Bezdarbnieku kurpēs

Bezdarbnieks. Šis vārds mani vienmēr ir biedējis, jo kopš sešpadsmit gadu vecuma esmu strādājusi. Sākumā gan tas bija vasarās, bet, kad pārvācos dzīvot uz Skotiju, arī studēšanas laikā mana ikdiena bija noslogota. Un kā man patika tādā nelielā spriedzē dzīvot! Protams, bija arī smagāki mēneši, kad darba nebija tik daudz un nezinādama līdz galam likumdošanu un savas tiesības, bija brīži, kad bija nedaudz grūtāk ar izdzīvošanu. Bet es iemācijos taupīt un skatīties uz dzīvi ne tik materiāli. Lai gan nenoliegšu, nauda ir vajadzīga. Un tās nav muļķības. 

Pēc pirmā bērna piedzimšanas bija stingri nolēmusi, ka no līdzšinējā darba iešu prom, jo nu bija sajūta, ka dzīvē ir kaut kas jāmaina. Kad dekrēta atvaļinājums gāja uz beigām, es šad un tad pieķēru sevi skatoties kārtējo darba sludinājumu. Piedāvājumi bija tik daudz un dažādi, bet tūlīt tūlīt bija jādodas uz Skotiju un tad nu visu atstāju nedaudz otrajā plānā. Tāpat  darba uzsākšanas process lielā mērā atkarīgs no tā, kā Martiņa aizies dārziņā. Skotijā ik pa laikam sapņoju un domāju par to, ko sagaidu no nākamās darba vietas un nepacietīgi skatījos savu e-pastu, jo tieši pirms Skotijas biju aizgājusi uz vienu, manuprāt, veiksmīgu interviju. 

Atbraucu apņēmības pilna – jāpiestrādā pie darba meklēšanas, jo arī tas ir sava veida darbs, jāsagatavo motivācijas vēstule un jāpiedomā pie intervijām. Bet tad pēkšņi dzīve sagriezās kājām gaisā, jo es uzzināju, ka gaidu bērniņu. Tas izmaina visus notikumus. Par cik es nezināju cik tālu grūtniecībā es esmu, nepadevos un pat sanāca aiziet uz dažām intervijā. Jau prātā domāju, ko teikšu jaunajam darba devējam un kā visu apvienošu. Tā apņēmība noslāpa, kad uzzināju, ka esmu jau sešpadsmitajā grūtniecības nedēļā. Pēc priekiem nāca uztraukums, kā tagad būs, ko lai es daru. Tajā brīdī darba meklējumus pārtraucu, jo esmu jau diezgan tālu grūtniecībā un kopā ģimenē nolēmām, ka palikšu mājās un varbūt beidzot nolikšu tiesības. Ja jūs tik zinātu, cik bija grūti pierast pie šī vārda BEZDARBNIEKS un katru reizi, kad teicu šo vārdu, nedaudz šermuļi paskrēja pāri ķermenim. Un nē, es nerunāju par ienākumiem un labi, ka tie ir, bet smagi ir tieši emocionāli. Jo tu uz lietām sāc skatīties savādāk, vienkāršāk un esmu pateicīga, ka Rolands ir riktīgs darba rūķis, kurš velk mūs visus. 

Tagad, kopš esmu bezdarbnieks, cenšos izmantot visas iespējas, ko valsts sniedz bezdarbniekam. Īpaši, ja Marta ir vesela un sakrīt ar bērnudārza laikiem, lai varu izņemt mazo no dārziņa. Bezdarbniekiem ir tik daudz visādi semināri, konsultācijas, lekcijas un pat studijas un ir tik daudzi plusi. Bet bezdarbniekam ir arī savi pienākumi. Es nesaku, ka par bezdarbnieku būt ir forši, bet, ja dzīvē ir gadījusies tāda situācija, ir jāizmanto visu ko tev dod un kas tev pienākas. Bezdarbniekiem tik tiešām ir tādas iespējas par ko vidusslāņa cilvēks ar pilnas slodzes darbu var tik pasapņot un nē, tā, protams, nav leiputrija. Daudz dzirdēts, ka šos piedāvājumus neizmanto, bet par to skaļi nekomentēšu, jo es neesmu tiesīga citus nosodīt, nezinot situāciju. 

Es cenšos uz visu skatīties ar vieglu sirdi, lai nu kā dažreiz gribas dusmoties. Tajos brīžos nodomāju, ka žēl, ka man nav dabas doti mākslinieciskie talanti, kas mani varētu pilnveidot ikdienā. Es vēl ļoti meklēju sevi, jo bez mammas lomas tur noteikti kaut kam ir jābūt. Bet mammas loma  noteikti ir visskaistākais, kas ar mani varēja notikt.