Šie divi pirmie 2019. gada mēneši ir paskrējuši nemanot. Esam iekārtojuši dzīvokli, meitai nosvinējuši dzimšanas dienu, satikti sen neredzēti un mums mīļi draugi, kā arī vienā klusā piektdienā mazā kompānijā nosvinējuši savas kāzas. Bet te teju divas dienas atpakaļ pasaulē nāca mūsu dēliņš Jurģis. Tad nu ķeršos pie lietas, izstāstīšu īsumā mūsu satikšanos. Pēc pirmās USG(ultrasonogrāfijas) bērniņa piedzimšanas datums tika atdzīmēts, kā 16.02, bet pēc tam aizejot uz pēdējo USG, kas bija 35 nedēļā man daktere pateica, ka ātrāk pa 24.02 mazais iespējams nemazs nedzims, esot pārāk mazs svars kā arī iesējams nabassaite apķērusies ap kaklu, kas man kā grūtniecei lika liet gaužas, gaužas asaras. Bet nu ko, noslaucīju asaras un dzīvoju tālāk ar pozitīvām domām un optimismu. 

Trenniņkontrakcijas bija diezgan biežs viesis, tāpēc tās mani nepārsteidza, ik pa laikam nāca sasveicināties. Ap 16 un 17 datumu, tad kad visi viesi bija pavadīti, skapis sagaidīts un visi mazie mājas darbiņi padarīti sāku ievērot nu jau regulārākas kontrakcijas, svētdienas vakarā bijām jau zemajā startā, tajās dienās arī tā saucamais “gļoķu korķis” izdalījās lēnītēm. Bet nekā. 18.02 biju pie savas dakters uz vizīti, viņa pārbaudīja mazā sirsniņu, kas pukstēja ļoti smuki un teica, ka vēders pārāk augtu ir, ka nu vēl būs jāpaciešās līdz satikšanās dienai. Es, protams, nedaudz sabēdājos, bet tā jau ir mazais pats zinās, kad gribēs satikties ar pasauli un ar mums. Pirmdienas vakarā mierīgi nolikām gulēt Martiņu un ap 22.00 aizgāju pati gulēt, pēc vairākām galīgi neglētām naktīm tas bija vajadzīgs.

