnesī, kad es jutos fantastiski. Tas bija tad, kad biju atkal iekāpusi deju kurpēs un adrenalīna sajūta saglabājas teju visu nakti, esmu tik pateicīga par šo iespēju. Biju gatava skriet uz mežu un pilnā kaklā kliegt, cik esmu laimīga, tieši te un tagad. Tik ļoti gribēju pieturēties pie tās saldās sajūtas, bet uz mēles gala atkal palika sāļš. Sirds gavilē, bet ķermenis un prāts klusē. Nav jau vēlēšanās rakstīt par negatīvām lietām, jo paskat – ir vasara, ir saule un vējš, un var baudīt lietu, negaisu un kā bērns lēkāt pa peļķēm, peldēties līdz lūpas zilas, sēdēt visu vakaru zemeņu dobē vai dejot zaļumballē līdz rīta gaismai. Bet man negribās neko no tā visa. Gribās palikt mazai un neredzemai. Pat četras sienas liekas tīri mājīgas. Es zinu, ka viss šis pāries kaut kādā mirklī un nenosodiet mani par manu negatīvismu. Es mēdzu būt arī šāda. Reti.

2 replies
  1. Andra
    Andra says:

    Ļoti labi saprotu kā Tu jūties!
    Esmu pieredzējusi kaut ko līdzīgu! Vienīgais,kas palīdzēja šādā brīdī, bija kardināli mainīt vidi! Mēģināt lēnām apdomāt katru lietu ko dari! Vairāk veltīt laiku saviem mīļajiem,nevis sociālajai videi! Iegūt jaunas zināšanas, lai nebūtu tikai ikdienas rūpes par mazajiem! Un galvenais, katru sāpi izrunāt ar vīru, jo esmu pārliecināta,ka viņš Tev ir pats tuvākais cilvēks ar kuru dālīties it visā!

    Atbildēt

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Atbildēt uz Andra Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *