Marta Vaļuškina piedzima 30.01.2017. plkst. 18.50, svēra 3200 g un bija 52 cm gara.

Martas dzemdību stāsts sākās jau 16. janvārī, dienu pirms noliktā datuma, es biju vizītē pie ārsta. Pēdējā apskate. Ārā bija lielas baltas sniega kupenas un bērni tikko bija atgriežusies skolā, transporti piebāzti un es priecājos, ka uz pēdējo vizīti man aizveda Rolands. Es jau biju sadomājusies, ka stāvot tramvajā man noies ūdeņi un es nesapratīšu, ko tajā brīdī iesākt. Bet no tā mēs veiksmīgi izvairījāmies. Daktere paklausījās sirdstonīšus un vizītes laikā paziņoja, ka visticamāk mazā vēl īsti negribēs pievienoties mežāžu zīmei. Man tik atlika pasmaidīt un braukt mājās ar tādu neziņu. Vakarā cepu pankūkas, dejoju pa virtuvi ar savu lielo vēdeu un priecājos par sniega plīvuru, kas tumšajā vakarā atspīdēja no ielas. Nakts netika gulēta, man vispār pēdējā mēnesī ar gulēšanu gāja traki, atradu veidus kā sevi izklaidēt, bieži vien līdz pieciem rītā, kad beidzot ķermenis pateica, ka laiks ir apgulties un kājas vairs netirpa. 

Noliktajā datumā, 17. janvārī es sapratu, ka nu nekas īsti nenotiks, Marta vēl nebija gatava. Un varbūt savā ziņā es arī. Es gan lasīju gaidību grāmatu, kas man tiešām palīdzēja motivēties uz lielo dienu un es neradīju nekādas lielās ekspektācijas. Bija trenniņkontrakcijas, kas darīja mani visai možu, bet ar to dienu sākās lielākā jautrība. Pati biju nostādijusi sevi, ka bērns dabīgi gribēs piedzimt, tad nu man tika ieteiktas visādas metodes, kā ierosināt dzemdības. Mūsu dzīvoklis divu nedēļu garumā spīdēja un laistijās, jo mazgāju grīdu, nu ja ne pa dienu tad naktī, kad nenāca miegs. Tika ieteikts ēst ananāsu un dzert ananāsu sulu, nekas nelīdzēja. Pat iedzēru vienu šampja glāzi, nenosodiet mani, nevienu reizi grūtniecības laikā netika lietots alkahols, varbūt pasmaržots, bet biju dzirdējusi, ka tas atslābinās to manu iekšējo Anniju un Marta iedmāsies mūs apciemot. Arī tas nelīdzēja, tajā visā laika posmā, kas bija divu nedēļu garumā es arī braucu uz Bulduru slimnīcu, kur bija noslēgts līgums, braucu, lai paklausītos sirdstonīšus. Viss bija vislabākajā kārtībā. Pēdējā vizītē, kas bija 27. janvārī, vecmāte pateica, lai tad pirmdienā braucu un man stimulēs dzemdības, laikam bija nedaudz pārstaigāts, bet lieli uztraukumi par to nebija. Es nezināju, ko nu lai tā sagaida un negāju arī līst nekādos forumos, lai par to lasītu. Nerakstīju dzemdību plānu, viena no lietām, kas tika ieteikts grāmatā, jo es negribēju radīt sev nekādas iedomas par to, kas mani varētu sagaidīt dzemdību dienā, jo man bija bail no tā kā es uzrakstīšu un ja neizdosies, kā es jutīšos. Nemānīšu sevi un kas būs, tas būs.

