Nu lūk ir arī beidzot tapis mans pirmais bloga ieraksts. Šoreiz par aizvadīto nedēļu, jo, kā lielākoties visi deju un dziesmu svētku dalībnieki smejās, nav dzīve pēc svētkiem. Tāpēc nedaudz par atmiņām un iespaidiem, kas atļaus atgriezties ikdienā. 

Par visu pārējo, par nosaukumu un par pašu blogu nākamajā ierakstā, ko cerams, es uzcepšu laicīgāk. 

Ir pagājusi jau vairāk kā nedēļa pēc svētkiem, palicis ir nogurums un atmiņu murskulis, ko jāatšķetina vaļā, kaut kur tālumā skan “Pūt Vējiņi” un domās ir lakatu skrējiens “Veļu druvā”, toties aizverot acis, es redzu Daugavas stadiona izromontētās tribīnes. 

Šie bija mani otrie dziesmu un deju svētki. Kad biju pavisam maziņa, 1993. gadā, ja nemaldos, es piedalījos savos pirmajos Deju svētkos, toreiz vēl deju kolektīva “Uguntiņas” sastāvā. Nekas daudz gan nav atmiņā palicis, tikai gājiens, kur gājām  lielajām meitenēm un puišiem pie rokas un pēc mēģinājuma mammas azotē dzēru ķiršu sulu četrkantīgā paciņā, skatoties, kā dejo pieaugušie uz laukuma. Šos svētkus īpašu padara ne tikai tas, ka tie ir simtgades svētki, bet es sev apsolīju to, ka, ja man būs iespēja, es viņos piedalīšos un gadiem ejot šo mīlestību pret mūsu skaistajām tradīcijām ieaudzināt meitiņai, kas tagad pēc svētkiem pieprasa, lai mamma un teta uzliek “Dej!” un pati dzied savā pavadījumā, ielikusi rokas sānos, veicot kaut ko līdzīgu galopa solim. 

Bet, kas gan tas bija par skrējienu gan man, gan Rolandam! Tāpēc visu cieņu visām mammām un tētiem visos sastāvos, kā arī, omēm un opjiem, auklēm, visiem visiem izpalīgiem. Jūs esat mūsu zelts! Piedaloties šajos svētkos, mēs ļoti labi apzinamies, ka mēs savas mīļās atvases nesatiksim tik daudz kā gribētos, tā ir bijusi mūsu izvēle un, jā, atdzīstu, bija skumji brīži. It īpaši otrdienas rītā piecelties un apzināties, ka mazo satikšu tikai piektdienas rītā. Arī mans ķermenis pie tāda dzīvesveida nav pieradis. Kā arī liekas, ka dzīvot tādā attālumā no stadiona nebija izdevīgi. Vesela stunda un trīsdesmit minūtes vien ceļā, kad vēl uz koncertiem jāgatavojas. 24 stundu laikā sanāk gulēt 7 stundas, studējot es vairāk gulēju. Bet, tā ir tikai nedēļa un tas ir jāiemācās baudīt. Citiem, kam šie svētki ir ceturtie, piektie vai desmitie, to drošvien skatās ar vieglāku galvu nekā es. 

Pati svētku nedēļa ar gājienu svētdienā, kur arī Martai bija iespēja piedalīties kopā ar vecākiem, iesākās visai lietaini un vējaini, bet mēs sevi satuntulējām, kā arī parūpējāmies, lai arī Martai būtu silti un, ak vai man dieniņ, ku Martiņa mīlīgi izksatījās ar balto lakatiņu un rudzupuķu vaindziņu uz galvas. Gājiens, protams, ievilkās un Marta gāja ar tēti (pieminēšu to, ka tētis dejo citā kolektīvā), viņa gods godam izturēja un es biju tik ļoti lepna par viņu un visiem mazajiem, kas braši piedalījās gājienā, mammai vai tētiem pie rokas, uz pleca, uz rokām, kā nu kurais. Meitiņa mierīgi aizbrauca mājās kopā ar omi, kas izskraidīja mums līdzi un mēs divatā (vecāki) paspējām izbaudīt mazu daļu no atklāšanas koncerta, lai ar jaunu atspērienu sāktu nedēļu. Lietus arī pirmajā mēģinājuma dienā nerimās, to bija jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Nebija auksti, bija vienkārši nepatīkami un slapji. Toties nedēļas otrajā pusē mūs silti jo silti sasildīja saulīte, kas ļāva vaigiem skaisti iesārtoties. Visas nedēļas garumā bija iespēja vairāk sapazīties ar savu kolektīvu, kurā es dejoju pirmo gadu. Tāpēc šo iespēju nepalaidu garām un varu droši apgalvot to, ka dejoju ļoti jaukā jauniešu kolektīvā. JDK “Imanta”, paldies jums visiem par aizvadītajiem svētkiem! Sanāca arī sapazīties ar cietiem kolektīviem, kas dejoja blakus punktos, lai nepauzaudētos uz laukuma. Satikt sen neredzētus, bet mīļus cilvēkus no Latvijas malu malām, pīt vainagu tribīnēs un noskatīties, kā top fantastiskie zīmējumi stadionā, ar vienu kāju jau dejot un ar otru satraukumā lēkāt. Piedzīvot neaizmirstamus un jautrus brīžus kopā ar otru pusīti. Padusmoties, ja kaut kas nav sanācis un plati smaidīt koncertā apzinoties, ka tikko esi izlicis visus savus 220 procentus tieši te un tagad, uzvilkt goda tērpu un atļauties mirklim. Tad, kad šīs emocijas ir sakrājušās, tad atļaut tām kā pērlēm nopilēt pār vaigu kauliem skanot “Pūt Vējiņi”. Kāpēc tieši šī dziesma? Man viņa ir ļoti nostaļģiska, jo tad, kad Martiņa bija zīdainītis un viņu mocīja kolikas, dziedāju viņai tieši šo dziesmu, līdz viņa man rokās saldi iemiga. Tāpēc arī jums, koristi, milzīgs paldies par tik emocionālu sniegumu! Nākamajā dienā vēlreiz mājās noklausījāmies visu koncertu, lai vēl nedaudz gremdētos pēdējo dienu notikumos. 

Svētki nu ir paskrējuši un katram personīgi ir atstājuši sirdī paliekošu atmiņu vācelīti. Protams, vairākos ziņu portālos ir izskanējuši viedokļi un aizgājušas diskusija par “Māras zemi”. Lai jau tauta runā. Tam, kam es piekritīšu vai nepiekritīšu, tas šoreiz paliks pie manis, bet teikšu tā, ka būt vienai no tiem vairākiem tūkstošs dejotāju Daugavas stadionā ir milzīgs pagodinājums un atbildība, šo sajūtu nevar iemainīt ne pret ko citu. 

P.S. Par ēdināšanu neko daudz neminēšu, jo ēst ko bija un baroja kārtīgi, kā arī mans jaunatklājums “Thebegginings” restorāna dikti garšīgie batoniņi ar dabīgo cukuru un proteīnu, kas noguruma brīžos palīdzēja pat vairāk nekā kafija. 

P.P.S. Paldies par uzmanību.