Aprīlis ieiet beigu taisnē un man šomēnes nerakstās, atlieku. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko īsti rakstīt. Nevaru saprast no kura gala skatīties, no kura gala sākt.

Varētu teikt, ka priecājos par pavasari tur ārā, lai gan nedēļas nogalē sola sniegu. Varētu priecāties par to, ka man ir darbs, tas nav mazsvarīgi. Par fantastisku randiņu ar vīru, kas bija nedēļas izskaņā vai arī tas, ka atsākās  dejas, man gan ar nedēļas nokavēšanos, jo biju satraumējusi muguru.

Rakstīšu par tiem mazajiem dzīves sīkumiem. Mana ikdienas mantra, tā teikt. Saskatīt un sajust skaisto un neaizrauties ar ekrānu. Tici man, es grēkoju, bet ļoti strādāju ar sevi. Šorīt bija labs piemērs, braucu autobusā uz darbu, lasīju ziņas un neviļus pavēros ārā pa logu, kur saules stari iespiedēja man tieši acīs. Agrs rīts un neaptverami skaists saules lēkts. Roka gan sniedzās pēc telefona, bet apstādināju sevi pie šīs domas un baudīju līdz apžilbu, pasmaidīju un atlikušo ceļa gabalu vairs neskatījos ekrānā. Jap, uzvaras sauciens. Vai jau lasīji par manu tā saucamo “meet cute” domāju tā Anglijā to sauca. Par tādu neiekdienišķu satikšanos, kad sirmgalvim palīdzēju atrast ceļu mājup? Mūsu īsā pastaiga pārvērtās par tādu jauku notikumu, kas spilgti iespiedīsies atmiņās vēl ilgi. Komunikācija ne tikai man pietrūkst, kā izrādās. Ā un jā, šomēnes apsolījos sev nostaigāt, noskriet 111km. Nu liekam totalizatoru, vai man tas izdosies. Ļoti baudu šo procesu un ceru, ka ja arī nesanāks man nostaigāt, es turpināšu dzīvot kustībā un varbūt beigās man skriešana vairāk iepatiksies. Šeit iederētos emojis ar to mērkaķīti, kas aizspiedis acis, jo ļoti šaubos par iepriekš sacīto. Kādu rītu gāju caur Bastejkalnu un sapriecājos par zaļumu, kas šķiet pa visām varītēm spraucās ārā. Gaisā virmo tāds vieglums, tas tas pavasaris. Taureņi ne tikai vēderā dejo, bet nu jau šie pavasara vēstneši koši lidinās ārā meklējot kādu izplaukušu puķīti uz kā nolaisties. Putni jau no paša rīta agruma aicina ieklausīties viņu dziesmās un pilsēta pulsē pati par sevi. Tā nu vienu dienu gāju caur Bastejkalnu un tieši pirms tiltiņa vīrietis gados sēdēja un spēlēja savu mūzikas instrumentu. Bija paņēmis soliņu, atsēdies un ļāvās savam priekam. Gāja garām sieviete ar savu meitiņu. Meitiņai bija ne vairāk par diviem gadiņiem. Viņa apstājās pie šī kunga un sāka dejot, mamma lieki negaidot pievienojās meitiņai. Vecītis muzicēja ar lielu platu smaidu un es biju samazinājusi savu tempu līdz minimālam, lai neiztraucētu. Dziesma gan drīz vien beidzās. Meitenīte kungam iemeta naudiņu cepurē, samīļoja, paņēma mammu pie rokas un gāja savās gaitās. Pāris minūtes pilnīgas burvības, tā it kā kāds būtu apstādinājusi laiku, lai es varētu to piedzīvot un tad vienā mirklī, burvība padzisa. Ikdiena iegāja savās sliedēs. Kā pamostoties no laba sapņa. Un tā es krāju tos mazos mirkļus, krāju savā atmiņu vācelītē, ieraugu to, kam pirms tam laiks nebija vai ko nepamanīju. Ir jau lietas, ko gribam citādāk un savādāk. Atrast simtiem iemeslu, lai kreņķētos un vēl tik pat daudz, lai pukotos. Bet ko tur vairs? Vai mazs tam ir jēga, ja nevari lietas labā neko darīt. Ievelc plaušās gaisu un ej. Saskati labo. Samīļo sevi.

