Novembris. Šodien gāju cauri parkam un skatījos uz kokiem, kuri tik vienmuļi stāv starp zeltainajām lapu segām. Ieelpot. Ieelpot gaisu. Beidzot mūsmājās ir beigusies karantīna un jau otro dienu drīkstam doties dabā. Tā ir fantastiska sajūta. Vai man teikt, kāpēc mēs sēdējām mājās, karantīnā? Manam mīļajam vīram bija Covid19. Saslima negaidīti un pēkšņi. Jaunais vīruss, kas pārņēmis teju visu pasauli. Ar katru dienu rādītāji aug straujiem tempiem. 

Ar ko tas viss sākās un kā tas beidzās mūsu ģimenē? Teikšu godīgi, vīrs to izslimoja vieglā formā un, izņemot Jurģa puņķu jūru, nevienam īsti nebija nekādu simptomu. Savu krekšķi un ikdienas nogurumu es īsti pie tā visa nepieskaitu.  Pirms vairāk kā divām nedēļām, otrdienas vakarā, vīrs sūdzējās par sliktu pašsajūtu. Es ieteicu, lai iedzer tēju un iet gulēt, ko vīrs arī darīja, jo mocīja bezspēks. Nākamajā rītā vīrs jutās divtik sliktāk, jo bija parādījušies jauni simptomi, temperatūra un galvas sāpes. Temperatūra gan visu slimošanas laiku nebija ļoti augsta, bet turējās diezgan vienmērīgi un nekādas zāles, lai temperatūru mazinātu netika dzertas. Bet temperatūra tā nepatīkamā – 37,4. Vīra organisms pats cīnījās kā nu varēja. Ja būtu kaut kas mainijies, tad tas tiktu ņemts vērā un attiecīgi būtu rīkojušies. Trešdien es pati īsti nebiju mājās. Bērni bija dārziņā. Pēc savām darīšanām aizbraucu pakaļ mazajiem un, redzot vīra stāvokli, nolēmām, ka mazos uz dārziņu mēs vairs nevedīsim, kamēr nezinām, kas ir ar tēti, kā arī centāmies ievērot nosacīto distanci. Viengadniekam, gan neieskaidrosi, ka tētis slims un labāk pie viņa neiet. Trešdienas vakarā Rolands labāk nejutās, arī pēc neskaitāmajām tējas krūzēm un miega, ko slimības laikā vajadzētu daudz. Bija parādījies nākamais simptoms – klepus. Tajā pašā trešdienā Rolis pieteica sevi uz analīzēm, kas bija jāgaida teju nedēļu. Nu tā nu mēs dzīvojām pa mājām. Par cik mēs nezinājām vai tas ir Covid19 vai vienkārši saaukstēšanās, uz veikalu vienreiz biju aizgājusi. Lūdzu, tagad neaprejat mani, ēst mums vajadzēja, visiem.  Dienas likās garas un nebeidzamas, nogurdinošas un dzīvoklis pēkšņi likās tik šaurs, ka nebija kur sprukt. Diena no dienas ne ar ko neatšķirās, izņemot ar maltīšu dažādību un mēģinājumi pieveikt ķirbi, taisot kulinārijas brīnumus, par ko es pati priecājos. Kā tajās dienās veselība? Simptomi baigi nemainījās. Prasīju vīram, vai ir sāpes plaušās, tad, cik nopratu, tad maza smeldzīte bija gan, ik pa laikam. Simptomi nepasliktinājās, bet vienu brīdi šķita, ka stāv uz vietas. Pēc vīra teiktā visdrausmīgākās bija galvas sāpes un bezspēks, kas radīja lielu diskomfortu. Tas atņēma daudz spēku. Tā pagāja teju nedēļa. Iekāpām nezināmajā. Otrdienas rītā vīrs brauca uz testu. Simptomu praktiski vairs nebija.Teica, ka nekas briesmīgs viss tas nebija. Viens, divi un gatavs. Tajā brīdī es nodomāju, ja tas tests būtu bijis nedēļu agrāk, kā diez vīrs būtu aizbraucis, tā visa sliktā pašsajūta un drebulis, bezspēks. Nespēju iedomāties, kā tas būtu bijis. Atbrauca vīrs mājās un kopā pacietīgi gaidijām rezultātus, tiem bija jābūt ap 23.00. Nebija. Bet nākamajā rītā pamostoties tie jau bija klāt. Un, jā. Pozitīvs. Tad nu mēs gaidījām ziņas, kas notiks tālāk. Sākumā zvanīja ģimenes ārste, kas katru dienu pēc tam arī zvanīja, lai apvaicātos, kā vīrs jūtās un kā visiem pārējiem. Pateica, kā rīkoties tālāk, kā arī karantīnas ilgums tika noteikt no ģimenes ārsta puses.  Un pēc tam zvanīja epidemiologs,  kas apvaicājās, kur Rolis varēja dabūt šo vīrusu, kur bijis? Prasīja par ģimeni, prasīja ar ko Rolis ticies divas dienas pirms saslimšanas un līdz brīdim, kad tika veiktas analīzes, jo visi šie cilvēki ir jāapzvana. Pēc tam Rolis visus apzvanīja un mēģināja noskaidrot personas kodus, pēc epidemiologa lūguma. Protams, ka cilvēki nevēlējās sniegt šādu informāciju uz, ko no epidemiologa puses bija ļoti nejauks aicinājums, tomēr noskaidrot personas kodus un kāpēc nespēj noskaidrot. Es ticu, ka viņiem ir gana daudz darba, ko darīt, bet tāda mūsu valstī ir situācija un dēļ datu aizsardzības, ar šo visu vajag rēķināties.