Ap 4.30 pamodos ar sāpēm un aši devos uz tualeti. Jutu, ka gar kājām nopil silts šķidrums, ko pati īsti nevaru kontrolēt. Un arī “gļoķu korķis” turpina izdalīties. Pampers virsū un aiziet dzīvē. Iekšā saviļojums. Kontrakcijas ar 20 min starplaiku. Pamodinu vīru, pasaku par augļūdeņiem, bet teicu, lai nesatraucas, jo nav kur steigties. Viss ir tikai lēnām sācies. Vīrs arī vairs nevar aizmigt un es pagatavoju kafiju, ko laiski izdzeram gultā pļāpājot. Saprotams arī jāpaēd, jo gara diena priekšā, pēc tam traukus nomazgāju un piekārtoju māju. Ap septiņiem pamodās Martiņa un priecīga atskrēja pie mums. Salikām somiņā viņas mantiņas, ko ņemt līdzi pie omes, saģērbāmies un devāmies uz dārziņu. Tur smaidīgo bērnu atstājām un braucām uz Jūrmalu. Pa ceļam vēl iebraucām benzīntankā. Piebraucām pie Bulduru slimnīcas un man kontrakcijas kā ar roku noņemtas, neregulāras un nesāpīgas, bet dziļi iekšēji nesaprotu, ko nu tagad darīt. Par cik bijām jūrmalā izdomājām iziet nelielā pastaigā gar jūru, varbūt tas palīdzētu kaut ko iekustināt. Rīts pelēks, dzestrs un diezgan drūms, bet Rolis vislaik dzina jokus un lika man smieties, kas padarīja noskaņojumu vēl jo labāku. Pēc pastaigas kontrakcijas atgriezušās, bet ne regulāras. Nu, bet ja nu mēs esam Bulduros, ieiesim pārbaudīties. Uzbraucām uz nodaļu un pazvanam uz uzņemšanu. Pirmais, ko prasa, kas nu man ir noticis. Es izstāstu situāciju un cik nopratu no vecmātes esmu 6 grūtniece, kas ir ieradusies stundas laikā ar neskaidrībām. Heh pilnmēness! Esam apsēdušies uz dīvāniņa un gaidam savu kārtu. Sākumā paņem manu mātes pasi un pasauc uz pārbaudēm. Uzliek klausīties tonīšus un tad atvērumu, kas tajā brīdī jau ir 3-4cm. Skaidrs, es uz palikšanu. Sāk rakstīt dokumentus, es gavilēju, mans smaids droši vien, ka mani nodeva. Vecmāte vēl noņēma augļūdens apvalkus un atvēums jau 4 cm. Mazajam sirsniņa vienmērīgi pukst, viss kārtībā un tieku aizsūtīta uz palātu. Ap 10.15 iestājos nodaļā. Palāta nedaudz savādāka nekā iepriekšējo reizi, nav divguļamās gultas, bet tas ir tikai sīkums, galvenais, ka mums ir ģimenes palāta. Tad nu kamēr sāpes man nav izteikti sāpīgas vai jūtamas, iekātojos mājīgajā un siltajā palātā. Rolands uzgrieza TV, tur iet seriāls, nav laika tam, jāstaigā. Rolands dzen jokus, smaidam un smejamies. Lēnām var just, ka sāpes palielinās. Vēl paspējam nodomāt vai brālis ātrāk piedzims par māsu vai otrādāk. Ap 11.30 sāpes jau tik lielas, ka es vairs nevaru parunāt. Staigāju un ķeros pie mēbelēm. Ieeju dušā, nedaudz atslābstu. Bet viss turpinās. Ap 12.40 mani pasauca uz apskati, ko liekas, ka gaidu nu jau veselu mūžību. Eju, kājas nedaudz ļimst,  bet nu sajūtas, ka pavisam drīz, jo jūtu kā mazais arī braši strādā un mēģina virzīties pa dzemdību ceļiem. Esmu kabinetā pie vecmātes, prasa cik biežas kontrakcijas, divas minūtes. Vecmāte uz mani neticīgi paskatās un liek apgulties uz galda. Paskatās atvērumu. Pa ausu galam dzirdu, ka 5cm, nē to es pārklausījos. Vecmāte palūdz aiziet pēc vīra, drēbītēm un pampera. Es aši kamēr sāpes nav mani pa ceļam pārtvērušas virzos uz palātu. Paņemu maisiņu un Rolis neticībā man seko. Jau tagad? Aizejam uz zāli un nu sākas darbs. Staigāju pa palātu, gaidu sāpes, tupjos un strādāju, mazais riktīgi spārdās. Te visnotaļ notiek kopdarbs. Vēl nedaudz un man jākāpj uz dzemdību galda. Bļāvēja gan es neesmu, bet rūkt kā lācis man labi sanāk. Rūcu cik vajag, elpoju un pūšu, tajās visās sāpēs cenšos dzirdēt, ko man saka vecmāte. Vecmāte saka, lai es atveru acis un ieraugu mūsu bērniņu. Un tad kā vilnis atnāk hormonu sprādziens, prieks un asaras, smaids un tā lielā Mīlestība, nu to grūti aprakstīt.

Mazais čuc uz mana punča, silts un mitrs, mūsu puisītis. Plīsumu nav, nopriecājos. Tālākais jau tikai detaļas, bet šī gada 19. februārī pasaulē nāca Jurģis, 13:13 iebļāvās pirmo reizi. Spalgāka balss kā māsai, bet pagaidām miera mika. Un kā tur bija ar to fantastisko četrinieku?