Februāris ar veseliem trīs bloga ierakstiem! Neticās. Šis mēnesis mani pārbaudīja vairākkārt, ka nācās vien pie tukšas lapas piesēsties un izlikt savu šā brīža stāvokli. Februāris šķietami tāds pavasara piesaucējs, mīlestības piepildīts un pilns ar jauniem izaicinājumiem. Atkal iegrimt nostaļģiskās atmiņās par mūsu kāzu dienu, izdzīvot tās sajūtas atkārtoti un smaidīt no rīta līdz vakaram. Un par to skaisto dienu, kad satikāmies ar Jurģīti. Kā braucām uz slimnīcu skatoties nākotnei acīs, apzināties to, ka rītdiena nepavisam nelīdzināsies šodienai. Aklais randiņš, kas jau no paša pirmā mirkļa bija mīlestība ieskauts un nopulēts. Un darbs, tā pateicība par to, ka man ir kur iet. Kā piepildīt savu ikdienu un parūpēties par to, ka mums ir ēdiens uz galda. Tik ļoti man nozīmīgi pēc šiem četriem gadiem, kas pavadīti mājās ar mazajiem. Bet dzīvē ar bērniem neko īsti nevar paredzēt. Lieli vai mazi, tie paliek mūsu bērni un par viņiem mēs iesim un kritīsim, būsim blakus, sargāsim.

Un tā nu mana mammas sirds šajā mēnesī plīsa gan no laimes piepildītiem mirkļiem, gan no bēdām. Kad tikko darba apmācības sākās, es no sirds priecājos, ka man mājās ir divi brašuļi un iet uz dārziņu. Katra diena man ar jaunām zināšanām, ar fantastisku motivāciju celties rīta agrumā, padzert kafijas tasi un salikt mantas darbam, pēc tam celt bērnus, apģērbt un katrs braukt uz savu pusi. Kam darbs klātienē, kam no mājām, kam bērnudārzs. Februāra sākumā uzzinājām, ka Marta ir Covid 19 kontaktpersona un rezultējās ar to, ka Martai bija jāsēž mājās. Nu ja jāsēž, jāsēž. Vīram darbs no mājām, es vedīšu Jurģi. Par to vedāšanu būtu diezgan cieņpilns bloga ieraksts. Uhh, cik jautri mums gāja. Bet viss kārtībā, to laiku, lai nu kā, bet godam izturējām. Tad Martucis beidzot aizgāja uz dārziņu un šķiet viss nostājās ierastajās sliedēs.

Bet cik gan ļoti es biju maldījusies. Trešdienas rītā taisoties uz darbu pamanīju, ka pie Martas guļ tētis. Redziet, Marta mums guļ labi. Ja neguļ, tas nozīmē, ka kaut kas nav labi. Un tā arī bija. Temperatūra un caureja, Marta paliek mājās ar tēti. Visu dienu es pati jūtos kā uz nažiem, labi apzinoties to, ka mājas dzīvi nav ko darbā ienest. Bet es nevaru atslēgt to, ka esmu mamma. Aizbraucu mājās, abi mazie guļ. Ceturtdienas diena pienāk, man brīvs. Es palieku ar Martiņu, Marta pa vairākām reizēm uz poda iet, neēd un ir kā tāds puteklītis, ko vējš svaida no vienas pusi uz otru. Pienāk piektdiena, Jurģa dzimšanas diena, smaidu un satraucos vienlaicīgi, sarunājām ar vīru, ja paliek trakāk Martai, tad vedīs uz slimnīcu. Pirmajā brīvajā brīdī zvanu un pēc vīra balss saprotu, ka Martai jau ir labāk. Man smaids pār visu seju, dziļš iekšējs miers un varu simptprocentīgi pievērsties darbam.

