Oktobris. Svētdiena. Pulkstenis tik tikko pagriezts par stundu atpakaļ. Gulēt vēl tik ļoti gribās, bet bērni jau savas dienas gaitas uzsākuši, tad jau arī vecāki.

Kā ir oktobrī? Šis ir bijis krāsains, visās savās nokrāsās un vēl nav beidzies. Ar tik daudziem kāpumiem, kritumiem, vilšanās sajūtu un stresu. Stress ir pilnīgi nevajadzīga sajūta dzīve, bet bez tās nemāku dzīvot. Kā tad mums iet?

Šobrīd esam visi mājās. Mans vīrs ir slims un par cik mēs īsti nezinām, kas ar viņu ir, jo ir arī Covid simptomi, tad mēs pat uz veikalu neejam, bērnus uz dārziņu nevedam, neko neplānojam, bet gaidam. Gaidām, kad tiksim pie atbildes un izzejot no tā rīkosimies atbildīgi. Sēžam četrās sienās un mēģinam atrast veidus, kā sevi izklaidēt. Puzles, spēles, lego, dažreiz arī Griņa (Grinčs, nu tā multene par to zaļo cilvēku). Visā visumā vīram ir labāk un par to man ir prieks, pirms divām dienām gan tā nevarēja teikt un uztraucos par viņas veselības stāvokli. Šī reize bija tik ļoti atšķirīga citām. Bet drīz būs uz pekām, viss iet uz labu.

Par bērniem runājot, viņi ir veseli. Abi divi. Marta sabēdājusies par dejām dārziņā un tagad ļoti interesējas par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Kad varēsim, tad jau man ir padomā dažas grāmatas, ko varētu viņai iegādāties. Par Jurģīti runājot, sāk atdarināt arvien vairāk zilbes, vēl dikti siekalojas. Kad iznāks līdz galam tie četri acu zobi, tad varēsim saprast vai tas ir sakodiens, vai kas cits. Pašlaik, laiks ir noteicējs.

Un tad visbeidzot par mani. Oktobris man, kā mēnesis ir bijis izaicinošs, vienmēr. No krāsaino rudens lapu pieskāriena, kas liek galvai griezties un smaidīt, līdz pat salijušajiem un tumšajiem māju iekšpagalmiem, kas manī rada bailes. Un kā gribās ik pa laikam zem segas ielīst un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā un ārā valdītu mans virpuļviesulis. Jau vairāk kā divus mēnešus esmu darba meklējumos, kas ne tikai Covid laikā ir sarežģīti, bet vispārīgi ir. Es cenšos nelēkt pār savu latiņu, izsūtu CV, eju uz intervijām, gaidu e-pasta atbildes. Pēc BKA šis process ir ievilcies un esmu uz pareizajam pēdam, pareizās taciņas vienam no tiem darba lauciņiem, kurā es gribu ielēkt. Bet viss karājas mata galā mana zemā hemoglobīna līmeņa dēļ. Dzelzs. Vai tiešām darbs, kuru lai iegūtu, gāju cauri četriem dažādiem pārbaudījumu posmiem ar testiem, normatīviem un visa kā cita, tas viss būs atkarīgs no mana dzelzs līmeņa asinīs. Redziet, pazemināts dzelzs līmenis vienmēr ir bijis mans vājais punkts, bet tas nekad nav man traucējis dzīvot. Jā, tas apgrūtināja manu grūtniecības periodu, bet viss ir bijis kārtībā. Dejošanā es neģībstu, gari pārgājieni nebiedē un, ja vajag, tad varu arī noskriet pāris kilometrus.  Mani māc dusmas, stāvu uz plāna, plāna ledus. Vai nu es noturēšos vai arī man stabilitāte zem kājām pazudīs. Un, bāc, cik grūti šo visu sagremot.  Jā, mani kā visus uztrauc finansiālais stāvoklis, tīri cilvēciski. Piektdien man jau bija panikas lēkme. Tās mani piemeklē tikai kritiskos dzīves brīžos un šis ir viens no tiem. Es ticu, ka ir cilvēki, kam iet daudz grūtāk, bet es nesalīdzinu, es runāju par sevi. Es vienkārši neredzu nekādu loģiku šajā visā. Esmu fiziski labā sagatavotības formā un še tev. Bet es nepadošos un cīnīšos cik nu būs jaudas, lai gan es neesmu nekāds pārcilvēks.  Labi, es padusmojos, būs gana kādam laikam. Es ceru, ka novembris atnāks ar saules stariem un saulīti, kaut vai ar tiem pašiem zobiem. Bet lai spīd, lai ienes gaismu. Šis gads tik ļoti atšķiras no visiem citiem un, kas par pārbaudījumiem. Es nerunāju par Covid vien, lai gan no visām likstām, tas skāris visvairāk. Ak jā, mana dziļā sāpe par dejām, kas šaubos vai atsāksies novembrī. Labi apzinos, ka nodarbības Zoom vidē arī ir forši, bet tas cilvēciskais un sociālais faktors pazūd, kas man ir tik svarīgi. Bet  skatoties uz tiem rādītājiem par saslimušajiem Latvijā. Nu baisi. Es tagad neiedziļināšos savās domās par masku lietošanu, jo man tas nesagādā grūtības. Teikšu tikai vienu. Sargājiet sevi un savus mīļos. Veselību un mieru. Daudz siltuma pielietus vakarus ar sirsnīgām sarunām, sveču pielietām istabām un smaržīgām tējām, un vēl pa kādam gardumam uz galda. Kopā būt. Kopā to visu izturēt. Pazvaniet saviem mīļajiem ik pa laikiem, apvaicājaties par draugiem. Esat klātesoši no attāluma.

Foto Petra Skrastiņa