Tad nu sazinājāmies arī ar dārziņu un tur attiecīgi nokārtojām visas lietas, lai visi apkārt būtu pienācīgi informēti. Turpinājām sēdēt mājās. Ceturdien mūsu mīļie radiņi atveda  pārtiku, kam līdz karantīnas beigām vajadzēja arī pietikt. Veselība vīram bija laba, tik vien kā klepus, kas beidzās kādas divas dienas pirms karantīnas beigām. Un pēdējā karantīnas dienā vīram piezvanīja un paprasīja vai viņš esot mājās un ievēro karantīnu. Tas viss pagāja viegli, salīdzinoši. Bez nekādām komplikācijām, par ko es ļoti priecājos. Tagad turpinām strādāt pie imunitātes un veselību vēlot visiem jums.

Ir piektdienas rīts. Dzīvoklī esmu tikai es. Neviens cits. Nu varbūt kāds zirneklis pa kaktiem dzīvojas, bet tā, me myself and I. Sēžu pie karstas kafijas krūzes un klausos kā ārā plosās vējš. Tāda dīvaina sajūta ir būt vienai dzīvoklī. Abi mazie ir dārziņā un vīrs darbā. Mans laiks, lai ķertos pie lietām, kam ikdienā nav laika, lai līdz elektrības pazušanai beidzot pabeigtu savu bloga ierakstu, lai iedzertu karstu kafiju, nesildot to desmit reizes un pabūtu ar sevi klusumā, jo šī nedēļa bija skaļa. Šī nedēļa mani veda cauri milzīgam emociju virpulim. Pirmdien bija Jurģa pirmā diena dārziņā, kas man radīja lielu satraukumu un saviļnojumu vienlaicīgi. Un būdama es, es pārāk satraucos par to, kā nu būs. Par to, kā viņam tik maziņam ies. Viņš taču tikko piedzima, viņš tikko sāka velties, rāpot, staigāt. Tik maziņš, maziņš likās, ka grūti bija aprast ar dome, ka Jurģītis varētu iet dārziņā. Pirmajā dienā man desmitos jau zvanīja auzdinātāja un teica, ka Jurģītim miegs nāk un es skrēju viņam pakaļ. Mazais šņukstēdams iznāca ārā. Viss jau bija kārtībā, tik saguris. Par to, kas notika autobusā par to neiedziļināšos, jo tas bija skaļi. Histērijas ir grūti pārzdīvot.  Labi, ka pēc tiem visiem pārdzīvojumiem vakarā ir  dejas, kurās var aizmirsties. Pabūt laikā un telpā, izrunāties vai nerunāt nemaz. Lēkt dejā iekšā un atdot sevi visu. Un vakarā braucot mājās, sagrupēt domas nākošajai dienai.
Otrajā dienā jau gāja labāk. Es kā klīstošais holandietis staigāju pa rajonu un gaidīju zvanu, biju uz divpadsmitiem pakaļ un viņš smaidīgs iznāca ārā no grupiņas. Nu autobusā nedaudz padusmojās, bet tas uz noguruma pamata. Dusmas bija vieglāk sagremot. Un pēc tam tik saldi čučēja.