Sestdienas rīts, diena kura paredzēta, lai svinētu Jurģītim dzimšanas dienu. No rīta vēl izskatu mīļos apsveikumus, kas Jurģītim sūtīti un tāds siltumu vilnis pārņen visu manu ķermeni, no laimes un pateicības par cilvēkiem, kas apkārt. Diena, kas izvērtās pavisam savādāka. Jurģis jau no paša rīta tāds nekāds, naktī ar īsti negulēja, bet nu varbūt pārāk daudz emocijas, kas zin. Bet nākot vakaram virsū un mūsu mazais lielēdājs pat atsakās no pankūkām. Pēc miega Jurģītis šķiet sakarsis, temperatūra un vēdera izeja jau vien liecināja, ka nav labi. Nopūšam svecītes, es ar vīru appēdam pa gabaliņam veikala kūkas un noliekam mazos gulēt. Es sagatavojos darbiņam un aizeju gulēt. Ap pus četriem no rīta Jurģis atnāk pie mums uz gultu. Knosās un grozās, eju mainīt pamperi un pa acu kaktiņam redzu, ka Marta iet pie tēta. Jurģim vēders šķidrs un nu skaidrs, ka labi nav. Rolis pa to laiku aiziet līdz Martai un saprotam, ka nu Marta vēl īsti vesela nav. Pa nakti bijis ļoti slikti ar vēderu un nākas mainīt visu gultas veļu. Kamēr veļu izmazgāju, ielieku mašīnā. Noliekam abus gulēt un sāk jau skanēt modinātājs, man acis tik šauras, ka ar vai bez maskas mani neviens nepazītu, vairāku dienu sakrātais nogurums un uztraukums par bērnu veselības stāvokli. Saprotams, ka šodien nekur nedodos. Visa diena tiek pavadīta ar abiem mazajiem, lielākoties atrodoties mammas azotē. Ne pa kreisi, ne pa labi. Tiek taisīta tēja, silīcija gēls, lakto jogurti un apgādājam sevi ar pacietību. Svētdienas vakarā nu šķiet Marta jau jūtas labāk, bet Jurģim arvien trakāk. Ēst atsakās, dzert vismaz piedabūjam. Nakts scenārijs skaidrs, gulēšanas nebūs. Tā arī bija. Jurģim mainīju vairākus pamperus, devu dzert un mīļoju. Pirmdienas rīts uzaust. Rolis aizbrauc uz darbu. Mazie ar mani. Marta jau saģērbusies un kaut ko savā nodabā darbojas. Jurģis grib tikai klēpī, sarāvies čokurā un dzert man arī atsakās, izmēģinu viņam dot ar karotīti, špricīti, nu visādi. Vēders iziet, teju ik pēc stundas. Rakstu ģimenes ārstei, iekšēji jau galvā saprotu, ka jādodas uz slimnīcu un to arī darām. Zvanu vīram, lūdzu, lai brauc uz mājām, es ar Jurģi dosimies uz BKUS. Gaidot vīru, salieku mantas. Uzzvanam uz 112. Atbrauc divi NMPD darbinieki, ļoti laipni. Tā, lai neradītu Jurģītim uztraukumu viņš tiek mierīgi apskatīts, iztaustīts un nolemj, ka dosimies uz slimnīcu, pārbaudīsim vēderu. Pa ceļam uz slimnīcu Jurģītis aizmidzis saldā miegā. Pieveda mūs pie BKUS un daktera mūs aicināja doties līdzi uz uzņemšanu. Tur tika norādīta palātiņa, uzgaidījām palātā līdz brīdim, kad gājām uz procedūru kabinetu. Jurģim taisa analīzes, liek katetru. Kreisajā rokā neidzodas, tad otrā rokā un kamēr vēl vēnu atrast. Sagremot ko tādu nav viegli, skatīties, kā mazs bērniņš mocās sāpēs un viņam nav labi. Lūdzos, lai sāpes būtu man, nevis mazajam, liekas negodīgi. Jurģītim pieliek sistēmu un dodamies uz palātu. Ceru, ka aizmigs. Bet nē. Dziedu, aijāju, lasu grāmatu. Nu nekādīgi. Tad nu sākās izklaides. Mašīnas, grāmatas, Tuta. Laiks tik lēni iet uz priekšu. Tiklīdz, kāds mazāks iet garām, saraudājies, Jurģis pārdzīvo līdzi. Kad daktere ienāk kabinetā, tad arī liela bļaušana un es dziļi saprotu, ka bērnam ir diskimforts. Tuvojas astoņi vakarā, tiekam izrakstīti ar diagnozi zarnu infekcija. Atbraucam mājās, noliekam mazos gulēt un paši mēģinām saprast, kas tikko notika. Pārguruma līmenis aug. Naktī Jurģi paņemu pie sevis, protams, ka gulēšana nekāda. No rīta pēc iepriekšejās dienas pārdzīvojumiem, Jurģītis vēl savārdzis. Uzmostās no diendusiņas un temperatūra uzlēkusi virs 38. Galvā doma “Tikai ne atkal.” Iedodu nurofēnu. Nepagāja ne divas stundas un Jurģis gatavs spēlēties ar māsu, smaida un spiedz, un ik pēc brītiņa pienāk un piegluaužas mammai. Vakars tā arī paiet, beidzot smaidot raugoties uz mazo cīnītāju.  Šodien ir otrā diena pēc slimnīcas un joprojām nedaudz miglā tīts viss pārdzīvojums, naktis neguļam, vēdera izeja vēl ļoti nesmuka, bet Jurģim viss iet uz labo pusi. Ar cerību skatos uz priekšdienām un veseliem punčiem, kā arī atgriešanos darbā. Nu tā nu mums gāja, nevienam nenovēlu. Mazgājam rokas, sargājam veselību un vairs neslimosim. Gaidu es Martu, pavasari un siltuma pielietus pagalmus, priecīgas bērnu čalas, pastaigas svaigā gaisā un izbraucienus kopā ar ģimeni. Lai viss piepildās un pie šiem vārdiem es pieturēšos.