30. janvāra rīts. Gulētas ir tikai trīs stundas, pie sevis žēlojos, jo zinu, ka tas prasīs daudz spēkus. Enerģija nule, acis kā peļu dirsiņas un ēst un par ēšanu tika aizmirsts. Vienīgais visgatavākais šajā visā uzdevumā bija sarkanais koferis, kas jau nedēļu gaidīja mūs mašīnā. Es jau domāju, cerēju, ka nedēļas nogalē mazā dāma izdomās mums pievienoties ārpus punča. Bet tā nenotika. Tā ir tāda dīvaina sajūta braukt uz slimnīcu, kad vienīgais dzemdību priekšvēstnesis ir gļotu korķis. Mani nepameta doma, ka atpakaļceļs būs trijatā, iedomājos mašīnu un balonus un bērniņu autokrēslā. Turpeļš uz slimnīcu aizlidoja nemanot. Mašīnā valdīja klususms, es, ja godīgi, pat neatceros, vai spēlēja mūzika vai kāds pļurkstēja un kura raidstacija skanēja, jo domas bija tur pie tā mazā ar kuru es pa ceļam klusi runāju un stāstiju, ka drīz tiksimies.

Deviņos no rīta mani sagaidīja vecmāte, kamēr vecmāte klausījās sirdstonīšus, Rolands gāja apskatīt mūsu ģimenes palātas apartamentus, kas nākošās trīs diena būs mūsu mājas. Ap pusdesmitiem no rīta manī tika ievadīts gēls uzvilku dzemdību kreklu, pamperbikses un gaidīju. Ilgi gan nenācās man gaidīt ap desmitiem sākās kontrakcijas. Ja domājat, ka neatpazīsiet trenniņkontrakcijas no īstajām kontrakcijām, ticiet man, atpazīsiet. Man jau no paša sākuma tās bija ar vienas minūtes intervālu. Par tādu sākumu es nebiju domājusi. Es gan tajā brīdī biju ļoti izsalkusi, vēders kurkstēja un ļoti gribējās kaut ko apēst. Man vecmāte brīdināja, ka es nespēšu neko ieēst. Kad Rolands atgriezās palātā no kafejnīcas, jo es nebiju vienīgā izbadējusies tajā rītā. Tiku pie kruasāna, paķēru to un domāju notiesāt viņu ar gardu mut. Nesanāk, spļauju salvetē.  Saprotu, ka man jāsāk kaut ko darīt, lai nedaudz aizmirstu par sāpēm, neaizmirstot elpot. Elpot ir būtiski, tās nav nekādas izdomātas muļķības. Sāku staigāt šurpu turpu pa palātu. Pieejot pie loga skatos uz čiekuriem, nedaudz vēl apsnigušiem, skatos uz ielu, stāvvietu, cilvēkiem un domāju, ko citi cilvēki tagad dara un, ka viņiem tagad nav jāstaigā šurpu turpu pa palātu ar kontrakcijām. Tad Rolands atgādina par vingrojumiem, ko ieteica māmiņklubā, izmēģināsim. Nu lieki piebilst, nekas īsti nepalīdzēja, turpināšu staigāt. Par cik nebiju īsti gulējusi tad uznāca nogurums, izdomāju, ka jāapguļas. Gulta liela, vieta ir. Rolands piedāvā uzslēgt kādu filmu vai mūziku, kas tika sagatavota tieši šai dienai. Bet man pietika ar pieklusināto televizoru fonā un savu labāko draugu blakus. Brīžos, kad sāpes atlaiž pamanos iegrimt saldā miedziņā, bet tas ilgi neilgst, jo sāpēm atgriežoties es saprotu, ka man jāturpina ieelpot sāpēs, lai šis process iet uz priekšu. Iedomājos par dušu ieiešu. Aizeju, noģērbjos un ielienu zem silta ūdens, cik labi. Ir tik laba sajūta, vismaz uz brīdi sāpes paliek nedaudz vieglākas. Ap pulksten diviem dienā pie manis atnāk vecmāte, iesim apskatīt kāds man atvērums. Divi centimetri, pirmā doma par to cik ilgi vēl šitas viss vilksies, jo sāp. Tiek nolaisti ūdeņi, tas paātrinās visu procesu. Piedāvā arī anestēzija, no kuras es atsakos, jo zinu, ka es varu vēl