Trešdiena, ak trešdiena. Tā nu gan bija diena. No rīta aizvedām Jurģi un Martu uz dārziņu, es braucu uz darba interviju. Pirmā kārta. Ak mans Dievs, es pēc tam gribēju kā strauss zemē ielīst. Bija sajūta, ka kāds būtu man aukstu ūdeni uzlējis virsū, daudz un dikti, kādus piecus spaiņus vismaz. Vai arī es plika izskrējusi uzstāties simts cilvēku priekšā. Es nestāstīšu, kas tas bija par darbu, uz kuru tēmēju. Bet pirmo reizi man bija šāda intervija. Pat tagad atskatoties, atminoties gribās galvu saķert. Tik daudz ko nezināju, tik daudz apstulbu, tik daudz jautājumi un ne tik daudz atbildes, mulsums.  Man intervijās, godīgi sakot, vienmēr iet labi. Un nē, es nevainoju laika trūkumu, jo redz es mājās ar bērniem, bet nepadomāju. Nepadomāju par to, ko varētu prasīt, lai gan zinu darba specifiku. Bet labi, tas bija vai ne? Tur vairs laiku atpakaļ nepagriezīsi. Ir jāiet tālāk, jāvelta laiks izzināšanai. Jāieliek šis atmiņu vācelītē, kā slikts piemērs, kā nedarīt. Ne viss vienmēr var sanākt labi ar pirmo reizi. Un es to saprotu. Pēc intervijas aizgāju ar visneērtākajiem apaviem uz pasaules izdert savu pēdējo auksto kafiju šājā rudenī, jo diena bija tik karsta un liekas, ka smadzenes kūpēja. Aizbraucu pakaļ smaidīgajam Jurģim un kopā devāmies mājās. Vakarā dejas, Marta bija atbraukusi līdzi. Un, lai gan loģiski domājot, es simtprocentīgi dejās nebiju, jo uzmanība bija dalīta. Marta bija tik priecīga. Centās piedalīties, bet ātri apnika. Treniņstundas laikā nāca mani vairākas reizes samīļot un pateikt:”Es tevi mīlu mammīt!” Nedaudz padumsojās, paraudāja, padejoja, pazīmēja, pašās beigās neļāva vairs man piedalīties. Es ieklausījos, lai nebūtu krēņkis un kopīgi taisijāmies mājās. Autobusā bija tik daudz jautājumi. Es uz visiem pat nepaspēju atbildēt, drīzāk nespēju, bet viņa bija sajūsmā, patika. Patika būt kopā ar mani, laiks ar mammu. Patika dejotāji, jo viņi tik mīlīgi.
Ceturdiena bija vētraina. Biju es ar mazajiem mājās. Daudz emocijas visiem, daudz stāvēšana pie plīts, daudz mazi un lieli darbiņi. Bet varēja redzēt cik daudz bērniem enerģijas un nav īsti kur izlikt. Māja bija vienā lielā haosā. Neviens neko neēda, neviens negribēja neko kārtot, neviens negribēja gulēt. Un tā mēs, kā tie siseņi  siseņojām. Katrs par sevi un visi kopā. Nu tā, nonācu līdz piektdienai. Mantas sakrāmētas, diena iesākusies un nedēļas nogalē paredzēta talka. Šoreiz brauksim visi kopā. Būs forši un es to zinu. Telefonu pie malas, smaids sejā un vagā iekšā. Uz tikšanos kartupeļos. Veiksmīgu šo septembra mēnesi, es jūtu, ka vēl gana daudz ko piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot šajā mēnesī.

