Es joprojām spilgti, jo spilgi atceros to dienu, kad tevi uzlika man uz vēdera, tikko piedzimušu. Kad pasaule turpināja griezties, bet mums laiks bijs apstājies. Šis mirklis piederēja mums divām. Kluss, mierīgs un aicinošs. Varēja sadzirdēt katru elpas vilcienu, sirdspukstus un, ja blakus palātā būtu nokritusi adata, arī tā atbalsotos klusumā. Taureņi izlauzās no visām pamalēm, nostūriem un piepildīja telpu, tie glaudīja mūs ar saviem spārniem un man asaras bira kā pupas. Brīdis, kas vienmēr paliks atmiņās. Brīdis, kas liecina par tādu bezgalīgu laimi un beznosacījuma mīlestību. Jauna dzīvība, jauns sākums. Un tā tava smarža, tāda maza bērna smarža, kas šķiet atvēra visus smaržas kanālus un es elpoju, elpoju tevi tik mazu, blakus. Kaut reiz es atkal varētu paņemt tevi tā rokās un ieaijāt pirms miedziņa. 

Es atceros tās naktis, kurās abas raudājām un bijām dejotājas tumsā. Kad visa dzīvokļu mājas iedzīvotāji bija ieritinājušies segās un sapņoja jau trešo sapni, bet es tev klusītiņām dungoju “Pūt vējiņi” un tu lēnītēm aizmigi man rokās un tā es vēl kādu laiku tur tumsā dejoju, kopā ar tevi un ļāvos endorfīnu pieplūdumam.

Laikam ejot un tev pieaugot no tā mazā zīdainīša, mēs klusībā vērpojām, kā tu audz mūsu acu priekšā, acīm dzirkstot un sirdij auļojot kā tādam prērijas zirgam brīvībā. Kā tu sāki turēt galviņu, pētīt apkārt notiekošo un, lai gan tev vajadzēja tikai mūs blakus, pati pasaule šķita kļuva daudz interesantāka. Tad vienā dienā tu sāki velties un mēs bijām tavi lielākie fani, aplaudējām un smaidījām, kā karsējmeitenes par savu mīļāko komandu. Un tavs pirmais lidojums uz Skotiju, vai atceries? Kā mēs gājām tur kalna virsotnē, mākoņiem līdzās un raudzijāmies pasaules plašumos. Un tad tu sāki rāpot un smejoties dzinies pakaļ kaķim pa visu māju un viņš nabadziņs nezināja, kur likties. Kā tu mācijies stāvēt kājās, bet gribējās jau skriet? Un tā pati pirmā reize, kad pateica “Es tevi mīlu, mammu”. Un tas vasaras piedzīvojums deju svētkos, cik es lepni skatījos uz tevi un tēti gājiena laikā, tāds milzīgs dvēseles piepildījums. Tava pirmā kartupeļu talka Latgalē, vagas malā uz sedziņas. Meitiņ, un tā baltā ziemas diena, kad es ar tēti mijām gredzunus, vai atceries? Tu biji mums līdzās, lepni gāji blakus vedējmātei un klusiņām noraudzījies uz vienu no svarīgākajiem notikumiem mūsu dzīvēs. Diena, kad pārtapām par ģimeni ar kopīgiem mērķiem, sapņiem un nākotni. Un vēl tik daudz, kas ar tevi jau piedzīvots, ka rokas sāktu sāpēt pierakstot vien. Protams, bija arī dienas, kad mēs kā sapūtušies pūpēži sēdējām katra savā istabas stūri un dusmojāmies, raudājām, burkstējām, pukojāmies, lai beigu beigās salabtu un atvainotos viena otrai neskaitāmas reizes.  Man ļoti patīk vērot, cik ļoti stipri tu mīli savu brāli, lai gan dažbrīd tu nevēlies ar viņu spēlēties. Man patīk no malas vērot tevi un tēti, kā jūs kopīgi ķircinat mammu un dzenat jokus, par kuriem smejos kā kutināta. Man patīk, kā tu pucējies un jau vakarā izdomā, ko vilksi mugurā, tu man esi tāda dāma! Un sarunas ar tevi, ak jā. Ja es varētu visu to nofilmēt no malas. Vienmēr kā ar pieaugušo, lai gan tu esi tikai bērns. Tik skaisti ir būt mammai un tevi iepazīt no visām šķautnēm. Marta es nezinu, nemāku dažos vārdos pateikt, cik ļoti es tevi mīlu un cik es pateicīga es esmu par tevi. Katru sekundi, minūti, stundu, dienu, mēnesi un šos četrus gadus. Es priecājos būt līdzās priekos, bēdās. Mācīt tevi un mācīties no tevis.