Mēģināt izvilkt

Nakts. Ir teju divi. Istabā skan Kygo, Rūta ir vairāk kā stundu noraudājusi, izdzinusi vīru uz viesistabu, nomainījusi vismaz 80 pozas un visbeidzot aizmigusi. Nesen tieši nodomāju par jaundzimušā posmu, par to cik tas bija sen un cik tas bija grūts. Tie nemitīgie nakts tusiņi, kad gadalaiki mainījās gar logu kā slīdrāde telefonā, dabas skaņas bija baltais troksnis un virtuves ventilācija, Ziemassvētku lampiņas bija mana gaisma un reizē prieks. Sākotnējā cīņa ar pienu, uzvara un piena ceļš, kas ir raibs un gandarījuma pilns. Bet tu pierodi pie viena posma un nāk nākamais. Un cik ātri tas viss smagais aizmirstās līdz atkal jau nedēļu normāli neguli. Un atminies. Un tā ir tikai nedēļa, nevis vairāki mēneši ar asarām un vēlmi izgulēt neizgulēto, kliegt un bļaut, dusmoties. Un pa virsu vēl  sabiedrības uzskati par to cik grūti ir skatīties dažādu mammu sociālo tīklu neīstos dzīves atspoguļojumus, par to cik viss uzspūsts un neīsts. Bet kad saka taisnību, tad visa ir par daudz un labāk klusējiet. Cik daudz dažādu viedokļu par zīdaiņa, bērna ikdienu. Nerunāsim par pārtiku, ko ģērbt, kas pareizi un reizē nepareizi. Strupceļš strupceļā galā. Pēdējos trīs mēnešus esam dzīvojuši riktīgā burbulī. Par prioritāti izvirzot Martu un skolu, nerunājot par mūzikas skolu un pulciņiem. Un tad ir vēl Jurģis, kuram joprojām ir pēc operācijas atlabšanas posms. Un mana mazā viengadniece, kas ir tik sarežģīta, cik nu sarežģīta var būt. Bez gala mīlīga, gudra, ātra, mūsu mazais ģenerālis. Pēc viņas stabules dejo visi. Un tā caur bērniem mēs dzīvojam. Viņi visi vēl mazi. Viņiem visiem tik ļoti vajag mani un tēti. Vajag mīlestību, rūpes, tuvumu. Marta šķietami tik ļoti pieaugusi savā apziņā. Cik ļoti viņa ir atbildīga pret visu ko viņa dara, bet joprojām bērns. Un ko no viņas mēs sagaidām? Ko no viņas prasām? Vai ir par daudz?  Bet aizkadrā paliekam mēs, vecāki ar visiem saviem jautājumiem un neskaidrām atbildēm vai bez atbildēm. Un mēs arī vadam savas dzīves. Arī mūsu dzīves turpinās. Mēs mēģinām sevi savākt.

Tos puzles gabaliņus viens otram palīdzam salikt, kas nodrupuši pa malām. Darbs, atbildības, mājas dzīve, hobiji, brīvbrīdis, divatā, kalendārs pildās, bet ir nedaudz rudens iztukšītis. Gribās, lai kalendārs paliek tukšs. Bet tā jau nevar, jo dzīve rit uz priekšu, tā nemitīgi pulsē un līkumo uz visām pusēm.

Skrējiens. Kā vāveres ritenī. Dažreiz ielūkojies sociālajos tīklos un papriecājies par citiem, starp reklāmu ruļļiem un dažādiem reeliem. Dažreiz ieslīgsti prokrastinācijā un pus nakti pavadi lasot Threads. Bet katru dienu sev nosoli grāmatu palasīt, bet tā paliek skapī šķielēdama. Un tā dienas paiet. Vienu dienu dzīvo ar endorfīniem un priecājies, nākamajā caur negulētu nakti pārdzīvo par kārtējo atlikto darbu, kas gulstas kā smaga nasta. Dažas negulētas naktis un mana verbālā caureja pavērās.

P.S. mums joprojām nav auklītes, kalendāru es lieki neaizpildu, dejoju divas vai trīs reizes nedēļā, mēģinu sportot ikdienā un nevaru saprast vai esmu gatava darbam, kas pēc diviem mēnešiem sāksies.