Foto Gatis Vilaks

Ir pagājis nu jau vairāk kā mēnesis un mans blogs sēž klusu un gaida, kad pavasaris viņu izkustinās. Februāris paskrēja tik ātri, ka es pat neesmu gluži attapusies no visām emocijām, stresa, uztraukumiem un daudz, daudz prieka brīžiem. Februāris man bija deju mēnesis. Nometne, koncerti, ceļojums uz Eiropu, precizēsim uz Lietuvu un pašā pēdējā februāra dienā iekrita skate. Bija traki piepildīts, pārpildīts un, būdama divu bērnu mamma, ak, kas par organizēšanu! Labi, ka ir tētis, oma, krustmāte un draugs blakus, kas vienmēr gatavs palīdzēt. Paldies jums par to.

Un, un pats svarīgākais februāra mēneša notikums. Jurģītim palika gadiņš un ballīte arī bija, nu ne gluži līdz rītausmai, bet ļoti roķīga. Un man jums ir jāpastāsta par pasakaini, brīnumaino bērnu ballīšu vietu, kas, zīmīgi, atrodas uz Martas ielas. Nosaukums “Forest of dreams”. Kad ieiet iekšā liekas, ka esi nokļuvis pasakā, leiputrijā. Leiputrija katram ir noteikti sava, bet tur bija mana. Mazas istabiņas kā leļļu mājiņā, veikaliņš, skola, tējas ballītes noteikti tiktu organizētas, viena pēc otras. Daudz, daudz lego mazajiem un lielajiem pirkstiņiem, un bumbu baseins ar slīdkalniņu. Piebildīšu, ka par mammām un tētiem ar ir padomāts. Atpūtas zona, kur nesteidzīgi iedzert kafiju, kamēr bērni izklaidējas. Un īpašniece Lauma, tik mierīga un mīļa, visus ciemiņus sagaidīja un pavadīja, kā arī nenobijās no mūsu milzīgā bara ar roķīgās ballītes viesiem. Cepuri nost arī fotogrāfam Gatim, kas kārtējo reizi spēja iemūžināt tik skaistas bildes, ko ielikt albumā un rādīt pieaugušajiem pusaudžiem nākotnē. Vēl es nevaru nepieminēt “Wildchilddecor” par to, ka tik skaisti izdekorējāt salduma galdiņu un radījāt īsto atmosfēru, balonu prieks mūsmājās vēl turpinās. Jūs darat savu darbu profesionāli, ātri un Skaisti ar lielo S.

Nu es varētu runāt par ballīti vēl un vēl. Atceroties, skudriņas skrien pa muguru. Un tie mazie bērniņi aug tik ļoti ātri. Ar Martu ir interesanti parunāties, tāds dikti foršs vecuma posms. Un nav jau tā, ka radziņi nav parādījušies. Tie mums neļauj dzīvot ilūzījās un atsit realitātē, kad paši peldamies sīrupā. Jurģītis joprojām nekur nesteidzās un vēl kādus divus, trīs mēnešus nestaigās. Un es nesatraucos, jo es redzu, kā mazais aug un attīstās. Daudz runā savā valodā, bet cenšās ļoti atkārtot, ko mamma saka. Mammas puisītis, kur es, tur arī viņš. Mums kā vecākiem simtiem prieka brīžu, smaidu un dažreiz arī uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir dots un kādi man ir cilvēki apkārt.