izturēt. Vizīte beigusies, pieķeros pie Rolanda rokas un lēnā solī ejam atpakaļ uz palātu. Turpinām. Staigāju. Eju atkal dušā. Elpoju. Saguru. Ielienu gultā nedaudz atpūsties, bet sāpes jau tagad ir pilnīgi citā līmenī. Ir sajūta,ka kāds grib manu muguru uz pusēm saplēst. Sāpju brīžos ieķeros Rolandam rokā vai gultas galvgalī, staigāt vairs nespēju, tikai guļu. Atnāk vecmāte ir pagājušas tieši četras stundas kopš pēdējās vizītes un es klusēm pie sevis nodomāju, varbūt varbūt tomēr anestēziju, ja nu būs tikai vēl divi centimetri. Saņemos izkāpt no gultas un liekas, ka vecmātes kabinets ir tik ļoti tālu, tālākie 30 metri kādus esmu gājusi. Lēnām apguļos un spēju vien tikai elpot. Mute sakaltusi, lūpas sausas, pārspļaut nevienu zilbi nespēju. Vecmāte veikli mani apskata, tiek pārbaudīti arī meitas sirdstonīši, meitai viss kārtībā un man desmit centimetri. Iekšēji gavilēju, lai gan ārēji izksatījos sagurusi. Ejam uz dzemdību zāli. Es, Rolands, Marta vēderā, ūdenspudele un vecmāte. Tagad sākas vissvarīgākā daļa. Jābūt možai. Vecmāte iedod man uzdevumu, jādabū Marta iegurnī, lai varētu iet uz dzemdību galdu, kas jau ir pēdējā taisne šajā piedzīvojumā. Es iekārtojos ērti, turpinu elpot, Rolands aiz muguras, vecmāte mūs atstāj divatā, jo pārējais personāls ir blakus palātā pie citas grūtnieces/topošās mammas. Nē, es netiku atstāta viena, vecmāte ienāca ik pa brīdim, lai apsaktītos,kā man iet un Rolands bija turpat blakus, sāpes vairs nelikās tik lielas, izsalkums un nogurums aizmirsies, drīz es satikšu savu vislielāko mīlestību. Grūtības tiek atstātas un parādās enerģija. Otrā elpa. Pēc apmēram 20 minūtēm un kārtīga padarīta darba, vecmāte mani aicina uz dzemdību galdu, telpā sāk parādīties vēl cilvēki, dakteris un māsiņa. Tūlīt. Sākam pēdējo uzdevumu. Es klausos vecmātē un daru ko viņa man liek, tas ir kopdarbs, lai izvairītos no plīsumiem. Kad Marta jau teju parādījusi galvu šai pasaulē, slimnīcā sāk skanēt trauksmes signāls. ‘’Uzmanību, uzmanību”, nu tālāk Jūs zināt paši. Es izspiežu smaidu un Rolands nosmej, ‘’īsta ugundzēsēja meita”, jā Marta to mēs nevaram aizmirst, tu gribēji tā parādīties pasaulē, lai ir ko atminēties. Vēl divas kārtīgas ieelpas un izelpas un es viņu ieraugu tādu mazu, sarkanu kunkulīti, tētis nogriež nabassaiti, bet manī notiek emociju izvirdums. Asaras, prieks, mīlestība, laime, to ir grūti pastāstīt, to ir jāsajūt. Pēc tam viss ir nedaudz miglā tīts. Kamēr mani saved kārtībā, tiku pie maza plīsuma, Martai tīra plaušas, viņu nomazgā un bērnu ārsts viņu apģērbj. Es tik jūtu, ka man kaut ko šuj, bet no sava bērna nenolaižu ne acu. Es viņai sekoju līdzi vēl īsti nespēdama aptvert. 

Un tad viņu man ielika rokās. Vēlviens laimes pāpilnības brīdis. Es viņu pētiju, apbrīnoju, skatos kādas mazas rociņas, kādas mazas kājiņas, no viņas izdalās patīkams siltums un maza bērna smarža. Silts un garšīgs aromāts. Klusībā pie sevis čukstu, “Cik viņa skaista, cik viņa maziņa, cik ļoti es viņu mīlu.” Pa to laiku viss personāls bija aizgājis un man bija vēl stunda tā jāpaguļ, es neiebildu. Palātā palikām mēs trīs: Marta, es un Rolands. Ģimene.