Kā es gribētu sākt ar dziļi iedvesmojošiem vārdiem, kas piestāv jaunā gada sākumam, bet šoreiz, lūdzu, varētu janvāri pārlikt pa vienu mēnesi uz priekšu? Mēs slimojam. Ne visi, bet ja bērni slimo, tad nu mēs principā arī, jo izdzīvojam visas tās emocijas uz sevi un caur sevi. Man janvāris pēdējos trīs gadus ir tāds ļoti nostaļģisks mēnesis un parasti šajā laikā plānoju Martai dzimšanas dienu. Šoreiz turu Martai uz pieres aukstu kompresi un piekodinu meitai, ka noteikti ir jādzer ūdens. Slimošanas man riebjas, jo tik grūti noskatīties kā tie mazie bērni mokās un kā tas mazais ķermenis cīnās ar slimību. Es pirmo reizi piedzīvoju to, kā izskatās apātisks bērns, kas pat padzerties nevēlas. Tuvu 40 grādiem un liekas, ka pus galva man uzreiz nosirmoja. Bet savācos, jo ne jau man tie četrdesmit grādi. Dodu bērnam dzert, dodu nurofenu, mazgāju ar aukstu kompresi un visumam lūdzos par to viss viss dārgāko – mana bērna veselību un smaidu. Ejot gulēt arī Jurģim kaut kas sasāpējies un nabags pirmo reizi, pēdējo trīs mēnešu laika periodā, taisa tādu histēriju. Kāpēc un kādēļ, man joprojām nav izskaidrojams, bet miega bads turpinās, ko jūtu arī šodien. Ceļos, taisu brokastis. Visi smaida. Marta smaida, Jurģis gugina un vīrs ar izskatās dzīvelīgs. Ar mums viss labi. Marta gan pavadīja pus dienu gultā, bet temperatūra augstāk pa 37.5 neuzkāpa. Jurģi iedevām mūsu fantastiskajai omei un es tīru māju. Tīru visus pakšus, taisu logu vaļā, laižu svaigo gaisu iekšā un ceru, ka baciļi sapratīs, ka nu jātaisās ir prom. Kad beidzot ievilku elpu, viss nedēļas smagums uzgāzās virsū un gribējās sēdēt un raudāt, kā mazam bērnam. Un tad Marta tik maģiski man pateica: “Nāc mammu, lien man azotē, atpūties”. Sirds izkusa, izspraucās laimes asariņa, ka kaut ko laikam daru pareizi. Bet nu vienas slimošanas pāries, pēc tam būs citi pārdzīvojumi un citas problēmas, kad gribēsies kārtējo reizi pazust no visas pasaules. Un nekur tālu jau neaizbēgsi. Tik nedaudz iegrimt mazā sapņu pasaulītē, bet tad celties un atkal iet.