Pirms vairākiem gadiem februāris man saistijās ar nedaudz tumsu, ar aukstumu un Valentīna dienu, ko nesvinu. Mēnesis pirms pavasara iestāšanās. Bet cik ļoti dzīves svarīgie notikumi spēj izmainīt perspektīvu, uz to, kas tevi piesaista pie noteiktā laika posma. Februāris tagad ir tāds nozīmīgs mēnesis mūsu dzīvēs. Divi dzīves, mīlestības kamolītī ietītie notikumi. Pirms teju diviem gadiem, mēs ar vīru mijām gredzenus. Mūsu kāzu diena bija ļoti īpaša, šķietami ikdienišķa, bet tik piepildīta. Rīts ne ar ko īsti neatšķīrās no citiem rītiem. Piecēlāmies, paēdām brokastis un lēnām sākām visi gatavoties. Uzlikām fonā mūziku un gurnus kustinādami, taisijāmies īpašajam notikumam. Jau iepriekšējā vakarā viss tika sagludināts un akurāti salikts, lai nesaburzītos. Tā bija piektdiena un ceremonija sākās ap 13.00, tapēc laiks bija pietiekami, tā vismaz likās. Ārā spīdēja saule, pēdējās dienas bija snidzis, bet tāda silta pavasara sajūta un uz trotuāriem jau sastājās balti pelēka pļura. Uzliku pati savu grimmu, kā nu varēju, ilgi kājās nostāvēt nebija iespējams, pēdējie metri ar Jurģīti puncī. Ielakoju matus, uzvilku savu garo kleitu, palīdzēju Martiņai sagatavoties un ar bangojošu sirdi devāmies uz dzimstrakstu nodaļu, Iļģuciemā, pirms tam iebraucot pakaļ skaistajam pušķim. Aizbraucot, tur uz vietas mūs satika mūsu fotogrāfe un mūsu mīļie vedēji. Pirms ceremonijas tikām ievesti mazā, gaismas pielietā telpā,  kur varējām pačalot un izrunāt uztraukumu, kas skraidīja, kā mazas skudriņas pa savu skudras ceļu. Safotogrāfējāmies, izdzīvojām mirkļus, kas tagad nedaudz miglā tīti. Ceremonija bija īsa un mīļa, joprojām siltas, jo siltas atmiņas. Marta mierīgi stāvēja blakus vedējmātei visu ceremonijas laiku, Jurģis meta kūleņus vēderā vai varbūt tie bija taureņi. Bet tas brīdis, kad Rolis samīļoja meitiņu tieši pēc ceremonijas, apliecinājumu tam, ka esam nu ģimene, tas mūžam paliks atmiņā. Mazās prieka asariņas dejoja man acīs un laimes kausiņš pildijās. Pēc svinīgās daļas, sabildējāmies un iedzērām bērnu šampi, atvadījāmies no fotogrāfes un devāmies tālāk. Vedēji bija sarūpējuši mums izklaides ar baloniem un tiltiem, smiekliem un neaizmirstamiem mirkļiem par ko šobrīd domājot, smaidu. Pēc notikumiem bagātas pēcpusdienas braucām uz mājām. Bija pasūtīts suši, uzlikām plates fonā ar mūziku un saēdāmies gardas, jo gardas kūciņas. Vakarpusē jau liekot Martu gulēt bija tāds sagurums, bet smaids palika sejā vēl tik ļoti ilgi. Vai es būtu gribējusi lielākas kāzas? Jā, mēs gribējām kārtīgu ballīti, ko joprojām ceram sataisīt. Bet vai es nožēloju mūsu izvēli? Nē, ne kripatiņu, ne drusciņ, ne pilītes. Es priecājos, ka šī bija diena, kas neradīja stresu, it īpaši būdama stāvoklī, tik nesteidzīga, brīnumaina un tik ļoti svarīga mums. Vienpadsmit dienas pēc kāzām, tādā pašā nesteidzībā pasaulē ieradās Jurģītis. Bet tas jau ir cits stāsts.

