The little things in life

Aprīlis ieiet beigu taisnē un man šomēnes nerakstās, atlieku. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko īsti rakstīt. Nevaru saprast no kura gala skatīties, no kura gala sākt.

Varētu teikt, ka priecājos par pavasari tur ārā, lai gan nedēļas nogalē sola sniegu. Varētu priecāties par to, ka man ir darbs, tas nav mazsvarīgi. Par fantastisku randiņu ar vīru, kas bija nedēļas izskaņā vai arī tas, ka atsākās  dejas, man gan ar nedēļas nokavēšanos, jo biju satraumējusi muguru.

Rakstīšu par tiem mazajiem dzīves sīkumiem. Mana ikdienas mantra, tā teikt. Saskatīt un sajust skaisto un neaizrauties ar ekrānu. Tici man, es grēkoju, bet ļoti strādāju ar sevi. Šorīt bija labs piemērs, braucu autobusā uz darbu, lasīju ziņas un neviļus pavēros ārā pa logu, kur saules stari iespiedēja man tieši acīs. Agrs rīts un neaptverami skaists saules lēkts. Roka gan sniedzās pēc telefona, bet apstādināju sevi pie šīs domas un baudīju līdz apžilbu, pasmaidīju un atlikušo ceļa gabalu vairs neskatījos ekrānā. Jap, uzvaras sauciens. Vai jau lasīji par manu tā saucamo “meet cute” domāju tā Anglijā to sauca. Par tādu neiekdienišķu satikšanos, kad sirmgalvim palīdzēju atrast ceļu mājup? Mūsu īsā pastaiga pārvērtās par tādu jauku notikumu, kas spilgti iespiedīsies atmiņās vēl ilgi. Komunikācija ne tikai man pietrūkst, kā izrādās. Ā un jā, šomēnes apsolījos sev nostaigāt, noskriet 111km. Nu liekam totalizatoru, vai man tas izdosies. Ļoti baudu šo procesu un ceru, ka ja arī nesanāks man nostaigāt, es turpināšu dzīvot kustībā un varbūt beigās man skriešana vairāk iepatiksies. Šeit iederētos emojis ar to mērkaķīti, kas aizspiedis acis, jo ļoti šaubos par iepriekš sacīto. Kādu rītu gāju caur Bastejkalnu un sapriecājos par zaļumu, kas šķiet pa visām varītēm spraucās ārā. Gaisā virmo tāds vieglums, tas tas pavasaris. Taureņi ne tikai vēderā dejo, bet nu jau šie pavasara vēstneši koši lidinās ārā meklējot kādu izplaukušu puķīti uz kā nolaisties. Putni jau no paša rīta agruma aicina ieklausīties viņu dziesmās un pilsēta pulsē pati par sevi. Tā nu vienu dienu gāju caur Bastejkalnu un tieši pirms tiltiņa vīrietis gados sēdēja un spēlēja savu mūzikas instrumentu. Bija paņēmis soliņu, atsēdies un ļāvās savam priekam. Gāja garām sieviete ar savu meitiņu. Meitiņai bija ne vairāk par diviem gadiņiem. Viņa apstājās pie šī kunga un sāka dejot, mamma lieki negaidot pievienojās meitiņai. Vecītis muzicēja ar lielu platu smaidu un es biju samazinājusi savu tempu līdz minimālam, lai neiztraucētu. Dziesma gan drīz vien beidzās. Meitenīte kungam iemeta naudiņu cepurē, samīļoja, paņēma mammu pie rokas un gāja savās gaitās. Pāris minūtes pilnīgas burvības, tā it kā kāds būtu apstādinājusi laiku, lai es varētu to piedzīvot un tad vienā mirklī, burvība padzisa. Ikdiena iegāja savās sliedēs. Kā pamostoties no laba sapņa. Un tā es krāju tos mazos mirkļus, krāju savā atmiņu vācelītē, ieraugu to, kam pirms tam laiks nebija vai ko nepamanīju. Ir jau lietas, ko gribam citādāk un savādāk. Atrast simtiem iemeslu, lai kreņķētos un vēl tik pat daudz, lai pukotos. Bet ko tur vairs? Vai mazs tam ir jēga, ja nevari lietas labā neko darīt. Ievelc plaušās gaisu un ej. Saskati labo. Samīļo sevi.