Marts, kā mēnesis nesolās būt mierīgs, jo ir tik daudz tikšanās, dažas fotosesijas, jaunas pazīšanās un jauni notikumi. Galvenais man atgādināt sev, lai es nepārforsēju ar visu. Tas man mēdz piemirsties ik pa laikam. Lai gan labi zināms fakts – jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un ik pa laikam jāmācās arī pateikt kaut kam nē, jo visu visu izdarīt nav iespējams un nemaz nevajag.

Pavasari, pavasari mēs gaidām tevi. Ir stipri jūtams, ka raujies apciemot mūs. Saule, putni, zaļumi un puķes. Daba plaukst. Ļauj arī mums uzplaukt, dod spēku, enerģiju un priecīgu garu. Veselību arī lūdzu.

Izskrienu ārā pa durvīm. Mati tik tikko izķemēti, drēbes ātri uzrautas virsū un zeķes katra savā krāsā. Ak, miskastes maiss! Es ātri atkal atveru durvis, paķeru maisu un skrienu lejā pa kāpnēm. Skrienu. Pa trepju telpu atbalsojas Martas kliedzieni pēc mammas. Man sirds saraujas čokurā. “Nu ko es tik lēna?” Vīram tagad atstāju raudošu bērnu. Šodien jau kārtējo reizi piezogas mana vaiņas apziņa. Bet man kājas skrien uz priekšu. Iedama uz autobusu pieturu, es jūtu, kā mans ķermenis lēkā un smadzenes pulsē. Tūlīt izsprāgs krokodila asaras. Bet nē! Šodien raudāts ir gana. Gan ar bērniem, kas satupuši uz mammas un nesaprot, kas noticis, gan viena, uz mirklīti karinot veļu. Šodien ir grūti. Pat ļoti. Šī varētu ierindoties top pieci, manā drausmīgāko dienu listē. Esmu tik daudz šodien dusmojusies uz saviem bērniem un viņi nav vainīgi pie tā un tas viss uz pārguruma pamata. Un nemeklēsim vainīgos, lai gan ar rādītājpirkstu varētu nepieklājīgi norādīt savā virzienā. Kapēc es sev to nodaru? Kapēc man visu vajag un uzreiz? Simtiem Whatsapp grupiņu, kas ik pa laikam atgādina par sevi telefonā. Un kā es tā, neatbildēšu un nepiedalīšos sarunā. Sociālās vietnes, kas paņēmušas enerģiju vairāk nekā vajag un, kur palieku es un bērni, un vīrs. Vai tiešām vajag būt visur? Un to es sev atgādinu ikreiz, kad esmu uz izdegšanas robežas. Jābūt ir šeit un tagad ar savējiem. Ir, protams, grūti, ka dzīvo ellē ratā kaut kur, uz kurieni nevienam īsti nav laika aizbraukt, jo saprotams, ka katram sava dzīve un savas mazās vai lielās problēmas. Bet gribās parunāties, pačīkstēt, pamalkot kafiju ar kādu draudzīgu seju, kas nav gluži telefona ekrāns.