Decembra mēnesis. Viens, divi un gads ir pagājis. Daudz sirdī kņudējis šogad, daudz licis sevi iepazīt no jauna, izaicināt sevi un savu gribas spēku. Daudz iemācījis, daudz klupinājis un izlaidis manus tarakānus pastaigāties, lai es ik pa laikam uzdejotu “putniņu deju” līdzās un tad atskārtu, ka varbūt netikšu galā ar sevi. Ar saviem tarakāniem un trauksmēm. Šis pēdējais pusgads bija ļoti grūts un brīžiem likās, ka esmu saplacināta pankūka, ko neviens pat nevēlās ēst, bet esmu tā pēdējā uz šķīvja, ko visi tā kā izvairīgi negrib ņemt, jo ja nu kāds cits tomēr gribēs. Bet ziniet, decembris tiešām bija man vēlīgs. Es dabūju darbiņu, kas gan būs, kas pilnīgi savādāks man un es ceru, ka mana emocionālā kapacitāte to pavilks. Būs daudz jāmācās, bet no tā es nebaidos, jo gars alkst zināšanu. Tapēc šī gada dzimšanas diena bija pati pati labākā. Un ne jau svinību ziņā, bet tiku patiesi sadzirdēta.

Tikko arī Ziemassvētki pagāja, es biju apslimusi, ja tā var teikt. Tas nebija vīruss, bet likās ka kāds krustus spiež, kājas rauj ārā un drebulis tāds, ka vēlme bija vilkt kombinezonu. Un tieši Ziemassvētku vakarā pilnīgs bezspēks mani mocīja, varbūt tā bija ķermeņa reakcija ar brīdinājumu. Nu stop, apstājies un pietiks joņot. Bet prāts tajā pašā laikā sastādīja darāmo lietu sarakstu, kas netika pildīts. Tad nu šajos svētkos es atpūtos. Gulēju un dzēru litriem tēju, nesaprotot, kas man kaišs. Pirmajos Ziemassvētkos izkāpu no termo veļas un uztaisīju kopbildi ar saviem mīļajiem, pateicībā par to, ka man viņi ir. Un tad uzsniga sniegs, vajadzēja svaigu gaisu un lipīgos bērna smieklus. Pēcpusdienā aizbraucām pastaigāties, pikojāmies, tika taisīti sniega eņģeļi un tumsā velti sniega vīri. Un vai tad ar to mums pietika. Nākamajā dienā aizbraucām meklēt tuvākos mazos pauguriņus, izslidinājāmies krustu šķērsu. Tik laba diena. Tik pat laba, kā tā kurā mēs rūķus tēlojām Rīgā un izvadājām vēstules, ievērojot visus piesardzības pasākumus. Un saku jums godīgi, man jau tagad sāk pietrūkt tas laiks, kad vakaros pēc bērnu gulēt likšanas, biju pārtapusi par mākslinieku sev. Zīmēju, līmēju, krāsoju, darbojos. Jāsāk varbūt adīt, ne?

Un, protams, atskatoties šajā gadā bija daudz tādas, laimes piepildītas, gaišas dienas. Tādas, kurās ne melnumu, ne traipu. Tādas, kuras atceroties gribās tā smaidīt, ka vaigi sāp. Es varētu mēģināt ieskicēt visus skaistos piedzīvojumus, bet tas būtu lieki, jo ticu ka katram ir savi brīži piedzīvoti, ko apdomāt un atcerēties. Tad nu tā. Gribu, vēlos, lai nākamajā gadā ir daudz prieka, mazs raižu. Daudz ieguvumi, mazs zaudējumu. Lai daudz piedzīvojumi un daudz labi darbi, kas izdarīti. Lai ir veselība, mīlestība un mans pozitīvisma gars nenoplauktu, bet augtu citos mērogos. Un vēl vēl, tos visus sarakstīšu un piedomāšu. Mierpilnas pēdējās Decembra dienas