Tieši pēc septiņām dienām man ir apaļa jubileja un visu laiku domāju par to, kā lai es sevi atrodu. Lai gan drīzāk jādomā par to, kā lai es sevi nepazaudēju. Savu smaidu, optimismu, sievišķību. Kā, lai atrodu balansu visam un nemestu plinti krūmā. Un piezogas man tas mammas perfikcionisms. Jo traukiem jābūt nomazgātiem, ēst sataisītam, bērniem apčubinātiem, veļai izmazgātai un grīdai tīrai, lai Jurģim nav vēlme visu no zemes uzslaucīt. Vēl censties naktī izgulēties un pavadīt kādu brītiņu kopā ar savu vīru. Un tā dienu no dienas. Un tad, kad ir slimošanas, tad viss ir nedaudz lielākā haosā, jo ir puņķi, temperatūras un nemitīgas mīļošanās, kašķi, un viss ir slikti. Un tas izsūc enerģiju. Mega izsūc. Es priecājos, ka ir dienas, kad es varu tā aizskriet. Aizskriet ar raiža pilnu krūti, bet dejās sasmelt enerģiju. Pēc dejām ir vieglāk, pēc fiziskām aktivitātēm ir endorfīnu sprādziens. Lai gan pēc praktiski negulētas naktis, kad visa diena pavadīta emocionāli cīnoties ar sevi un dejās ir nedaudz grūti koncentrēties, ir labi, ka šodien var tā. Un atnākot mājās, traukus es nemazgāšu, izņemšu atlikušās sprādzes no matiem, ieiešu dušā un iegulšos gultā, cerot, ka šonakt gulēšu. Un pirms miega vēl galvā skanēs mūzika no pēdējās izdejotās dejas un klusumā dzirdēšu, kā bērnu elpa atsitās pret visām mājas sienām, atnākot līdz manām ausīm. Un rītdienu sākšu ar jaunu sparu.

Kopš piedzima Jurģis, dzīve apgriezās vēl par kādiem simt astoņdesmit grādiem un bieži vien nav saprotams, uz kuru pusi. Februārī mēs aprecējāmies un februārī mums piedzima mazais. Tas bija viens jaudīgs sākums mūsu kopīgajai kopdzīvei ar domu par bezgalību. Arī emociju gūzma bija diezgan liela un es joprojām spēju smieties, raudāt un dusmoties vien piecās minūtēs, es gan neesmu stāvoklī es ļoti daudz par sevi vēl apgūstu, viss ir procesā.

Kad tikko atbrauc mājās ar zīdainīti, māte var justies nedaudz “jēla”, jo ķermenis ir paveicis neiedomājami atbildīgu darbu. To nemaina fakts vai ir bijušas dabīgās dzemdības vai ķeizars, tu kā sieviete kļūsti par mammu, lai gan tā mammas piedzimšana var atnākt arī vēlāk. Pēc tam, kā manā gadījumā, nākamais uzdevums bija lielāko bērnu mierīgi iepazīstināt ar jauno mājas dvēselīti. Tā bija vesela epopeja, jo tu nezini, kā bērniņš reaģēs. Marta man pirmajā dienā pateica, ka mani nemīl. Sirds salūza drumslās un asaras lija kā ūdenskritums. Un, protams, tikai pēc tam ar veselo saprātu apzinājos to, ka arī viņai dzīvē daudz kas mainās. Tajā pašā vakarā, atgriežoties mājās pēc otrajām dzemdībām, pusgulētām naktīm, pēkšņi ieslēdzās perfektās mammas sindroms, jo pēc idejas es jutos gana labi. Pabarot, izmazgāt, veļas kalni, koferis, izslaucīt un uzslaucīt, nomainīt, samīļot. Centies visu. Bet tajā visā steigā, es noliku sevi kā pašu pēdējo. Nu tā, ka man, divas nedēļas pēc atbraukšanas mājās, naktī jātraucās ar ātro palīdzības mašīnu uz uzņemšanu un īsti nav skaidrs, kapēc asaras tā birst, kā no pārpilnības raga. Stress. Šāds stresa līmenis man bija pirmo reizi. Ar otro bērnu es piedzīvoju arvien lielāku vientulības sajūtu. It īpaši, kad paliku viena ar mazajiem raušiem, censdamās sadalīt uzmanību. Ļoti daudz “feiloju” ar to, jo ne vienmēr tas izdevās.

Vasaras sākums man bija īpaši smags, daudz negatīvo emociju kāpums. Tajā laikā, kā par “laimi” man beidzās piens. Es baroju Jurģīti ar savu pieniņu piecus mēnešus. Tik mazs vai ne. Veselu mēnesi cīnijos ar laktācijas veicināšanu, dzerot dažādas tējas, ēdu cik pareizi vien varēju, atteicos no piena produktiem, atslaucu. Ar asarām acīs baroju Jurģi, jo viņš bija tik nemierīgs, ka beigās raudājām mēs abi. Un tajā brīdī man nederēja tas, ka galvenais, lai bērns ir paēdis, es fokusēju tikai uz vienu mērķi. Bet es tik ļoti tajā ieciklējos, līdz sevi pazaudēju un izsmēlu. Pēc visa tā cīniņa es tomēr devu priekšroku paēdušam bēbim, nevis manām kaprīzām. Kā tas ir vairs nebarot pašai? Tas ir sāpīgi. Jo braucot ciemos jebkur, viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdod ir – “pati baro?”, un ja atbilde ir “nē”, tad ir kāds dziļdomīgs padoms, klusēšana vai pēdējais, ko dzirdēju: “Bet mammas piens taču ir labāks, varēji pacensties.” Tā it kā es būtu tik vienkārši atmetusi ar roku. Es ļoti labi arī apzinos, ka cilvēki nevēl ļaunu. Bet dažreiz negribot viņiem tā sanāk. Turpinājums bija tāds. Pēc nedēļas vai pat divām, es sajutu krūtī bumbuli. Tas bija sāpīgs un ik pa laikam niezošs. Sazinājos ar savu ginekoloģi, viņa lūdza steigšus doties uz mamogrāfiju, ko arī darīju. Pēc apmēram divām nedēļām beidzot es tur tiku. Apskatīja, iztaustīja un izrādās, ka tas bija piena sastrēgums, liels sabiezējums. Lai gan parasti piena sastrēgumi pavadīja mani ar drebuļiem, temperatūru un briesmīgu pašsajūtu, taču šoreiz nebija ne miņas no tā. Un pati vienmēr tiku galā ar situāciju. Niezēšana un sāpes ar loģiski izskaidrota. Neziņa mani ieveda bailēs. Par sevi un par nākotni, par cik es zinu, ka manā ģimenē pa sieviešu līniju parādās labdabīgie audzēji. Gribēju vēl piebilst, oktobris ir krūšu veselības mēnesis. Aizej un pārbaudies. Ir vai nav aizdomas, ir vai nav bērns, esi vai neesi riska kategorijā. Izdari sev labu. Nenožēlosi. Ar mani viss ir labi, es esmu vesela.

Esmu ļoti pateicīga, kad  tajā smagākajā brīdī zvana attālumā bija mana māsa, viņa mani uzklausīju, izvaicāja un ļāva man traucēt viņu jebkurā laikā. Māsu, tu esi zelta cilvēks. Protams, vīrs arī centās mani glābt no manis pašas, bet ne vienmēr zināja kā. Vīriņ, pats gelvenais, tu biji blakus. Ikdiena jau turpinās, ar labām un ne tik labām dienām. Mēs kašķējamies un strīdamies, mīļojamies un bučojamies, esam klātesoši, esam viens otram. Cik varam strādājam kā vienota komanda. Neviena dzīve nav perfekta un šīs bēdiņas ir jāsagremo un jāpalaiž, jo nevar zināt, kas būs pēc minūtes, stundas, nedēļās un mēneša, gada. Un es joprojām, liekas, ka triecos ar kamaniņām pa kalnu, kuram tālumā var skaidri saredzēt mērķi, bet kas sagaida uz paša kalna, nav zināms. Tapēc jāiemācās parūpēties par sevi un, ja sirds atļauj, atceries par vēl kādu, kuram varbūt neesi zvanījis kādu laiku, vai uzraksti. Pamēģini ieklausīties, parunāt, aizbraukt ciemos. Tas ne tikai to cilvēku darīs priecīgu un varbūt pat pārsteigtu, tas varbūt viņu izglābs no melnām domām, plus pozitīvie karmas punkti nākotnei. Laiks ir tas, kas ir jāmēģina iztērēt jēgpilni. Un kapēc to nedarīt šodien, nevis gaidīt līdz rītam.